“Ifigenija Tauridā” ir 18. gs. 80. gados tapusi vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes luga, kuras sižeta pamatā ir sengrieķu mitoloģija un antīko autoru darbi. Darbs uzrakstīts posmā, kad rakstnieks sava Itālijas ceļojuma laikā bija aktīvi pievērsies antīkās literatūras un kultūras studijām. Plašas pirmavotu studijas ir arī lugas “Ifigenija Tauridā” pamatā. Grieķu mitoloģijā Ifigenija pieder dzimtai, kuras pirmsākumi ir saistīti ar titānu Tantalu (Τάνταλος), kurš tika sodīts par sacelšanos pret dieviem, un traģiska ir arī viņa dzimtas tālākā vēsture, ko iemieso Tantala dēls Pelops (Πέλοψ) un tā pēcnācēji. Pelopa dēli Tiests (Θυέστης) un Atrejs (Ἀτρεύς) nogalināja viņa agrākajā laulībā dzimušo dēlu, un, kad Pelops šo varas darbu pārmeta savai sievai Hipodomijai (Ἱπποδάμεια), viņa beidza savu dzīvi pašnāvībā. Atreja dēls bija Ifigenijas tēvs Agamemnons (Ἀγαμέμνων), kurš saskaņā ar mītu upurēja savu meitu Ifigeniju, lai nodrošinātu ceļavēju, kas grieķiem bija nepieciešams, lai uzsāktu Trojas karu. Atriebjoties par šo rīcību, pēc Agamemnona atgriešanās no kara viņa sieva un Ifigenijas māte Klitaimnestra (Κλυταιμνήστρα) nogalināja viņu ar sava mīļākā Egista (Αἴγισθος) palīdzību. Kad par to uzzināja Agamemnona dēls Orests (Ὀρέστης), viņš, sekojot māsas Elektras (Ἠλέκτρα) mudinājumam, atriebās un nonāvēja gan Egistu, gan savu māti Klitaimnestru. Par šo pēdējo nodarījumu Orestam tika uzsūtītas atriebes dievietes erīnijas, kuras viņu pastāvīgi vajāja. Notikumi, kas saistīti ar Agamemnona, Klitaimnestras, Ifigenijas, Oresta un Elektras likteņiem, daudzkārt interpretēti rakstniecībā un mākslā, jau sākot no antīkā laikmeta. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem literārajiem darbiem, kas saglabājies, ir Aishila (Αἰσχύλος) triloģija “Orestija” (Ὀρέστεια, 458. gadā p. m. ē.), kurā ietilpst lugas “Agamemnons” (Ἀγαμέμνων), “Ziedotājas” (Χοηφόροι) un “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες). Sofokls (Σοφοκλῆς) traģēdiju “Elektra” (Ἠλέκτρα, ap 419.–415. gadu p. m. ē.) sarakstīja ap to pašu laiku, kad tika uzvesta arī Eurīpida traģēdija “Elektra” (Ἠλέκτρα, ap 418. gadu p. m. ē.). Eurīpids ir arī traģēdijas “Orests” (Ὀρέστης, 408. gadā p. m. ē.) autors, savukārt Ifigenijas liktenim viņš pievērsās divās traģēdijās, proti, “Ifigenija Aulīdā” (Ἰφιγένεια ἐν Αὐλίδι, ap 406. gadu p. m. ē.) un “Ifigenija tauru zemē” (Ἰφιγένεια ἐν Ταύροις, ap 414. gadu p. m. ē.). Pirmajā no tām aprakstīts brīnumainais notikums, kad, iejaucoties dievietei Artemīdai (Ἄρτεμις), meitenes vietā tika upurēta stirna, un pati Ifigenija nonāca Artemīdas templī tauru zemē. Savukārt Eurīpida darbā “Ifigenija tauru zemē” tiek aprakstīti vēlākie notikumi, kad ar sava brāļa palīdzību Ifigenija atkal varēja atgriezties dzimtajā Grieķijā. Šīs Eurīpida lugas sižetam lielā mērā sekoja J. V. fon Gēte lugā “Ifigenija Tauridā”, konfliktu risinājumu saistot ar 18. gs. uzskatiem. 

