Svarīgākās fonētiskās, fonoloģiskās, morfonoloģiskās iezīmes Neskatoties uz to, ka vidus dialekts ir literārās valodas pamats, arī tajā vērojamas vairākas dialektālās īpatnības, kas ir atšķirīgas no literārās valodas.
Tā kā vidus dialektā tiek šķirtas trīs izlokšņu grupas, tajās vērojamas gan kopīgas, gan atšķirīgas fonētiskās, fonoloģiskās un morfonoloģiskās iezīmes.
Gan Kurzemes un Zemgales, gan arī Vidzemes vidus izloksnēm raksturīga ir platā e̹, ē̦ skaņa šaurās e, ē skaņas vietā vārdos de̹dzināt, ē̦dināt, lē̦juši, skrē̦juši.
Tipiski ir dažādas cilmes un pakāpes līdzskaņu zudumi, piemēram, arāš < arājs, bē̦rs < bē̦rns, ciris < cirvis, gāši < gājuši, tē̦s < tē̦vs, vēš < vējš.
Tāpat vidus dialekta izloksnēs raksturīga ln asimilācija par ll tādos vārdos kā me̹lls < me̹lns, ve̹lls < ve̹lns, villa < vilna.
Vidzemes vidus izloksnēs ap Cēsīm, Raunu, Smilteni, Valku raksturīgi tas, ka a, ā skaņas vietā saknē lietots platais e̹ vai ē̦, piemēram, vārdos ne̹gla ‘nagla’, re̹gavas ‘ragavas’, pē̦rsla ‘pārsla’, ē̦murs ‘ārmurs’. Tāpat raksturīgs skaņas ī iespraudums starp darbības vārda sakni un nākotnes piedēkli arī tiem 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam saknes veigās nav skaņu s, z, t, d, piemēram, lijīs ‘līs’, nācīs ‘nāks’, mirīs ‘mirs’, pļāvīšu ‘pļaušu’ u. c. Atsevišķos o-celma vārdos vienskaitļa nominatīvā, ja galotnes -s priekšā ir -rl-, troksnenis vai kāda troksneņa savienojums ar skaneni l, m, n, r, tiek iesprausts patskanis i, piemēram, kaklis, kurlis, putnis, tre̹knis, se̹skis.
Daļā zemgalisko izlokšņu raksturīga anaptikse jeb īss patskaņa iespraudums aiz sena tautosillabiska līdzskaņa r (darabs, kurape, zirigus pirikti) vai retāk l (galava, malaka, spalava). Iesprausti var tikt patskaņi a, e̹, i, taču dažkārt īsā patskaņa kvalitāte nav nosakāma (piemēram, bir’ze, var’na, ver’pju, vir’sus). Šī pazīme uzlūkojama par zemgaļu valodas mantojumu. Zemgaliskajām izloksnēm vairāk nekā kursiskajām izloksnēm raksturīgi arī priedēkļi āz-, ūz- (āznest ‘aiznest’, āzvakar ‘aizvakar’, āzmiersu ‘aizmirsu’, ūzdāvināt ‘uzdāvināt’, ūziet ‘uziet’) vai (retāk) prievārdi āz vai ūz (piemēram, āz galda ‘aiz galda’, ūz ceļa ‘uz ceļa’).
Kursiskās izloksnes vairāk atšķiras no Vidzemes un Zemgales vidus izloksnēm. Tām raksturīgs, piemēram, tas, ka līdzskaņu v un b priekšā saglabāta u skaņa vārdos dube̹ns ‘dibens’, zuve ‘zivs’ u. c.; r priekšā tautosillabiskos savienojumos pagarināts patskanis vārdos dārbs ‘darbs’, dzē̦rt ‘dzert’, kūrpe ‘kurpe’ u. c.; nenoteiksmē gan vienzilbīgos, gan vairākzilbīgos vārdos raksturīgs plata e̹, ē̦ lietojums, piemēram, ce̹lties, dzē̦rt, ē̦st, spē̦lē̦ties; saglabāts mīkstinātais ŗ (piemēram, jūŗa, kaŗš, kŗupis); aiz līdzskaņiem l un r zudis v (piemēram, cilē̦ks ‘cilvēks’, dzēre ‘dzērve’, gāla ‘galva’); saglabājušies vārdi ar tautosillabisku senu n (piemēram, bezdelinga ‘bezdelīga’, de̹nkts ‘spēcīgs, stiprs, brašs, stalts, cienīgs’, sklanda ‘kārts’).
