Viljama Šekspīra luga, kuras pilnais nosaukums ir “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark) ir nozīmīgākā renesanses laikmeta traģēdija, kas ieņem izcilu vietu pasaules dramaturģijas vēsturē. Izmantojot tā sauktās atriebes traģēdijas (revenge tragedy) izveides principus, V. Šekspīrs radīja novatorisku mākslas darbu, kura centrā ir eksistenciāli jautājumi par cilvēka vietu pasaulē, par viņa rīcības motīviem, par spēju vai nespēju ietekmēt notikumu gaitu. Lugā risinātajam sižetam ir sena vēsture, tas rodams jau skandināvu sāgās un pierakstīts 12. gs. Sakša Gramatiķa (Saxo Grammaticus) latīņu valodā sarakstītajā hronikā “Dāņu vēsture” (Gesta Danorum), kurā vēstīts par princi Amletu (Amleth). Šis rokrakstā tapušais darbs tika publicēts 1514. gadā. 16. gs. otrajā pusē franču rakstnieks Fransuā de Belforests (François de Belleforest) šo sižetu brīvā tulkojumā iestrādāja krājumā “Traģiskie stāsti” (Histoires Tragiques, 1576). Anglijā 16. gs. nogalē tapa vairākas dramaturģiskās versijas par šo pašu tēmu. Nav saglabājies variants, kas tiek uzskatīts par sākotnējo un par kura autoru visbiežāk pieņem Tomasu Kidu (Thomas Kyd), kurš bija pazīstams jau 16. gs. 80. gadu beigās. T. Kids ir uzrakstījis vienu no šī laikmeta slavenākajām atriebes tragēdijām – “Spāņu traģēdiju” (The Spanish Tragedy, ap 1591. gadu) –, kas ir saglabājusies un arī varēja sniegt V. Šekspīram ierosmi žanra principu izmantošanā. Ir iespējams, ka sižetu par princi Hamletu V. Šekspīrs vispirms izstrādāja atšķirīgā versijā, vēl pirms savas 17. gs. sākumā izrādītās lugas. Filozofisko ideju ziņā ir iespējama Mišela de Monteņa (Michel de Montaigne) eseju ietekme. Tomēr V. Šekspīrs dažādos iespaidus pārstrādāja novatoriskā mākslas darbā, mainot vairākus agrākos motīvus un padziļinot lugas psiholoģisko un idejisko slāni.    

Traģēdijas sižeta risinājums aizsākas neilgi pēc tam, kad ir nogalināts Dānijas karalis un pēc laulībām ar agrākā karaļa sievu Ģertrūdi tronī ir kāpis viņa brālis Klaudijs. Galmā ir jūtama nomācoša, neskaidru baiļu pilna atmosfēra, neraugoties uz Klaudija mēģinājumu izturēties tā, it kā viss būtu labākajā kārtībā, un nodoties dzīrēm. It īpaši cerētajai svētku noskaņai traucē mirušā karaļa dēla Hamleta klātbūtne. Hamlets nejūtas piederīgs galma līksmībām, un viņa nemieru vēl vairāk saasina vēsts, ka pilī redzēts klīstam viņa mirušā tēva gars. Pēc tam, kad Hamlets to skata pats savām acīm, turklāt, sekodams rēgam, uzzina, ka tēva nāvē vainojams Klaudijs, kurš kāpis tronī, viņš tiecas izpildīt rēga pamudinājumu un atriebties slepkavam. Taču šī vēlme, kas tradicionāli ir atriebes traģēdijas žanra pamatā, V. Šekspīra lugā tiek padarīta par problēmu, jo Hamlets vilcinās un nespēj pieņemt izšķirošo lēmumu nogalināt tēvoci, šaubīdamies par šāda risinājuma saprātīgumu. Lugas sižetā viņš cenšas labāk izprast tikumus, kas valda galmā, un vēlreiz pārliecināties par Klaudija vainu. Kad šķietami ir savākti pietiekami daudz pierādījumu, lai rīkotos, Klaudijs aizsteidzas Hamletam priekšā, pieņemdams lēmumu nosūtīt brāļa dēlu uz Angliju, kur Hamlets ir jānogalina. Par spīti šim viltīgajam un neģēlīgajam plānam, Hamletam tomēr izdodas atgriezties Dānijā, un viņš tiešā un pārnestā nozīmē ir gatavs traģēdijas pēdējam cēlienam, kas beidzas ar karaļa nāvi. Tomēr bojā iet ne tikai Klaudijs, bet arī Hamlets, Ģertrūde, Laerts un Ofēlija, visi to divu ģimeņu pārstāvji, kuru likteņi cieši savstarpēji savijušies lugas sižeta veidojumā.