Luga ir sacerēta piecos cēlienos. Tās sižeta centrā ir pārmaiņu brīdis Ifigenijas dzīvē, kura nonākusi Taurijas (mūsdienu Krimas) pussalā. Viņa ir kļuvusi par priesterieni Artemīdas svētnīcā, un viņas personības iespaids ir būtiski mainījis skitu ieradumus, kuri dzīvo pussalā. Atšķirībā no agrākajām paražām, skiti vairs neupurē dieviem un nenogalina visus, kuri šajā zemē nonākuši. Tomēr skitu karalis Toass pēc sava dēla nāves kaujas laukā, lai nomierinātu savu pavalstnieku prātus un tiktu pie jauna mantinieka, ir nolēmis, ka viņam ir jāprecas ar Ifigeniju. Lugas pirmajā cēlienā Toasa draugs un padomdevējs Arkass brīdina Ifigeniju par šo karaļa nodomu un lūdz pret to izturēties ar sapratni. Drīz pēc tam ierodas Toass un uzrunā Ifigeniju, tomēr saņem cieņpilnu noraidījumu. Sarūgtinātais karalis pavēsta, ka pēc šī noraidījuma, lai saglabātu savu autoritāti sabiedrībā, viņam neatliks nekas cits kā atgriezties pie senajiem paradumiem un nogalināt svešzemniekus, turklāt šī upurēšana būs jāuzņemas Ifigenijai. Karaļa lēmums vispirms tiek attiecināts uz diviem jauniem vīriešiem, kuri nokļuvuši skitu zemē. Lugas otrajā cēlienā atklājas, ka šie cilvēki ir Ifigenijas brālis Orests, kuru par mātes Klitaimnestras nonāvēšanu vajā atriebes dievietes erīnijas, kā arī viņa draugs Pilāds. Ifigenijas sarunā ar Pilādu tiek atklāta viņas mātes skarbā rīcība un tēva nonāvēšana. Trešajā cēlienā Orests atklāj Ifigenijai savu patieso identitāti un akcentē mērķi, kas viņu atvedis uz Tauridu – Apollons ir solījis viņu atsvabināt no vajāšanas, ja no barbaru zemes Orests pārvedīs Artemīdas tēlu. Pēc tam, kad arī Ifigenija ir atklājusies brālim, tiek domāts par viņu bēgšanu. Sižeta tālākajā risinājumā tomēr atklājas, ka sirdsšķīstā Ifigenija nav gatava ar viltu nolaupīt Artemīdas statuju, un, Toasa uzrunāta, atklāj viņam Oresta un Pilāda nodomu. Lugas finālā tiek konfrontētas visas sižetā iesaistītās personas. Orests lūdz Toasam, lai viņa liktenis tiktu izšķirts divkaujā ar kādu no skitiem. Savukārt Toass, kuru aizkustinājis Ifigenijas godīgums, visbeidzot pieņem lēmumu ļaut viņai ar brāli atgriezties dzimtenē.    

Lugā tēlotas tikai piecas personas, savukārt priekšstatu par vērienīgu notikumu fonu, tāpat kā tas ir antīkās dramaturģijas tradīcijā, rada vienīgi atsauces uz šīm norisēm. J. V. fon Gētes lugā lielākā nozīme piešķirta tēlu domu un izjūtu atveidojumam, gan atklājot viņus kā vispārinātu uzskatu pārstāvjus, gan arī, skarot individuālo psiholoģiju. Centrālais tēls lugā ir Ifigenija, ar kuras rakstura atklāsmi autors radījis vienu no harmoniskākajiem personāžiem vācu klasiskajā dramaturģijā. Ifigenijas rīcību dažādās lugas situācijās nosaka viņas nesavtība un godīgums, kuru viņa spēj saglabāt visā sižeta risinājumā, neraugoties uz to, ka tādējādi veidojas arī konflikti ar apkārtējiem. Ifigenija uzskatāma par universālu, pilnīgu cilvēku, savukārt citos lugas tēlos atklājas kāda noteikta rakstura šķautne, kas ir saistīta ar viņu vēlmēm un to piepildījumu. Ifigenijas brālis Orests Tauridā ir ieradies ar cerību atbrīvoties no atriebes dievietēm erīnijām un pārvest Grieķijā Artemīdas tēlu, jo par šo rīcību Apollons ir apsolījis noņemt Orestam uzlikto lāstu. Orests, kuru ir nomocījusi gan viņa dzimtas grūtā pagātne, gan paša ciešanas, brīžam tomēr zaudē apņēmību un lemtspēju, un šajā ziņā viņa pretstats ir Pilāds, kurš jau no agras jaunības ir bijis viņa atbalstītājs un iekšēji harmonisks cilvēks. Pilāda tēlā akcentēta loģiski virzīta domu gaita, lai slepus panāktu Artemīdas tēla aizvešanu Grieķijā. Savukārt Orestam un Pilādam pretējas intereses pārstāv Toass, kurš savas laulības ar Ifigeniju ir iecerējis gan kā varas nostiprināšanu, gan kā ceļu uz personības piepildījumu, jo Ifigenijas humānie uzskati ir viņu dziļi ietekmējuši. Konfliktu atrisinājumā noskaidrojas, ka piekāpties ir gatavi visi tēli, un tieši šī gatavība kļūst par apliecinājumu Ifigenijas ideālu piepildījumam.   

