Traģēdija “Fausts” ir izcilā vācu dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes vērienīgākais un personiskākais sacerējums, par kurā skartajām tēmām viņš domājis un tās izstrādājis visa mūža garumā. Ar Fausta tēlu dzejnieks saskārās jau bērnībā, kad viena no figūrām viņam uzdāvinātajā leļļu teātrī bija arī no viduslaiku vācu leģendas pazīstamais doktors, kas novēlējis dvēseli velnam. Šo leģendu, kas izklāstīja Fausta dzīves gājumu, ar nosaukumu “D. Johana Faustena stāsts” (Historia von D. Johann Fausten) 1587. gadā Frankfurtē izdeva Johans Špīss (Johann Spies). Īsā laikā leģenda, ko pēc publikācijas dēvēja arī par “Fausta grāmatu” (Faustbuch), kļuva plaši pazīstama, piedzīvoja atkārtotus izdevumus un tika tulkota angļu valodā. Vienā no savām traģēdijām ar nosaukumu “Traģiskais stāsts par doktoru Faustu” (The Tragical History of Doctor Faustus, 1593), šo tēmu risināja angļu rakstnieks, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) laikabiedrs Kristofers Mārlovs (Christopher Marlowe). Arī vācu literatūrā jau pirms J. V. fon Gētes Fausta tematikai pievērsās vairāki autori, no kuriem viens bija Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing). J. V. fon Gēte darbu pie atsevišķām ar Fausta tēmu saistītām ainām uzsāka savā studiju laikā Strasbūrā 18. gs. 70. gadu sākumā. Sākotnējā versija, kas pazīstama kā “Pirmfausts” (Urfaust), dzejnieka dzīves laikā netika iespiesta. Tā zināma vienīgi pēc viņa manuskripta noraksta, kas gadsimtu vēlāk tika atrasts un pēc tam 1887. gadā arī publicēts. J. V. fon Gēte “Fausta” sižetu turpināja izstrādāt atsevišķu, savstarpēji cieši nesaistītu epizožu veidā, un šādā formā nolēma darbu pirmo reizi arī publiskot. Šīs autora izvēles rezultātā 1790. gadā atklātībā parādījās versija ar nosaukumu “Fausts. Fragments” (Faust. Ein Fragment), kas guva lielu ievērību. Lai gan viņa laikabiedri, vācu romantisma pārstāvji saskaņā ar saviem estētiskajiem uzskatiem domāja, ka šis literārais darbs lielāko iespaidu saglabās nepabeigtā veidolā, vēlākajos gados J. V. fon Gēte tomēr izšķīrās par “Fausta” sižeta tālāku izstrādi. Īpaši liela nozīme šāda lēmuma pieņemšanā bija Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) izteiktajiem rosinājumiem. Tomēr, neraugoties uz F. Šillera ieteikumu traģēdijas pirmās daļas norises koncentrēt, J. V. fon Gēte apzināti izvēlējās nevis izlīdzināt, bet vēl vairāk pastiprināt šķietamās pretrunas un nekonsekvences sižeta veidojumā, kā arī saasināt centrālo tēlu iekšējās dilemmas. Paralēli pirmās daļas tapšanai tika uzrakstītas arī atsevišķas ainas, kas vēlāk iekļautas traģēdijas otrajā daļā, īpaši izceļot antīkajā grieķu mitoloģijā balstīto Helēnas (Ἑλένη) tēlu, kurš bija viens no svarīgākajiem J. V. fon Gētes ierosmes avotiem. Pēc traģēdijas pirmās daļas publicēšanas tālākais darbs norisinājās ar lieliem pārtraukumiem. Sistemātisku darbu pie sižeta izstrādes J. V. fon Gēte atsāka 1816. gadā, taču lielākoties otrās daļas teksti tapa posmā no 1825. gada līdz 1831. gadam, laika periodā, kad rakstnieks šo traģēdiju sāka uzlūkot par sava radošā mūža vainagojumu. Darbs pie “Fausta” otrās daļas tika pabeigts 1831. gada jūlijā, tomēr publikācija netika steidzināta. 1832. gada vasarā J. V. fon Gēte aizzīmogoja pabeigto tekstu, iespējams, vairoties no tā, lai publikācija neaizvainotu dažus viņa laikabiedrus. Tomēr pēc dzejnieka nāves traģēdijas “Fausts” otrā daļa tika iespiesta jau tajā pašā gadā, ievadot lasītāju iepazīstināšanu ar viņa atstātajiem literārajiem darbiem.       

