Tomasa Manna romāns “Lote Veimārā” tapa no 1936. gada līdz 1939. gadam, laikā, kad rakstnieks, bēgot no Trešā reiha represijām Vācijā, kas viņam draudēja, dzīvoja trimdā Šveicē. Literārajā darbā autors pievērsās vienai no tēmām, kas ilgstoši bija viņa uzmanības lokā un saistīta ar izcilā vācu dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) personības un daiļrades uztveri un tās interpretāciju. Romāns “Lote Veimārā” veidots kā atsauce uz vienu no slavenākajiem J. V. fon Gētes literārajiem sasniegumiem, daļēji autobiogrāfisko romānu “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774). Šī J. V. fon Gētes darba centrālais sieviešu tēls ir Lote, kura, neraugoties uz Vertera kaislīgajām simpātijām, paliek uzticīga savam līgavainim. Par Lotes prototipu tiek uzskatīta Šarlote Bufa, precējusies Kestnere (Charlotte Buff-Kestner). Romānā “Lote Veimārā” T. Manns aprakstīja Š. Bufas-Kestneres daudzus gadus vēlāko ierašanos Veimārā, kad viņa jau kā atraitne atkal tikās ar J. V. fon Gēti. Šī satikšanās ir romāna centrālais notikums, ko pavada plaši izvērstas pārdomas par Š. Bufas-Kestneres un citu cilvēku likteņiem, kas cieši saistīti ar dzejnieku. Romāna tapšanā T. Manns izmantoja gan vēsturiski precīzas, gan iztēlotas situācijas.   

Romāna sižeta centrā ir 1753. gadā dzimušās Šarlotes viesošanās Veimārā, kur viņa ierodas 1816. gada 22. septembrī. Šarloti pavada viena no viņas meitām, Lote. Abas ir iebraukušas, lai apciemotu Šarlotes jaunāko māsu, kura dzīvo Veimārā. Šarlote apmetas viesnīcā, un jau tūlīt pēc ieraksta viesu grāmatā viņa tiek identificēta kā Gētes romānā “Jaunā Vertera ciešanas” tēlotās Lotes prototips. Šis fakts raisa apkārtējo interesi, un ar Šarloti uzreiz vēlas tikties vairāki ar Gēti saistīti cilvēki. Šajās sarunās atklājas gan viņu dzīvesstāsti, gan attiecības ar dzejnieku. Trīs dienas vēlāk, atsaucoties uz Gētes ielūgumu, Šarlote kopā ar meitu apmeklē viesības dzejnieka namā. Savukārt oktobrī, vēl aizvien uzturoties Veimārā, viņa, sēdēdama dzejnieka ložā, noskatās Veimāras galma teātra (Weimarer Hoftheater) izrādi. Romāna sižetā akcentētas atsevišķas situācijas, literārajam darbam raksturīgs apcerīgums bez spraigas notikumu attīstības un konkrēta atrisinājuma.        

