“Gara radinieki” ir vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes trešais romāns. Tā darbība norisinās ģimenes lokā, un sižetu virza centrālo tēlu personisko attiecību līkloči. Pievēršoties ierobežotai videi un tās detalizētam attēlojumam, autors veidoja konceptuālu skatījumu uz vēsturisko norišu saistību ar sabiedrības pārmaiņām. Temata izstrādei rakstnieks pievērsās 1808. gadā, sākotnēji plānojot to kā noveli, kas tiktu iekļauta tobrīd iecerētajā un vēlāk pabeigtajā romānā “Vilhelma Meistara klejojumu gadi” (Wilhelm Meisters Wanderjahre, oder die Entsagenden, 1821). Tomēr “Gara radinieku” iecere strauji attīstījās līdz pilna apjoma romānam. Līdzīgi kā citiem J. V. fon Gētes literārajiem darbiem, arī šim darbam daudz ierosmju sniedza rakstnieka piedzīvotais. Romāna “Gara radinieki” kontekstu veido 18. gs. beigu Franču revolūcija un tās atskaņas vācu zemēs, šo teritoriju īslaicīga okupācija, tostarp franču karaspēka iebrukums Veimārā 1806. gadā, kā arī rakstnieka tikšanās ar imperatoru Napoleonu Bonapartu (Napoléon Bonaparte) 1808. gadā Erfurtē. Tāpat J. V. fon Gēti ietekmēja vairāku laikabiedru, it īpaši Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) un Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) nāve 19. gs. sākumā, arī paša J. V. fon Gētes nopietna saslimšana. Romānā “Gara radinieki” liela nozīme ir gan cilvēku savstarpējās saprašanās, pievilkšanās un atgrūšanās motīviem, ko autors saista ar procesiem un likumsakarībām, kas norit dabā, gan nāves un iznīcības tēmām. Romāns arī atklāj rakstnieka aizraušanos ar dabas filozofijas studijām, viņa vēlmi vērot un analizēt parādību kopsakarus; darbs pie “Gara radiniekiem” notika paralēli J. V. fon Gētes dabaszinātniskajiem eksperimentiem, kuru rezultāti tika publiskoti pētījumā “Krāsu mācība” (Zur Farbenlehre, 1810). Tomēr romānu raksturo arī dziļi izjusts pesimisms attiecībā uz sabiedrības un kultūras attīstības iespējām, kas šo literāro darbu saista ar 20. un 21. gs. rakstniecībā aktuālo atskārtu par ikdienas dzīves traģiku.       

Sižeta centrā ir personisko attiecību samezglojumi uz laikmeta fona, atspoguļojot laulības krīzi, ko izraisa spēji atmodinātas liktenīgas kaislības. J. V. fon Gētes skatījumā šī krīze atklāj modernitātes ietekmētas pārmaiņas vērtību sistēmā, kad indivīdi vairs nerēķinās ar agrākajām morāles normām un ir gatavi sekot pēkšņiem impulsiem, ļaujoties notikumu gaitai un atrodot savai rīcībai dažādus attaisnojumus. Romānā iezīmējas gan jūtu intensitāte, gan, līdzās tai, personības sašķeltība un nespēja saistīt brīvību ar atbildību, atklājot rakstura vājumu. Notikumus ievada pārmaiņas laulātā pāra, barona Eduarda un viņa sievas Šarlotes dzīvē, jo barons nolēmis uzaicināt pie viņiem viesos savu jaunības draugu kapteini. Šarlote ir nobažījusies par šo pavērsienu, jo agrāk jutusi pret kapteini simpātijas, un no savas puses piedāvā Eduardam, lai mājās atgriežas arī Šarlotes audžumeita Otīlija, kura kopā ar