“Vilhelma Meistara mācību gadi” ir vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes otrais romāns, kas publicēts 20 gadu pēc darba, kas guva izcilu ievērību, proti, “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774). “Vilhelma Meistara mācību gadi” ir rakstnieka brieduma posma veikums, un tajā risināti personības tapšanas un izaugsmes jautājumi. Zināmā mērā te atklājas paša J. V. fon Gētes garīgās attīstības ceļš, ietverot arī vairākus autobiogrāfiskus motīvus. Teksts tapa ilgākā laika posmā, un tēmas, kas ir darba centrā, vispirms tika aplūkotas J. V. fon Gētes nepabeigtajā romānā “Vilhelma Meistara teātra sūtība” (Wilhelm Meisters theatralische Sendung), kas rakstnieka dzīves laikā netika publicēts un pirmo reizi iespiests tikai 1911. gadā. Pie šīs sākotnējās sižeta versijas autors strādāja laikā no 1777. gada līdz 1786. gadam, kad devās ceļojumā uz Itāliju. Tās centrā ir radošas personības veidošanās saskarsmē ar teātra pieredzi, un rakstnieks te ietvēris savus iespaidus no bērnības līdz pat tam laikam, kad pēc ierašanās Veimāras hercoga galmā viņš uzņēmās amatieru teātra trupas pārraudzību. Pie aizsāktās tēmas J. V. fon Gēte atgriezās 18. gs. 90. gadu sākumā, kad ievērojami pārstrādāja un papildināja agrāko sacerējumu. Romāna “Vilhelma Meistara mācību gadi” pirmās piecas grāmatas veidotas kā agrāk tapušā teksta jauna redakcija. Savukārt sesto, septīto un astoto grāmatu J. V. fon Gēte uzrakstīja pilnībā no jauna, un tās atklāj Vilhelma Meistara interešu pārvirzi, atsakoties no darbības teātra jomā un iekļaujoties sabiedriskās aktivitātēs. Romānā attēlotie identitātes meklējumi ir tipiska 18. gs. beigu literatūras tēma, un J. V. fon Gētes sacerējums retrospektīvi tiek uzlūkots par pirmo izcilāko tā sauktā audzināšanas romāna (vācu Bildungsroman) žanra darbu.

Visas nozīmīgākās J. V. fon Gētes romāna “Vilhelma Meistara mācību gadi” sižeta līnijas ir saistītas ar šī darba centrālo tēlu Vilhelmu Meistaru, kas tēlots personības piepildījuma meklējumos. Sākotnēji dominējoša ir viņa aizraušanās ar teātri, ko sekmē Vilhelma sajūsma par aktrisi Mariannu, un šī pazīšanās tāpat ļauj viņam nokļūt teātra aizkulisēs. Pēc tam, kad Vilhelmā rodas aizdomas par Mariannas neuzticību, viņš atstāj dzimto pilsētu, un, lai gan šķietami rīkojas tēva uzņēmuma interešu vadīts, faktiski viņš iesaistās ceļojošā teātra trupā, kuras ikdienā ir aktīvs kā autors un aktieris un sniedz trupai arī nelielu finansiālu atbalstu. J. V. fon Gētes romānā pārliecinoši vispārinātas grūtības, ar kādām 18. gs. otrajā pusē saskaras ceļojoša vācu teātra trupa, atklājot gan grūtos sadzīves apstākļus, gan centienus nodrošināt pilsētu iedzīvotāju un augstdzimušu labvēļu atbalstu, no kā ir atkarīga trupas pastāvēšana. Tāpat uzskatāmi atspoguļota tēloto aprindu bohēma un savstarpējās intrigas. Dažādo apstākļu kopums neļauj izvirzīt augstākus skatuves mākslas mērķus, un tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ Vilhelms Meistars no dalības trupā atsakās. Šo notikumu izklāsts aizņem piecas no romāna astoņām grāmatām. Ar te aplūkotajiem romāna sižeta motīviem nesaistīta ir sestā grāmata. Tās pamatā ir kādas sievietes, kura pārnestā nozīmē nodēvēta par “skaisto dvēseli” (schöne Seele), dzīves pieredzes un galvenokārt piētisma idejās balstīto reliģisko uzskatu izklāsts, kas iezīmē arī alternatīvu personības veidošanās ceļu. Šai romāna daļā J. V. fon Gēte izmantojis jaunības gados iepazītās Zuzannas Katarīnas fon Kletenbergas (Susanna Katharina von Klettenberg) piezīmes. Romāna noslēguma daļā tēloti arī “skaistās dvēseles” radinieki, Vilhelma satikšanās ar viņiem, kā arī iekļaušanās aristokrātiskajās aprindās, kas savieno abas līdz tam šķirti aplūkotās tēmas. Nozīmīgu romāna atzaru veido arī līnija, kas ir saistīta ar tā sauktās Torņa biedrības (Turmgesellschaft) pastāvēšanu, un sižeta risinājumā atklājas, ka šī biedrība ir iztālēm sekojusi Vilhelma dzīves gaitai un vismaz daļēji to virzījusi un kontrolējusi. Tas ir viens no veidiem, kā J. V. fon Gēte romānā atklāj brīvības un nepieciešamības dialektiku. Vilhelma izvēles ved viņu sabiedrībai nepieciešamā virzienā, un tas ir saistīts arī ar biedrības mērķiem.   