J. V. fon Gētes traģēdijā attēloti daudzi, dažkārt visai pastarpināti saistīti notikumi, tomēr tās centrālā persona, kas aizvien ir sižetiskā risinājuma centrā, ir doktors Fausts. Traģēdijā, it īpaši tās pirmajā daļā, detalizēti atklāta centrālā tēla psiholoģija, taču autoram ir svarīga ne vien Fausta domu gaitas atklāsme, bet kopsakarības, kas attiecas uz nozīmīgu eksistenciālu problēmu risinājumu. Šī mērķa sasniegšanai J. V. fon Gēte traģēdijas pirmajā daļā izvēlējies novatorisku risinājumu, kas piešķir notikumiem vispārinājumu; to ievada “Veltījums”, kā arī prologs uz skatuves un prologs debesīs, un šādā veidā tiek raksturots tēloto norišu mērogs. Rakstnieka pieeja sabalsojas ar vēlāk, 20. gs. vidū, Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) tā sauktā episkā teātra teorijā aprakstītajām un praksē aprobētajām idejām, kas paredz skatītāja atsvešinājumu no konkrētās darbības, to analizējot un komentējot. J. V. fon Gētes traģēdijā notikumu ārējais ietvars palīdz akcentēt Fausta tēla nozīmi atsevišķo ainu ritējumā. Visā darbības gaitā Fausts aizvien ir saistīts ar Mefistofeli, kurš kļūst par viņa pavadoni, reizē būdams gan dubultnieks, gan pretspēks, kas tiecas iegūt Fausta dvēseli. Traģēdijas pirmo daļu ievada krīze Fausta pasaules izziņā, kas sagādā vilšanos viņa līdzšinējā pieredzē. Šādā situācijā, atsakoties no sholastiskām un novecojušām atziņām, kā arī neauglīgu eksperimentu turpinājuma, Fausts nolemj slēgt līgumu ar Mefistofeli, lai atjaunotu agrāko enerģiju un gūtu jaunus iespaidus, kuri palīdzētu viņam labāk izprast dzīves likumsakarības. Šī līguma rezultātā Fausts raganu ķēķī atgūst jaunību un vitalitāti. Pirmās daļas turpinājumā uzmanības centrā ir viņa attiecības ar Margarietu, sauktu arī par Grietiņu, kura viņu neviļus savaldzina un tādējādi kļūst par Fausta iegribu upuri. Ar Mefistofeļa palīdzību Fausts apber nepilngadīgo meiteni no vienkāršās tautas ar neredzētām rotaslietām un iekaro viņas sirdi; lai spētu piepildīt savu iekāri, Fausts pat iedod Grietiņai miegazāles, ar kurām tiek uz mūžu aizmidzināta meitenes māte, bet vēlāk, kad viņa grēki tiek atklāti, strīdā nodur arī Grietiņas brāli Valentīnu. Savukārt pati Grietiņa ir vainīga sava bērna nāvē. Traģēdijas pirmās daļas noslēgumā viņa ir nonākusi cietumā, no kura Fausts cenšas viņu glābt, tomēr tas ir par vēlu, un veselo saprātu zaudējusī Grietiņa mirst. Traģēdijas otrajā daļā risinātie notikumi tiek pārvirzīti no ikdienas sfēras uz plašu, gan vēsturiski, gan alegoriski tēlotu vidi, kur Fausts un Mefistofelis ir arī vērienīgu sociālu pārvērtību liecinieki un veidotāji. Viņi nonāk gan viduslaiku, gan antīkajā pasaulē; savukārt traģēdijas noslēguma daļā atklāti Fausta grandiozie plāni, kas vērsti uz zemes pārvaldīšanu un tās iekopšanu. Šīs ieceres tomēr izrādās iluzoras, un Fausts, kurš jau ir novecojis un zaudējis redzi, mirst. Traģēdija izskan, atklājot Mefistofeļa un eņģeļu spēkošanos par Fausta dvēseli, un, pēc autora ieceres, Fausts tiek apžēlots un pestīts, jo visu mūžu ir bijis pastāvīgi meklējošs, nerimtīgs gars.     