Svarīgākās gramatiskās iezīmes
Līdzīgi kā fonētiskās iezīmes, arī visas gramatiskās iezīmes neaptver visu vidus dialektu.
Vidzemes vidus izlokšņu gramatikai raksturīgi, piemēram, deminutīva piedēkļi -īn-, -īt- ar stiepto intonāciju, piemēram, celīns ‘celiņš’, cerīc (deminutīvs no vārda ce̹rs), dēlīc ‘dēliņš’ (ģenitīvs dēlīna), meitīna ‘meitiņa’, vistīna ‘vistiņa’. Substantīvu atvasinājumiem raksturīga izskaņa -ē̦ns, ko lieto, arī runājot par pieaugušiem, vecākiem dzīvniekiem, piemēram, aitē̦nas ‘aitiņas’, vistē̦ni ‘vistiņas’, kā arī atvasinājumos no dažādu augu, priekšmetu u. tml. nosaukumiem. Šiem atvasinājumiem piemīt neliela pamazinājuma, nevērības vai nievīguma nokrāsa, ābuolē̦nc ‘āboliņš’, burkānē̦nc ‘burnāniņš’, sienē̦nc ‘sieniņš’ u. c. Izplatīti ir adjektīvi ar izskaņām -aiņš, -aiņa, piemēram, stilbaiņie zābaki, lietaiņa vasara ‘lietaina vasara’. Izloksnēs ap Ērģemi, Valmieru, Vijciemu saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību, piemēram, jāiet puķu lasītu, kruoņu pītu ‘jāiet lasīt puķes’, ‘vainagu pīt’, laulātuos gāja ‘laulāties gāja’, nāca dē̦tu ‘nāca dēt’. Līdzīgi kā lībiskajā dialektā, atsevišķās Ziemeļvidzemes vidus izloksnēs ap Strenčiem un Valku izplatīts ir vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā, piemēram, viņš [vecāmāte] i liec adītāš ‘viņa ir liela adītāja’; es nau tur bīš, ne runāš [saka sieviete] ‘es neesmu tur bijusi, ne runājusi’.
Vidus dialekta zemgaliskajām izloksnēm raksturīgs deminutīva izskaņas -ele, -elis lietojums, piemēram, ruoķele, maišelis, zirģelis. Zemgaliskajās izloksnēs, iespējams, vislabāk saglabājušies u-celmi, tostarp sieviešu dzimtes daudzskaitlinieki ragus ‘ragavas’, pe̹lus ‘pelavas’, dzirnus ‘dzirnavas’.
Savukārt kursiskajām izloksnēm raksturīgs, piemēram, piedēklis -ij- adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’ u. c.); darbības vārda vēlējuma izteiksmes formas ar tum- (es ietum ‘es ietu’); pagātnes formas ar -av- (piemēram, melava ‘meloja’, skalava ‘skaloja’); verbu pagātnes ē-celmi (piemēram, brauce ‘brauca’, nese ‘nesa’, vede ‘veda’); atgriezeniskās formas ar -sa- starp priedēkli un sakni (sasabrauca ‘sabrauca’, sasatiks ‘satiks’ u. c.); pamazināmo formu darināšanai lieto piedēkli -in- (piemēram, jūrina ‘jūriņa’, māsina ‘māsiņa’) un, līdzīgi kā zemgaliskajās izloksnēs, piedēkli -el- bez nievājuma nokrāsas (piemēram, kājele ‘kājiņa’, naželis ‘nazītis’). Sastop senas locījumu formas, piemēram, vienskaitļa datīvu (māti ‘mātei’, meiti ‘meitai’ pādīti ‘pādītei’), daudzskaitļa instrumentāli (deviņis ezerinis ‘[ar] deviņiem ezeriņiem’, sešis zaris ‘ar sešiem zariem’).