Tomasa Manna romāns “Budenbroki, kādas ģimenes sairums” (Buddenbrooks, Verfall einer Familie), kas tapa laikā no 1897. gada līdz 1900. gadam, ir viens no visaugstāk vērtētajiem vācu rakstniecības darbiem 19. un 20. gs. mijā. Tā nozīme vācu romāna vēsturē ir salīdzināma ar ietekmi, kādu Eiropas 18. gs. literatūrā ieguva Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774). Līdzīgi kā J. V. fon Gēte, arī T. Manns romānā “Budenbroki” pievēršas indivīda pieredzes atklāsmei, cieši saistot to ar sava laikmeta aktualitātēm un sabiedriskās dzīves norisēm. “Budenbroki” uzskatāmi atspoguļo gadsimtu mijas literāro tendenču dinamiku un saista 19. gs. reālismu ar agrīnā modernisma tendencēm. T. Manns romānu veidoja kā panorāmisku skatījumu uz kādas vācu dzimtas likteni 19. gs. četrās desmitgadēs, no 1835. gada līdz 1877. gadam. Sižetā ietvertie ģimenes dzīves notikumi ir cieši savīti ar vēstures norisēm, tostarp 1848. gada revolūciju, Oto fon Bismarka (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen) stāšanos Prūsijas ministru prezidenta amatā 1862. gadā un viņa īstenotajiem vācu apvienošanas centieniem, prūšu–dāņu un prūšu–austriešu militārajiem konfliktiem 19. gs. 60. gados, kuru rezultātā arī civiliedzīvotāji izjuta karadarbības ietekmi, debatēm saistībā ar Ziemeļvācijas muitas savienības veidošanos, Vācu Impērijas nodibināšanu 1871. gadā, kā arī 19. gs. vācu koloniālajām interesēm. Ar šiem vēsturiskajiem procesiem bija saistītas nozīmīgas izmaiņas sabiedrības struktūrā, uzskatos un dzīvesveidā, kas dominēja un atklāja agrāko priekšstatu un vērtību krīzi. T. Manna skatījums ir veidots kā kritiska refleksija par 19. gs. vācu sabiedrību no 20. gs. sākuma skatpunkta.

Romāna sižets atspoguļo Lībekas tirgotāju Budenbroku dzimtas uzplaukumu un norietu, un tā pamatā ir T. Manna vērojumi rakstnieka dzimtajā pilsētā, kas aprakstīta ar detalizētu precizitāti, lai gan Lībekas vārds romānā netiek minēts. Tēlotie notikumi rāda Budenbroku ģimenes gaitas četrās paaudzēs. Romāna darbība sākas 1835. gadā, neilgi pēc tam, kad firma “Johans Budenbroks”, kas dibināta 1768. gadā, iegādājusies jaunu īpašumu, dzimtas namu, ar kuru saistīta lielākā daļa literārajā darbā tēloto notikumu. Šis nams uz ilgiem gadu desmitiem kļūst par ģimenes pulcēšanās vietu, savukārt romāna beigu daļā, drīz pēc tam, kad ir nosvinēta firmas izveidošanas simtā gadadiena, tas tiek pārdots, tā signalizējot arī par Budenbroku varas un ietekmes norietu. Romānā tēlotajiem dzimtas vīriešiem ir liela nozīme pilsētas sabiedriskajā dzīvē, tās pārstāvji ieņem rātskungu, konsulu un senatoru amatus. Tādējādi Budenbroku vēsture ir cieši saistīta ar Lībekas vēsturi un pārmaiņām, kas notiek 19. gs. gaitā, īpaši akcentējot to, kā agrākie dzīves principi saduras ar jaunā laikmeta prasībām, bet nosvērto un godprātīgo pieeju darījumu kārtošanai, kas ir dzimtas ekonomiskā un sociālā uzplaukuma pamatā, konkurences cīņā aizvien vairāk apēno plaši izvērsto tirdzniecības sakaru vērienīga attīstība, arī liela mēroga spekulācijas. Romāna sižetā atklājas lūzuma brīdis sabiedrības attīstībā un pārmaiņas ekonomisko un sociālo attiecību modelī, kurām Budenbroku dzimta, kas cenšas ievērot agrākās tradīcijas, vairs nespēj pilnībā piemēroties, un sākas tās neatgriezeniska lejupslīde.    

