Autobiogrāfiju “Poēzija un patiesība” veido četras daļas. Pirmās trīs no tām, kurās aplūkots posms līdz 1772. gadam, ir detalizēti izvērstas, savukārt ceturtajā daļā, kas tapusi ar laika distanci, izklāsts ir fragmentārs. Katru no atsevišķajām daļām kompozicionāli veido piecas grāmatas. Pirmās daļas pirmās grāmatas centrā ir J. V. fon Gētes agrīnie iespaidi par Frankfurti, kas viņa bērnības laikā vēl bija ar viduslaiku mūri apjozta pilsēta. Šī grāmata uzskatāmi atklāj rakstnieka darba metodi, jo tās pamatā ir ne tikai viņa paša pieredzes uzplaiksnījumi, bet arī vēlākās sistemātiskās studijās Veimāras bibliotēkā un citur iegūtās enciklopēdiskās zināšanas, tāpat kā populāri nostāsti un informācija, kuru viņš guva no Frankfurtē dzīvojošām paziņām. Otrās grāmatas hronoloģisko ietvaru iezīmē Septiņgadu kara (Siebenjähriger Krieg) aizsākums 1756. gadā, kas bija viens no pirmajiem konfliktiem, kurā iesaistījās Eiropas lielvalstis; arī J. V. fon Gētes ģimenē viņa vectēvs un tēvs bija atšķirīgās domās, vai taisnība ir prūšu, vai arī austriešu (un franču) pusē. Kara sākums līdz ar traģiskās zemestrīces atskaņām, kas 1755. gadā notika Lisabonā, radīja pirmās būtiskās plaisas zēna pasaules izpratnē. Trešajā grāmatā atspoguļoti tie iespaidi, ko J. V. fon Gēte guva, kad viņa tēva namā Frankfurtē ilgāku laiku uzturējās franču ieceltās pārvaldes vadītājs, grāfs Fransuā de Torāns (François de Thoranc). Grāfs aktīvi interesējās par mākslu un bieži satikās ar pilsētas un tās apkārtnes gleznotājiem, un šīm tikšanās reizēm aktīvi sekoja arī topošais rakstnieks. Franču pārvaldes laikā Frankfurtē daudz viesojās franču aktieru trupas, un šie iespaidi līdz ar franču dramaturģijas apguvi veidoja būtisku J. V. fon Gētes zināšanu slāni. Ceturtajā grāmatā, tāpat kā citās pirmās daļas grāmatās, detalizēti aplūkota zēna izglītība, tēva vadībā un ierosmē apgūstot gan dabaszinātnes, gan humanitāros priekšmetus, tostarp vairākas valodas, kā arī nozīmīgākie literārie iespaidi un paša mēģinājumi. Romāna piektajā daļā rakstnieka pirmā, pa daļai fiktīvā mīlestības pieredze, savīta ar norisēm imperatora Jozefa II (Joseph II) kronēšanas svinībās, kas Frankfurtē svinīgos apstākļos notika 1764. gada 3. aprīlī. Autobiogrāfijas otrās daļas sesto grāmatu ievada centieni pārvarēt krīzi, ko rada šķiršanās no iemīļotās meitenes; līdzīgi kā citos gadījumos, kuros J. V. fon Gēte aprakstījis personisko pieredzi, tā vienlaikus tiek saistīta ar rakstnieka literāro darbu, šajā gadījumā ar romānā “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774) atspoguļotajām izjūtām. Iekšēja līdzsvara atrašana autobiogrāfijā saistīta ar dabas, rakstniecības un reliģijas ietekmēm. Sestajā grāmatā aprakstīts studiju sākums Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur J. V. fon Gēte iestājās juridiskajā fakultātē, tomēr viņa intereses primāri bija saistītas ar rakstniecību, pat neraugoties uz to, ka tieši šajā laikā viņš iznīcināja gandrīz visus agrākos manuskriptus. Interesi par literatūras studijām Leipcigā rosināja arī Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert) saistošie priekšlasījumi. Septītās grāmatas kodolu veido topošā autora pārdomas par tālaika vācu literatūru, kuru viņš novērtē visai skeptiski. Ar laika distanci J. V. fon Gēte paudis uzskatu, ka šie spriedumi atspoguļo arī viņa paša nedrošību sava radošā ceļa meklējumos. Skaidra viņam bijusi vienīgi pamatievirze, proti, literārie mēģinājumi var izrādīties nozīmīgi vienīgi tādā gadījumā, ja tie burtiski neseko agrāko autoru paraugam. Studijas Leipcigā saistās arī ar J. V. fon Gētes slimību, un, lai atgūtu veselību, viņš atgriezās Frankfurtē. Astotajā grāmatā aplūkoti iespaidi, ko radīja saskarsme ar Zuzannu Katarīnu fon Kletenbergu (Susanna Katharina von Klettenberg), kura sekoja piētisma idejām; šīs personības atstātajam iespaidam ir liela nozīme J. V. fon Gētes romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796). Devītajā grāmatā autors pievērsies studiju turpinājumam Strasbūras Karaliskajā universitātē (Université royale de Strasbourg), kur viņu ieinteresēja arī vēstures un medicīnas priekšmetu apguve. J. V. fon Gēti sajūsmināja Strasbūras katedrāle (Straßburger Münster), un tās aprakstam viņš veltīja eseju “Par vācu arhitektūru” (Von deutscher Baukunst, 1773). Viens no svarīgākajiem iespaidiem bija arī satikšanās ar Johanu Gotfrīdu Herderu (Johann Gottfried Herder). Desmitajā grāmatā, kas noslēdz autobiogrāfijas otro daļu, rakstnieks aktualizēja savas literārās prasmes izkopšanu, un tā kļuva par viņa atmiņu turpinājuma centrālo sastāvdaļu. Trešajā daļā, kas ietver nākamās piecas grāmatas, īpaša vērība pievērsta J. V. fon Gētes lugas “Gecs fon Berlihingens” (Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1773) un romāna “Jaunā Vertera ciešanas” tapšanas apstākļiem. Tie bija pirmie nozīmīgākie sasniegumi, ar kuriem rakstnieks strauji ieguva popularitāti un atzinību. Autobiogrāfijas ceturtajā daļā, kas tapusi vēlāk, aprakstīti J. V. fon Gētes pēdējie Frankfurtē pavadītie gadi un lēmums atteikties no mēģinājuma ar izdevīgām laulībām iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā un sekot Veimāras hercoga uzaicinājumam; šī veiksmīgā izvēle nodrošināja rakstnieka iespējas turpmākajam radošajam darbam. Noslēdzošajā autobiogrāfijas daļā ietverti arī daudzi J. V. fon Gētes pārspriedumi par vācu literatūras attīstību un savu lomu šajā procesā.