Romānam ir raksturīga spilgti individualizētu pārdzīvojumu izvirzīšana norišu centrā, un tie atspoguļo svarīgas sava laika aktualitātes, tostarp saasinātu jūtīgumu un personiskās iniciatīvas pieaugumu, kuras īstenojumu dzīvē kavē ierobežotās iespējas piepildīt savas vēlmes konkrētajos apstākļos. Rakstniekam ir svarīga detalizēta psiholoģisko procesu izpēte, pakāpeniski atklājot romāna centrālā tēla aizvien lielāku vilšanos realitātē. Literārā darba tapšanā nozīmīgs ir autora biogrāfijas, laikmeta, kā arī rakstniecības konteksts. Par romāna “Jaunā Vertera ciešanas” trīs centrālo tēlu nosacītiem prototipiem var uzskatīt pašu J. V. fon Gēti, kā arī viņa paziņu Johanu Kristiānu Kestneru (Johann Christian Kestner), kurš 18. gs. 70. gadu sākumā bija sekretārs Hannoveres sūtniecībā Veclārā, bet vēlāk strādāja Hannoverē, un K. Kestnera līgavu Šarloti Bufu (Charlotte Sophie Henriette Buff), kuras tēvs bija Vācu ordeņa muižu pārvaldnieks Veclārā. J. V. fon Gētes jurista prakse Veclārā ilga tikai dažus mēnešus, no 1772. gada maija līdz septembrim, tomēr tur pavadītais laiks bija būtisks viņa dzīvē, un pie sastapto cilvēku dzīvesstāstiem viņš domās atgriezās arī vēlākajos gados. Par vienu no svarīgiem ar Vertera likteņa atveidi saistītiem impulsiem J. V. fon Gētem kļuva Braunšveigas sekretāra Veclārā Karla Vilhelma Jeruzalema (Karl Wilhelm Jerusalem) pašnāvība nelaimīgas mīlestības dēļ 1772. gada oktobrī, mēnesi pēc rakstnieka aizbraukšanas no pilsētas. Detalizētu informāciju par šo notikumu J. V. fon Gēte lasīja K. Kestnera vēstulē, no kuras viņš aizguva daudzas ar Vertera pašnāvību saistītas detaļas, tostarp Vertera apģērbu – zilu fraku, dzeltenu vesti un dzeltenas bikses –, kas pēc romāna publicēšanas daudzu aizrautīgu un šķietami nelaimīgi iemīlējušos jaunekļu apziņā ieguva kulta statusu. J. V. fon Gētes biogrāfijā svarīgi ir arī citi iespaidi, kas saistīti ar romāna tēliem un attēlotajām attiecībām. Jau atceļā no Veclāras uz Frankfurti J. V. fon Gēte iepazinās ar rakstnieces Sofijas fon Larošas (Sophie von La Rosche) meitu Maksimiliānu (Maximiliane), kura piesaistīja viņa uzmanību. Maksimiliāna pēc vecāku gribas drīz apprecējās ar tirgotāju Pjetro Antonio Brentano (Pietro Antonio Brentano), un vēlākajos gados šajā laulībā piedzima nākamais rakstnieks Klemenss Brentano (Clemens Brentano) un viņa māsa Betīna Brentano (Bettina Brentano, vēlāk Betīna fon Arnima, Bettina von Arnim), rakstniece un vācu autora Ahima fon Arnima (Achim von Arnim) dzīvesbiedre. Maksimiliāna ar vīru pēc laulībām pārcēlās uz dzīvi Frankfurtē, kur sākotnēji bija ciešā saskarē ar J. V. fon Gēti. Pie romāna “Jaunā Vertera ciešanas” teksta J. V. fon Gēte sāka strādāt tieši šajā laikā, un literārais darbs atspoguļo arī šo attiecību radīto iekšējo saviļņojumu. Romāna pirmā daļa vairāk seko agrāk izveidotajām rakstnieka attiecībām ar Šarloti Bufu un viņas līgavaini, un tajā izmantots arī jaunās sievietes vārds. Savukārt otrajā daļā, tēlojot Vertera pretrunīgās attiecības