Romānā tēloto notikumu sākumā Budenbroku dzimtas vecākajam pārstāvim Johanam Budenbrokam ir 70 gadu, un viņš ar sievu Antuaneti, dzimušu Dišānu, ar prieku uzlūko un novērtē sava dēla – konsula Johana (Žana) Budenbroka saimnieciskos panākumus un saticīgo kopdzīvi ar Krēgeru dzimtas atvasi Elizabeti. Kā ierasts, gan tēva, gan dēla laulības saistītas ar firmas kapitāla vairošanu, jo Budenbroku labklājība pastāvīgi pieaugusi, apvienojot un apsaimniekojot arvien plašākus īpašumus. Vecākā paaudze joprojām cieši turas pie franču apgaismības laikmeta tradīcijām, un viņu manieres var apzīmēt par aristokrātiskām, tādējādi tuvinoties augstdzimušajām aprindām, lai gan labklājība nodrošināta pašu spēkiem. Konsuls Johans Budenbroks, kurš jau agri ticis iesaistīts tēva uzņēmumu pārvaldīšanā, darījumu kārtošanā ir pieredzējis, lietpratīgs un pragmatisks, un šādu attieksmi viņš cenšas ieaudzināt arī saviem bērniem – Tomasam, Kristianam, Antonijai un Klārai Budenbrokiem. Vecāko dēlu Tomasu konsuls jau no 16 gadu vecuma iesaista firmas darījumu kārtošanā, kas arī kļūst par viņa pamatnodarbošanos un nostiprina cieņu pret viņu kā vēlāko firmas vadītāju. Tāpat konsuls Budenbroks cieši seko, lai viņa meitas tiktu pie tādiem vīriem, kuri nodrošinātu viņām pārtikušu dzīvi. Tomēr tieši Antonijas un Klāras neveiksmīgās laulības ar negodprātīgiem un savtīgu interešu vadītiem cilvēkiem ir pirmais nepārprotamais signāls par firmas lejupslīdi, kuru nespēj kompensēt arī Tomasa uzcītība. Turklāt arī Tomasa brālis Kristians neizrāda īpašu interesi par tirdzniecību un daudz labprātāk nododas izklaidēm. Abi brāļi, kuru konflikts romāna sižeta risinājumā aizvien saasinās, atspoguļo divas ar Budenbroku dzimtu saistītas ievirzes – vēlēšanos neatlaidīgā darbā stiprināt savus īpašumus un nespēju sekot agrākajam ģimenes pastāvēšanas modelim. T. Manna tēlojuma ietilpību atklāj arī tas, ka Tomasā un Kristianā, par spīti viņu būtiskajām atšķirībām, ir līdzīgas iezīmes. Tā ir gan Kristiana atsevišķos dzīves posmos paustā vēlme sekot ierastajai ģimenes praksei un kļūt par tirgotāju, lai gan viņš nespēj pie sava nodoma turēties, bet daudz labprātāk apmeklē teātri un arī pats ar prieku atdarina citu cilvēku izturēšanos, gan Tomasa arvien pieaugošā nedrošība, ko T. Manns akcentē, detalizēti atklājot viņa pārdomas un spilgti raksturojot pretstatu starp allaž nevainojami izturēto ģērbšanās stilu, kas pārdomāts vissīkākajās detaļās, un šaubu izraisīto nomāktību. Līdz ar šo pretrunu arī Tomass romāna gaitā kļūst par cilvēku, kuram izdodas veikt savu sociālo lomu, tomēr tai trūkst iekšēja piepildījuma. Līdzās Tomasam un Kristianam viens no svarīgākajiem romāna tēliem ir arī viņu māsa Antonija, visbiežāk dēvēta par Toniju, kura romāna sākumā ir astoņus gadus veca. Tonijas pārdzīvojumi spilgti atklāj autora psiholoģiskā raksturojuma prasmi, savienojot rūpīgu iedziļināšanos cilvēku izjūtās ar distancēti ironisku vēstījumu. Tonija iekšēji apzinās savu atbildību Budenbroku firmas priekšā un pieder pie tiem, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas īstenot to, ko ģimene no viņiem gaida. Tomēr, tā kā Tonijai nav iespējas pilnvērtīgi iesaistīties firmas darbā, viņas pašizpausme ir ierobežota, un ne tikai dziļu vilšanos, bet arī