Kārlis Mīlenbahs (kopā ar Jāni Endzelīnu) ir “Latviešu valodas vārdnīcas” (1923‒1932) pamatšķirkļu veidotājs. Zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā, latviešu “jaunās” ortogrāfijas pamatlicējs.
Kārlis Mīlenbahs (kopā ar Jāni Endzelīnu) ir “Latviešu valodas vārdnīcas” (1923‒1932) pamatšķirkļu veidotājs. Zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā, latviešu “jaunās” ortogrāfijas pamatlicējs.
Mācījies Kandavas pagastskolā, Tukuma apriņķa skolā, Jelgavas ģimnāzijā (1871‒1875), studējis filozofiju, klasisko filoloģiju, salīdzināmo valodniecību Tērbatas Universitātē (1876‒1880).
Strādājis par vācu valodas, arī seno valodu, ticības mācības un latviešu valodas skolotāju ‒ Talsu privātajā apriņķa skolā (1880‒1889), Jelgavas ģimnāzijā (1889‒1895), no 1895. gada līdz mūža beigām 1916. gadā – Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, arī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas vadītājs (1904‒1914), Ortogrāfijas komisijas vadītājs (1908). Viens no nedaudzajiem tālaika Eiropas akadēmiski izglītotajiem valodniekiem, kas nav strādājis augstākās izglītības iestādē un materiālu apstākļu dēļ zinātnei varējis nodoties tikai paralēli skolotāja darbam.
1881. gadā ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēts pirmais viņa raksts žurnālā “Pagalms”. Kopš 1890. gada gan presē, gan atsevišķos izdevumos iespiesti ap 100 K. Mīlenbaha zinātnisku un populārzinātnisku rakstu un apkopoti materiāli “Latviešu valodas vārdnīcai”.
Latvijas kultūras dzīvē K. Mīlenbahs vispirms kļuva pazīstams kā tulkotājs un literatūrzinātnieks. 1890.‒1895. gadā izdots Homēra (Ὅμηρος) "Odisejas" (Ὀδύσσεια) astoņu dziedājumu tulkojums, kam pievienoti sīki paskaidrojumi un komentāri. K. Mīlenbahs publicējis plašu rakstu par literatūras teorijas jautājumiem “Par romantiku, reālismu un ideālismu” (1893). Valodas un vārda mākslas attiecības analizētas apcerē “Par valodas pareizību” (1898), polemikās par “Fausta” tulkojumu (1898) un polemikā ar Viktoru Eglīti (1909‒1911). K. Mīlenbahs pētījis arī latviešu folkloru un mitoloģiju, uzsverot tautas garamantu nozīmi valodas attīstībā un izpētē.
Atzīstot, ka valodas izpētē un kopšanā veiksmīgi var darboties tikai tie, kas nopietni pievērsušies zinātniskajai valodniecībai un latviešu valodas vēsturei, K. Mīlenbahs patstāvīgi studēja ievērojamāko Eiropas valodnieku darbus. Atrazdamies apstākļu nosacītā savdabīgā izolētībā no valdošajām Eiropas lingvistiskajām skolām, viņš objektīvi un kritiski spēja vērtēt dažādu virzienu un metožu priekšrocības un trūkumus. K. Mīlenbaham bija tuvi jaungramatiķu skolas pārstāvju ‒ Hermana Paula (Hermann Otto Theodor Paul), Karla Brugmana (Karl Brugmann) u. c. ‒ uzskati, bet viņš neatzina skaņu likumu absolutizēšanu un augstu vērtēja arī deskriptīvo lingvistiku. Jebkuru valodas parādību viņš skatīja kontekstā ar procesiem sabiedrībā – mūsdienās to sauktu par sociolingvistisku pieeju. Iepazinies ar atšķirīgiem uzskatiem par valodas cilmi un attīstību, par valodnieku uzdevumiem un valodas pētīšanas metodēm, K. Mīlenbahs pamazām izveidoja patstāvīgu lingvistisko uzskatu sistēmu, kas atspoguļojas viņa darbos vispārīgajā valodniecībā. Ievērojamākais no tiem ir grāmata “Par valodas dabu un sākumu” (1891), kur valodas cilmes un attīstības jautājumi aplūkoti kopsakarā ar plašu lingvistiskās literatūras analīzi. K. Mīlenbaha lingvistisko uzskatu pamatā ir tēze par valodas nepārtraukto attīstību un mainību. Tas parādās arī viņa darbos salīdzināmajā un vēsturiskajā valodniecībā, īpaši rakstos krievu un vācu lingvistiskajos žurnālos. Visvairāk pētījumu viņš veicis par nekatru dzimti, debitīvu un divskaitli, kā arī par ģenitīva un akuzatīva lietošanu latviešu valodā. Nozīmīgs ir K. Mīlenbaha devums dialektoloģijā. 1900.‒1902. gadā kopā ar J. Endzelīnu viņš apceļoja Latviju, iepazīstot izloksnes. Par šiem ceļojumiem valodnieks publicēja aprakstu sēriju “Baltijas Vēstnesī”, sniedzot gan filoloģiska, gan etnogrāfiska, gan sadzīviska rakstura informāciju. K. Mīlenbahs veicis arī pirmos plašākos gramatikas, īpaši sintakses, pētījumus latviešu valodniecībā. Viņš noskaidrojis daudzu sintaktisko parādību vēsturisko attīstību, aprakstījis sintakses attīstības procesus, kā arī vērtējis gramatiskās konstrukcijas no latviešu valodas normu viedokļa. Tam veltīts vairums rakstu krājumos “Daži jautājumi par latviešu valodu I‒IV” (1891‒1909), skolām paredzētā “Latviešu valodas mācība” (1895) un īpaši apcerējums “Teikums” (1898). Sistēmisks latviešu valodas sintaktisko parādību apskats atrodams J. Endzelīna un K. Mīlenbaha “Latviešu gramatikā” (1907). K. Mīlenbaham ir lieli nopelni latviešu valodniecības terminoloģijas izstrādē. Pēc viņa ieteikuma un metodoloģijas 1902. gadā tika apkopoti beidzamajos 20 gados lietotie gramatikas termini, tie tika apspriesti un pieņemti Zinību komisijas sēdēs.