Šarlotes meitu Lucianu no pirmās laulības uzturas pansionātā. Abu viesu ierašanās izmaina Eduarda un Šarlotes ikdienu, jo Eduards pavada daudz laika kopā ar kapteini, kuram uztic arī sava īpašuma labiekārtošanu, ar ko līdz tam galvenokārt nodarbojās Šarlote. Tāpat Eduarda uzmanību drīz piesaista klusā, allaž pieklājīgā un uzmanīgā Otīlija, un viņa aizrautība pāraug kaislībā, cenšoties Otīlijai sagādāt aizvien jaunus iepriecinājumus, īpaši gatavojoties jaunās sievietes vārda dienas svinībām. Savukārt kapteinis un Šarlote arvien vairāk satuvinās, apspriežot dažādus uzlabojumus apkārtējā vidē. Romāna pirmās daļas centrā ir epizode, kas pārnestā nozīmē uzskatāma par dubultu laulības pārkāpšanu, jo Eduards un Šarlote stājas mīlas sakaros, vīram domājot par Otīliju, savukārt sievai par kapteini. Šīs nakts rezultātā Šarlote nonāk gaidībās, taču viņas dēls paradoksālā kārtā ārēji līdzinās kapteinim, savukārt zēna acu skatiens gandrīz pilnībā atgādina Otīliju. Tādējādi metaforiski akcentēts iztēles spēks un tās materializēšanās. Vēl nesagaidījis dēla dzimšanu, izmisušais Eduards pirmās daļas finālā atstāj mājas ar cerību, ka vēlāk situāciju varbūt izdosies atrisināt, panākot kapteiņa laulības ar Šarloti, bet viņam pašam savienojoties ar Otīliju. Taču vispirms Eduards cenšas apmierināt savu sirdsapziņu, dodoties karā, un šī izvēle saistīta ar laikmeta aktualitāti, vāciešu pretošanos franču karaspēka iebrukumam. Gan Šarlote, gan Otīlija pēc izteiktas Eduarda vēlmes turpina dzīvot viņa īpašumos. Romāna otrajā daļā tēlota viņu abu ikdiena pēc Eduarda aizbraukšanas un Šarlotes un Eduarda dēla piedzimšanas, par kuru daudz rūpējas arī Otīlija. Eduarda pēkšņā atgriešanās, cenšoties atjaunot attiecības ar Otīliju, ievada beigu daļas traģiskos notikumus. Pēc viņu pirmās slepenās satikšanās, kad Otīlija ar Eduarda dēlu laivā steidzas mājup pāri ezeram, notiek nelaime; laivai sašūpojoties, zēns iekrīt ūdenī, un, kad Otīlija viņu no ezera ir izvilkusi, velti izrādās visi pūliņi puisēnu atdzīvināt. Otīlija notikušajā vaino tikai sevi un pieņem lēmumu atgriezties atpakaļ pansionātā, kurā dzīvojusi līdz tam. Šajā ceļā viņu negaidot vēlreiz pārsteidz Eduards un piespiež atgriezties mājās. Arī Otīlijai kļūst skaidrs, ka visi mēģinājumi apspiest viņas jūtas pret Eduardu ir bijuši veltīgi, tomēr morālu apsvērumu dēļ viņa nevar arī pieņemt iespējamo Šarlotes upuri un savu savienošanos ar Eduardu. Romāna sižets noslēdzas ar Otīlijas lēnu izdzišanu un viņas svinīgu apbedīšanu vietējās baznīcas kapelā, par kuras labiekārtošanu viņa daudz rūpējusies. Drīz pēc šī notikuma mirst arī Eduards, un tas notiek brīdī, kad viņš kavējās atmiņās par visām tām piemiņas lietām, kas saglabājušās no Otīlijas. Notikumu atrisinājums ārēji liecina par mīlestības izraisītu traģēdiju, tomēr J. V. fon Gētes romānā īpaša uzmanība pievērsta ne tikai likteņa līkločiem, bet arī cilvēka rīcībai, tās spējai vai nespējai ietekmēt notikumu gaitu.              