ekonomiskus zaudējumus dzimtai sagādā viņas divas neveiksmīgās laulības. T. Manns uzsvēris gan Tonijas brīžam pat bērnišķīgo godprātību un dedzīgumu, gan koncentrēšanos uz saviem pārdzīvojumiem. Tonijas rakstura daudzpusība padara viņu par vienu no interesantākajiem sieviešu tēliem gadsimtu mijas Eiropas literatūrā, kurai nereti raksturīga sieviešu izvirzīšanās sižeta centrā. Šajā aspektā viens no T. Manna darba priekštečiem vācu literatūrā ir Teodora Fontānes (Theodor Fontane) romāns “Efija Brīsta” (Effi Briest, 1894). T. Manna “Budenbroki”, īpaši ģimenes trešās paaudzes tēlojums, cieši saistāms arī ar ģimenes romāniem, kuri bija plaši izplatīti 19. gs. Eiropas literatūrā. Romāna “Budenbroki” noslēguma posmā svarīgu nozīmi iegūst Tomasa dēls Justs Johans Kaspars, saukts par Hanno, kura portretējums ir saistīts ar autora sākotnējo ieceri literārajā darbā pievērsties trausla un jūtīga zēna psiholoģijas atveidei. Teksta plānošanas un izstrādes gaitā šī iecere mainījās un ievērojami paplašinājās, tomēr Hanno, kurš romāna sižetā sasniedz vien 15 gadu vecumu, bet jau ir nepārprotami atklājis sevi kā nespējīgu iekļauties tirdzniecisko darījumu pasaulē, ir viens no centrālajiem romāna tēliem. Viņu spilgti raksturo iekšējo izjūtu nesaderība ar to, ko no viņa gaida ģimene un apkārtējā pasaule. Hanno piemīt arī paaugstināts jūtīgums. Vienā no romāna noslēdzošajām nodaļām tēlota Hanno pieredze skolā, kas atklāj nozīmīgas vērtību pārmaiņas mācību procesā un tā kvalitātes lejupslīdi. Par dominējošo ir kļuvusi pragmatiska, uz rezultātu orientēta reālskolas vide, un zināšanu apguve tajā notiek mehāniski un neieinteresēti. Samērā atšķirīga no savas vides ir arī Hanno māte Gerda, dzimusi Arnoldsena, kuras svešādais un atturīgais skaistums nekādi neatbilst tradicionālajiem priekšstatiem par to, kādām jābūt Budenbroku dzimtas sievietēm. Gerdas dzimtā pilsēta ir Amsterdama, kur viņa arī atgriežas romāna finālā pēc sava vīra un dēla nāves. Viņu īpaši interesē mūzika, bet daudz mazākā mērā sabiedriskā dzīve un tās noteiktie pienākumi. Atšķirībā no Tonijas Budenbrokas, kuras raksturs visbiežāk atklājas viņas sarunās ar izteiktu vēlmi dalīties savās izjūtās, Gerda ir viens no romāna noslēpumainākajiem tēliem. Vēstījums netiecas atklāt viņas iekšējo būtību vai pat tai pietuvoties, un tajā pašā laikā viņas neapmierinātība ar nespēju sevi izteikt vīriešu dominētajā tirdzniecisko darījumu pasaulē ir laikmeta pārmaiņu būtiska liecība. Romānā veidota plaša un daudzveidīga tēlu galerija, svarīgu lomu tajā ieņem Hāgenštrēmu dzimta, kuras labklājība un ietekme, pretēji Budenbroku neveiksmēm, strauji pieaug. Daļa no perifērajiem tēliem ir spilgtas karikatūras, un to groteskais raksturojums tuvina vēstījumu tālaika satīriskās preses publikācijām, kā arī angļu autora Čārlza Dikensa (Charles Dickens) romāniem. Pie šādiem satīriskiem tēliem pieder abi Tonijas vīri, Grīnlihs un Pērmanēders, Klāras vīrs, mācītājs Zīverts Tiburcijs no Rīgas, mākleris Gošs, Tonijas audzinātāja Veihbrotas jaunkundze, kā arī Budenbroku ģimenes attālākie radi, kuri ir klāt reizēs, kad kopā pulcējas visa dzimta. Paralēlo tēlu likteņi romānā savijas un krustojas, akcentējot tekstā ietvertos vadmotīvus un atbalsojot centrālo tēlu piedzīvoto.