Visu notikumu centrā ir Šarlote. Skats uz notikumiem un cilvēkiem romānā veidots no viņas perspektīvas. T. Manns Šarloti tēlojis kā jūtīgu un vērtējošu cilvēku, ar zināmu ironiju atklājis arī viņas cerības, kas saistītas ar gaidāmo tikšanos. Par savu ierašanos Šarlote romānā pavēsta dzejniekam ar zīmīti; vēsturiska šīs detaļas apliecinājuma nav. Savukārt T. Manna romānā izmantotais Gētes rakstītais ielūgums Šarlotei doties uz izrādi Veimāras galma teātrī ir vēsturiski autentisks un ir saglabājies. Citi romāna tēli atklājas sarunās ar Šarloti, iezīmējot arī savas attiecības ar Gēti. Viņas meita Lote, kura ikdienā dzīvo pie viena no saviem brāļiem, mātes ceļojumu uz Veimāru vērtē ar lielu skepsi, un viņai nepaliek nepamanīta arī Šarlotes vēlēšanās pēc daudziem gadiem atkal atstāt iespaidu uz dzejnieku, ko atklāj rūpīgi un ar nozīmi izvēlētā viesību kleita. T. Manna romānā akcentēta notikumu atkārtošanās sajūta. Iespējams, arī tāpēc rakstnieks mainījis vēsturiski zināmu detaļu, jo Šarloti braucienā pavadīja nevis Lote, bet vecākā meita Klāra; Lotes vārda pastāvīgā klātbūtne kļūst par vienu no romāna vadmotīviem. Šarlotei jau no viņas ierašanās brīža Veimārā ar dzīvu interesi un apbrīnu seko viesnīcnieks Māgers, kurš viņu iepazīstina ar apkārtējām personām un ir arī liels literatūras entuziasts, kuram grūtības sagādā dzīves un rakstniecības nošķīrums. Māgera tēls tiek ievadīts darbībā jau ar romāna pirmo teikumu, ar kuru aizsākta notikumu gaita un parādīta Šarlotes ierašanās. Viņa sacītais arī noslēdz vēstījumu brīdī, kad Šarlote izkāpj no Gētes karietes, atgriežoties viesnīcā pēc izrādes apmeklējuma. Tieši Māgera teiktais virza lasītāja domas uz daudzajām literārajām paralēlēm, kas saistītas ar Loti un Gēti. T. Manna romāna tekstā ir atsauces gan uz romānu “Jaunā Vertera ciešanas”, gan uz citiem J. V. fon Gētes darbiem, piemēram, lugu “Ifigenija Tauridā” (Iphigenia auf Tauris, 1787), romānu “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796), eposu “Hermanis un Doroteja” (Hermann und Dorothea, 1797), traģēdiju “Fausts” (Faust, 1808–1832), romānu “Gara radinieki” (Die Wahlverwandschaften, 1809), autobiogrāfiju “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit, 1809–1831), dzejoļu ciklu “Rietumaustrumu dīvāns” (West-östlicher Divan, 1819) un citiem. Viesnīcā Šarloti apciemo vēl vairāki cilvēki. Kā vienu no pirmajiem viņa satiek slavenību mednieci no Īrijas, kuras kaislība ir zīmēt visus viņas sastaptos ievērojamos cilvēkus. T. Manns šo tēlu veidojis kā parodiju par slavenu cilvēku pielūgsmes kultu. Rakstnieks uzskatīja, ka viņa romānam piemīt arī intelektuālas komēdijas iezīmes. Vairāki citi tēli ir vēsturiski reāli. J. V. fon Gētes sekretārs Frīdrihs Vilhelms Rīmers (Friedrich Wilhelm Riemer) romānā tēlots kā cilvēks, kurš savu karjeru pakļāvis dzejnieka vēlmēm un vajadzībām, pats to apzinās un novērtē, bet reizē arī pārdzīvo savas personiskās dzīves trūkumu. Šarlotei tāpat ir gara saruna ar Adeli Šopenhaueru (Adele Schopenhauer), topošā filozofa Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) māsu, kurā atklājas divas galvenās tēmas. Viena no tām ir Adeles bažas par viņas draudzenes Otīlijas fon Pogvišas (Ottilie von Pogwisch) iespējamām laulībām ar J. V. fon Gētes dēlu Augustu (August von Goethe), kurā viņa redz tikai tēva nepilnīgu kopiju, ar līdzīgām vājībām, bet bez savām domām un vēriena. Adele cer, ka Šarlote varētu atstāt iespaidu uz Gēti, kurš aktīvi iestājas par dēla laulībām. Otra Adeles skartā tēma ir saistīta ar Veimāras dzīves aprakstu Napoleona kara laikā, kas iezīmē dramatiskas likteņu pārmaiņas un atklāj arī sabiedrības viedokļu sašķeltību. T. Manna vēstījumā izceltas detaļas, ko iespējams saistīt ar 20. gs. 30. gadu notikumiem Vācijā. Šai sarunai seko Šarlotes tikšanās ar Gētes dēlu Augustu, kurš ieradies ar tēva uzaicinājumu uz īpaši viņai rīkotajām viesībām. Augusta pārdomas atklāj citas viņa personības šķautnes nekā Adeles vēstījums. Šarlote redz viņā daudz līdzības ar Gēti jaunībā, un tas raksturo Augusta pievilcību viņas izpratnē. Pats Gēte, kurš līdz tam atklājies citu cilvēku skatījumā, tieši tēlots romāna beigu daļā. Tādējādi uzsvērts pretstats starp sabiedrības viedokli un reālo personību. Plašajās viesībās viņa namā piedalās daži viesi, kas iezīmēti tikai epizodiski un paliek lielā dzejnieka ēnā, akcentējot viņa īpašo statusu.

