Tomasa Manna romāns pilnā nosaukumā “Doktors Fausts. Kāda drauga stāsts par vācu skaņraža Adriana Leverkīna dzīvi” (Doktor Faustus. Das Leben des deutschen Tonsetzers Adrian Leverkühn, erzählt von einem Freunde) uzrakstīts laikā no 1943. gada līdz 1947. gadam. Sižeta motīvus rosinājusi vācu viduslaiku populārā leģenda par doktoru, kas novēlējis dvēseli velnam. 1587. gadā Frankfurtē šī leģenda publicēta ar nosaukumu “D. Johana Faustena stāsts” (Historia von D. Johann Fausten), un jau kopš 16. gs. nogales tā ir pazīstama arī daudzos literāros pārstrādājumos. T. Manns piešķīra aplūkotajai tēmai laikmetīgu skanējumu, to saistot ar dramatiskajām 20. gs. norisēm, it īpaši postošajiem pasaules kariem un humānisma degradāciju. Romāna “Doktors Fausts” centrālā tēla, komponista Adriana Leverkīna mūžs aptver posmu no 1885. gada līdz 1940. gadam, un, lai gan vēstījumā atkārtoti uzsvērts viedoklis, ka sacerējums jāuzskata par šī fiktīvā mūziķa biogrāfiju, autora iecere ir izvērst aplūkotā perioda sociālās un kultūras dzīves ainu. Tikpat nozīmīgs ir arī romāna tapšanas laiks, Otrā pasaules kara gadi, kad T. Manns dzīvoja trimdā Amerika Savienotajās Valstīs, tomēr cieši sekoja notikumiem Eiropā un izjuta savu piederību vācu tautai. Ar literārā teksta starpniecību autors uzsvēra gan personisko, gan nācijas līdzatbildību par nacisma periodā izdarītajiem kara noziegumiem.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Romāna sižetu veido stāsts par komponista Adriana Leverkīna dzīvi, par kuru vēsta viņa draugs Sērens Ceitbloms. Uzskatot Adrianu par ievērojamu personību, kura gaitām viņš pastāvīgi sekojis, Ceitbloms atzīst par savu pienākumu pievērsties nesen mirušā drauga dzīves, kā arī viņa novatorisko, bet vēl nepilnīgi pazīstamo skaņdarbu raksturojumam. Leverkīna dzīvesstāsts cieši saistīts ar Vācijas sabiedriskās dzīves dokumentējumu, tam aizsākoties 19. gs. nogalē, bet īpašu uzmanību veltot 20. gs. pirmajām desmitgadēm. 1930. gadā Adrianu ķer trieka, kuras ietekmē neatgriezeniski tiek paralizēta viņa smadzeņu darbība un pārtrauktas komponista aktivitātes. Filologa Ceitbloma studiju un ikdienas gaitas romānā virzās paralēli Leverkīna liktenim, un svarīgākās norises vietas ir saistītas ar abiem centrālajiem tēliem. Viņu bērnība aizrit fiktīvā pilsētā Kaizersašernē, kur spēcīga ir luterānisma tradīciju ietekme. Vēlākajā posmā izceltas konkrētas pilsētas – Halle, Leipciga un Minhene –, to sabiedriskās un kultūras dzīves īpatnības posmā līdz Pirmajam pasaules karam un pēc tā. Lielāko daļu sava mūža pēdējo aktīvo gadu Adrians Leverkīns aizvada Bavārijas laukos, kur fanātiski nododas komponista darbam. Līdzās sociālajiem un vēsturiskajiem aspektiem romānā būtiska nozīme ir intelektuālām pārdomām par mūzikas attīstības tendencēm, kas saistītas ar Leverkīna radošo veikumu, kā arī mitoloģiskajam slānim. Īpaši tas izcelts Fausta leģendas aktualizācijā, izceļot dēmonisku spēku ietekmi komponista personībā.
