Lībiskais dialekts tiek iedalīts divās grupās:

1. Kurzemes izloksnes, ko runā Kurzemes ziemeļdaļā: uz ziemeļiem no Kuldīgas – ap Talsiem, Kandavu, Ventspili, Dundagu. Tās mēdz saukt arī par tāmnieku izloksnēm. Tāmnieku izloksnes tiek iedalītas dziļajās un nedziļajās izloksnēs.

2. Vidzemes izloksnes, ko runā ziemeļrietumu Vidzemē: ap Ainažiem, Rozēniem, Staiceli, Aloju, Salacgrīvu, Limbažiem, Skulti. Vidzemes lībiskajām izloksnēm tiek pieskaitītas arī Rūjienas apkaimes izloksnes (kaut tajās vērojama igauņu valodas ietekme; bet tā kā igauņu valoda, tāpat kā lībiešu valoda, pieder somugru valodu saimei, šajās izloksnēs vērojamas tuvas lingvistiskās iezīmes ar citām lībiskajām izloksnēm).

Nosaukums lībiskajam dialektam saistīts ar lībiešiem, kas šajās teritorijās ir dzīvojuši, vēlāk sajaucoties ar baltu sentautām respektīvi kuršiem, atstājot latviešu valodā savas, respektīvi, lībiešu valodas iezīmes. Turklāt starp abām izlokšņu grupām ir vērojamas atšķirības. Tas skaidrojams ar to, ka Kurzemē lībiskās izloksnes radušās, krustojoties pārlatvinātajai kuršu valodai ar Kurzemes lībiešu valodu, savukārt Vidzemē ar Vidzemes lībiešu valodu sakrustojušās zemgaliski latviskās Vidzemes vidienes izloksnes. Tāpēc blakus kopīgām valodas iezīmēm katrai izlokšņu grupai ir arī atšķirīgas īpatnības, kas tās tuvina citām izloksnēm.

Lībiskajā dialektā runājošo skaits nav uzskaitīts, bet pieļaujams, ka lībisko izlokšņu runātāju skaits sakrīt ar tiem Vidzemes un Kurzemes iedzīvotājiem, kas lielāko daļu dzīves pavadījuši iepriekš nosauktajā lībiskā dialekta areālā, kaut gan vērojams, ka “īstu” runātāju skaits aizvien samazinās līdz ar vecāko izlokšņu pārstāvju aiziešanu mūžībā, sekmējot izlokšņu parādību nivelēšanos. Tā kā izlokšņu parādības nav tik vienkārši no savas runas izskaust, spēcīgākās šo izlokšņu parādības tomēr saglabājas, līdz ar ko var uzskatīt, ka izloksne vēl ir dzīva pat to runātāju valodā, kuri nerunā tik dziļas izloksnes īpatnības kā vecākā paaudze vai izloksnes runātāji agrāk.

Lībiskais dialekts tiek lietots galvenokārt mutvārdu saziņā, tam nav rakstu valodas statusa, līdz ar to tam Latvijā nekad nav bijis valsts valodas statuss, kā arī tā nav kalpojusi kā apzināti veidota izglītības valoda. Toties lībiskajā dialektā, sevišķi Kurzemes izloksnēs, sarakstīti vairāki daiļliteratūras darbi, nereti humoristiskā, pat sarkastiskā un (paš)ironiskā manierē, kā, piemēram, Alant Viļa “Poem pa kulšen” (1939), Kriša Kuraž “Lustīg dzīv’šen” (1993). Ventspils laikrakstā “Ventas Balss” periodiski tiek publicēti pensionētās skolotājas, literātes, tāmnieku, sevišķi dzimtās Popes, izloksnes kopējas un popularizētājas Veltas Akmenes stāsti “Autobusā noklausītas sarunas”.

Regulāri (sākot no 2004. gada) Ventspils muzejs rīko literāro darbu konkursu “Pe mums Ventiņes”, kurā ikviens tiek aicināts iesūtīt agrāk nepublicētus dažādu žanru daiļliteratūras oriģināldarbus, kas sacerēti tāmnieku izloksnē. Konkursa rezultātā arī tapis vairāku gadu garumā apkopotais daiļdarbu krājums ar tādu pašu nosaukumu. Šajā konkursā iegūtie darbi veidojuši pamatu filologa, skolotāja, režisora un aktiera Ulda Grīnberga sastādītajai grāmatai “Bliņķs ventiņmēle: īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic” (pirmais izdevums publicēts 2010. gadā kopā ar Līgu Reiteri, jaunākais – 2019. gadā), kurā atraktīvā veidā tiek rādīta Kurzemes lībiskā dialekta Ventspils apkaimes jeb ventiņu izloksne – īss tās gramatikas, skaņu sistēmas apskats, vārdnīca, kurā tematiski sakārtota un alfabēta secībā dota izloksnes leksika ar tās skaidrojumiem latviešu literārajā valodā un izloksnes piemēriem, izteicieniem.

