Viljama Šekspīra luga, kuras pilnais nosaukums ir “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark) ir nozīmīgākā renesanses laikmeta traģēdija, kas ieņem izcilu vietu pasaules dramaturģijas vēsturē. Izmantojot tā sauktās atriebes traģēdijas (revenge tragedy) izveides principus, V. Šekspīrs radīja novatorisku mākslas darbu, kura centrā ir eksistenciāli jautājumi par cilvēka vietu pasaulē, par viņa rīcības motīviem, par spēju vai nespēju ietekmēt notikumu gaitu. Lugā risinātajam sižetam ir sena vēsture, tas rodams jau skandināvu sāgās un pierakstīts 12. gs. Sakša Gramatiķa (Saxo Grammaticus) latīņu valodā sarakstītajā hronikā “Dāņu vēsture” (Gesta Danorum), kurā vēstīts par princi Amletu (Amleth). Šis rokrakstā tapušais darbs tika publicēts 1514. gadā. 16. gs. otrajā pusē franču rakstnieks Fransuā de Belforests (François de Belleforest) šo sižetu brīvā tulkojumā iestrādāja krājumā “Traģiskie stāsti” (Histoires Tragiques, 1576). Anglijā 16. gs. nogalē tapa vairākas dramaturģiskās versijas par šo pašu tēmu. Nav saglabājies variants, kas tiek uzskatīts par sākotnējo un par kura autoru visbiežāk pieņem Tomasu Kidu (Thomas Kyd), kurš bija pazīstams jau 16. gs. 80. gadu beigās. T. Kids ir uzrakstījis vienu no šī laikmeta slavenākajām atriebes tragēdijām – “Spāņu traģēdiju” (The Spanish Tragedy, ap 1591. gadu) –, kas ir saglabājusies un arī varēja sniegt V. Šekspīram ierosmi žanra principu izmantošanā. Ir iespējams, ka sižetu par princi Hamletu V. Šekspīrs vispirms izstrādāja atšķirīgā versijā, vēl pirms savas 17. gs. sākumā izrādītās lugas. Filozofisko ideju ziņā ir iespējama Mišela de Monteņa (Michel de Montaigne) eseju ietekme. Tomēr V. Šekspīrs dažādos iespaidus pārstrādāja novatoriskā mākslas darbā, mainot vairākus agrākos motīvus un padziļinot lugas psiholoģisko un idejisko slāni.