Romānā “Gara radinieki” ir četri centrālie tēli, kas cieši saistīti savā starpā, kā arī vairākas epizodiskas personas, no kurām lielākajai daļai nav piešķirti personvārdi. Tādējādi īpaši izcelta J. V. fon Gētes romānā izmantotā vārdu simbolika, kas atklāj gan savstarpējo saistību un daudzās paralēles tēlu starpā, gan raksturo viņu nepietiekami izteikto individualitāti. Romāna iesākumā vēstītājs norāda, ka barons literārajā darbā tiks dēvēts par Eduardu, tomēr vēlāk izrādās, ka šis vārds ir barona izvēlēts, savukārt vecāki viņu nosaukuši par Oto (Otto); tāds pats vārds ir arī kapteinim. Tādējādi visu centrālo tēlu vārdi atbalso cits citu, jo līdzās Eduardam/Oto un kapteinim/Oto romānā ir arī Otīlija (Ottilie) un Šarlote (Charlotte), un arī viņas un barona dēlam tiek dots vārds Oto. Pirmās daļas ceturtajā nodaļā Eduarda, kapteiņa un Šarlotes sarunā tiek plaši iztirzātas ķīmisko elementu īpašības, to savstarpējā savienošanās vai atgrūšanās; paradoksālā kārtā līdzīgas likumsakarības, romāna notikumiem attīstoties, šķietami izrādās spēkā arī sabiedrībā. Šādā kontekstā īpašu nozīmi iegūst tēliem doto vārdu sabalsojumi, kas šķietami pietuvina viņu raksturojumus ķīmisko elementu aprakstam. Tomēr J. V. fon Gētes romānā ir ne tikai pieļautas paralēles dabas un sabiedrības procesos, bet vēstījumā ietverti arī jautājumi par to, kas nosaka cilvēku izturēšanos un piešķir viņiem rīcībspēju, vai arī atklāj tās trūkumu. Tēlu izvēle konkrētās situācijās aiz ārēja dedzīguma atklāj vai nu nespēju pieņemt lēmumus, vai pārsteidzīgu, kaislību vadītu rīcību, ko rada situācijas neizpratne, izraisot tālākus attiecību sarežģījumus. Savukārt individuāli spilgtu iezīmju trūkums atklājas romāna veidojumā izmantotajā paņēmienā – savstarpēji pretstatīt ne tikai konkrētus tēlus, bet visbiežāk tēlu pārus, kas atklāj dažādus attiecību modelējumus, bet apzināti atņem raksturiem individualitāti. Šādu anonimitāti pastiprina vairāki epizodiski tēli (jauns arhitekts, pansijas vadītājas palīgs un citi), kas norisēs iesaistās romāna otrajā daļā un vēstījumā galvenokārt izmantoti kā dažādu viedokļu paudēji, atklājot atšķirīgus sabiedrībā dominējošus stereotipus.

Romāna kompozīcijā visi notikumi simetriski izkārtoti divās daļās, un katrā no tām ietilpst 18 nodaļas. Tomēr abas daļas ir savstarpēji būtiski atšķirīgas. Romāna pirmā daļa ir sižetiski strukturēta, detalizēti izsekojot četru centrālo tēlu attiecību virzībai. Savukārt otrajā daļā sižetam ir daudz mazāka nozīme. Vēstījums kļūst, no vienas puses, iekšupvērsts, un būtisku lomu iegūst romānā ietvertie Otīlijas dienasgrāmatas fragmenti; no otras puses, līdz ar jaunu tēlu parādīšanos romānā tiek ievītas daudzas filozofiskas un morālas līdzības. Romāna sižetā ietvertā problemātika metaforiski vispārināta otrās daļas 10. nodaļā ietvertajā novelē “Brīnumainie kaimiņu bērni”, ko izstāsta kāds no pils visiem. Romānā tēlotās kaislības noveles veidojumā atspoguļojas it kā apvērstā kompozīcijā, un tā noslēdzas ar divu mīlētāju savienošanos; bērnībā izjustās tēlu antipātijas ir ietvērušas vēl neapzinātas, bet nenoslāpējamas jūtu izpausmes, un viņu savienošanās izrādās iespējama, pateicoties noteiktai rīcībai izšķirošajos brīžos. J. V. fon Gētes romāna “Gara radinieki” sižetā savukārt uzsvērta šādas laimīgas savienošanās neiespējamība, un literārā darba kompozīcija vedina domāt gan par nejaušībām, gan likumsakarībām, kas kaislību piepildījumu padara neiespējamu. Paradoksālā kārtā atrisinājumam pietuvina gan pasivitāte, gan aktivitātes pārmērs, kas romāna otrajā daļā tāpat uzsvērts Otīlijas un Šarlotes meitas Lucianas pretstatījumā; Lucianas centieni ietekmēt un virzīt visas norises tikai vairo disharmoniju gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē. Simbolisku nozīmi romānā iegūst alegoriski attēlotās dzīvās bildes, vienā no kurām Otīlija pēc jaunā arhitekta uzstājīga lūguma piedalās, atveidojot Dievmāti; bet vēlāk viņa kļūst par Šarlotes un Eduarda dēla nāves netiešu vaininieci. Tādējādi romānā atklājas ne tikai cilvēka prāta apsvērumu un jūtu kāpinājuma radītas nesamierināmas pretrunas, bet arī racionālā un iracionālā pretstati.    