Vidzemes lībiskajās izloksnēs sarakstīti vairāki dzejas darbi. Viens no ievērojamākiem ir dzejnieces, Vidzemes lībiešu pēcteces Anitas Emses dzejoļu krājums “Saknes” (2014), kas ir sarakstīts Svētciema izloksnē ar tai raksturīgajām īpatnībām. Lielu interesi un popularitāti sabiedrībā ir guvuši Guntara Godiņa veiktie somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Heli Pauliina Laaksonen) dienvidrietumu somu valodas dialektā sacerētās dzejas atdzejojumi: “Kad gos smei” (2012), “Piec ait kalns” (2015), “Soul. Burkans. Undens” (2019).

Tāpat lībiskais dialekts ticis skandēts vairākos Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumos un filmās, rādot kā Kurzemes, tā Vidzemes lībisko izlokšņu runātājus. Viena no tām ir LTV žurnālista Gunta Bojāra un režisora Daiņa Kļavas radītā latviešu dokumentālo filmu cikla “Latvijas kods” īsfilma “Runātāji” (2016), kas veltīta latviešu valodas dialektiem, lībisko dialektu pārstāvot diviem Dundagas izloksnes runātājiem. Lielu sabiedrības interesi un atzinību ir guvis mūziķa Kārļa Kazāka raidījumu cikls “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, kura pirmajā sezonā (2017) mūziķis ar pavadošo grupu viesojās tāmiskajā Talsu pusē, Vidzemē – Salacas pusē, savukārt otrajā sezonā (2018) – Ances pagastā, Alsungas pagastā un Rūjienas pusē. Raidījumu rezultātā ir radušās vairākas Kārļa Kazāka sakomponētās oriģināldziesmas, melodijā ietverot tipiskākās tāmnieku izlokšņu īpatnības: “Lai laipe, kas māk” (Talsi, 2017), “Pa nakt i nokrits sniegs” (Salaca, 2017), “Rind pe rind” (Ance, 2018), “Saul i dzierdējs dziedāšen” (Alsunga, 2018), “Nāks dancat a vai?” (Rūjiena, 2018).

Lībiskā dialekta izloksnes, līdzīgi kā citas latviešu valodas izloksnes, mūsdienās ir krietni mainījušās, un to parādības nivelējušās jeb līdzinājušās literārajai valodai. To veicinājuši vairāki sociolingvistiski un ekstralingvistiski faktori, kā, piemēram, izlokšņu prestižs, to pārmantojamība, cilvēku mobilitāte, izglītība, apkārtējās vides ietekme, plašsaziņas līdzekļu un sociālo mediju lietojums. Tas viss un vēl citi apstākļi veicina arvien pieaugošu literārās valodas ietekmi latviešu valodas izlokšņu pastāvēšanā.

Samērā arhaiskas lībiskā dialekta izlokšņu parādības mūsdienās ir saglabājušās Kurzemes pašos ziemeļos, t. i., ap Anci un Dundagu – tur vēl aizvien var saklausīt dziļu tāmnieku izloksni ne tikvien vecākās, bet arī vairāku vidējās paaudzes iedzīvotāju runā. Jaunākā paaudze gan no izloksnes savā runā apzināti vai neapzināti vairās, bet tas ir jāvērtē kā dabisks valodas pārmaiņu process.