Darbības norises vieta ir Artemīdas svētnīca, un atbilstoši tam Ifigenija, kurai ir priestera funkcijas, ir līdzdalīga praktiski visās lugas situācijās un dialogos, izņemot vienīgi Oresta un Pilāda sarunu lugas otrajā cēlienā. Šāds princips labi atbilst arī lugas konfliktam, kurā Ifigenija ir nostādīta starp atšķirīgiem uzskatiem un interesēm, ko pārstāv skiti Toass un Arkāds no vienas un grieķi Orests un Pilāds no otras puses.      

Lugas uzbūvē un dialogu veidojumā J. V. fon Gēte ņēmis vērā antīkās dramaturģijas tradīcijas. Lugā “Ifigenija” raksturīgi gan izvērsti monologi, gan pantmēra maiņa, lai iezīmētu pārmaiņas personu domu gaitā. Lugas fināla daļā pārliecinoši izmantota antīkajā dramaturģijā raksturīgā tēlu apmaiņa ar īsām replikām jeb tā sauktā stihomītija. 

Lugas “Ifigenija Tauridā” sākotnējo versiju J. V. fon Gēte uzrakstīja prozā 1779. gada pirmajā pusē. Šajā variantā darbs privāti tika izrādīts Veimāras galma aprindās, tomēr rakstnieks neuzskatīja to par pabeigtu. Vēlāk viņš “Ifigeniju” vairākkārt pārstrādāja, pārveidojot lugu dzejā. Šajā versijā darbs tika pabeigts 1787. gadā, kad luga arī tika publicēta. Tomēr arī pēc šīs publikācijas rakstnieks darbu pie lugas turpināja, un jaunā redakcijā tā publicēta 1790. gadā. Pirmais lugas “Ifigenija Tauridā” uzvedums bija 1800. gadā Vīnē, savukārt 1802. gadā tā tika izrādīta Veimāras Galma teātrī (Weimarer Hoftheater). Latviešu valodā lugu tulkoja Rainis, sākotnēji kā tulkotāja minēta arī Aspazija. Tulkojuma pirmpublikācija bija žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1899. gadā no 1. numura līdz 4. numuram ar nosaukumu “Ifiģenija Tauridā”. Grāmatā darbs pirmo reizi publicēts 1904. gadā Pēterburgā izdevēja Anša Gulbja apgādā kā J. V. fon Gētes “Rakstu” 4. sējums. Tulkojums ar saīsinātu nosaukumu “Ifiģenija” atkārtoti divas reizes iespiests arī 1912. gadā. J. Raiņa “Kopotu tulkojumu” izdevumā apgādā “Zinātne” 1989. gadā J. V. fon Gētes luga publicēta 1. sējumā. Latviešu teātrī “Ifigenija Tauridā” (ar nosaukumu “Ifigenija”) vispirms izrādīta Roberta Tautmīļa-Bērziņa amatieru trupas uzvedumā 1902. gadā. Profesionālā iestudējumā “Ifigenija” bija skatāma 1904. gadā Rīgas Latviešu teātrī, iestudējumu veidoja režisors Jēkabs Duburs. 1907. gadā luga izrādīta Apollo teātrī Rīgā, savukārt 1909. gadā – Liepājas Latviešu teātrī.     

“Ifigenija Tauridā” ir viens no tiem J. V. fon Gētes darbiem, kas vispilnīgāk atklāj vācu rakstnieka daiļradē nozīmīgos personības rakstura un rīcības harmonijas meklējumus. Vācu rakstnieka idejas ietekmēja arī šī sižeta vēlākās interpretācijas. Latviešu literatūrā pazīstama ir Mārtiņa Zīverta nepabeigtā luga “Ifigenija” (publicēta 1992. gadā).