Līdzās centrā izvirzītajam Vilhelma Meistara raksturam J. V. fon Gēte romānā samērā plaši izvērsis arī citus tēlus, un daudziem no tiem ir arī detalizēti izstrādāta biogrāfija. Teksta noslēguma daļā rakstnieks centies atrisināt iepriekš aizsāktos sižeta motīvus un atklāt tēlu savstarpējās saiknes, līdz ar to primāri akcentējot tieši romāna “Vilhelma Meistara mācību gadi” konceptuālo ievirzi. Vairāki romāna tēli ir saistīti ar teātra pasauli, to vidū ir Vilhelma pirmā iemīļotā Marianna, enerģiskā, dzīvespriecīgā un zināmā mērā vieglprātīgā Filīne, ceļojošās trupas īpašnieks Melina, teātra vadītājs Zerlo un viņa māsa Aurēlija, kura savās lomās emocionāli sakāpināti izdzīvo rūgtos pārdzīvojumus pēc šķiršanās no mīļotā cilvēka. Skatuves videi cieši piesaistīti divi no noslēpumainākajiem romāna tēliem – vecais arfists, kā arī pusaugu meitene Minjona. Viņu savdabīgā izturēšanās un neparastā pievilcība spilgti atklāj mākslas iracionālo dabu. Raksturīgi, ka ar šiem tēliem saistītos motīvus romānā iezīmē viņu dziedātās dziesmas, kuru tekstus J. V. fon Gēte vēlāk ietvēris arī savos lirikas krājumos; īpašu ievērību guvušas tā sauktās Minjonas dziesmas. Svarīgu, lai gan fragmentārāk veidotu tēlu grupu iezīmē tie, kuri romānā ir saistīti ar Torņa biedrību. No vienas puses, J. V. fon Gētes darbā atklājas interese par šādu, 18. gs. visai plaši izplatītu, slepeno biedrību darbību; no otras, atsevišķi romāna akcenti rāda, ka biedrības dalībnieki zināmā mērā uzlūko pašu veidotos rituālus kā spēli, kas galvenokārt bijusi nozīmīga sākotnējās kopības sajūtas radīšanā. Viņu īstās intereses saistās ar praktiskiem jautājumiem, tostarp saimniekošanas principu pārskatīšanu, racionālas lauksaimniecības izveidi, panākot arī zemnieku lielāku ieinteresētību sava darba rezultātos. Šīs idejas romānā tēlotais Lotārio aizguvis, uzturēdamies Amerikas Savienotajās Valstīs, tomēr tās atbilst Vācijas zemēs aktuālajām problēmām, ar ko savā praktiskajā darbā Veimāras hercoga galmā saskārās arī J. V. fon Gēte. Torņa biedrības locekļu (Lotārio, Jarno, abata un citu) centienus lielā mērā virza viņu uzskatu ideālisms, taču savā praktiskajā darbībā viņiem ir daudz līdzības ar Vilhelma jaunības drauga Vernera rīkošanos, kurš pārstāv aprindas, kas ir pilsoniski pragmatiskas un virzītas uz to, lai palielinātu līdzekļus. Citu tēlu grupu romānā veido aristokrātiskās sabiedrības pārstāvji, ar kuriem Vilhelms sākotnēji satiekas kā ceļojošas teātra trupas loceklis, bet noslēguma daļā jau citos apstākļos tos iepazīst kā cilvēks, uz kuru augstdzimušie raugās kā uz līdzvērtīgu. Šajā aristokrātiskajā pasaulē nejaušas sakritības dēļ ir nonākušas mākslas vērtības, kas kādreiz piederēja Vilhelma vectēvam; un aristokrātiskā vide, ko atklāj ar “skaistās dvēseles” dzimtu saistītais tēvocis un viņa radu bērni (Natālija, grāfiene, Frīdrihs un Lotārio, kuri katrs pārstāv atšķirīgu rakstura ievirzi un interešu loku), ietver gan refleksiju par zūdošo skaistuma un harmonijas laikmetu, gan vēlēšanos sekot jaunajām tendencēm un aktuālajām pārmaiņām. Par pretmetu simbolisku tuvināšanos romāna finālā liecina vairāki J. V. fon Gētes darba akcenti. Literārā darba centrālais tēls Vilhelms, savienojot savu dzīvi ar Natāliju, iekļaujas aristokrātiskajās aprindās, un viens no viņa dzīves uzdevumiem ir arī praktisku ekonomisku jautājumu risināšana. Kopā ar viņu paliek mazais Fēlikss, kurš, kā izrādās, ir Vilhelma un viņa mirušās iemīļotās Mariannas dēls, un līdz ar zēna dzīvespriecīgo rosību saglabājas Vilhelma agrākā, mākslai pievērstā interese.          