Gan traģēdijas pirmās, gan otrās daļas uzbūvei raksturīgi ir tas, ka notikumu centrā ir daži centrālie tēli, kuriem līdzās darbojas daudzas citas, tostarp alegoriskas figūras. Traģēdijas pirmajā daļā būtiski ir nozīmīgāko tēlu kontrasti, pretstatot Fausta un Mefistofeļa, kā arī Fausta un Margarietas tēlus. Fausts un Mefistofelis ir gan pretstatīti, gan arī līdzīgi pēc savas dabas, jo abi atklāj gan nerimtīgu meklējumu un pārmaiņu potenciālu, gan skepsi par šo meklējumu rezultātiem un cilvēka dabu, kas īpaši saasināta Mefistofeļa pasaules izpratnē, bet nav sveša arī Faustam. Savukārt Fausta attiecībās ar Margarietu šāda līdzsvara trūkst, jo atjaunotais un izglītotajām aprindām piederīgais Fausts ir intelektuāli pārāks pār vienkāršo meiteni, kurai piemīt gan sirds siltums, gan arī zināma naivitāte. Margarietas pārdzīvojumu niansēta atklāsme kļūst par nozīmīgu traģēdijas elementu, neraugoties uz Fausta pašapzinīgo, vietumis pat cinisko attieksmi. Traģēdijas otrajā daļā centrālajiem tēliem pievienojas Helēna, kurai ir vislielākā nozīme šīs daļas nozīmīgākajā, trešajā cēlienā. Te tēlota arī viņas savienošanās ar Faustu, kurš ir aizrāvies ar Helēnu, un šo attiecību piepildījums ir viņu abu dēls Eiforions, aizrautīgs ideālists, kas pauž gara možumu un cildenumu, taču piedzīvo pavisam īsu mūžu. Trešā cēliena gaitā mirst gan Eiforions, gan Helēna, un viņas atstātais garīgais mantojums ne tikai pavada Faustu viņa tālākajās gaitās, bet var tikt uzskatīts arī par Faustu glābjošo spēku traģēdijas finālā, kas ietverts apzīmējumā “mūžīgi sievišķais”. Daudziem citiem tēliem ir nozīme tikai atsevišķās lugas situācijās. Traģēdijas pirmajā daļā tāds ir sholastiskais zinātnieks Vāgners, kuru interesē vienīgi seni pergamenti, kā arī students, kurš pārlieku viegli pakļaujas Fausta studiju istabā sastaptā Mefistofeļa kārdinājumiem. Traģēdijas otrās daļas finālā atsvaru Fausta vērienīgajām iecerēm veido aizkustinošie Filemona un Baucidas tēli, kuru dzīvi izposta Fausta nerēķināšanās ar atsevišķu indivīdu likteni, visu pakļaujot mērķu īstenojumam.   

Traģēdijas pirmās daļas notikumi izkārtoti daudzās ainās, kas strauji seko cita citai. Darbība norisinās gan Fausta studijā, gan pilsētā un aiz tās mūriem, gan Auerbaha pagrabā, gan Margarietas istabā un viņas paziņas Martas dārzā, gan baznīcā, cietokšņa apkārtnē un cietumā, gan dabas vidū, mežā un vēlāk Harca kalnājos Valpurģu naktī. Notikumu risinājumā mainās reālas situācijas ar alegoriskām, pie kādām pieder Fausta alķīmisko eksperimentu attēlojums un Valpurģu nakts norises. Traģēdijas otrā daļa veidota piecos cēlienos, tomēr to savstarpējā saikne ir visai nosacīta. Šīs daļas centrā ir trešais cēliens, kurš pievēršas Helēnai kā antīkās pasaules skaistuma ideālam un viņas savienībai ar Faustu. Tieši šo cēlienu J. V. fon Gēte otrās daļas tapšanā izstrādāja vispirms, vēlāk tam pieskaņojot pirmo un otro cēlienu. Pirmajā cēlienā tēlota Fausta pieredze viduslaiku ķeizara galmā, savukārt otrajā iezīmēta viņa atgriešanās studiju istabā. Līdz ar to šajā cēlienā veidota saikne ar lugas pirmo daļu, ko akcentē arī tās noslēgumā attēlotā klasiskā Valpurģu nakts. Pirmā un otrā cēliena risinājumā pieteikta tēma par dažādu laikmetu tuvināšanos, kas vispārinājumu iegūst trešajā cēlienā līdz ar Fausta un Helēnas savienību, tā alegoriski aptverot apgaismības laikmetu (J. V. fon Gētes dzīves un darbības posmu), viduslaikus (Fausta leģendas tapšanu) un antīko periodu, kas saistīts ar klasiskās kultūras ietekmēm traģēdijā. Otrās daļas ceturtajā cēlienā tēlota centrālo tēlu saskarsme ar ķeizara galmu pārejas laikā no feodālas sadrumstalotības uz kapitālistisku saimniekošanu, kas sasaucas arī ar 18. un 19. gs. sākuma realitāti vācu zemēs. Šī cēliena finālā Faustam par viņa ieguldījumu tiek piešķirts īpašums, kurā ietilpst arī zemes gabals, kas vēl tikai atkarojams no jūras. Fausta plāni un nepiepildāmās ieceres šī īpašuma apguvē veido piektā cēliena saturu.  

