Traģēdija “Fausts” ir izcilā vācu dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes vērienīgākais un personiskākais sacerējums, par kurā skartajām tēmām viņš domājis un tās izstrādājis visa mūža garumā. Ar Fausta tēlu dzejnieks saskārās jau bērnībā, kad viena no figūrām viņam uzdāvinātajā leļļu teātrī bija arī no viduslaiku vācu leģendas pazīstamais doktors, kas novēlējis dvēseli velnam. Šo leģendu, kas izklāstīja Fausta dzīves gājumu, ar nosaukumu “D. Johana Faustena stāsts” (Historia von D. Johann Fausten) 1587. gadā Frankfurtē izdeva Johans Špīss (Johann Spies). Īsā laikā leģenda, ko pēc publikācijas dēvēja arī par “Fausta grāmatu” (Faustbuch), kļuva plaši pazīstama, piedzīvoja atkārtotus izdevumus un tika tulkota angļu valodā. Vienā no savām traģēdijām ar nosaukumu “Traģiskais stāsts par doktoru Faustu” (The Tragical History of Doctor Faustus, 1593), šo tēmu risināja angļu rakstnieks, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) laikabiedrs Kristofers Mārlovs (Christopher Marlowe). Arī vācu literatūrā jau pirms J. V. fon Gētes Fausta tematikai pievērsās vairāki autori, no kuriem viens bija Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing). J. V. fon Gēte darbu pie atsevišķām ar Fausta tēmu saistītām ainām uzsāka savā studiju laikā Strasbūrā 18. gs. 70. gadu sākumā. Sākotnējā versija, kas pazīstama kā “Pirmfausts” (Urfaust), dzejnieka dzīves laikā netika iespiesta. Tā zināma vienīgi pēc viņa manuskripta noraksta, kas gadsimtu vēlāk tika atrasts un pēc tam 1887. gadā arī publicēts. J. V. fon Gēte “Fausta” sižetu turpināja izstrādāt atsevišķu, savstarpēji cieši nesaistītu epizožu veidā, un šādā formā nolēma darbu pirmo reizi arī publiskot. Šīs autora izvēles rezultātā 1790. gadā atklātībā parādījās versija ar nosaukumu “Fausts. Fragments” (Faust. Ein Fragment), kas guva lielu ievērību. Lai gan viņa laikabiedri, vācu romantisma pārstāvji saskaņā ar saviem estētiskajiem uzskatiem domāja, ka šis literārais darbs lielāko iespaidu saglabās nepabeigtā veidolā, vēlākajos gados J. V. fon Gēte tomēr izšķīrās par “Fausta” sižeta tālāku izstrādi. Īpaši liela nozīme šāda lēmuma pieņemšanā bija Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) izteiktajiem rosinājumiem. Tomēr, neraugoties uz F. Šillera ieteikumu traģēdijas pirmās daļas norises koncentrēt, J. V. fon Gēte apzināti izvēlējās nevis izlīdzināt, bet vēl vairāk pastiprināt šķietamās pretrunas un nekonsekvences sižeta veidojumā, kā arī saasināt centrālo tēlu iekšējās dilemmas. Paralēli pirmās daļas tapšanai tika uzrakstītas arī atsevišķas ainas, kas vēlāk iekļautas traģēdijas otrajā daļā, īpaši izceļot antīkajā grieķu mitoloģijā balstīto Helēnas (Ἑλένη) tēlu, kurš bija viens no svarīgākajiem J. V. fon Gētes ierosmes avotiem. Pēc traģēdijas pirmās daļas publicēšanas tālākais darbs norisinājās ar lieliem pārtraukumiem. Sistemātisku darbu pie sižeta izstrādes J. V. fon Gēte atsāka 1816. gadā, taču lielākoties otrās daļas teksti tapa posmā no 1825. gada līdz 1831. gadam, laika periodā, kad rakstnieks šo traģēdiju sāka uzlūkot par sava radošā mūža vainagojumu. Darbs pie “Fausta” otrās daļas tika pabeigts 1831. gada jūlijā, tomēr publikācija netika steidzināta. 1832. gada vasarā J. V. fon Gēte aizzīmogoja pabeigto tekstu, iespējams, vairoties no tā, lai publikācija neaizvainotu dažus viņa laikabiedrus. Tomēr pēc dzejnieka nāves traģēdijas “Fausts” otrā daļa tika iespiesta jau tajā pašā gadā, ievadot lasītāju iepazīstināšanu ar viņa atstātajiem literārajiem darbiem.