Romāna centrālās personas ir komponists Adrians Leverkīns un vēstītājs Sērens Ceitbloms, kurš pēc studijām savu dzīvi vadīja kā ģimnāzijas skolotājs, savukārt mūža nogalē rakstīja mirušā drauga biogrāfiju. Nozīmīga loma notikumu attīstībā ir daudziem cilvēkiem, kuri saistīti ar centrālo tēlu personības veidošanos un sociālo vidi. Leverkīna intelektu stimulē viņa tēva interese par dabaszinātnēm, savukārt mūzikas skolotāja Vendela Krečmara aizrautīgie priekšlasījumi uzskatāmi raksturo emocionālo saviļņojumu, ko cilvēkos rada mūzika. Adrians apgūst skolotāja sniegtās zināšanas, taču, kā tālāk izrādās, viņa izpratne par mūziku un tās tapšanu ir atšķirīga. Adrians vispirms uzsāk teoloģijas studijas, tiecoties racionāli tuvināties reliģijas izpratnei, taču viņa pedagogi īpašu uzmanību pievērš dievišķā nesaraujamai saiknei ar sātanisko. Intelektuālo atziņu un iracionālo cilvēka eksistences aspektu izcēlums un pretstats, atklājot nespēju tos savienot, ir viena no centrālajām romāna tēmām. Tas izpaužas Adriana attieksmē pret mūziku un saistāms arī ar viņa laikabiedru likteņiem. Komponists aktīvi iesaistās Minhenes sabiedriskajā un kultūras dzīvē pēc Pirmā pasaules kara, un romānā atklājas gan tēloto cilvēku zināšanas, gan skepse, ar kādu viņi lūkojas uz pasauli, gan pašapziņa, kas iegūst sakāpinātas, pret līdzcilvēkiem vērstas izpausmes. Pilsonisko aprindu tēlojums T. Manna romānā atklāj rakstnieka viedokli par pretrunām, kas valda sabiedrībā, un potenciāli vērtīgu rakstura īpašību pārvēršanos savā pretmetā. Vispārinātu nozīmi vēstījumā iegūst Ineses Rodes likteņa tēlojums, kurā savīti romānam raksturīgie racionālie un iracionālie aspekti. Atbilstoši savu aprindu vēlmēm un priekšstatiem, Pirmā pasaules kara sākumā Inese apprecas ar pārtikušu pedagogu Helmūtu Institoru, taču, nespējot laulībā rast emocionālu piepildījumu, neprātīgi iemīlas vijolniekā Rūdijā Švērtfēgerā. Šo attiecību atrisinājums ir traģisks, jo pēc tam, kad Rūdijs pārtrauc sakaru ar Inesi, atriebības jūtu vadītā un morfija atkarībā nonākusī sieviete viņu pārpildītā tramvajā pēc kāda koncerta nošauj. Aplūkotā tēma atklāj arī 20. gs. 20. gadu lielpilsētas nepievilcīgos vaibstus, kam T. Manna romānā daļēji pretstatīta tradicionālā lauku vide, kurā šajā periodā ilgstoši uzturas Adrians. Viņš dzīvo lauku īpašumā netālu no Minhenes, kur viņu aprūpē saimniece Elza Šveigeštilla ar ģimeni, un Elza ir arī viens no tiem cilvēkiem, kuri spējuši saglabāt patiesu vienkāršību savā izturēšanās veidā un attiecībās. Tomēr ne šķietami labvēlīgie apstākļi, ne Elzas Šveigeštillas rūpes, ne Leverkīna draugs Ceitbloms, kurš ir patiesi ieinteresēts komponista liktenī, nespēj pasargāt viņu no nelabvēlīgas laikmeta ietekmes. Garīgo līdzsvaru komponists zaudē arī tādēļ, ka pastāvīgi saskaras ar būtiskiem intelektuāliem izaicinājumiem, it īpaši saistībā ar laikmetīgās mūzikas radīšanu, taču nespēj panākt saskaņu starp intensīvo prāta darbību un savu attieksmi pret laikabiedriem, kurai trūkst emocionālas līdzdalības un cilvēciskas iejūtības. Lai izceltu mākslinieka traģiku, T. Manns akcentējis Adriana saistību ar citu radošu personību, it īpaši vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche), likteņa motīviem. Šis aspekts izcelts gan paralēlēs ar F. Nīčes slimības vēsturi, gan atsaucēs uz filozofa domām par apoloniskā un dionīsiskā elementa klātbūtni mākslas procesos, kas detalizēti izvērstas apcerē “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik, 1871). Šādas paralēles ir veids, kā izcelt ar romāna centrālā tēla personību un radošajiem meklējumiem saistīto tēmu universālo raksturu.