J. V. fon Gētes traģēdija “Fausts” ir apjomīgs un vērienīgs mēģinājums literārā darbā vispusīgi aptvert cilvēka attiecības ar pasauli un pētīt to dažādās atšķirīgās šķautnes, kā arī iedziļināties jautājumos, kas saistīti ar sabiedrības attīstību un tai piemītošajām pretrunām. Jau darba sākotnējā stadijā iezīmējās tā fragmentārā ievirze, kādu autors saglabāja visos ieceres īstenošanas posmos, neraugoties uz to, ka mūža nogalē, noslēdzot darbu pie traģēdijas otrās daļas, literārais veikums šķietami ieguva kompozicionālu vienību. Sākotnējā publikācija 1790. gadā nodēvēta par fragmentu, un līdzīga ievirze tika saglabāta, kad J. V. fon Gēte 18. gs. sākumā pabeidza traģēdijas pirmo daļu. Tās veidojumā apzināti tika saasinātas tēlu iekšējās un ārējās pretrunas, veidoti kontrasti atsevišķu ainu starpā. Pirmajā daļā Fausts tika novests līdz pašnāvības domām, no kurām viņu glāba Lieldienu augšāmcelšanās noskaņas; arī nākamās ainas, kas seko, veidotas kā šķietami maz saistītas, tomēr savstarpēji kontrastējošas epizodes. Pēc Grietiņas pamešanas Fausts nonāk Valpurģu naktī; šajā epizodē iestrādāts teksta fragments, kas tapa kopā ar F. Šilleru un sākotnēji bija paredzēts abu autoru iecerētajām satīriskajām epigrammām; savukārt šīs nakts orģiju tēlojumam seko Fausta līdzjūtīgā reakcija uz Grietiņas nonākšanu cietumā, kas turklāt ir vienīgā pirmās daļas epizode, kuras teksts pēc autora veiktajiem pārveidojumiem saglabāts prozā. Kontrastu princips saglabāts un pat vēl pastiprināts, veidojot traģēdijas otrās daļas atsevišķos cēlienus un uzsverot lugas atvērto struktūru. 

Traģēdijas “Fausts” sākotnējās iestrādes publicētas 1790. gadā kā šī darba fragments. 1808. gadā izdota traģēdijas pirmā daļa, savukārt 1832. gadā – tās otrā daļa. Traģēdijas “Fausts” atdzejojums latviešu valodā iespiests žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1897. gadā. Kā tulkotāji pirmpublicējumā norādīti Aspazija un Rainis. 1999. gadā izdots jauns traģēdijas “Fausts” atdzejojums latviešu valodā, to veica Valdis Bisenieks. Uz vācu skatuvēm vispirms 1829. gadā Braunšveigā tika izrādīta J. V. fon Gētes traģēdijas pirmā daļā. Tās otrā daļa pirmo reizi izrādīta tikai 1876. gadā Veimārā. Raiņa tulkojumā “Fausta” pirmā daļa vispirms 1898. gadā izrādīta Rīgas Latviešu teātrī. Traģēdijas otrā daļa Latvijā iestudēta tikai 1940. gadā, kad Dailes teātra uzvedumā tikai apvienotas abas J. V. fon Gētes darba daļas. Šīs izrādes režisors un Fausta lomas tēlotājs bija Eduards Smiļģis, Mefistofeli atveidoja Kārlis Veics, Grietiņas lomā bija Lilita Bērziņa. 

J. V. fon Gētes traģēdija “Fausts” ir viens no visvairāk apcerētajiem un interpretētajiem sacerējumiem pasaules rakstniecībā. Nozīmīgas ir arī šī darba sniegtās ierosmes gan literatūrā, gan citos mākslas veidos. Vācu rakstnieks Tomass Manns (Thomas Mann) Otrā pasaules kara gados sarakstīja romānu “Doktors Fausts” (Doktor Faustus, 1947), kur senās leģendas notikumi iegūst traģisku saturu ciešā saistībā ar tālaika aktualitātēm. Latviešu literatūrā nozīmīgs ir Marģera Zariņa romāns “Viltotais Fausts, jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kā arī Māras Zālītes luga “Margarēta” (2001). Mūzikas vēsturē būtiska vieta ir Hektora Berlioza (Hector Berlioz) kantātei “Fausta nolādēšana” (La Damnation de Faust, 1846), Šarla Guno (Charles Gounod) operai “Fausts” (Faust, 1859), kā arī Arigo Boito (Arrigo Boito) operai “Mefistofelis” (Mefistofele, 1868).