Autobiogrāfija “Poēzija un patiesība: Manas dzīves lappuses” sacerēta vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes mūža pēdējās desmitgadēs. Literārajā darbā rakstnieks pievērsās atskatam uz laiku no savas dzimšanas 1749. gadā līdz pat 1775. gadam, kad pēc hercoga Kārļa Augusta (Carl August) uzaicinājuma pārcēlās uz dzīvi Veimārā. Autobiogrāfijas sākotnējo plānu dzejnieks ieskicēja 1809. gada oktobrī, kad bija sasniedzis 60 gadu vecumu. Darbu pie teksta veidošanas viņš sāka 1811. gadā, un šī paša gada oktobrī iznāca “Poēzijas un patiesības” pirmā daļa. 1812. gadā tika publicēta autobiogrāfijas otrā daļa, savukārt trešā daļa atklātībā parādījās 1814. gada maijā. Turpmāk J. V. fon Gēte ilgstoši strādāja pie autobiogrāfijas ceturtās daļas, kas palika paša dzejnieka pilnībā nepabeigta. Tā tika iespiesta 1833. gadā pēc viņa nāves. Starplaikā starp pirmo trīs daļu publikācijām un ceturto daļu J. V. fon Gēte uzrakstīja vairākus citus autobiogrāfiskas ievirzes darbus, kuros skarts vēlāku laiku periods, piemēram, “Itālijas ceļojums” (Die Italienische Reise, 1816/1817), kurā apcerēti 18. gs. 80. gadu Itālijas apmeklējuma iespaidi. Autobiogrāfijas tapšanas laiks saistās ar nozīmīgām politiskām un sociālām pārmaiņām Eiropā 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. “Poēzija un patiesība” ir konceptuāls J. V. fon Gētes personības tapšanas stāsts, tomēr autors vēlējās ar individuālas biogrāfijas starpniecību radīt arī liecību par konkrētā laikmeta noskaņojumu, vispārinot savas paaudzes cilvēku pieredzi. Vienlaikus autors apzinājās, ka aptvert visus vēstures notikumus un apkopot laikmeta garīgos strāvojumus nav iespējams, tāpat kā nav iespējams panākt autentisku agrāko iespaidu restaurāciju. J. V. fon Gētes darbs līdz ar to veido arī refleksiju par poēzijas un patiesības robežām.     

Literārā darba centrā ir rakstnieka dzīves gājums, kas retrospektīvi tiek padarīts par vienotu veselumu, izceļot tos notikumus un iespaidus, kam bija izšķiroša nozīme J. V. fon Gētes personības un daiļrades tapšanā, un skaidrojot to savstarpējās sakarības. Vēstījumā pārmaiņus analizēti gan ar rakstnieka dzīves sociālajiem apstākļiem saistīti faktori, gan procesi, kas ietekmējuši personības briedumu, izglītību un radošo darbību. Liela ievērība autobiogrāfijā pievērsta autora dzimtās pilsētas Frankfurtes aprakstam un tās sabiedrībai, akcentējot pilsonisko aprindu aktualitātes; tāpat plaša vieta ierādīta norisēm studiju gados Leipcigā un Strasbūrā, kā arī jurista gaitu sākumam Veclārā.

Autobiogrāfijā J. V. fon Gēte pievērsies gan pašapcerei, gan savā dzīvē sastaptu nozīmīgu un savdabīgu personību raksturojumam. Plaša vieta ierādīta viņa ģimenei, tostarp vecmāmiņai Kornēlijai Gētei (Cornelia Goethe, dzimusi Valtere, Walther), kura uzdāvināja mazdēlam leļļu teātri, tā rosinot zēna fantāziju. Vectēvs no mātes puses, Johans Volfgangs Tekstors (Johann Wolfgang Textor) bija Frankfurtes domes priekšsēdētājs, kurš ļāva zēnam tuvu iepazīt arī pilsētas pārvaldes pavadošos rituālus. Tāpat autobiogrāfijā izvērsti analizētas nākamā rakstnieka attiecības ar vecākiem. Viņa tēvs, ķeizariskais padomnieks Johans Kaspars Gēte (Johann Caspar Goethe), lai gan pats galvenokārt balstījās uz iegūto mantojumu, vēlējās, lai dēls apgūst viņa profesiju. Tieši J. V. fon Gētes salīdzinoši mazā interese par jurista karjeru kļuva par vienu no spriedzes avotiem ģimenē, un viena no autobiogrāfijas centrālajam tēmām ir viņa patstāvības vēlme, ko atspoguļo arī lēmums pārcelties uz Veimāru par spīti tēva brīdinājumiem par nonākšanu aristokrātiskās vides atkarībā. Ar lielāku sirsnību literārajā darbā aprakstīta rakstnieka māte Katarīna Elizabete Gēte (Katharina Elizabeth Goethe, dzimusi Tekstore), ar kuru J. V. fon Gēte arī vēlākajos gados saglabāja ciešu garīgo kontaktu. Māte tika pieminēta un cienīta arī Veimāras galma aprindās, un J. V. fon Gēte uzsvēra, ka pret dēlu viņa vienmēr izturējusies ar izpratni. Rakstnieka jaunības gados ciešas saiknes viņu vienoja ar māsu Kornēliju Gēti (Cornelia Goethe), kura kļuva par J. V. fon Gētes jaunības drauga Johana Georga Šlosera (Johann Georg Schlosser) dzīvesbiedri un drīz mira; šos notikumus rakstnieks smagi pārdzīvoja. Autobiogrāfijā plaši aprakstīti arī daudzi autora paziņas, kas saistīti ar viņa literāro darbu tapšanu.

