Visu notikumu centrā ir Šarlote. Skats uz notikumiem un cilvēkiem romānā veidots no viņas perspektīvas. T. Manns Šarloti tēlojis kā jūtīgu un vērtējošu cilvēku, ar zināmu ironiju atklājis arī viņas cerības, kas saistītas ar gaidāmo tikšanos. Par savu ierašanos Šarlote romānā pavēsta dzejniekam ar zīmīti; vēsturiska šīs detaļas apliecinājuma nav. Savukārt T. Manna romānā izmantotais Gētes rakstītais ielūgums Šarlotei doties uz izrādi Veimāras galma teātrī ir vēsturiski autentisks un ir saglabājies. Citi romāna tēli atklājas sarunās ar Šarloti, iezīmējot arī savas attiecības ar Gēti. Viņas meita Lote, kura ikdienā dzīvo pie viena no saviem brāļiem, mātes ceļojumu uz Veimāru vērtē ar lielu skepsi, un viņai nepaliek nepamanīta arī Šarlotes vēlēšanās pēc daudziem gadiem atkal atstāt iespaidu uz dzejnieku, ko atklāj rūpīgi un ar nozīmi izvēlētā viesību kleita. T. Manna romānā akcentēta notikumu atkārtošanās sajūta. Iespējams, arī tāpēc rakstnieks mainījis vēsturiski zināmu detaļu, jo Šarloti braucienā pavadīja nevis Lote, bet vecākā meita Klāra; Lotes vārda pastāvīgā klātbūtne kļūst par vienu no romāna vadmotīviem. Šarlotei jau no viņas ierašanās brīža Veimārā ar dzīvu interesi un apbrīnu seko viesnīcnieks Māgers, kurš viņu iepazīstina ar apkārtējām personām un ir arī liels literatūras entuziasts, kuram grūtības sagādā dzīves un rakstniecības nošķīrums. Māgera tēls tiek ievadīts darbībā jau ar romāna pirmo teikumu, ar kuru aizsākta notikumu gaita un parādīta Šarlotes ierašanās. Viņa sacītais arī noslēdz vēstījumu brīdī, kad Šarlote izkāpj no Gētes karietes, atgriežoties viesnīcā pēc izrādes apmeklējuma. Tieši Māgera teiktais virza lasītāja domas uz daudzajām literārajām paralēlēm, kas saistītas ar Loti un Gēti. T. Manna romāna tekstā ir atsauces gan uz romānu “Jaunā Vertera ciešanas”, gan uz citiem J. V. fon Gētes darbiem, piemēram, lugu “Ifigenija Tauridā” (Iphigenia auf Tauris, 1787), romānu “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796), eposu “Hermanis un Doroteja” (Hermann und Dorothea, 1797), traģēdiju “Fausts” (Faust, 1808–1832), romānu “Gara radinieki” (Die Wahlverwandschaften, 1809), autobiogrāfiju “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit, 1809–1831), dzejoļu ciklu “Rietumaustrumu dīvāns” (West-östlicher Divan, 1819) un citiem. Viesnīcā Šarloti apciemo vēl vairāki cilvēki. Kā vienu no pirmajiem viņa satiek slavenību mednieci no Īrijas, kuras kaislība ir zīmēt visus viņas sastaptos ievērojamos cilvēkus. T. Manns šo tēlu veidojis kā parodiju par slavenu cilvēku pielūgsmes kultu. Rakstnieks uzskatīja, ka viņa romānam piemīt arī intelektuālas komēdijas iezīmes. Vairāki citi tēli ir vēsturiski reāli. J. V. fon Gētes sekretārs Frīdrihs Vilhelms Rīmers (Friedrich Wilhelm Riemer) romānā tēlots kā cilvēks, kurš savu karjeru pakļāvis dzejnieka vēlmēm un vajadzībām, pats to apzinās un novērtē, bet reizē arī pārdzīvo savas personiskās dzīves trūkumu. Šarlotei tāpat ir gara saruna ar Adeli Šopenhaueru (Adele Schopenhauer), topošā filozofa Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) māsu, kurā atklājas divas galvenās tēmas. Viena no tām ir Adeles bažas par viņas draudzenes Otīlijas fon Pogvišas (Ottilie von Pogwisch) iespējamām laulībām ar J. V. fon Gētes dēlu Augustu (August von Goethe), kurā viņa redz tikai tēva nepilnīgu kopiju, ar līdzīgām vājībām, bet bez savām domām un vēriena. Adele cer, ka Šarlote varētu atstāt iespaidu uz Gēti, kurš aktīvi iestājas par dēla laulībām. Otra Adeles skartā tēma ir saistīta ar Veimāras dzīves aprakstu Napoleona kara laikā, kas iezīmē dramatiskas likteņu pārmaiņas un atklāj arī sabiedrības viedokļu sašķeltību. T. Manna vēstījumā izceltas detaļas, ko iespējams saistīt ar 20. gs. 30. gadu notikumiem Vācijā. Šai sarunai seko Šarlotes tikšanās ar Gētes dēlu Augustu, kurš ieradies ar tēva uzaicinājumu uz īpaši viņai rīkotajām viesībām. Augusta pārdomas atklāj citas viņa personības šķautnes nekā Adeles vēstījums. Šarlote redz viņā daudz līdzības ar Gēti jaunībā, un tas raksturo Augusta pievilcību viņas izpratnē. Pats Gēte, kurš līdz tam atklājies citu cilvēku skatījumā, tieši tēlots romāna beigu daļā. Tādējādi uzsvērts pretstats starp sabiedrības viedokli un reālo personību. Plašajās viesībās viņa namā piedalās daži viesi, kas iezīmēti tikai epizodiski un paliek lielā dzejnieka ēnā, akcentējot viņa īpašo statusu.