Lugas centrā ir Hamleta tēls, ap kuru grupēta kopējā traģēdijas tēlu sistēma. Hamleta māte Ģertrūde pēc vīra nāves ir apprecējusi viņa brāli Klaudiju. Šīs rīcības patiesie motīvi lugā netiek izpausti un atstāj vietu minējumiem. Ģertrūde traģēdijā sākotnēji parādās kā Klaudija atbalstītāja. Viena no centrālajām lugas situācijām ir viņas saruna ar dēlu, kuras laikā Hamlets izsaka mātei pārmetumus par kopdzīvi ar tēvoci, kurš, kā apgalvo Hamlets, ir vainojams viņa tēva nāvē. Šī saruna atstāj uz Ģertrūdi dziļu iespaidu, tomēr tiešas tās sekas tālākajā darbībā nav jūtamas. Traģēdijas finālā Ģertrūde kļūst par Klaudija ļaunprātības upuri, jo iedzer vīnu no saindēta kausa, ko Klaudijs ir paredzējis Hamletam. V. Šekspīra lugā Klaudijs galvenokārt uzlūkots ar Hamleta un viņa atbalstītāja Horācija acīm, un izpelnās viņu abu nosodījumu. Par notikumiem, kas veido lugas sižeta priekšvēsturi, uzticama informācija netiek atklāta, tomēr Hamleta mēģinājums noskaidrot karaļa vainu tēva nāvē brīdī, kad viņš liek atbraukušajiem aktieriem improvizētā izrādē tēlot situāciju, kas līdzinās Klaudija iespējamai slepkavībai, karaļa vainu šķietami apliecina vēlreiz. Par to var liecināt arī karaļa grēksūdze, kas seko aktieru uzvedumā tēlotajai ainai, bet it īpaši Hamleta izraidīšana uz Angliju. Līdz brīdim, kad Hamlets atklāj Klaudija slepeno norādījumu viņu tur nogalināt, viņš turpina šaubīties par tēva nāves apstākļiem, un šīs šaubas tāpat kā neziņa, vai varas darbu ir iespējams vērst par labu ar jaunu vardarbību, kavē aktīvāku pretdarbību karalim. Tāpēc Hamlets dod priekšroku masku spēlei, simulē ārprātu, lai labāk izzinātu karaļa patiesās domas. Apstiprinājumu Klaudija nelabvēlībai Hamlets gūst, pārliecinoties par kanclera Polonija divkosīgo rīcību, kas atklājas, viņam slepus noklausoties Hamleta sarunā ar Polonija meitu Ofēliju. Hamleta vilšanās pēc šīs sarunas izpaužas straujā attieksmes maiņā pret Ofēliju, kuru viņš līdz tam mīlējis, bet tagad noraida, tā kļūdams par viņas ārprāta un nāves cēloni. Vainodams Hamletu māsas nāvē, traģēdijas finālā viņu uz divkauju izaicina Polonija dēls Laerts, un šajā divkaujā tiek nonāvēti viņi abi, turklāt no iedzertās indes mirst arī Ģertrūde, savukārt Hamlets nogalina Klaudiju. Lugas finālā Hamlets mudina Horāciju pavēstīt viņa likteni pasaulei. Dānijas karaļa tronī ar sava karaspēka atbalstu kāpj norvēģis Fortinbrass.

