Līgumu par Lettische Grammatik izstrādi 1903. gadā ar Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) privātdocentu Jāni Endzelīnu noslēdza humanitāro zinātņu grāmatu apgāds Vandenhoeck und Ruprecht no Getingenes Vācijā. Pēc vispusīgas un dziļas latviešu valodas izpētes ar salīdzināmi vēsturisko metodi J. Endzelīns, strādādams Harkivas Universitātē (Харківський університет), 10.1911. sāka rakstīt gramatikas tekstu. Manuskripts bija gatavs 06.1917., taču tas bija apjomīgāks nekā paredzēts, tāpēc Vandenhoeck und Ruprecht apgāds lielās dārdzības dēļ to vairs nevarēja izdot. Manuskripts kopā ar profesoru nonāca Latvijā 1920. gada maija beigās. Līdzekļus darba publicēšanai 1921. gada rudenī piešķīra Latvijas Izglītības ministrija, par tā iespiešanu Karla Vintera grāmatu apgāda (Carl Winter Verlag) spiestuvē Darmštatē rūpējās Ansis Gulbis kā izdevējs komisionārs. Apjomīgā grāmata (864 lpp.) iznāca 12.1922. 1923. gadā to izdeva arī K. Vintera apgāds Heidelbergā sērijā “Indoeiropiešu bibliotēka” (Indogermanische Bibliothek), sākot tajā jaunu nodaļu “Baltu bibliotēka” (Baltische Bibliothek).

Kopš 19. gs. 2. puses Eiropas valodniecībā bija nostiprinājusies salīdzināmi vēsturiskā metode, kas bija radusies un attīstījusies Vācijā. Valodniecības uzdevums bija rādīt katras valodas vēsturi un izpētīt vispārējos likumus valodas attīstības gaitā, salīdzinot viena laikmeta valodu ar cita laikmeta valodu, vienas tautas valodu ar radu tautu valodām, kā arī valodas izloksnes savā starpā.

Baltu valodas jau bija atzītas par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes grupu. To seniskuma dēļ valodnieki Vācijā un Krievijā tām, īpaši lietuviešu valodai, pievērsa lielu uzmanību: bija izdota Augusta Šleihera (August Schleicher) “Lietuviešu valodas gramatika” (Litauische Grammatik, 1856), kā arī Augusta Bīlenšteina “Latviešu valoda, tās skaņās un formās skaidrojoši un salīdzinoši attēlota” (Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt, 1863–1864). Vācijā tika izdotas pat visas indoeiropiešu saimes valodu salīdzināmās gramatikas, piemēram, Karla Brugmana (Karl Brugmann) un Bertolda Delbrika (Bertoldt Delbrück) “Indoeiropiešu salīdzināmās gramatikas pamati” (Grundriss der vergleichenden Grammatik der indogermanischen Sprachen, 1897–1916).

J. Endzelīns gribēja darīt latviešu valodu pieejamāku salīdzināmajai valodniecībai, un viņa principi bija precizitāte (Genauigkeit), ticamība (Zuverlässigkeit), un pilnība (Vollständigkeit).

Ievadā autors dod latviešu valodas vispārīgu raksturojumu: runātāju skaits un teritorija, dialekti un izloksnes, kopējais un atšķirīgais tuvo radu, t. i., baltu, valodās, to vieta indoeiropiešu valodu saimē, svešu valodu ietekmes. Viņš pievērš uzmanību tam, ka baltu valodas, tāpat kā citu saimes atzaru – slāvu, indoirāņu, grieķu, ķeltu, ģermāņu, romāņu, armēņu, albāņu – valodas ir radušās no indoeiropiešu pimvalodas. Autors dod arī pārskatu par latviešu valodas pētīšanas vēsturi un avotiem.

Grāmatas struktūru tradicionāli veido trīs daļas: “Skaņu mācība” (Lautlehre) 170 lpp., “Vārdu mācība” (Wortlehre) 615 lpp., “Teikumu mācība” (Satzlehre) 45 lpp. Fonētiskās un gramatiskās uzbūves elementu vēsture un apraksts ir precīzs, ticams un pilnīgs.