Romāna notikumi izkārtoti astoņās grāmatās. Pirmās grāmatas centrā ir Vilhelma aizrautīgā jūsma par iepazīto teātra pasauli. Viņš ir par to sajūsmināts arī tādēļ, ka spilgti bērnības iespaidi Vilhelmam saistās ar viņam uzdāvināto leļļu teātri, kas ļāva nodoties fantāzijas lidojumam un kopā ar draugiem sarīkot mājas izrādes. Tomēr gan Mariannas iemigšana brīdī, kad Vilhelms aiz aizrautību izklāsta savas atmiņas, gan aizdomas par viņas neuzticību pamazām kliedē ilūzijas par teātra brīnumu. Romāna otrajā grāmatā Vilhelms meklē praktisku saikni ar teātri, pievienojoties ceļojošai trupai, kuras ikdiena sniedz viņam skaudru priekšstatu par tiem nenoteiktajiem apstākļiem, kādos šādas trupas darbojas, gandrīz pilnīgo atkarību no publikas vēlmēm un gaumes. Trešajā grāmatā tēlots, kā trupa tiek uzaicināta viesoties grāfa pilī. Ar ironijas un pat groteskas līdzekļiem šeit uzsvērta aktieru sākotnējo iedomu neatbilstība realitātei, un neieinteresētā uzņemšana akcentē viņu profesijas zemo statusu tālaika sabiedrībā. Konceptuāli nozīmīga ir Vilhelma pievēršanās angļu rakstnieka Viljama Šekspīra (William Shakespeare) dramaturģijas studijām, uz ko viņu mudina pilī satiktais Jarno. Vilhelma iedziļināšanās V. Šekspīra izcilās traģēdijas “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark, 1601) veidojumā un idejās, kam romānā veltīts daudz izvērstu pārdomu, atklāj gan Vilhelma interesi par mākslu, kas spēj padziļināti pievērsties realitātes atveidojumam, gan estētisku pārvirzi no sekošanas franču klasicisma dramaturģijā strikti ievērotajām tā sauktajām slēgtās struktūras lugas formālajām prasībām uz angļu renesanses vērienīgo pieeju. Interesi par angļu autoru apliecina arī J. V. fon Gētes 1771. gadā Hamburgā teiktā runa “Šekspīra dienā” (Zum Shäkespears Tag), un līdzīgi uzskati noteica arī vācu rakstnieka agrīnās dramaturģijas ievirzi, īpaši spilgtu izpausmi rodot lugā “Gecs fon Berlihingens” (Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1773), kas kļuva par vienu no Vētras un dziņu (Sturm und Drang) perioda nozīmīgākajiem literārajiem darbiem. Romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” tieši traģēdijas “Hamlets” iestudējums kļūst par vienu no svarīgākajiem notikumiem ceļojošās trupas darbībā un Vilhelma skatuves praksē, jo viņš atveido arī lugas centrālo tēlu. Pirmizrādes neparastie apstākļi un tās radītais īpašais saviļņojums veido arī vielu Vilhelma pārdomām, kas balstās izjūtā, ka īsts aktieris var būt vienīgi tas, kas brīvi pārtop no viena tēla otrā un meistarīgi atveido ļoti atšķirīgus raksturus, nevis saaug ar savu radīto varoni tik lielā mērā kā pats Vilhelms ar Hamletu. Šīs pārdomas nostiprina atziņu, ka nodarbošanās ar teātri bija vissvarīgākā viņa personības veidošanās ceļā. Romāna piektajā grāmatā atklāta Vilhelma aiziešana no trupas; tālākā darbība risinās atšķirīgā vidē. Sižetam atgriežoties pie centrālā tēla gaitām, septītajā grāmatā Vilhelms ir Lotārio pilī, kur nonāk saskarsmē ar Torņa biedrību un tās iniciatīvām. Savukārt pēdējā, astotajā grāmatā darbība risinās “skaistās dvēseles” tēvoča pilī, kur iezīmējas atskats pagātnē un nākotnes izredzes.   