Būtiska nozīme romāna kompozīcijā ir vēstītāja funkcijai, kas piešķirta filologam un Adriana Leverkīna draugam Sērenam Ceitblomam. Ceitbloma teksta tapšana veido tiešu paralēli T. Manna romāna sarakstīšanas gaitai. Darbu pie manuskripta Ceitbloms aizsāk 1943. gadā un to turpina līdz Otrā pasaules kara pēdējām dienām, kad, sabalsojoties ar romānā tēlotā indivīda traģisko likteni, nepārprotama kļūst nacistiskās Vācijas kapitulācija. Literārā darba notikumi izkārtoti 47 nodaļās, un to noslēdz epilogs, kas veidots kā vēstītāja komentārs par komponista mūža pēdējiem gadiem pēc viņa paralīzes. Sižetu caurauž Ceitbloma refleksijas par romāna tapšanas laiku, 20. gs. 40. gadu pirmo pusi, kas cieši savijas ar komponista Adriana Leverkīna pieredzi, jo Adriana liktenī svarīga nozīme ir Pirmā pasaules kara priekšnojautām un tā ietekmei. Vēstījuma mezgla punktus akcentē ar centrālā tēla likteni saistītas nozīmīgas epizodes, kas raksturo romāna sociālos, intelektuālos un mītiskos kontekstus. Viena no šādām epizodēm ir Adriana apzināta inficēšanās ar venērisku slimību, kas atklāj mūziķa vēlmi izlauzties no uzsvērti intelektuālas pieejas komponista darbā, tam nepieciešamos impulsus papildinot ar racionāli neizskaidrojamu, slimības un ciešanu radītu enerģiju. Sižeta turpinājumā šī slimība ir arī viņa pāragrās nāves cēlonis. Savu pieeju skaņdarbu radīšanai Adrians sākotnēji izprot kā tīri racionālu, atšķirībā no agrākajiem laikmetiem, kad liela nozīme mūzikā bija harmonijai un emocionalitātei. Kā raksturīgi piemēri romānā izcelta Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Devītā simfonija” (9. Sinfonie, 1824) ar Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) dzeju, kā arī Riharda Vāgnera (Richard Wagner) daiļrade. Pazīstot šos un daudzus citus klasiskos skaņdarbus, Adrians no tiem apzināti norobežojas. Konceptuāli nozīmīga ir romāna 22. nodaļā risinātā Leverkīna saruna ar Sērenu Ceitblomu, kurā skaidrota romānā tēlotā komponista attieksme pret laikmetīgo mūziku. Adriana ideju izklāsts apliecina, ka T. Mannu ietekmējusi austriešu komponista Arnolda Šēnberga (Arnold Schönberg) mūzikas teorija un prakse, kā arī vācu filozofa Teodora Adorno (Theodor W. Adorno) apceres. Savukārt ar vācu folkloras tradīciju saistītā tēma par sātaniskajām derībām un pārdoto dvēseli risināta Leverkīna dialogā ar velnu 25. nodaļā. Romānā šī epizode atklāta Adriana pierakstā, atklājot, ka reālo un vienlaikus ireālo tikšanos ar nelabo mūziķis jau gaidījis. Tā apstiprina dēmoniskās iezīmes Adriana personībā un ir būtiska tēma romānā, jo rāda mākslinieku, kurā līdz galējībai saasināts racionālo un iracionālo aspektu pretstatījums, viņam zaudējot kontroli pār dvēseles tumšajiem spēkiem un noliedzot humānisma iespējamību. T. Manna romānā īpaši uzsvērts, ka viena no svarīgākajām vērtībām, kas Adrianam liegta līdz ar viņa apziņā noslēgtajām derībām, ir cilvēcisku attiecību siltuma un mīlestības iespējamība. To rakstnieks uzskata ne tikai par personības krīzes, bet arī laikmeta slimības diagnozi.
T. Manna romāna stilistikā savītas divas atšķirīgas pieejas – Leverkīna avangardiskās pārdomas par to, ka vajadzīgs radīšanas novatorisms, un Sērena Ceitbloma stilizēti senlaicīgais vēstījums. Abu šo līmeņu pretstatījums un tajā pašā laikā arī sasaukšanās ir viens no veidiem, kā autors atklāj romānā ietvertos paradoksus. Ar Adriana tēlu T. Manns atgriezās pie mākslas un mākslinieka tēmas, kas bija raksturīga viņa agrīnajai daiļradei, tobrīd īpaši izceļot dekadentiskus motīvus un personības krīzi. Šādi akcenti bija raksturīgi romānā “Budenbroki” (Buddenbroks, 1901) un novelēs – “Tristans” (Tristan), “Tonio Krēgers” (Tonio Kröger, abas 1903) un “Nāve Venēcijā” (Der Tod in Venedig, 1912). Atšķirībā no savas agrīnās daiļrades, Adriana tēla veidojumā T. Manns tiecās pēc lielāka sociāla un kultūrvēsturiska mēroga, mākslinieka likteņa raksturojumā atklājot mākslas un sabiedrības attīstības nesaraujamo saistību, kas ietekmē indivīda pasaules skatījumu. Savās pārdomās Adrians aizvien atgriežas pie mūzikas vēstures un apsver tās sniegto