Autobiogrāfiju “Poēzija un patiesība” veido četras daļas. Pirmās trīs no tām, kurās aplūkots posms līdz 1772. gadam, ir detalizēti izvērstas, savukārt ceturtajā daļā, kas tapusi ar laika distanci, izklāsts ir fragmentārs. Katru no atsevišķajām daļām kompozicionāli veido piecas grāmatas. Pirmās daļas pirmās grāmatas centrā ir J. V. fon Gētes agrīnie iespaidi par Frankfurti, kas viņa bērnības laikā vēl bija ar viduslaiku mūri apjozta pilsēta. Šī grāmata uzskatāmi atklāj rakstnieka darba metodi, jo tās pamatā ir ne tikai viņa paša pieredzes uzplaiksnījumi, bet arī vēlākās sistemātiskās studijās Veimāras bibliotēkā un citur iegūtās enciklopēdiskās zināšanas, tāpat kā populāri nostāsti un informācija, kuru viņš guva no Frankfurtē dzīvojošām paziņām. Otrās grāmatas hronoloģisko ietvaru iezīmē Septiņgadu kara (Siebenjähriger Krieg) aizsākums 1756. gadā, kas bija viens no pirmajiem konfliktiem, kurā iesaistījās Eiropas lielvalstis; arī J. V. fon Gētes ģimenē viņa vectēvs un tēvs bija atšķirīgās domās, vai taisnība ir prūšu, vai arī austriešu (un franču) pusē. Kara sākums līdz ar traģiskās zemestrīces atskaņām, kas 1755. gadā notika Lisabonā, radīja pirmās būtiskās plaisas zēna pasaules izpratnē. Trešajā grāmatā atspoguļoti tie iespaidi, ko J. V. fon Gēte guva, kad viņa tēva namā Frankfurtē ilgāku laiku uzturējās franču ieceltās pārvaldes vadītājs, grāfs Fransuā de Torāns (François de Thoranc). Grāfs aktīvi interesējās par mākslu un bieži satikās ar pilsētas un tās apkārtnes gleznotājiem, un šīm tikšanās reizēm aktīvi sekoja arī topošais rakstnieks. Franču pārvaldes laikā Frankfurtē daudz viesojās franču aktieru trupas, un šie iespaidi līdz ar franču dramaturģijas apguvi veidoja būtisku J. V. fon Gētes zināšanu slāni. Ceturtajā grāmatā, tāpat kā citās pirmās daļas grāmatās, detalizēti aplūkota zēna izglītība, tēva vadībā un ierosmē apgūstot gan dabaszinātnes, gan humanitāros priekšmetus, tostarp vairākas valodas, kā arī nozīmīgākie literārie iespaidi un paša mēģinājumi. Romāna piektajā daļā rakstnieka pirmā, pa daļai fiktīvā mīlestības pieredze, savīta ar norisēm imperatora Jozefa II (Joseph II) kronēšanas svinībās, kas Frankfurtē svinīgos apstākļos notika 1764. gada 3. aprīlī. Autobiogrāfijas otrās daļas sesto grāmatu ievada centieni pārvarēt krīzi, ko rada šķiršanās no iemīļotās meitenes; līdzīgi kā citos gadījumos, kuros J. V. fon Gēte aprakstījis personisko pieredzi, tā vienlaikus tiek saistīta ar rakstnieka literāro darbu, šajā gadījumā ar romānā “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774) atspoguļotajām izjūtām. Iekšēja līdzsvara atrašana autobiogrāfijā saistīta ar dabas, rakstniecības un reliģijas ietekmēm. Sestajā grāmatā aprakstīts studiju sākums Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur J. V. fon Gēte iestājās juridiskajā fakultātē, tomēr viņa intereses primāri bija saistītas ar rakstniecību, pat neraugoties uz to, ka tieši šajā laikā viņš iznīcināja gandrīz visus agrākos manuskriptus. Interesi par literatūras studijām Leipcigā rosināja arī Kristiana Firhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert) saistošie priekšlasījumi. Septītās grāmatas kodolu veido topošā autora pārdomas par tālaika vācu literatūru, kuru viņš novērtē visai skeptiski. Ar laika distanci J. V. fon Gēte paudis uzskatu, ka šie spriedumi atspoguļo arī viņa paša nedrošību sava radošā ceļa meklējumos. Skaidra viņam bijusi vienīgi pamatievirze, proti, literārie mēģinājumi var izrādīties nozīmīgi vienīgi tādā gadījumā, ja tie burtiski neseko agrāko autoru paraugam. Studijas Leipcigā saistās arī ar J. V. fon Gētes slimību, un, lai atgūtu veselību, viņš atgriezās Frankfurtē. Astotajā grāmatā aplūkoti iespaidi, ko radīja saskarsme ar Zuzannu Katarīnu fon Kletenbergu (Susanna Katharina von Klettenberg), kura sekoja  piētisma idejām; šīs personības atstātajam iespaidam ir liela nozīme J. V. fon Gētes romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796). Devītajā grāmatā autors pievērsies studiju turpinājumam Strasbūras Karaliskajā universitātē (Université royale de Strasbourg), kur viņu ieinteresēja arī vēstures un medicīnas priekšmetu apguve. J. V. fon Gēti sajūsmināja Strasbūras katedrāle (Straßburger Münster), un tās aprakstam viņš veltīja eseju “Par vācu arhitektūru” (Von deutscher Baukunst, 1773). Viens no svarīgākajiem iespaidiem bija arī satikšanās ar Johanu Gotfrīdu Herderu (Johann Gottfried Herder). Desmitajā grāmatā, kas noslēdz autobiogrāfijas otro daļu, rakstnieks aktualizēja savas literārās prasmes izkopšanu, un tā kļuva par viņa atmiņu turpinājuma centrālo sastāvdaļu. Trešajā daļā, kas ietver nākamās piecas grāmatas, īpaša vērība pievērsta J. V. fon Gētes lugas “Gecs fon Berlihingens” (Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1773) un romāna “Jaunā Vertera ciešanas” tapšanas apstākļiem. Tie bija pirmie nozīmīgākie sasniegumi, ar kuriem rakstnieks strauji ieguva popularitāti un atzinību. Autobiogrāfijas ceturtajā daļā, kas tapusi vēlāk, aprakstīti J. V. fon Gētes pēdējie Frankfurtē pavadītie gadi un lēmums atteikties no mēģinājuma ar izdevīgām laulībām iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā un sekot Veimāras hercoga uzaicinājumam; šī veiksmīgā izvēle nodrošināja rakstnieka iespējas turpmākajam radošajam darbam. Noslēdzošajā autobiogrāfijas daļā ietverti arī daudzi J. V. fon Gētes pārspriedumi par vācu literatūras attīstību un savu lomu šajā procesā.