Traģēdijas notikumi veidoti, pastāvīgi kāpinot noslēpumainības un nedrošības atmosfēru un liekot Hamletam noiet garu šaubu ceļu līdz pārliecībai par karaļa Klaudija vainu. V. Šekspīrs lugā plaši izmantojis dažādu notikumu un motīvu pretstatus, par svarīgāku nekā sižeta dinamika uzlūkojot traģēdijā attēloto problēmu daudzpusību. Jau lugas pirmajās ainās pretstatīta nakts sardze, kurai parādās Hamleta tēva rēgs, un sekojošās dzīres Klaudija galmā, kam jāapliecina situācijas stabilitāte. Tālākajā darbības gaitā veidojas dinamiski pretstati starp Klaudija vēlmi saglabāt savu varu un Hamleta nespēju un nevēlēšanos šo situāciju pieņemt, starp ceļojošu aktieru trupas pārliecinoši atveidotajām attēloto personu ciešanām un Hamleta patiesajām sērām, ko viņš nespēj pārvērst rīcībā, starp Hamleta tēloto un Ofēlijas reālo ārprātu, starp Laerta enerģisko gatavību atdarīt māsas nāvi un Hamleta kavēšanos. Ainu kompozīcijā V. Šekspīrs neveido straujas pārejas no viena notikuma uz nākamo, bet iezīmē pārrāvumus atsevišķu tēlu darbībā, pievēršoties citiem, paralēli ritošiem notikumiem. Tā veidojas sarežģīta kopaina, kas atklāj Klaudija galmā valdošo nedrošības un aizdomu gaisotni un sarežģī indivīda iespējas problēmu risinājumam. Vadmotīvs, kas sasaista visas lugas norises, ir detalizēts izsekojums centrālā tēla – Hamleta – pārdzīvojumu līknei, viņam tiecoties ieņemt aktīvu nostāju, taču tajā pašā laikā pārliecinoties par ikviena indivīda neaizsargātību un nedrošību pasaulē.   

Traģēdija “Hamlets” vispirms publicēta 1603. gadā pirātiskā teksta versijā, ceturdaļlapas izdevumā jeb tā sauktajā pirmajā kvarto (Q1). 1604. gadā tam sekoja otrais kvarto (Q2) ar papildinātu tekstu, tā veidojot garāko no pieejamākajiem variantiem. Lugas teksts atšķirīgākā un salīdzinoši autentiskākā versijā ir publicēts 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu izdevumā pilnas lapas formātā (in folio) ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies).

V. Šekspīra traģēdija latviešu valodā publicēta 1892. gadā Jelgavā Jēkaba Dravnieka apgādā Jēkaba Rempētera tulkojumā (pseidonīms J. Liekais). Tas bija arī pirmais latviski iespiestais V. Šekspīra darbs. Starpkaru periodā 1921. gadā traģēdija “Hamlets” Jūlija Rozes tulkojumā publicēta Anša Gulbja apgādā (atkārtots izdevums 1931. gadā). Pēc Otrā pasaules kara Rīgā traģēdija “Hamlets” iespiesta 1946., 1948. un 1958. gadā. V. Šekspīra “Kopotu rakstu” 4. sējumā 1964. gadā luga publicēta Kārļa Egles tulkojumā. 1969. un 1979. gadā tā iespiesta apgādā “Zvaigzne” V. Šekspīra izlasē “Lugas”, savukārt 2000. un 2019. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” traģēdija publicēta atsevišķā izdevumā.

V. Šekspīra “Hamlets” ir vispazīstamākā un visvairāk interpretētā luga dramaturģijas vēsturē. Tās motīvi daudzkārt izmantoti un variēti citu rakstnieku sacerējumos. Dažu “Hamleta” motīvu apvērsums, centrā nostādot divus perifērus V. Šekpīra traģēdijas tēlus, atklāts absurda drāmas stilistikā veidotajā Toma Stoparda (Tom Stoppard) lugā “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši” (Rosencrantz and Guildenstern Are Dead, 1966). Traģēdijā “Hamlets” risināto tēmu priekšvēsturi aktualizējis Džons Apdaiks (John Updike) romānā “Ģertrūde un Klaudijs” (Gertrude and Claudius, 2000). Līza Kleina (Lisa Klein) romāna “Ofēlija” (Ophelia, 2007) vēstījumu veidojusi kā šī tēla skatu uz V. Šekspīra traģēdijā “Hamlets” tēlotajiem notikumiem un savu vietu tajos.