Visa lībiskā dialekta fonētiskajā sistēmā tipisks ir gala zilbju īso patskaņu zudums, piemēram, māt: < māte, zēm < zeme, up: < upe, las: < lasa. Kā var redzēt piemēros, īsā patskaņa zudums izraisa vēl citas parādības – zūdot beigu patskanim aiz balsīga līdzskaņa, pagarinās saknes zilbes īsais patskanis, zūdot patskanim aiz nebalsīgā līdzskaņa, pagarinās šis līdzskanis. Tāpat visā lībiskajā dialektā ir raksturīga garo patskaņu saīsināšanās piedēkļos un gala zilbēs, piemēram, duomat < duomāt, darīt < darīt, darišan < darīšana, dzīvuošan < dzīvuošana, diena < dienā, nakti // nakte < naktī. Tāmnieku izloksnēs gala zilbju patskaņi mēdz mainīties ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Piemēram, dažādu vārdšķiru dažādos locījumos vērojams gala zilbes patskanis e (var būt plats, pusplats vai šaurs): labes ‘labais’, maze ‘mazā, mazuo’, rune ‘runāju, runā’, vare ‘varēja’, gades ‘gadās’. Dziļajās tāmnieku izloksnēs mēdz zust garie piedēkļu patskaņi un divskaņi (pagarinoties saknes patskanim): dārt < darīt, gūlt < gulēt, dzīvt < dzīvuot, kūmliš < kumeliņš, ābliš < ābuoliņš. Lībiskajam dialektam ir raksturīga divskaņa au pārvēršanās par ou (labializācija), piemēram, soul < saule, rouš < rauši, doudz < daudz, garā patskaņa ē pārvēršanās par divskani ei, piemēram, seid < sēd, peic < pēc, peicak < pēcāk ‘vēlāk’, bleids < blēds < blēdis. Turklāt tāmnieku izloksnēs var tikt reducēts otrais komponents divskanī ou un ei, pagarinoties pirmajam komponentam, piemēram, lōks ‘lauks’, mēt ‘meita’. Dziļajās tāmnieku izloksnēs divskanis ie piedēklī var tik pārveidots par patskani a, piemēram, pērans ‘pēriens’, kāvans ‘kāviens’, eidans ‘ēdiens’, savukārt patskaņa u vietā var tikt lietots patskanis a vai e respektīvi e̹, piemēram, pumpars ‘pumpurs’, ve̹zams ‘vezums’, mugar ‘mugura’, dze̹ge̹z ‘dzeguze’, uge̹ns ‘uguns’. Lībiskajās izloksnēs (Kurzemē aktīvāk nekā Vidzemē) tipiska ir parādība, kad, zūdot gala zilbes patskanim aiz kāda līdzskaņa savienojuma ar plūdeni vai nāseni, izrunas atvieglošanai vārda saknē tiek iesprausts patskanis, piemēram, vē̹tar < vē̹tr ‘vētra’, dziesam < dziesm ‘dziesma’, sake̹n < sakn ‘sakne’ (Kurzemē), egil < egl ‘egle (Vidzemē)’. Turklāt atsevišķās dziļajās tāmnieku izloksnēs pirms šāda veida patskaņa iesprauduma vērojams līdzskaņa l dubultojums, zūdot patskanim aiz skaņu kopas -ln, piemēram, sallam < salm ‘salmu’, pilskallan < pilskaln ‘pilskalnu’ (Ancē).

Kurzemes lībiskajās izloksnēs atšķirībā no Vidzemes izloksnēm vērojamas vairākas ar citām Kurzemes izloksnēm kopīgas parādības. Viena no tām ir patskaņa u lietošana līdzskaņu v, b priekšā, piemēram, dubans ‘dibens’, suvans ‘sivēns’, zūv ‘zivs’, dūv ‘divi’. Visā Kurzemē ir izplatīta platā e̹, ē̹ lietošana šaurā e, ē vietā, piemēram, ce̹lt ‘celt’, ē̹st ‘ēst’, se̹zdien ‘sestdien’, svē̹dien ‘svētdien’, mazdē̹liš ‘mazdēliņš’. Kurzemes izloksnēm raksturīgs patskaņu a, e, i, u pagarinājums vai patskaņu i, u pārveidojums par divskaņiem ie, uo, ja tie atrodas vienā zilbē ar līdzskani r, piemēram, dārbs ‘darbs’, dzē̹rt ‘dzert’, zīrgs, ziergs ‘zirgs’, dūrs, duors ‘durvis’. Tāpat Kurzemes lībiskajās izloksnēs regulāri saklausāms līdzskaņa v zudums skaņu kopā -lv- vai -rv-, piemēram, gāl ‘galva’, cile̹ks ‘cilvēks’, cīrs ‘cirvis’, būrs // buors ‘burvis’.

Dziļajās tāmnieku izloksnēs (sevišķi Dundagā) saklausāma īpatnēja, citiem latviešu valodas dialektiem neraksturīga parādība – nebalsīgo beigu līdzskaņu pārvēršanās par balsīgiem vai pusbalsīgiem: nāg ‘nāk’, krīd ‘krīt’, lieg ‘liek’, palieg ‘paliek’, vē̹lag ‘vēlāk’.