J. Endzelīns izgaismo un skaidro ne vien latviešu, bet arī lietuviešu un citu valodu faktus, parāda tos līdz sīkām detaļām, vērtējoši un sistēmiski. Šī gramatika ir salīdzinoši vēsturiska un arī aprakstoša.

Latviešu valodas tuvākie radi ir leišu (lietuviešu) un 17. gs. izmirusī senprūšu valoda. Citas baltu valodas ir izmirušas, neatstādamas nekādu tekstu; tikai no kuršu un jātvingu valodas ir paglābušies vismaz daži vārdi. Jāšķir rietumbalti (prūši ar jātvingiem) un austrumbalti (leiši, kurši un latvieši). Kurši ir bijuši baltu cilts, kas valodas ziņā bija it kā starpniece starp leišu un latviešu valodu.

Latviešu valodu atšķir no leišu (un daļēji arī no senprūšu) valodas daudzas īpatnības, piemēram, uzsvars vārdā uz pirmās zilbes, trešā lauztā intonācija blakus mantotajām zilbes intonācijām – stieptai un krītošai, radusies arī vajadzības izteiksme. Leišu valoda ir seniskāka par latviešu, liela daļa latviešu skaņu un formu ir radušās no tādām skaņām un formām, kādas leišu valodā vēl ir atrodamas.

Baltu valodām tuvos rados ir slāvu valodas, tomēr nav iespējams noteikt kādu īpašu slāvu un baltu pirmvalodu, varbūt tikai ciešu attiecību (Wechselbeziehungen) periodu, kura laikā radušās vairākas baltu un slāvu valodām kopējas iezīmes, piemēram, daudz kopības leksikā.

Skaņu mācībā J. Endzelīns pievērš uzmanību latviešu vārdu pirmās zilbes uzsvaram, ar ko latviešu valoda atšķiras arī no indoeiropiešu pirmvalodas, kurā uzsvars nav saistīts ar kādu noteiktu zilbi. Ir uzskats, ka tas noticis Baltijas jūras somugru valodu ietekmē. J. Endzelīns skaidro, ka pirmās zilbes uzsvars varēja rasties arī neatkarīgi no svešu valodu ietekmēm.

Detalizēti un izvērsti J. Endzelīns analizē latviešu valodas zilbju trīs intonāciju rašanos un sistēmu.

Dzīvajās baltu valodās ir saglabājušās gandrīz visas baltu pirmvalodas skaņas, bet tajā nepārveidotas bijušas daudzas indoeiropiešu pirmvalodas vēlīnā perioda skaņas. J. Endzelīns raksturo katras latviešu valodas skaņas attieksmes ar atbilstošām radu valodu skaņām, noskaidrodams, vai skaņa ir saglabājusies mantojumā no baltu vai indoeiropiešu pirmvalodas, analizēdams notikušās pārmaiņas un formulēdams noteiktas likumsakarības, t. i., regulāras skaņu atbilsmes radu valodās, ko vācu jaungramatiķi (Junggrammatiker) sauca par skaņu likumiem.

Pirmkārt, no J. Endzelīna Lettische Grammatik Eiropas valodniecība guva latviešu valodas faktus, kas bija nepelnīti atstāti novārtā. Otrkārt, kamēr lietuviešu salīdzināmā gramatika nebija uzrakstīta, J. Endzelīna darbs bija nozīmīgs un nepieciešams arī lietuviešu valodas zinātniskā izpētē un līdz ar to kļuva par baltistikas jeb baltoloģijas stūrakmeni. Tā deva materiālu, zināšanas un ierosinājumus turpmākiem pētījumiem.

Indoeiropiešu valodniecības uzplaukuma laikmetā J. Endzelīns ieguva ievērojamu vietu starp pasaules zinātniekiem.

20. gs. 30. gados K. Vintera grāmatu apgāds Heidelbergā vēlējās izdot Lettische Grammatik otro izdevumu. J. Endzelīns sagatavoja papildinātu un precizētu manuskriptu. Tā fragmenti glabājas Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Kā 1961. gadā ir rakstījusi J. Endzelīna darbabiedre un Latviešu valodas krātuves vadītāja (07.1941.–10.1944.) Edīte Hauzenberga-Šturma, otrā vācu izdevuma manuskripts bija gatavs 1941. gadā, taču Otrā pasaules kara apstākļos tas netika izdots.