Autobiogrāfijai raksturīgs personības attēlojums, kas saistīts ar laikmeta notikumiem un vēstures pārvērtībām. Nozīmīgs šī darba tapšanas konteksts bija pārmaiņas literārajā procesā. Neraugoties uz to, ka tieši šajā laikā tika izdots J. V. fon Gētes darbu apkopojums, viņš pats un viņa paaudzes autori sāka zaudēt agrāko ietekmi publikā. Sabiedrībā par aktuālākiem tobrīd tika uzlūkoti gan vācu romantiķu darbi, gan patriotiskā dzeja un proza, kas akcentēja pretošanos franču karaspēka iebrukumam. Šajā situācijā “Poēzija un patiesība” kļuva par nozīmīgu mēģinājumu aktualizēt J. V. fon Gētes literārā veikuma nozīmi, detalizēti skaidrojot viņa darbu rašanās apstākļus. Gan autobiogrāfijā skartajos motīvos, gan tās uzbūves principos iezīmējas radniecība ar citiem rakstnieka darbiem, īpaši romānu “Jaunā Vertera ciešanas”, kā arī audzināšanas romāna formā uzrakstīto darbu “Vilhelma Meistara mācību gadi”. Autobiogrāfijā plaši izvērstas rakstnieka refleksijas par teātri, glezniecību, literatūru, reliģiju, dabas zinātnēm, skatot šīs atšķirīgās nozares kā nozīmīgas un arī savstarpēji papildinošas.

J. V. fon Gētes autobiogrāfijas pirmās trīs daļas publicētas attiecīgi 1811., 1812. un 1814. gadā. Ceturto daļu, kas iznāca 1833. gadā pēc rakstnieka nāves, publicēšanai sagatavoja viņa sekretārs Johans Pēters Ekermans (Johann Peter Eckermann). Vēlākajās autobiogrāfijas publikācijās vērojama izdevēju vēlme atgriezties pie J. V. fon Gētes teksta sākotnējās versijas. Šāda pat tendence attiecināma uz pirmajām trim autobiogrāfijas daļām, kuras rakstnieka mūža nogalē ar autora akceptu, taču bez tiešas viņa līdzdalības, laboja filologs Johans Frīdrihs Augusts Getlings (Johann Friedrich August Göttling). Latviešu valodā J. V. fon Gētes autobiogrāfija ar nosaukumu “Poēzija un īstenība” izdota apgādā “Liesma” Rīgā 1976. gadā Andas Plēsumas tulkojumā.

“Poēzija un patiesība” ir nozīmīgs un literārajā procesā novatorisks autobiogrāfiskās prozas paraugs, kas atklāj autobiogrāfijas žanra iespējas un tajā pašā laikā rosina pārdomas par tā robežām, aktualizējot poēzijas un patiesības jēdzienu attieksmes.