Romāna notikumi izkārtoti 11 daļās, kas sadalītas atsevišķās nodaļās. Katrā no “Budenbroku” daļām T. Manns pievērsās konkrētam laika nogrieznim, kas saistīts ar kādu būtisku pārmaiņu dzimtas liktenī. Romāna pirmā daļa raksturo dzimtas situāciju 1835. gadā, kad visi ar jaunā nama iesvētīšanu saistītie apstākļi liecina par firmas uzplaukumu. Otrā daļa iezīmē arī nākamo soli ģimenes paplašināšanā, jo 1838. gadā piedzimst konsula Budenbroka un viņa sievas Elizabetes jaunākā meita Klāra, un par šo notikumu tiek veikts plašs ieraksts dzimtas hronikā. Trešajā romāna daļā pievērsta uzmanība konsula vecākajiem bērniem – Tomasam, kurš jau agri uzsāk gaitas Budenbroku firmā, un Tonijai, kura tuvojas precību gadiem. Lielā mērā savu vecāku ietekmē Tonija izšķiras kļūt par Hamburgas tirgotāja Bendika Grīnliha sievu, lai gan viņu spēcīgi ietekmējušas pie jūras, netālajā Trāvemindē, pavadītās nedēļas, kurās viņa iepazinusies ar loču uzrauga Švarckopfa dēlu, medicīnas studentu Mortenu. Šīm attiecībām gan nav lemts turpinājums, jo Mortens netiek uzskatīts par Budenbroku dzimtas statusam atbilstošu līgavaini; un līdzīgi kā māsai no savas pirmās mīlestības mazliet vēlāk ir jāatsakās arī Tomasam Budenbrokam. Tonija kļūst par tirgotāja Grīnliha sievu, un romāna ceturtajā daļā tiek atklāts, ka 1846. gadā viņai piedzimst meita Ērika. Tomēr šī laulība nav laimīga, un 1850. gadā tā tiek šķirta pēc tam, kad atklājusies Grīnliha veikalu patiesā situācija un viņš atrodas bankrota priekšā. Tonija ar meitu atgriežas pie vecākiem, un šī daļa beidzas ar viņas tēva – konsula Budenbroka nāvi. Piektajā daļā, novērtējot dzimtas materiālo stāvokli, apstiprinās, ka tas joprojām ir stabils, un Tomass Budenbroks aktīvi turpina kārtot un organizēt firmas darījumus. Savukārt Tomasa un Tonijas brālis Kristians atgriežas mājās pēc astoņiem svešumā pavadītiem gadiem, un viņa vieglprātīgā izturēšanās disonē ar brāļa centieniem vairot dzimtas labklājību. Viena no retajām Tomasa personiskās gribas izpausmēm ir viņa laulības ar Gerdu Arnoldsenu, kas gan arī finansiāli ir pietiekami izdevīgas. Romāna sestajā daļā pēc viesošanās Minhenē Tonija piekrīt apiņu tirgotāja Permanēdera bildinājumam, pa daļai ar cerību atjaunot savu sociālo statusu, tomēr arī šī laulība pēc neilga laika tiek šķirta vīra izteikto apvainojumu dēļ, kas ir vēl viena liecība Budenbroku dzimtas pakāpeniskai lejupslīdei. Romāna septītajā daļā 1861. gadā piedzimst Tomasa un Gerdas dēls Hanno, uz kuru tiek liktas lielas cerības, tomēr tālāko notikumu gaitā tēvs sāpīgi viļas un testamentā neilgi pirms savas nāves nosaka, ka gada laikā pēc viņa aiziešanas firma ir jālikvidē. Perspektīvas trūkumu nespēj aizēnot ne tas, ka Tomass tiek ievēlēts par senatoru, ne viņa izlolotā un jaunuzceltā lepnā māja ārpus pilsētas robežām, ne arī Budenbroku firmas simtgade, kam par godu tiek rīkotas lepnas svinības, tomēr Tomasam Budenbrokam pašam tās jau ir pavisam grūti