Valodas kopšanā K. Mīlenbahs par galveno uzskatīja stingru teorētisku pamatu jebkuriem ieteikumiem. Katrai valodai ir sava īpaša normu standartizācijas sistēma atkarībā no tās tipa un vēstures, turklāt valodniekam labi jāpārzina līdzšinējā valodas attīstības gaita. K. Mīlenbaha teorētisko uzskatu apkopojums atspoguļots darbā “Par valodas pareizību” (1898). Viņš atzīst, ka ir nepieciešams ne tikai norādīt uz valodas kļūdām, bet ieteikt labāku variantu un to plašāk pamatot, turklāt svarīgi ir ne tikai argumentēti pierādīt kāda vārda vai formas neiederību latviešu valodā, bet arī vairot sabiedrības zināšanas par valodu. Vairāk nekā 20 gadu garumā K. Mīlenbahs pievērsies ortogrāfijas jautājumiem, ne tikai dodot savus ieteikumus, bet organizējot diskusijas un lēmumu pieņemšanu šajā jomā. Nozīmīgi ir viņa raksti “Pareizrakstības jautājums” (1903), “Latviešu pareizrakstības jautājums” (1908), “Par jauno ortogrāfiju” (1912). 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija izveidoja īpašu Ortogrāfijas komisiju, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja K. Mīlenbahu. Komisijas darbības pirmajā pusgadā 18 sēdēs izstrādāja praktisko (ikdienišķo) ortogrāfiju. Šai laikā tika veikta plaša sabiedrības aptauja ‒ pirmā latviešu valodniecības vēsturē. 21 % respondentu bija par fraktūras saglabāšanu, 36,56 % vēlējās tūlītēju antīkvas ieviešanu, bet 42,43 % bija par pakāpenisku antīkvas ieviešanu. Apspriešanā iesaistīja arī avīžu un grāmatu izdevējus un tipogrāfiju darbiniekus. Reformas projektu apsprieda un pieņēma Zinību komisijas vasaras sapulcē 1908. gada 17. un 18. jūnijā. To 5000 eksemplāros piesūtīja visām biedrībām, pagastu valdēm, laikrakstu redakcijām, tipogrāfijām, skolotājiem, rakstniekiem un citiem. 1912. gadā K. Mīlenbahs pievērsās arī t. s. zinātniskās ortogrāfijas izstrādei.
Pasaules slavu K. Mīlenbahs ieguvis ar darbu leksikogrāfijā. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca” ir starptautiski visvairāk zināmais darbs latviešu valodniecībā. Sākotnēji K. Mīlenbahs veidoja papildinājumus vācbaltiešu mācītāja Kārļa Kristiana Ulmaņa (Karl Christian Ulmann) 1872. gadā izdotajai “Latviešu-vācu vārdnīcai”, bet jau drīz apzinājās, ka latviešu valodas bagātības ietilpināmas daudz apjomīgākā darbā. Turklāt vārda tulkojums citā valodā vien nespēj atklāt visas tā nianses. Tāpēc K. Mīlenbahs nolēma izstrādāt unikālu vārdu apkopojumu, kam ir gan tulkojošas, gan skaidrojošas vārdnīcas iezīmes. 1916. gadā bēgļu gaitās K. Mīlenbahs mira, vārdnīcu nepabeidzis. Izglītības ministrijas uzdevumu pabeigt vārdnīcu saņēma J. Endzelīns.
Vēl līdz mūsu dienām daudzās valodniecības nozarēs tiek izmantoti K. Mīlenbaha darbi. Tie lielā mērā ietekmējuši latviešu valodniecības attīstību. Viņa rakstos paustās atziņas un sniegtie fakti plaši iestrādāti viņa laikabiedra J. Endzelīna darbos, kur K. Mīlenbahs ir viens no visvairāk citētajiem autoriem. Atkārtotus izdevumus pieredzējusi “Latviešu valodas vārdnīca”. Tā nostiprinājusi latviešu valodas vērtību arī salīdzinošos valodu pētījumos – indoeiropiešu valodu speciālisti latviešu valodas datus joprojām gūst galvenokārt no šī darba. “Latviešu valodas vārdnīca” ir ietverta Latvijas kultūras kanonā.
Kārļa Mīlenbaha vārds 1936. gadā piešķirts Kandavas vidusskolai (nosaukums atjaunots 1996. gadā). Talsos ir Kārļa Mīlenbaha iela. 1998. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Latviešu biedrība iedibinājusi Kārļa Mīlenbaha balvu par vērtīgu ieguldījumu lietišķajā valodniecībā.
Ina Druviete "Kārlis Mīlenbahs". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/55962-K%C4%81rlis-M%C4%ABlenbahs (skatīts 19.04.2024)