Tomass Manns ir viens spilgtākajiem 20. gs. reālisma un modernisma prozas autoriem. Viņa pirmie stāsti publicēti 19. gs. 90. gados, savukārt plašu popularitāti rakstnieks izpelnījās ar debijas romānu “Budenbroki” (Buddenbrooks, 1901). Rakstniecība kļuva par T. Manna profesiju, un viņš rūpīgi un neatlaidīgi slīpēja ikvienu savu literāro darbu. Nozīmīgākie no tiem ir novele “Nāve Venēcijā” (Der Tod in Venedig, 1912), romāni “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924) un “Doktors Fausts” (Doktor Faustus, 1947), kā arī citi, kas kļuva par būtiskiem atskaites punktiem Eiropas rakstniecības vēsturē un atklāja arī autora attieksmi pret svarīgiem sava laikmeta notikumiem, tajā skaitā, Pirmo pasaules karu un Otro pasaules karu. Raksturīga T. Manna literārās darbības daļa bija viņa apceres un esejas, kurās paustas gan domas par kultūras aktualitātēm un tradīciju nozīmi mākslā, gan skaidroti rakstnieka politiskie uzskati, kas īpašu nozīmi ieguva, pieaugot viņa kritiskajai attieksmei pret Vācu Impērijas impērisko politiku un vēršoties pret nacismu.      

Rakstnieka dzimta bija cieši saistīta ar Hanzas tirgotāju aprindām. T. Manna tēvs Tomass Johans Heinrihs Manns (Thomas Johann Heinrich Mann) 1877. gadā tika ievēlēts Lībekas senātā. Ģimenē auga pieci bērni, arī vecākais brālis Heinrihs Manns (Luiz Heinrich Mann) kļuva par pazīstamu rakstnieku. T. Manns mācījās Lībekā, 1894. gadā absolvēja Katrīnas ģimnāzijas (Katharineum) reālskolas nodaļu. Rakstnieka attieksme pret mācību iestādi, kurā viņam bija jāgatavojas tirgotāja karjerai, tomēr bija skeptiska. T. Manna izaugsmē gan pusaudža gados, gan vēlāk būtiska bija pašizglītība, kam viņš nodevās ar lielu neatlaidību, iepazīstot nozīmīgākos vācu un cittautu autoru literāros darbus, filozofiskos un estētiskos apcerējumus. Rakstnieks apzināti veidoja saikni ar vācu kultūras tradīcijām – Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe), Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller), Artūra Šopenhauera (Arthur Schopenhauer), Riharda Vāgnera (Richard Wagner), Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) un citu rakstnieku, filozofu, mūziķu un mākslinieku daiļradi.