ar iemīļoto pēc viņas laulībām, iezīmējas arī motīvi, ko rosinājusi J. V. fon Gētes saskarsme ar Maksimiliānu fon Larošu un gados krietni vecāko viņas vīru. Vairākas Maksimiliānas ārējā izskata detaļas J. V. fon Gēte izmantojis Lotes portreta radīšanā. Nozīmīga rakstniekam tāpat bija arī viņa māsas Kornēlijas Gētes (Cornelia Goethe) 1773. gadā noslēgtā laulība ar J. V. fon Gētes draugu Johanu Georgu Šloseru (Johann Georg Schlosser), ko J. V. fon Gēte izjuta ļoti personiski un pat kļuva greizsirdīgs, jo māsa jaunības gados bija viens no viņa tuvākajiem cilvēkiem, ar kuru viņš allaž apsprieda arī savu literāro darbu veidojumu. Vertera neapmierinātības cēloņi sakņojas arī viņa skeptiskajā attieksmē pret ikdienas pienākumu veikšanu, kuros viņš saskata galvenokārt pilsoniskās sabiedrības uzliktos ierobežojumus. Pievēršanās jurista darbam romāna otrajā daļā nespēj sniegt Verteram gandarījumu, un vilšanās sajūtas vēl pastiprina apziņa, ka iespējamo kontaktu loks ir visai ierobežots. Pret Verteru labvēlīgi ir noskaņots kāds romānā atkārtoti pieminēts grāfs, taču Vertera klātbūtne grāfa sarīkotās labāko aprindu viesībās beidzas ar skandālu, kas nepārprotami atklāj kārtu atšķirības un to robežas, jo pilsoniskās sabiedrības pārstāvim nav iespējams iegūt atzīšanu un novērtējumu aristokrātu vidē. Būtiska nozīme romāna ideju tīklojumā ir tēloto notikumu saiknei ar tolaik aktuāliem literārajiem darbiem, uz kuriem savās vēstulēs atsaucas Verters. Biežās paralēles ar rakstniecību J. V. fon Gētes romāna sižetā atklāj varoņa vērtības un priekšstatus, ko Verters cenšas veidot saskaņā ar konkrētiem paraugiem. Nozīmīgākie literārie darbi, kurus viņš atkārtoti piemin, saskatot tajos paralēles ar savu likteni, ir Homēra (Ὅμηρος) eposs “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un 18. gs. dzejnieka Džeimsa Makfērsona (James Macpherson) sacerējumi, kas balstīti skotu folkloras studijās un 18. gs. 60. gados publicēti kā autentiski mūsu ēras 3. gadsimta teksti. Atsauces uz Dž. Makfērsona darbiem J. V. fon Gētes romāna sižetā pakāpeniski iegūst arvien lielāku īpatsvaru, un tieši viņa sacerējumus Verters lasa arī pēdējā vakarā, kad ir kopā ar Loti. Kad Verters romāna finālā nošaujas, uz viņa rakstāmpults ir Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) lugas “Emīlija Galoti” (Emilia Galotti, 1772) manuskripts. J. V. fon Gētes uzskatu veidošanā būtisku ietekmi atstāja franču filozofa un rakstnieka Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) idejas par tuvību dabai, kas plašāk aplūkotas viņa darbā “Jūlija jeb Jaunā Eloīze” (Julie; ou, la nouvelle Héloïse, 1761), bet romānā “Jaunā Vertera ciešanas” tās atspoguļotas netieši. 18. gs. angļu literatūrā nozīmīga bija vēstuļu romāna tradīcija, tajā īpašu popularitāti ieguva Semjuela Ričardsona (Samuel Richardson) darbi. Vācu rakstniecībā viens no pirmajiem šādā ievirzē tapušajiem sacerējumiem bija S. fon Larošas “Šternheima jaunkundzes stāsts” (Geschichte des Fräuleins von Sternheim, 1771).