izturamas. Romāna astotajā daļā Tonijas meita Ērika apprecas ar apdrošināšanas sabiedrības direktoru Hugo Veinšenku, un šis notikums Tonijā vieš cerības par viņas dzīves ieiešanu atkal jaunās sliedēs, ko varētu piepildīt viņas rūpes par meitas ģimeni. Tomēr arī Ērikas laulība izrādās neveiksmīga, jo Veinšenks tiek apsūdzēts negodīgā rīcībā, tiesāts un spiests vairākus gadus pavadīt cietumā, bet pēc tam no Budenbroku dzimtas redzesloka pazūd. Romāna devītajā daļā, kuras sākums 1871. gadā sakrīt ar Vācu Impērijas dibināšanu, vēstījumā akcentējot simboliskas atvadas no iepriekšējā laika, mirst Tomasa, Tonijas, Kristiana un Klāras māte, konsula Johana Budenbroka sieva Elizabete, un pēc šī skumjā notikuma Tomass Budenbroks nolemj dzimtas namu pārdot. Īpaši sāpīgi tas ir Tonijai, kurai vienmēr ļoti svarīga ir bijusi dzimtas tradīciju ievērošana, un situāciju vēl bēdīgāku padara tas, ka mākleris Gošs Budenbroku namu pārdod viņu ilggadīgajiem sāncenšiem Hāgenštrēmiem. Romāna desmitajā daļā negaidīti mirst senators Tomass Budenbroks, tomēr tas ir arī likumsakarīgi, jo viņš jau ilgāku laiku ir zaudējis pārliecību par savām spējām, darba prieku un interesi par paveikto. Savukārt romāna noslēdzošajā, vienpadsmitajā daļā tāds pat liktenis piemeklē senatora dēlu Hanno. Viņa nāves tiešais cēlonis ir tīfs, tomēr zēna nespēja pretoties slimībai pa daļai ir skaidrojama ar viņa iekšējām šaubām un sāpīgi apzinātu neiederību apkārtējā dzīvē.      

Romāns “Budenbroki” ir viens no spilgtākajiem literārajiem darbiem, kurā vērojamas gan reālisma, gan modernisma prozai būtiskas iezīmes. Viena no 19. gs. romāna attīstības tendencēm bija saistīta ar dzīves norišu iespējami precīzu, pat dokumentāli fiksētu atveidojumu. Šādas pieejas piemērs, ar kuru T. Manns bija labi pazīstams, ir franču autoru Edmona de Gonkūra (Edmond de Goncourt) un Žila de Gonkūra (Giles de Goncourt) romāns “Renē Moperēna” (Renée Mauperin, 1864). T. Manna galvenais ierosmes avots bija viņa paša dzimtas hronika un citi personiska rakstura dokumenti, kuros viņš rūpīgi iedziļinājās. Vairākiem “Budenbroku” tēliem ir konkrēti prototipi, piemēram, Tonijas Budenbrokas dzīvesstāstā iestrādātas detaļas, kas saistītas ar rakstnieka tantes Elizabetes Hāgas-Mannas (Elisabeth Haag-Mann) dzīvi; viņas atmiņas pierakstīja T. Manna māsa Jūlija (Julia Mann). Autora tuvība tēlotajiem raksturiem palīdzēja veidot romāna ieinteresēto un empātisko vēstījumu, ko līdzsvaro smalka un distancēta ironija. Arī šis pieejas duālisms ļāva autoram sadzīves nianšu detalizēto fiksējumu savienot ar eksistenciālu jautājumu izvirzījumu, kas ir modernisma prozai raksturīga iezīme un atklāj T. Manna vēstījuma novatorismu. Būtisks iespaids romāna iecerē un tā tapšanā bija arī vācu filozofa Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer), Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche), kā arī komponista Riharda Vāgnera (Richard Wagner) darbiem.  

