Romānā tēloto notikumu sākumā Budenbroku dzimtas vecākajam pārstāvim Johanam Budenbrokam ir 70 gadu, un viņš ar sievu Antuaneti, dzimušu Dišānu, ar prieku uzlūko un novērtē sava dēla – konsula Johana (Žana) Budenbroka saimnieciskos panākumus un saticīgo kopdzīvi ar Krēgeru dzimtas atvasi Elizabeti. Kā ierasts, gan tēva, gan dēla laulības saistītas ar firmas kapitāla vairošanu, jo Budenbroku labklājība pastāvīgi pieaugusi, apvienojot un apsaimniekojot arvien plašākus īpašumus. Vecākā paaudze joprojām cieši turas pie franču apgaismības laikmeta tradīcijām, un viņu manieres var apzīmēt par aristokrātiskām, tādējādi tuvinoties augstdzimušajām aprindām, lai gan labklājība nodrošināta pašu spēkiem. Konsuls Johans Budenbroks, kurš jau agri ticis iesaistīts tēva uzņēmumu pārvaldīšanā, darījumu kārtošanā ir pieredzējis, lietpratīgs un pragmatisks, un šādu attieksmi viņš cenšas ieaudzināt arī saviem bērniem – Tomasam, Kristianam, Antonijai un Klārai Budenbrokiem. Vecāko dēlu Tomasu konsuls jau no 16 gadu vecuma iesaista firmas darījumu kārtošanā, kas arī kļūst par viņa pamatnodarbošanos un nostiprina cieņu pret viņu kā vēlāko firmas vadītāju. Tāpat konsuls Budenbroks cieši seko, lai viņa meitas tiktu pie tādiem vīriem, kuri nodrošinātu viņām pārtikušu dzīvi. Tomēr tieši Antonijas un Klāras neveiksmīgās laulības ar negodprātīgiem un savtīgu interešu vadītiem cilvēkiem ir pirmais nepārprotamais signāls par firmas lejupslīdi, kuru nespēj kompensēt arī Tomasa uzcītība. Turklāt arī Tomasa brālis Kristians neizrāda īpašu interesi par tirdzniecību un daudz labprātāk nododas izklaidēm. Abi brāļi, kuru konflikts romāna sižeta risinājumā aizvien saasinās, atspoguļo divas ar Budenbroku dzimtu saistītas ievirzes – vēlēšanos neatlaidīgā darbā stiprināt savus īpašumus un nespēju sekot agrākajam ģimenes pastāvēšanas modelim. T. Manna tēlojuma ietilpību atklāj arī tas, ka Tomasā un Kristianā, par spīti viņu būtiskajām atšķirībām, ir līdzīgas iezīmes. Tā ir gan Kristiana atsevišķos dzīves posmos paustā vēlme sekot ierastajai ģimenes praksei un kļūt par tirgotāju, lai gan viņš nespēj pie sava nodoma turēties, bet daudz labprātāk apmeklē teātri un arī pats ar prieku atdarina citu cilvēku izturēšanos, gan Tomasa arvien pieaugošā nedrošība, ko T. Manns akcentē, detalizēti atklājot viņa pārdomas un spilgti raksturojot pretstatu starp allaž nevainojami izturēto ģērbšanās stilu, kas pārdomāts vissīkākajās detaļās, un šaubu izraisīto nomāktību. Līdz ar šo pretrunu arī Tomass romāna gaitā kļūst par cilvēku, kuram izdodas veikt savu sociālo lomu, tomēr tai trūkst iekšēja piepildījuma. Līdzās Tomasam un Kristianam viens no svarīgākajiem romāna tēliem ir arī viņu māsa Antonija, visbiežāk dēvēta par Toniju, kura romāna sākumā ir astoņus gadus veca. Tonijas pārdzīvojumi spilgti atklāj autora psiholoģiskā raksturojuma prasmi, savienojot rūpīgu iedziļināšanos cilvēku izjūtās ar distancēti ironisku vēstījumu. Tonija iekšēji apzinās savu atbildību Budenbroku firmas priekšā un pieder pie tiem, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas īstenot to, ko ģimene no viņiem gaida. Tomēr, tā kā Tonijai nav iespējas pilnvērtīgi iesaistīties firmas darbā, viņas pašizpausme ir ierobežota, un ne tikai dziļu vilšanos, bet arī