Vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes lugā “Torkvato Taso” risinātas radoša talanta un realitātes attiecības, balstoties autora pārdomās par kultūras tradīciju nozīmi rakstniecībā un mākslinieka personības realizācijas iespējām. Šī tēma bija nozīmīga visā rakstnieka daiļradē, arī šajā darbā, kas tapa apmēram 10 gadu ilgā posmā. Lugas “Torkvato Taso” sacerēšanu rosināja J. V. fon Gētes Itālijas ceļojuma iespaidi no 1786. gada līdz 1788. gadam, kas sekmēja arī vairāku citu viņa darbu, piemēram, lugas “Ifigenija Tauridā” (Iphigenie auf Tauris, 1787) un “Egmonts” (Egmont, 1788), galīgo redakciju izstrādi. Šie darbi atklāj rakstnieka interesi par dramaturģiskiem eksperimentiem, tostarp vēlmi tradicionālo, jau antīkajā pasaulē nostiprināto slēgtās lugas formu izmantot modernu psiholoģisku un ētisku problēmu risinājumam. Lugas “Ifigenija Tauridā” un “Torkvato Taso” veidotas, izmantojot piecu cēlienu drāmas struktūru, kurā ievērota darbības, laika un vietas vienība, un liriskos monologos izvēršot centrālo tēlu iekšējo izjūtu atklāsmi, kas savu dziļāko jēgu atklāj intensīvā mijiedarbē ar lasītāju vai skatītāju. Darbs pie lugas teksta tika uzsākts jau 1780. un 1781. gadā; pie izvēlētā sižeta rakstnieks atgriezās 1786. gadā un 1787. gada sākumā, savukārt galīgā redakcija izstrādāta 1788. un 1789. gadā. Ierosmi J. V. fon Gētes lugas sižetam sniedza renesanses laikmeta itāliešu dzejnieka Torkvato Taso (Torquato Tasso) personība. Vācu rakstnieka autobiogrāfijas “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit) otrajā grāmatā minēts, ka J. V. fon Gētes interesi par itāliešu dzejnieku rosināja jau agrā jaunībā apgūtā T. Taso dramatiskā poēma “Atbrīvotā Jeruzaleme” (La Gerusalemme liberata, 1581). Atsauce uz T. Taso darbu un tā radīto iespaidu ir arī J. V. fon Gētes romāna “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/1796) pirmajā grāmatā.

J. V. fon Gētes lugas sižeta centrā ir Torkvato Taso personība un ar dzejnieka dzīvi Ferrāras hercoga galmā saistītās attiecības, kas atklāj viņa uzskatus, izpausmes un sakāpināti jūtīgo dzīves uztveri, kā arī to, kā Taso emocijas uztver apkārtējā sabiedrība. Konfliktu pamatā ir pretstats starp dzejnieka radošā gara nozīmīgas izpausmes brīdi, kad hercoga vērtējumam tiek nodota Taso poēma, un sadzīvisku konfliktu ar valsts sekretāru Antonio Montekatino, kurš apzināti viņu provocē un cenšas izcelt savu stāvokli galmā. Neraugoties uz Ferrāras hercoga centieniem izlīdzināt konfliktu, Taso nespēja savaldīt sakāpinātas jūtu izpausmes attiecībās ar princesi noved pie tā, ka galms aizbrauc no vasaras rezidences un Taso zaudē līdz tam baudīto labvēlību.     

Lugā “Torkvato Taso” tēlotas piecas personas, un tās centrā ir dzejnieka tēls. Līdzās Taso nozīmīgu lomu kā laicīgās varas pārstāvis ieņem hercogs Alfonss Otrais d’Este; lugā tēlota arī hercoga māsa, princese Leonora d’Este, galma dāma Leonora Sanvitale (grāfiene Skandiano), kā arī valsts sekretārs Antonio Montekatino. Tēlu sistēmas veidojuma pamatprincips ir to paralēles un kontrasti. Emocionālajam dzejniekam pretstatīts lietišķi domājošais valsts sekretārs, savukārt sapņainajai princesei – enerģiskā un aprēķina vadītā Leonora Sanvitale. J. V. fon Gēte pārliecinoši atklājis arī līdzīgās īpašības, kas tēlotajos raksturos iezīmējas, neraugoties uz viņu konfliktiem. Sižeta risinājumā tiek uzsvērts arī Antonio personiskais aizvainojums par nepietiekamu novērtējumu galmā, kas ir pamatā viņa strīdam ar Taso. Savukārt gan princese, gan Leonora Sanvitale izjūt simpātijas pret Taso; tomēr, ja princesei tā ir jūsmīga sapņainība, Leonora cenšas radušos situāciju apzināti pavērst savā labā, tiecoties panākt Taso aizbraukšanu no Ferrāras un atkarību no viņas un viņas vīra atbalsta. 