Lībiskajam dialektam raksturīga vīriešu dzimtes formu vispārināšana, kad arī sieviešu dzimtes vārdiem tiek pievienoti vīriešu dzimtes izteicēji un apzīmētāji, piemēram, viš i ve̹caks pa sāv vīr ‘viņš respektīvi viņa ir vecāka par savu vīru’, tie uogs nav gatav ‘tie respektīvi tās ogas nav gatavi respektīvi gatavas’. Tāpat lībiskajam dialektam ir raksturīga darbības vārdu formu vispārināšana, kad 3. personas formas tiek lietotas arī 1. un 2. personā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī kā tagadnē, tā arī pagātnē un nākotnē, piemēram, (es, mēs) iet ‘eju, ejam’, (tu, jūs) iet ‘ej, ejat’, (viš / viņč, vīņ) iet ‘iet’; (es, mēs) gāj ‘gāju, gājām’, (tu, jūs) gāj ‘gāji, gājāt’, (viš / viņč, vīņ) gāj ‘gāja’; (es, mēs) ies ‘iešu, iesim’, (tu, jūs) ies ‘iesi, iesiet’, (viš / viņč, vīņ) ies ‘ies’. Lībiskajās izloksnēs prievārdus pie, nuo, bez lieto kopā ar akuzatīvu, nevis ģenitīvu, kā tas ir latviešu literārajā valodā un vairumā latviešu valodas izlokšņu, piemēram, pie brāl ‘pie brāli (brāļa)’, nuo skuol ‘no skolu (skolas)’, bez noud ‘bez naudu (naudas)’. Kurzemes lībiskajās izloksnēs vēl joprojām saklausāms senais daudzskaitļa datīvs ar galotni -iems (> -e̹ms), piemēram, kunge̹ms ‘kungiem’, māte̹ms ‘mātēm’, viņiems visiems ‘viņiem visiem’. Kurzemē saklausāma vietniekvārda viņš forma viš, piemēram, viš strāde pulk: ‘viņš respektīvi viņa strādā pulka (daudz)’, savukārt Vidzemē saka viņč, piemēram, viņč strāda doudz ‘viņš respektīvi viņa strādā daudz’.

Lielu ieguldījumu latviešu valodas dialektu un to izlokšņu izpētē ir sniegusi latviešu dialektoloģe Marta Rudzīte, kura pati bija Vidzemes lībisko izlokšņu pārstāve. Viens no fundamentālākajiem M. Rudzītes darbiem ir “Latviešu dialektoloģija” (1964), kurā detalizēti aprakstīta visu triju latviešu valodas dialektu fonētiskā un morfoloģiskā sistēma, pēc kuras parauga tapuši vairāki latviešu valodas izlokšņu apraksti. Nozīmīga rokasgrāmata latviešu valodas dialektu un to izlokšņu izzināšanā ir M. Rudzītes darbu apkopojums “Darbi latviešu dialektoloģijā” (2005). Lībiskā dialekta materiāli ir apkopoti, aprakstīti un kartografēti vairākos Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta izdotajos “Latviešu valodas dialektu atlanta” (LVDA) sējumos: “Leksika” (1995, 1999), “Fonētika” (2013), “Morfoloģija I” (2021), “Morfoloģija II. Sintakse” (2022). Dziļo tāmnieku izloksni Popē un tās tuvākās kaimiņizloksnes padziļināti ir pētījusi un aprakstījusi filoloģe, skolotāja Lida Krautmane-Lohmatkina grāmatā “Pope un kaimiņizloksnes” (2002). Kā Kurzemes, tā Vidzemes lībiskās izloksnes ir studējusi latviešu valodniece un folkloriste Velta Rūķe. Vērā ņemams ir viņas publicētais raksts “Filologu Biedrības Rakstu” 20. sējumā “Kurzemes un Vidzemes lībiskais apgabals” (1940), kurā autore izsekojusi fonētisko un morfoloģisko parādību izplatībai abās lībiskā dialekta izlokšņu grupās, klāt pievienojot ar izoglosām iezīmētu karti katrā apgabalā. Nozīmīgs ieguldījums nedziļās tāmnieku Stendes izloksnes izpētē ir Kārļa Draviņa un V. Rūķes kopdarbs, publicējot vairākus izdevumus vācu valodā (1955–1962). Svarīgs ieguldījums Vidzemes lībisko izlokšņu laukā ir Eduarda Ādamsona un Elgas Kagaines sagatavotā “Vainižu izloksnes vārdnīca” divos sējumos (2000). Jāuzsver, ka Vidzemes lībiskās izloksnes ir pētītas mazāk nekā Kurzemes izloksnes. Sevišķas izceļams ir Eduarda Putniņa “Svētciema izloksnes apraksts” (1985). Viens no jaunākajiem pētījumiem Kurzemes un Vidzemes lībiskajā areālā (kopā ar pārējo latviešu valodas dialektu aprakstiem) ir publicēts Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta dialektologu radītajā kolektīvajā monogrāfijā “Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā” (2016).