Romāns “Budenbroki” pirmoreiz izdots 1901. gada februārī Zāmuela Fišera izdevniecībā (S. Fischer Verlag) Berlīnē divos sējumos. Pirms iespiešanas izdevējs, kurš bija vēlējies saņemt neliela apjoma romānu, lūdza autoram literārā darba tekstu īsināt, tomēr T. Manns tam nepiekrita. Publikas interesi piesaistīja tas, ka daudziem romānā attēlotajiem cilvēkiem bija reāli prototipi, un šī iemesla dēļ rakstnieka dzimtajā pilsētā literārais darbs pat izraisīja sašutuma pilnus protestus. Par finansiāli ienesīgu un plaši atzītu sacerējumu T. Manna romāns kļuva tikai 1903. gadā, kad tas tika publicēts viensējuma izdevumā. 1903. gadā romāns tulkots arī dāņu valodā, 1904. gadā – zviedru valodā. Savukārt angļu valodā tas pirmoreiz iespiests 1924. gadā, franču valodā – 1932. gadā. Latviešu valodā T. Manna romāns izdots apgādā “Grāmatu Draugs” 1929. gadā. To tulkoja Lizete Skalbe, Kārlis Štrāls un Zelma Krodere. Šī izdevuma publicēšana bija saistīta ar T. Mannam par romānu “Budenbroki” 1929. gadā piešķirto Nobela prēmiju literatūrā (Nobelpriset i litteratur). Atkārtoti apgāds grāmatu iespieda 1930. gadā. 1958. gadā to izdeva Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, savukārt 1982. gadā – apgāds “Zvaigzne”. 2007. gadā romāns publicēts kā laikraksta “Diena” bibliotēkas izdevums. 

“Budenbroki” ir nozīmīgs vācu prozas darbs, kas atklāj vēstures kontekstus un sadzīves reālijas, bet vienlaikus pietuvina lasītāju eksistenciāliem jautājumiem, kuri skar indivīda pieredzes dziļākos slāņus. Viens no būtiskākajiem romāna aspektiem ir tajā aprakstīto cilvēku pieaugošā saistība ar mūziku. It īpaši tas attiecināms uz Gerdas Budenbrokas un viņas dēla Hanno tēliem, bet plašākā nozīmē mūzika kļūst par cilvēka iekšējās pasaules, viņa domu un jūtu atbalsi. Tas ir paņēmiens, kas bieži izmantots 19. un 20. gs. mijas prozā, tostarp arī latviešu rakstniecībā, piemēram, Jāņa Poruka garstāstā “Pērļu zvejnieks” (1895), un vēlāk pilnveidots un variēts modernisma literatūrā. Romāna “Budenbroki” estētiskā pieredze bija nozīmīga Eiropas rakstniecības attīstībā, tā ir būtiska arī paša T. Manna vēlākajām novelēm un romāniem “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924), “Lote Veimārā” (Lotte in Weimar, 1939), “Doktors Fausts” (Doktor Faustus, 1947), tetraloģijai “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Brüder, 1933–1943) un citiem literārajiem darbiem.  

Pēc romāna “Budenbroki” motīviem 1923. gadā uzņemta mēmā kino filma, 1959. gadā un 2008. gadā – tāda paša nosaukuma vācu kinematogrāfistu filmas. 1965. gadā tapa raidsabiedrības BBC (British Broadcasting Corporation) daudzsēriju televīzijas filma, savukārt 1979. gadā – raidsabiedrības ARD (Arbeitsgemeinschaft der öffentlich-rechtlichen Rundfunkanstalten der Bundesrepublik Deutschland) daudzsēriju televīzijas filma. Rakstnieka dzimtas mājā Lībekā, t. s. Budenbroku namā (Buddenbrookhaus), kas ir romānā tēloto notikumu protovide, 2000. gadā atvērts T. Mannam, viņa brālim, rakstniekam Heinriham Mannam (Heinrich Mann), kā arī dzimtas turpinātāju radošajam veikumam veltīts muzejs.