T. Manna profesionālā darbība ir nesaraujami saistīta ar viņa devumu rakstniecībā. Ar literāro darbu starpniecību autors atklāja arī savus sabiedriskos uzskatus un piedalījās nozīmīgu problēmu identificēšanā un risināšanā. Iespējas pievērsties literārajam darbam sekmēja arī labie materiālie apstākļi. Pēc T. Manna tēva nāves 1891. gadā viņa vadītais tirdzniecības uzņēmums tika likvidēts, tomēr katrs no bērniem saņēma ievērojamu daļu no mantojuma. Rakstnieka māte Jūlija Manna (Julia Mann, dzimusi Jūlija da Silva-Bruns, Julia da Silva-Bruhns) pārcēlās uz dzīvi Minhenē, un tur ģimenei 1894. gadā sekoja arī T. Manns. 1895. gadā un vēlākajos gados rakstnieks viesojās Itālijā pie sava brāļa H. Manna, šeit tapa vairāki agrīnie darbi. 1898. gadā sešas T. Manna noveles apkopotas viņa pirmajā krājumā “Mazais Frīdemaņa kungs” (Der kleine Herr Friedemann), ko izdeva Zāmuela Fišera apgāds (S. Fischer Verlag) Berlīnē. Izdevēja rosināts, T. Manns 1900. gadā pabeidza darbu pie sava pirmā romāna “Budenbroki”. Tas kļuva par populāru un lasītāju pieprasītu literāru darbu, it īpaši pēc otrā izdevuma publicēšanas vienā sējumā 1903. gadā. Turpmākajos gados sarakstītas vairākas nozīmīgas T. Manna noveles – “Tonio Krēgers” (Tonio Kröger), “Tristans” (Tristan, abas 1903) un citas. Pēc laulībām ar Katju Mannu (Katia Mann, dzimusi Katarīna Hedviga Pringsheima, Katharina Hedwig Pringsheim) stabilizējās rakstnieka pilsoniskās dzīves modelis Minhenē. T. Mannam tas vispirms nozīmēja regulāru, disciplinētu literāro darbu. Romānā “Karaliskā augstība” (Königliche Hoheit, 1909) autors kādas vācu zemes firsta tēlā iezīmēja arī netiešas biogrāfiskas paralēles. Mākslinieka attiecības ar realitāti ir T. Manna noveles “Nāve Venēcijā” centrālā tēma. Būtiskus satricinājumus rakstnieka dzīvē radīja Pirmā pasaules kara sākums. T. Manns līdzīgi daudziem tālaika intelektuāļiem sākotnēji atbalstīja vācu imperiālistisko politiku, tas saasināja konfliktu ar viņa brāli H. Mannu. Pakāpeniski zaudējis ilūzijas, T. Manns savu pozīciju tiecās skaidrot plašā esejā “Apolitiskā piezīmes” (Betrachtungen eines Unpolitischen, 1918). Par radikālu lūzumu viņa uzskatos liecināja eseja “Par vācu republiku” (Von deutscher Republik, 1922), ar kuru rakstnieks pauda atbalstu parlamentārajai iekārtai Vācijā, t. s. Veimāras republikai (Weimarer Republik). Nozīmīgs literārs darbs, kurā atspoguļotas pārmaiņas T. Manna uzskatos un ietvertas laikmetīgas diskusijas, tiecoties pēc filozofiska vispārinājuma, ir romāns “Burvju kalns”. T. Manna saikne ar rakstniecības un kultūras tradīcijām atklājas viņa plašajā tetraloģijā “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Bruder), kuras divi pirmie romāni publicēti 1933. gadā un 1934. gadā. Būtiskas pārmaiņas rakstnieka dzīvē ievadīja nacisma nākšana pie varas Vācijā. T. Manns jau 30. gadu sākumā bija paudis savu nosodījumu nacismam, tāpēc Trešā reiha (Drittes Reich) diktatūra padarīja viņa palikšanu dzimtenē neiespējamu. Tikai ar T. Manna bērnu palīdzību viņam izdevās izvairīties no būtisku personisku dokumentu zaudēšanas. Svešumā pavadītajos gados rakstnieks pastiprināti pievērsās mītu izpētei un to aktualizācijai, saistot kultūras tradīcijas un laikmetīgās izjūtas. Sākotnējais T. Manna trimdas laiks tika aizvadīts Šveicē, netālu no Cīrihes, kur viņš turpināja darbu pie tetraloģijas “Jāzeps un viņa brāļi”. Šajā laikā sarakstīts arī romāns “Lote Veimārā” (Lotte in Weimar, 1939), kurā tēlota J. V. fon Gētes jaunības mīlestības, par romāna “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774) centrālā sieviešu tēla Lotes prototipu uzskatītās Šarlotes Bufas-Kestneres (Charlotte Buff-Kestner) viesošanās Veimārā 1816. gadā, kad viņa pēc daudzu gadu neredzēšanās atkal satikās ar sešdesmit septiņus gadus veco dzejnieku. 20. gs. 30. gadu nogalē, saasinoties karadarbībai Eiropā, T. Manns kopā ar sievu izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un apmetās Kalifornijas pavalstī. Otrā pasaules kara gados viņš turpināja radoši strādāt, 1943. gadā pabeidza darbu pie tetraloģijas “Jāzeps un viņa brāļi”. T. Manns publiski nosodīja nacisma noziegumus un aicināja savus tautiešus uz pretošanos. Nozīmīgs šī laikmeta pārdomu dokumentējums literatūrā ir romāns “Doktors Fausts”, kurā daudz autobiogrāfisku iezīmju un vācu kultūrai un sabiedrībai nozīmīgu motīvu. Pēc tam, kad par T. Mannu sāka pastiprināti interesēties ASV Senāta t. s. antiamerikāniskās darbības komiteja (House Un-American Activities Committee), rakstnieks nolēma atgriezties uz dzīvi Eiropā un 1952. gadā apmetās uz dzīvi Erlenbahā pie Cīrihes, bet vēlāk pārcēlās uz Kilhbergu. Šveicē tapa arī viņa pēdējais romāns “Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās” (Bekentnisse des Hochstaplers Felix Krull, 1954). Tiecoties sekmēt savstarpēju sapratni pēckara vācu sabiedrībā, T. Manns ar priekšlasījumiem uzstājās gan Vācijas Federatīvajā Republikā, kur 1955. gadā pieņēma dzimtās pilsētas Lībekas goda pilsoņa titulu, gan totalitārās pārvaldes varā esošajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Savās runās viņš galvenokārt pievērsās vācu klasiskās literatūras mantojuma saistījumam ar laikmeta aktualitātēm.