J. V. fon Gētes romāns ir konceptuāls mākslas darbs, kurā svarīgu vietu ieņem autora dzīves filozofijas un ideju atklāsme. Izvērsti raksturoti Vilhelma centieni teātra pasaulē, kas saistīti ar 18. gs. otrajā pusē aktuālo uzdevumu veidot vācu nacionālo teātri. Šāda ideja bija aktuāla kopš mēģinājuma to īstenot 1767. un 1768. gadā Hamburgā, un šī teātra pieredze aplūkota Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) apcerēs “Hamburgas dramaturģija” (Hamburgische Dramaturgie, 1767–1769). Laikmetīgās filozofijas un estētisko diskusiju nozīmi romāna tapšanā apliecina arī tas, ka topošo manuskriptu J. V. fon Gēte kopš 1794. gada apsprieda sarakstēs un sarunās ar Frīdrihu Šilleru (Friedrich Schiller). Šis posms iezīmēja abu autoru tuvināšanos, kam bija svarīga nozīme arī viņu turpmākajā sadarbībā. Paralēli komentāriem par J. V. fon Gētes romānu F. Šillers strādāja pie apceres “Par cilvēka estētisko audzināšanu” (Über die ästhetische Erziehung des Menschen, 1795). Savukārt darbā “Par naivo un sentimentālo dzeju” (Űber naive und sentimentale Dichtung, 1795/1796) F. Šillers izmantoja pretstatus, kādus saskatīja J. V. fon Gētes un savā personībā, uzsverot, ka J. V. fon Gētes darbos liela nozīme ir dzīves konkrētībai un empīriskiem iespaidiem. Romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” atklājas gan vērojumu daudzpusība, gan autora vēlme konceptuāli līdzsvarot centrālā tēla mākslinieciskās vēlmes un praktiskas dabas apsvērumus, kas, pēc J. V. fon Gētes domām, spēj veidot harmonisku veselumu.  

J. V. fon Gētes romāns “Vilhelma Meistara mācību gadi” publicēts četros sējumos, proti, 1795. gada janvārī, maijā, novembrī un 1796. gada oktobrī, kā arī daudzos atkārtotos izdevumos. Latviešu valodā tas iespiests 2012. gadā Jāņa Krūmiņa tulkojumā.

Romānā “Vilhelma Meistara mācību gadi” J. V. fon Gēte atklājis plašu 18. gs. kultūras un sabiedrības norišu kopainu, sniedz liecību par šī laikmeta garīgajiem meklējumiem un saimnieciskās dzīves aktualitātēm. Romāns tika plaši apspriests J. V. fon Gētes laikabiedru, vācu romantisma mākslas veidotāju, lokā, kuri gan piekrita romānā paustajām idejām, gan tās apšaubīja. Nozīmīgas bija Frīdriha Šellinga (Friedrich Schelling), Novālisa (Novalis, īstajā vārdā Frīdrihs fon Hardenbergs, Friedrich von Hardenberg) un citu atziņas. J. V. fon Gētes izmantotā audzināšanas romāna forma attīstīta vācu rakstnieka Tomasa Manna (Thomas Mann) romānā “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924) un citur.