Viena no J. V. fon Gētes romānā atspoguļotā pasaules skatījuma iezīmēm ir nespēja izskaidrot parādību cēloņus, kas atklāj laikmetīgās sabiedrības sašķeltību un pretrunas, būtiski samazinot indivīda rīcībspēju un atsevišķo raksturu īpatnību izpausmes. “Gara radinieki” atklāj gan iztēlotu tuvību, kas tomēr neved pie savienošanās reālajā dzīvē, gan nespēju atklāti izskaidroties un paust savu viedokli. Tādējādi tēli nonāk vai nu pie vispārinājumiem, kas neizriet no konkrētās pieredzes, vai atklāj ārējas pieklājības formu pārsvaru pār būtību. Pirmo tendenci romānā spilgti pauž personāžs, kura uzvārdam Mitlers (starpnieks) būtu jāliecina par viņa vidutāja spējām un mākslu izlīdzināt dažādus konfliktus. Tomēr šī tēla rosība un runas ir abstrakciju pilnas, un novērtēt konkrētās situācijas Mitlers nespēj. Romānā tas atklājas vairākkārt, un īpaši spilgti saistībā ar mazā Oto kristīšanu, kad Mitlers neievēro mācītāja pārgurumu, ar savu nebeidzamo runāšanu tuvinot mācītāju nāvei; kā arī līdz ar nejūtīgo runāšanu par laulības pārkāpšanas grēcīgumu, izvēršot to par spīti Otīlijas klātbūtnei, kas savukārt sekmē viņas aiziešanu mūžībā romāna finālā. Turpretī augstāko aprindu dialogu ārējā izsmalcinātība nereti slēpj personiskas līdzdalības trūkumu, un nespēja iedziļināties citu cilvēku domu gaitā, kā arī atklāt savas patiesās izjūtas noved pie individuālas lemtspējas zaudējuma. Valoda šajās sarunās kļūst par aizsegu, lai slēptu patiesās domas un izvairītos no tieša kontakta ar sarunas partneri. Romānam būtiskā eksistenciālās nedrošības sajūta spilgti atklājas, kad Eduards gatavo svētku uguņošanu Otīlijas vārda dienas svinībām. Svarīgajā brīdī ezera krastā ir sapulcējies pārlieku liels skaits ļaužu, un zemes josla, kas iepriekš padarīta nedroša, cenšoties savienot vairākas savstarpēji nošķirtas ūdens tilpnes, iebrūk, neizturēdama sanākušo cilvēku svaru. Iecerētās iluminācijas vietā stājas izmisīgi glābšanas darbi; viens no nelaimes cēloņiem ir ar šķietamu vides labiekārtošanu zaudētais cilvēka un dabas attiecību līdzsvars.   

J. V. fon Gētes romāns “Gara radinieki” izdots 1809. gadā. Latviešu valodā šis literārais darbs pirmo reizi publicēts 1944. gadā apgādā “Zelta Ābele” Austras Dāles tulkojumā. 1965. gadā tas pats tulkojums atkārtoti izdots latviešu trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs. 2000. gadā apgādā “Daugava” publicēts jauns J. V. fon Gētes romāna tulkojums, ko veica Austra Aumale. Romāns “Gara radinieki” arī filmēts. 1974. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā tapa režisora Zigfrīda Kīna (Siegfried Kűhn) versija “Gara radinieki” (Die Wahlverwanschaften). Savukārt 1996. gadā veidota Francijas un Itālijas kinematogrāfistu filma ar nosaukumu “Gara radinieki” (Les affinités électives), kuras režisori ir Paolo Taviani (Paolo Taviani) un Vitorio Taviani (Vittorio Taviani). Šajā filmā piedalījās arī izcilā franču aktrise Izabella Ipēra (Isabelle Huppert).

“Gara radinieki” ir viens no nozīmīgākajiem J. V. fon Gētes darbiem, kurā uzskatāmi apliecināts vācu rakstnieka ideju vēriens, iezīmējot problēmas, kas cieši saistītas ar identitātes meklējumiem un ir bijušas aktuālas arī 20. un 21. gs. sabiedrībā un kultūrā. Visi J. V. fon Gētes romāni veido savstarpēji saistītu vēstījumu, kas atklāj eksistenciālu meklējumu līkni. Viņa pirmajā romānā “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774) indivīda bojāeja saistīta ar sakāpinātu emociju pārmēru, savukārt romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796) centrālā rakstura izaugsme šķietami liecina par indivīda un sabiedrības harmonijas iespējamību. Tomēr romānā “Gara radinieki” autora filozofiski piesātinātajā vēstījumā uzskatāmi atklājas, cik nedrošas ir cilvēku izredzes un cik neparedzama viņu dzīves gaita.