T. Manna literārajiem darbiem jau no rakstnieka daiļrades pirmsākumiem raksturīgs individuālās pieredzes un nācijas vēstures ciešs sakausējums. Sākotnēji viņš daudz uzmanības pievērsa radošas personības robežsituācijai, nonākot pretrunās ar sabiedrības prasībām. Šī tematika tika saglabāta arī vēlākajā daiļradē, tomēr autors atteicās no sākotnējās idejas par mākslas relatīvu autonomiju. T. Mannam bija būtiski akcentēt kultūras un laikmeta saistību, uzsverot arī mākslinieka atbildību sabiedrībā. Savus uzskatus viņš ietvēra gan romānos un novelēs, gan literārās esejās, risinot plašu jautājumu spektru. Viņam raksturīgs izkopts prozas stils ar plaši izvērstiem teikumiem, kultūrvēsturiskām atsaucēm, detalizētiem personu, situāciju un ideju aprakstiem.

T. Manns ir viens no 20. gs. nozīmīgākajiem vācu rakstniekiem. Viņa devums īpaši būtisks romāna žanrā, veidojot t. s. audzināšanas romāna (Bildungsroman) modernu versiju un uzskatāmi atklājot arī cilvēku ilūzijas un viņu centienu sabrukumu. Rakstnieka daiļradē uzsvērta indivīda un laikmeta saistība, akcentējot mākslas nozīmi svarīgu estētisku un sociālu jautājumu risināšanā. T. Manna literārie darbi ir vērtīgs ieguldījums un ierosmes avots 20. gs. reālisma un modernisma prozas attīstībā. 

Par devumu rakstniecībā, īpaši uzsverot romāna “Budenbroki” nozīmi, T. Mannam 1929. gadā tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur). Rakstnieka dzimtas mājā Lībekā, t. s. Budenbroku namā (Buddenbrookhaus), 2000. gadā atvērts T. Manna un viņa brāļa H. Manna radošajam veikumam veltīts muzejs. T. Manna arhīvs tiek glabāts Cīrihē. Ar rakstnieku un viņa dzimtu saistīto laikmeta notikumu skrupuloza analīze veikta plašu ievērību guvušajā Vācijas un Šveices televīzijas sabiedrību producētajā dokumentālajā drāmā “Manni – gadsimta romāns” (Die Manns – Ein Jahrhundertroman, 2001).