ekonomiskus zaudējumus dzimtai sagādā viņas divas neveiksmīgās laulības. T. Manns uzsvēris gan Tonijas brīžam pat bērnišķīgo godprātību un dedzīgumu, gan koncentrēšanos uz saviem pārdzīvojumiem. Tonijas rakstura daudzpusība padara viņu par vienu no interesantākajiem sieviešu tēliem gadsimtu mijas Eiropas literatūrā, kurai nereti raksturīga sieviešu izvirzīšanās sižeta centrā. Šajā aspektā viens no T. Manna darba priekštečiem vācu literatūrā ir Teodora Fontānes (Theodor Fontane) romāns “Efija Brīsta” (Effi Briest, 1894). T. Manna “Budenbroki”, īpaši ģimenes trešās paaudzes tēlojums, cieši saistāms arī ar ģimenes romāniem, kuri bija plaši izplatīti 19. gs. Eiropas literatūrā. Romāna “Budenbroki” noslēguma posmā svarīgu nozīmi iegūst Tomasa dēls Justs Johans Kaspars, saukts par Hanno, kura portretējums ir saistīts ar autora sākotnējo ieceri literārajā darbā pievērsties trausla un jūtīga zēna psiholoģijas atveidei. Teksta plānošanas un izstrādes gaitā šī iecere mainījās un ievērojami paplašinājās, tomēr Hanno, kurš romāna sižetā sasniedz vien 15 gadu vecumu, bet jau ir nepārprotami atklājis sevi kā nespējīgu iekļauties tirdzniecisko darījumu pasaulē, ir viens no centrālajiem romāna tēliem. Viņu spilgti raksturo iekšējo izjūtu nesaderība ar to, ko no viņa gaida ģimene un apkārtējā pasaule. Hanno piemīt arī paaugstināts jūtīgums. Vienā no romāna noslēdzošajām nodaļām tēlota Hanno pieredze skolā, kas atklāj nozīmīgas vērtību pārmaiņas mācību procesā un tā kvalitātes lejupslīdi. Par dominējošo ir kļuvusi pragmatiska, uz rezultātu orientēta reālskolas vide, un zināšanu apguve tajā notiek mehāniski un neieinteresēti. Samērā atšķirīga no savas vides ir arī Hanno māte Gerda, dzimusi Arnoldsena, kuras svešādais un atturīgais skaistums nekādi neatbilst tradicionālajiem priekšstatiem par to, kādām jābūt Budenbroku dzimtas sievietēm. Gerdas dzimtā pilsēta ir Amsterdama, kur viņa arī atgriežas romāna finālā pēc sava vīra un dēla nāves. Viņu īpaši interesē mūzika, bet daudz mazākā mērā sabiedriskā dzīve un tās noteiktie pienākumi. Atšķirībā no Tonijas Budenbrokas, kuras raksturs visbiežāk atklājas viņas sarunās ar izteiktu vēlmi dalīties savās izjūtās, Gerda ir viens no romāna noslēpumainākajiem tēliem. Vēstījums netiecas atklāt viņas iekšējo būtību vai pat tai pietuvoties, un tajā pašā laikā viņas neapmierinātība ar nespēju sevi izteikt vīriešu dominētajā tirdzniecisko darījumu pasaulē ir laikmeta pārmaiņu būtiska liecība. Romānā veidota plaša un daudzveidīga tēlu galerija, svarīgu lomu tajā ieņem Hāgenštrēmu dzimta, kuras labklājība un ietekme, pretēji Budenbroku neveiksmēm, strauji pieaug. Daļa no perifērajiem tēliem ir spilgtas karikatūras, un to groteskais raksturojums tuvina vēstījumu tālaika satīriskās preses publikācijām, kā arī angļu autora Čārlza Dikensa (Charles Dickens) romāniem. Pie šādiem satīriskiem tēliem pieder abi Tonijas vīri, Grīnlihs un Pērmanēders, Klāras vīrs, mācītājs Zīverts Tiburcijs no Rīgas, mākleris Gošs, Tonijas audzinātāja Veihbrotas jaunkundze, kā arī Budenbroku ģimenes attālākie radi, kuri ir klāt reizēs, kad kopā pulcējas visa dzimta. Paralēlo tēlu likteņi romānā savijas un krustojas, akcentējot tekstā ietvertos vadmotīvus un atbalsojot centrālo tēlu piedzīvoto.