pieredzi, taču noliedz agrāko skaņdarbu laikmetīgumu. Viņš cenšas rast savam laikam atbilstošu risinājumu, kas tomēr ietver personības humāno aspektu noliegumu un līdz ar to neizbēgami ved strupceļā. Savukārt Sērena stāstījumu, kas organizē romāna sižetu, T. Manns apzināti veidojis kā zināmā mērā arhaisku, bet ar laikmetīgām iezīmēm. No vienas puses, vēstījums seko tradicionālā audzināšanas romāna (Bildungsroman) modelim, tomēr atklāj personības harmoniskas attīstības neiespējamību. Tāpat kā Adriana kritiskajā attieksmē pret tradicionāliem kompozīcijas likumiem mūzikā, arī literārā teksta veidojumā atklājas vēstītāja šaubas, nedrošība, dažkārt arī nezināšana un nespēja spriest par notikumu dziļāko nozīmi, kas raksturīga 20. gs. prozai. Romāns “Doktors Fausts” tādējādi apvieno individuālu biogrāfiju ar prozas stila meklējumiem un, vēl jo būtiskāk, ietver autora refleksiju par vācu nācijas likteni, akcentējot 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses norises. Lai savas pārdomas padarītu ietilpīgākas, rakstnieks vēstījumā daudzviet atkāpies līdz pat reformācijas laikmeta notikumiem, saistot romāna norises arī ar Mārtiņa Lutera (Martin Luther) virzīto baznīcas reformu, kas rosina teoloģisko jautājumu racionālu izpratni un pieļauj intelektuālu skepsi. T. Manns romānā reflektēja par to, ka racionālā un emocionālā konflikts vācu sabiedrībā iezīmējās jau kopš 16. gs., un laika gaitā prāta un jūtu sintēze kļuva neiespējama. Šāds viedoklis viņu radikāli šķīra arī no apgaismības laikmeta uzskatiem, par kuru kvintesenci var uzskatīt Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) traģēdiju “Fausts” (Faust, 1808/1832). Ar dēmonisko spēku izlaušanos T. Manns saistīja gan romānā aplūkoto komponista Adriana Leverkīna daiļrades attīstību, gan 20. gs. Vācijas vēsturi, ko raksturoja nekritiska pakļaušanās humānisma idejām naidīgajai politiskajai varai. Romāna vēstījumā pakāpeniski aizvien vairāk vietas ierādīts refleksijai par sabiedrības degradāciju, kas atklājas, raugoties no 20. gs. 40. gadu perspektīvas, kad top Sērena Ceitbloma piezīmes. Būtiska loma romānā arī šādā aspektā ir vairāku nozīmīgu Leverkīna skaņdarbu iztirzājumam, kas atklāj komponista iekšējās pretrunas. Kā viņa daiļrades augstākā pakāpe izcelta mūža nogalē tapusī kantāte “Doktora Fausta raudu dziesma”, kas cieši saistīta ar romāna tēmu.
T. Manna romāns “Doktors Fausts” pirmo reizi publicēts 1947. gadā “Bermana-Fišera” (Bermann-Fischer) apgādā Stokholmā. Latviešu valodā romāns izdots 1966. gadā izdevniecībā “Liesma” Ģirta Bļodnieka tulkojumā ar Dzidras Kalniņas priekšvārdu.
“Doktors Fausts” ir viens no būtiskākajiem T. Manna prozas darbiem. Romānu raksturo jaunas vēstījuma formas meklējumi, vēstures filozofijas akcenti un autora vēlme sniegt plašu laikmeta raksturojumu, izceļot 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses politisko un morālo krīzi Vācijā. Atsakoties no savas agrākās pozīcijas, kas raksturoja T. Manna attieksmi pret Pirmo pasaules karu un izpaudās vēlmē norobežot mākslu no politikas, romānā “Doktors Fausts” pausts uzskats, ka radošai personībai ir jāpauž arī viedoklis par sabiedriskajām norisēm. Trimdā dzīvojošo rakstnieku šis darbs 20. gs. 40. gados padarīja par vienu no autoriem, kurš visanalītiskāk atklāja vācu nācijas sašķeltību un traģisko vainu Otrajā pasaules karā. Ar romānā risināto problemātiku cieši saistīta arī 1945. gada 29. maijā Amerikas Savienoto Valstu Kongresa bibliotēkā (Library of Congress) teiktā T. Manna runa, kas vācu valodā publicēta ar nosaukumu “Vācija un vācieši” (Deutschland und die Deutschen, 1945). Romāna tapšanas apstākļus un tā radīšanas ierosmes rakstnieks izvērsti dokumentēja 1949. gadā publicētajā apcerē ““Doktora Fausta” tapšana: kāda romāna romāns” (Die Entstehung des Doktor Faustus: Roman eines Romans), kurā viņš raksturoja arī konkrētas vēsturiskas un biogrāfiskas detaļas, kas ir literārā darba vēstījuma pamatā.
Pēc T. Manna romāna motīviem 1982. gadā uzņemta vācu režisora Franca Zeica (Frantz Seitz) veidotā aktierfilma “Doktors Fausts” (Doktor Faustus).