Romāna notikumi izkārtoti deviņās nodaļās. Pirmās septiņas risinās vienas dienas laikā uzreiz pēc Šarlotes ierašanās, savukārt divas pēdējās nodaļas seko ar nelielu pārtraukumu laikā. Šis izkārtojums apzināti atklāj teksta kā literāra darba veidojumu, nevis realitātes dokumentējumu, turklāt romāna uzbūvē saskatāmas arī noveļu cikla iezīmes. Romāna 1. nodaļā tēlota Šarlotes atbraukšana, viņas sagaidīšana viesnīcā, ieraksts viesu grāmatā, pavadīšana uz istabu un viesnīcnieka runas, izsakot savu sajūsmu par neparasto ciemiņu. 2. nodaļā Šarlote uzkavējas savā istabā, šeit tēlotas viņas pārdomas un atmiņas, sniegta arī informācija par ažiotāžu, ko izsaukusi viņas atbraukšana, un cilvēku pūli, kas sapulcējies pie viesnīcas. Nākamajā, 3. nodaļā, Šarlote satiek Gētes sekretāru un agrāko viņa dēla mājskolotāju Rīmeru. 4. nodaļā tēlota Adeles ierašanās pie Šarlotes un viņu saruna. Savukārt 5. nodaļa veidota kā Adeles stāsta iespraudums T. Manna romāna tekstā; līdz ar to šeit imitēta atsevišķu J. V. fon Gētes darbu uzbūve ar iestarpinājumiem sižeta risinājumā. 6. nodaļā pie Šarlotes viesojas un par savu dzīvi stāsta Gētes dēls Augusts. Viņa pārdomās iespējams saskatīt sasaukšanos ar T. Manna attiecībām ar savu ģimeni un bērniem, un šī ir viena no nozīmīgām tēmām romānā. Gētes raksturā T. Manns daļēji skicējis arī savus vaibstus. It īpaši tas attiecināms uz romāna 7. nodaļu, kas galvenokārt veidota kā Gētes iekšējais monologs. Te iekļautas arī īsas sarunas ar kalpotājiem un nodaļas noslēgumā ar dēlu Augustu; lielākoties tā tomēr aizvien ir paša dzejnieka domu izpausme. Gētes pārdomās skarti daudzi jautājumi, tostarp vācu nācijas kritika, ko noteicis T. Manna romāna sarakstīšanas laiks, kā arī tēma par radošas personības neizbēgamo izolāciju no apkārtējiem, kas pieder romāna “Lote Veimārā” svarīgākajiem motīviem. 8. nodaļā atklājas dzejnieka attiecības ar viesiem, kurās jūtama zināma atsvešinātība, ko pa daļai neizbēgamu padara Gētes statuss sabiedrībā. Šīs viesības ir arī Šarlotes vienīgā tikšanās ar dzejnieku, taču iespēja personiskai domu apmaiņai viņiem tā arī nerodas. Romāna noslēguma nodaļā tēloti Šarlotes iespaidi, apmeklējot patriotiskā, tobrīd jau mirušā vācu dzejnieka Teodora Kērnera (Theodor Körner) lugas izrādi. Atgriežoties viesnīcā, Šarlotei liekas, it kā viņai līdzās karietē sēdētu Gēte, ar kuru viņa risina iedomātu sarunu.        

Romānā “Lote Veimārā” T. Manns apzināti centies tuvināties J. V. fon Gētes vēlīno prozas darbu stilam, kam raksturīgas plaši izvērstas pārdomas un to noteiktas ievērojamas atkāpes no centrālās sižeta līnijas, tā veidojot fragmentāru vēstījumu. Literārajā darbā izmantoti vēsturiski dokumenti, kas mijas ar rakstnieka iztēlē radītām ainām. Tieši tāpat romāna veidojumā savijas īstenība un sapņi. Šīs pieejas raksturīgs piemērs ir romāna noslēdzošās nodaļas. 8. nodaļā tēlotajās viesības Gētes namā vēsturiski piedalījušies tikai Šarlotes radinieki, tomēr T. Manns tēlojis plašas viesības ar sešpadsmit cilvēkiem, radot situāciju, kur dzejnieks svinīgi sagaida viesus, kurus vispirms ir pieņēmis viņa dēls Augusts, ļaujot tiem apbrīnot nama majestātiski veidoto interjeru. Pie galda risinātajās sarunās ar saviem monologiem dominē pats Gēte, īsti negaidot citu domas un tā atklājot savu egocentrismu, kas Šarlotei brīžam liek justies tā, it kā visa aina būtu nevis reāla, bet fantasmagoriska. Savukārt 9. nodaļa iesākas ar vēstītāja lietišķām norādēm, ka nekas daudz par Šarlotes uzturēšanos Veimārā nav zināms, un tālāk izvēršas teātra apmeklējumā, kurp viņa dodas, saņemot Gētes 9. oktobrī rakstīto uzaicinājumu. Atceļā viņa risina iedomātu sarunu ar pašu dzejnieku, kurā tiek skartas pagātnē sakņotas personiskas tēmas, ko nebija iespējams izdarīt apzināti formāli sarīkotajā svinīgajā pieņemšanā.

Romāns “Lote Veimārā” pirmo reizi publicēts 1939. gadā “Bermana-Fišera” (Bermann-Fischer) apgādā Stokholmā.

“Lote Veimārā” ir 20. gs. vācu kultūras un T. Manna daiļrades kontekstā nozīmīgs prozas darbs. Tajā atklājas autora pārdomas par nācijas pagātni un nākotni, kas risinātas, izmantojot J. V. fon Gētes tēlu kā vienu no vācu sabiedrības simboliem.

Pēc T. Manna romāna motīviem 1975. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā režisors Egons Ginters (Egon Gűnther) uzņēmis spēlfilmu “Lote Veimārā” (Lotte in Weimar).