Latviešu teātrī V. Šekspīra traģēdija “Hamlets” pirmo reizi izrādīta 1894. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā. Pats režisors atveidoja arī Hamleta lomu. 1902. gadā “Hamletu” Rīgas Latviešu teātrī iestudēja Aleksandrs Freimanis, kurš pats spēlēja titulvaroni. Klaudija lomā izrādē bija Jēkabs Duburs. Vēlāk abi aktieri šajā iestudējumā apmainījās ar lomām. 1909. gadā jaunu uzvedumu Rīgas Latviešu teātrī sagatavoja Pēteris Ozoliņš. Tajā pašā 1909. gadā traģēdija izrādīta arī Liepājas Latviešu teātrī Roberta Tautmīļa-Bērziņa vadībā. Rīgas Latviešu teātrī vēl viens “Hamleta” iestudējums tika sagatavots 1913. gadā Frīdriha Podnieka režijā. Starpkaru periodā 1922. gadā luga iestudēta Dailes teātrī Eduarda Smiļģa interpretācijā. Hamleta tēlotājs bija E. Smiļģis, Ofēlijas lomā bija Anta Klints. 1923. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī V. Šekspīra traģēdija izrādīta Friča Rodes režijā. Hamleta tēlotājs Jānis Ģērmanis ar šo izrādi atzīmēja savu desmit gadu skatuves jubileju. Klaudija lomu atveidoja Jānis Osis. 1932. gadā Nacionālajā teātrī traģēdiju “Hamlets” uzveda rakstnieka Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) brāļadēls, krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs (Михаил Александрович Чехов), kurš šajā izrādē atveidoja arī titullomu. Komponists Jānis Kalniņš pēc V. Šekspīra traģēdijas sižeta motīviem 1935. gadā uzrakstīja operu “Hamlets”, kas Latvijas Nacionālajā Operā pirmo reizi izrādīta 1936. gadā Jāņa Zariņa režijā. Jaunā muzikālā un skatuves versijā J. Zariņš šo operu vēlreiz iestudēja 1943. gadā. Pēc Otrā pasaules kara V. Šekspīra traģēdija tika iestudēta 1959. gadā, kad tā vienlaicīgi tika uzvesta Dailes teātrī un Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī). E. Smiļģa iestudējumā Dailes teātrī Hamleta lomu atveidoja Harijs Liepiņš (vienu reizi arī Eduards Pāvuls). Nacionālajā teātrī uzvedumu sagatavoja Žanis Katlaps, Hamleta lomā bija Alfrēds Videnieks. Vairākkārt V. Šekspīra traģēdiju iestudēja režisors Oļģerts Kroders. 1972. gadā Valmieras teātra uzvedumā Hamleta loma bija uzticēta Rihardam Rudākam, Edmundam Freibergam un Mārtiņam Vērdiņam. 1984. gadā Liepājas teātrī Hamleta tēlotāji bija Jānis Makovskis un Juris Bartkevičs, kurš citā sastāvā atveidoja Klaudija lomu. 1997. gadā Nacionālajā teātrī O. Krodera iestudētais “Hamlets” tika izrādīts ar Ivaru Stoninu titullomā. Vēlreiz pie šīs traģēdijas režisors atgriezās 2008. gadā Valmieras teātrī, Hamleta lomā bija Ivo Martinsons. 1994. gadā Lauris Gundars veidoja vienu no pirmajiem postmodernā teātra iestudējumiem, traģēdiju “Hamlets” Liepājas teātrī iestudējot reducētā aktieru sastāvā ar Mārtiņu Vilsonu titullomā. 2003. gadā Mihaila Gruzdova iestudējumā Dailes teātrī Hamleta lomā bija Artūrs Skrastiņš. 2012. gadā Reinis Suhanovs traģēdiju “Hamlets” Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja postdramatiskā teātra estētikā, izmantojot tikai divus aktierus. 2019. gadā Valmieras teātrī režisore Indra Roga V. Šekspīra  “Hamletu” uzveda ar Mārtiņu Meieru titullomā. 2022. gadā J. Kalniņa operas “Hamlets” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī veidoja režisore Kristīna Vuss (Kristina Wuss) un diriģents Mārtiņš Ozoliņš.