J. V. fon Gētes lugas veidojums piecos cēlienos, ievērojot darbības, laika un vietas vienību, ir atbilstošs klasiskās dramaturģijas principiem, kas pamatos izstrādāti jau antīkajā pasaulē un tālāk attīstīti renesanses laikmeta itāļu drāmas teorijā. Pirmajā lugas cēlienā tiek veidota ekspozīcija. Princeses un Leonoras Sanvitales sarunā tiek iezīmēta viņu abu interese par Torkvato Taso, savukārt pats dzejnieks emocionālā sakāpinājumā pēc ilgām pārdomām un šaubām pasniedz hercogam Alfonsam d’Estem savu nule kā pabeigto poēmu “Atbrīvotā Jeruzaleme”.  Pretstatu Taso emocionalitātei veido valsts sekretāra Antonio lietišķie spriedumi par Romā pieredzēto un paveikto. Iepazīstināšana ar darbības apstākļiem un raksturiem pirmajā cēlienā veido pamatu tālākajiem konfliktiem, kas balstīti raksturu atšķirībās, un, lai gan svarīgākie darbības pavērsieni ir tieši saistīti ar Taso izturēšanos, ikviens no lugas tēliem ietekmē notikumu gaitu ar savu rīcību un attieksmi. Svarīga nozīme ir gan hercoga tieksmei saglabāt situācijas kontroli, gan viņa māsas līdzjūtīgajai interesei par Taso, gan Leonoras Sanvitales aprēķiniem, gan Antonio prasmei nosargāt savu stāvokli galma acīs. Atzīstot sava pretspēlētāja stiprās puses, lugas finālā Taso tiecas pēc izlīguma ar Antonio. Šāds noslēgums atbilst arī J. V. fon Gētes tieksmei pēc mākslas ideālu un realitātes saskaņas.       

Svarīga lugas tēma ir gan dzejnieka novērtējuma problēma laikmetīgajā sabiedrībā, gan talanta potenciālā mēroga un reālo dzīves apstākļu neatbilstība. J. V. fon Gētes darbā ietverta atziņa, ka, salīdzinājumā ar klasisko laikmetu, kad mākslas uztvere tika uzskatīta par nozīmīgu vērtību, renesanses sabiedrība ir daudz vairāk sadrumstalota, tāpēc atbalstu mākslai diktē augstdzimušo savstarpēja sacensība un personiski motīvi. Būtiska nozīme šo tēmu risinājumā ir paša J. V. fon Gētes situācijai Veimāras galmā, kur viņš ne tikai sacer literārus darbus, bet uzņemas arī praktiskus pienākumus, viņa attiecībām ar hercogu, kā arī tieksmei pēc individuāla radoša piepildījuma mākslā.

J. V. fon Gētes luga “Torkvato Taso” pirmo reizi iespiesta 1790. gadā. Tās pirmā izrāde Veimāras Galma teātrī (Weimarer Hoftheater) notika 1807. gadā. Latviešu valodā šo vācu rakstnieka darbu atdzejoja Rainis. Tulkojums pirmo reizi publicēts Anša Gulbja apgādā Pēterburgā 1904. gadā kā J. V. fon Gētes “Rakstu” 7. burtnīca. Atkārtoti A. Gulbja izdevumā luga iespiesta 1912. gadā un 1913. gadā. Savukārt 1990. gadā luga “Torkvato Taso” publicēta apgāda “Zinātne” sagatavoto Raiņa “Tulkojumu” 3. sējumā. 

Luga “Torkvato Taso” ir viens no tiem 18. gs. 80. gadu otrajā pusē tapušajiem J. V. fon Gētes dramaturģijas darbiem, kuros risināta dzejniekam personiski svarīgā indivīda iespēju realizācijas problēma. Līdzās citiem autora darbiem arī šī luga atklāj plašo un daudzpusīgo spektru, kādā J. V. fon Gēte skata indivīda un sabiedrības attiecības. Dzejnieka personības izvirzīšana lugas centrā bija novatoriska pieeja Eiropas kultūrā, kas rada turpinājumu gan romantisma laikmetā, gan vēlāku periodu mākslā.