Romāna centrālās personas ir komponists Adrians Leverkīns un vēstītājs Sērens Ceitbloms, kurš pēc studijām savu dzīvi vadīja kā ģimnāzijas skolotājs, savukārt mūža nogalē rakstīja mirušā drauga biogrāfiju. Nozīmīga loma notikumu attīstībā ir daudziem cilvēkiem, kuri saistīti ar centrālo tēlu personības veidošanos un sociālo vidi. Leverkīna intelektu stimulē viņa tēva interese par dabaszinātnēm, savukārt mūzikas skolotāja Vendela Krečmara aizrautīgie priekšlasījumi uzskatāmi raksturo emocionālo saviļņojumu, ko cilvēkos rada mūzika. Adrians apgūst skolotāja sniegtās zināšanas, taču, kā tālāk izrādās, viņa izpratne par mūziku un tās tapšanu ir atšķirīga. Adrians vispirms uzsāk teoloģijas studijas, tiecoties racionāli tuvināties reliģijas izpratnei, taču viņa pedagogi īpašu uzmanību pievērš dievišķā nesaraujamai saiknei ar sātanisko. Intelektuālo atziņu un iracionālo cilvēka eksistences aspektu izcēlums un pretstats, atklājot nespēju tos savienot, ir viena no centrālajām romāna tēmām. Tas izpaužas Adriana attieksmē pret mūziku un saistāms arī ar viņa laikabiedru likteņiem. Komponists aktīvi iesaistās Minhenes sabiedriskajā un kultūras dzīvē pēc Pirmā pasaules kara, un romānā atklājas gan tēloto cilvēku zināšanas, gan skepse, ar kādu viņi lūkojas uz pasauli, gan pašapziņa, kas iegūst sakāpinātas, pret līdzcilvēkiem vērstas izpausmes. Pilsonisko aprindu tēlojums T. Manna romānā atklāj rakstnieka viedokli par pretrunām, kas valda sabiedrībā, un potenciāli vērtīgu rakstura īpašību pārvēršanos savā pretmetā. Vispārinātu nozīmi vēstījumā iegūst Ineses Rodes likteņa tēlojums, kurā savīti romānam raksturīgie racionālie un iracionālie aspekti. Atbilstoši savu aprindu vēlmēm un priekšstatiem, Pirmā pasaules kara sākumā Inese apprecas ar pārtikušu pedagogu Helmūtu Institoru, taču, nespējot laulībā rast emocionālu piepildījumu, neprātīgi iemīlas vijolniekā Rūdijā Švērtfēgerā. Šo attiecību atrisinājums ir traģisks, jo pēc tam, kad Rūdijs pārtrauc sakaru ar Inesi, atriebības jūtu vadītā un morfija atkarībā nonākusī sieviete viņu pārpildītā tramvajā pēc kāda koncerta nošauj. Aplūkotā tēma atklāj arī 20. gs. 20. gadu lielpilsētas nepievilcīgos vaibstus, kam T. Manna romānā daļēji pretstatīta tradicionālā lauku vide, kurā šajā periodā ilgstoši uzturas Adrians. Viņš dzīvo lauku īpašumā netālu no Minhenes, kur viņu aprūpē saimniece Elza Šveigeštilla ar ģimeni, un Elza ir arī viens no tiem cilvēkiem, kuri spējuši saglabāt patiesu vienkāršību savā izturēšanās veidā un attiecībās. Tomēr ne šķietami labvēlīgie apstākļi, ne Elzas Šveigeštillas rūpes, ne Leverkīna draugs Ceitbloms, kurš ir patiesi ieinteresēts komponista liktenī, nespēj pasargāt viņu no nelabvēlīgas laikmeta ietekmes. Garīgo līdzsvaru komponists zaudē arī tādēļ, ka pastāvīgi saskaras ar būtiskiem intelektuāliem izaicinājumiem, it īpaši saistībā ar laikmetīgās mūzikas radīšanu, taču nespēj panākt saskaņu starp intensīvo prāta darbību un savu attieksmi pret laikabiedriem, kurai trūkst emocionālas līdzdalības un cilvēciskas iejūtības. Lai izceltu mākslinieka traģiku, T. Manns akcentējis Adriana saistību ar citu radošu personību, it īpaši vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche), likteņa motīviem. Šis aspekts izcelts gan paralēlēs ar F. Nīčes slimības vēsturi, gan atsaucēs uz filozofa domām par apoloniskā un dionīsiskā elementa klātbūtni mākslas procesos, kas detalizēti izvērstas apcerē “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik, 1871). Šādas paralēles ir veids, kā izcelt ar romāna centrālā tēla personību un radošajiem meklējumiem saistīto tēmu universālo raksturu.