Lettische Grammatik dzīve turpinājās latviešu valodā. Vispirms 1938. gadā iznāca tās saīsināts izdevums ar nosaukumu “Latviešu valodas skaņas un formas” (207 lpp.) Latvijas Universitātes mācības grāmatu sērijā. Tas savukārt 1948. gadā piedzīvoja atkārtotu, faksimilizdevumu Vācijā, Fišbahā pie Nirnbergas latviešu bēgļu nometnē. Pēc tam 1951. gadā padomju okupācijas laikā Latvijā tika izdots Lettische Grammatik papildināts un precizēts tulkojums latviešu valodā ar nosaukumu “Latviešu valodas gramatika” (1100 lpp.). Otrajam vācu izdevumam domātā manuskripta tekstu latviski bija tulkojuši ģermāņu filoloģijas maģistri Anna Grabe un Eduards Putniņš. 1947. gada beigās tulkojums tika iesniegts Latvijas Valsts izdevniecībā un 12.1948. nodots salikšanai.

“Latviešu valodas gramatikas” ceļš līdz publicēšanai un atzīšanai bija ērkšķains un dramatisks, jo Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) no 20. gs. 20. gadu beigām līdz 06.1950. valdīja vulgārsocioloģiskā Nikolaja Marra (Николaй Яковлевич Марр) radītā, par marksistisku pasludinātā, t. s. jaunā mācība par valodu, kas noliedza valodu radniecību. Pēc Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) raksta 20.06.1950. divdesmit gadus valdījušais marrisma režīms tika sagrauts, bet salīdzināmi vēsturiskā valodniecība reabilitēta, tāpēc 02.1951. varēja sākt “Latviešu valodas gramatikas” iespiešanu Rīgas Paraugtipogrāfijā un laist to klajā. 1958. gadā J. Endzelīns par savu fundamentālo darbu saņēma Ļeņina prēmiju zinātnē, kas bija PSRS augstākais apbalvojums.

Lettische Grammatik gan vācu, gan latviešu izdevumi 20. gs. nogalē bija sen izpārdoti. Tāpēc 1997. gadā, J. Endzelīna meitai Līvijai atļauju “Latviešu valodas gramatiku” tulkot un izdot angļu valodā lūdza lingviste Anita Judze (Anita E. Judzis) no Raisa Universitātes Hjūstonā Teksasas pavalstī Amerikas Savienotajās Valstīs (Rice University, ASV). Viņa vēlējās darīt latviešu lingvistikas vissvarīgāko darbu pieejamu salīdzināmās valodniecības jaunākai paaudzei. Taču šī iecere nav īstenojusies.

Lettische Grammatik modināja ārzemju valodniekos ļoti dzīvu interesi. To rakstos slavēja Kazimiers Būga (Kazimieras Būga) Lietuvā, Aurēlio Palmjēri (Aurelio Palmieri) Itālijā, Georgs Ģerulis (Georg Gerullis), Reinholds Trautmans (Reinhold Trautmann) un Eduards Hermans (Eduard Hermann) Vācijā. Darbu recenzēja izcili indoeiropeisti: Antuāns Meijē (Antoine Meillet) Francijā, Makss Nīdermans (Max Niedermann) Šveicē, Nikolass van Veiks (Nicolaas van Wijk) Nīderlandē. Publikācijas 1923. un 1924. gadā liecināja par to, ka Lettische Grammatik iznākšana bija notikums indoeiropeistikā. Tā kā Latvijā toreiz salīdzinošās valodniecības speciālisti vēl nebija izauguši, bija pāragri gaidīt recenzijas par to latviešu valodā. Interesenti ar J. Endzelīna darba vērtējumu varēja iepazīties ārzemju periodikā un arī dažos izdevumos Latvijā, kas publicēja Vācijas, Šveices un Nīderlandes profesoru recenzijas vai to tulkojumus.

Kopējo vērtējumu var izteikt ar N. van Veika atzinumu, ka, pateicoties J. Endzelīna darbam, baltoloģija ieņems pienācīgu vietu starp salīdzinošās valodniecības nozarēm.

Latvijas valsts J. Endzelīna veikumu 1924. gadā novērtēja ar Kultūras fonda godalgu.