Tomasa Manna romāns “Burvju kalns” (Der Zauberberg) tapa laikā no 1913. gada līdz 1924. gadam. Tāpat kā autora pirmais romāns “Budenbroki” (Buddenbrooks, 1901), arī šis darbs sākotnēji bija iecerēts kā neliela apjoma teksts, kas ideju ziņā sasauktos ar noveli “Nāve Venēcijā” (Der Tod in Venedig, 1912). Impulsu literārā darba veidojumam sniedza iepazīšanās ar apstākļiem Šveices  tuberkulozes sanatorijā, kurā vairākus mēnešus ārstējās rakstnieka sieva Katja Manna (Katia Mann, dzimusi Katarīna Hedviga Pringsheima, Katharina Hedwig Pringsheim). T. Manns viņu apmeklēja 1912. gada maijā, un sanatorijas vide un apmeklētāji rosināja arī literārās ieceres veidošanos. Tomēr īsā laikā darbu uzrakstīt neizdevās, un būtiskas korekcijas sižeta risinājumā ieviesa Pirmā pasaules kara sākums. Romānam “Burvju kalns” T. Manns atkal intensīvi pievērsās drīz pēc kara beigām, un tas kļuva par darbu, kurā svarīga nozīme gan psiholoģisku un sociālu, gan filozofisku tēmu risinājumam, kā arī simboliskiem motīviem. To savijums atklāj plašu laikmeta un tajā valdošo ideju panorāmu. Lai gan romāna “Burvju kalns” notikumi risinās šķietami izolētā kalnu sanatorijas vidē, rakstnieka aplūkotā problemātika atklāj eksistenciālas krustceles, kas raksturo Eiropas sabiedrību pirmskara situācijā. 

Romāns aptver laiku no 1907. gada līdz 1914. gadam, un centrālā sižeta līnija ir saistīta ar Hansa Kastorpa likteņa attēlojumu. Viņš no Hamburgas ierodas kalnu sanatorijā “Berghof” Davosā, lai apciemotu savu brālēnu Joahimu Cīmzenu un paviesotos pie viņa trīs nedēļas. Pavisam neparedzēti Kastorps, kuram arī tiek diagnosticēta tuberkuloze, sanatorijā spiests palikt daudz ilgāk. Šeit aizvadītajos turpmākajos septiņos gados Kastorps arvien vairāk pieņem ārstniecības iestādē noteikto kārtību un, atšķirībā no agrākā perioda, kad viņa intereses galvenokārt saistījās ar izvēlēto inženiera arodu, pastiprināti nododas eksistenciālām pārdomām. Šis viņa dzīves posms tomēr strauji noslēdzas līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu, kas pēkšņi pārsteidz visu Eiropu, tajā skaitā arī Šveices sanatorijas iemītniekus. Hanss Kastorps nokļūst Vācu Impērijas militārajā dienestā, un viņa turpmākais liktenis romāna finālā ir neskaidrs.

Romāna vēstījums ir veidots kā stāsts par tā centrālo personu Hansu Kastorpu un viņa dzīves pieredzes dažādajiem slāņiem. Kastorps ir Hamburgas patriciešu atvase, kurš pievērsies inženiera profesijai, tomēr notikumu gaitā netieši atklājas viņa vilšanās iepriekš izvēlētajā karjerā. Materiāli nodrošinātie apstākļi ļauj pieņemt sanatorijas piedāvāto ārstēšanos, un, uzturoties šeit ilgāku posmu, atklājas un mainās arī viņa raksturs. Romānā Kastorps ir pieteikts kā vienkāršs cilvēks, tomēr vēstījumā uzskatāmi atklājas, ka viņš vērīgi seko notikumiem un sarunām, veido savus spriedumus un pakāpeniski aizvien aktīvāk iesaistās debatēs arī ar tiem, kuri pretendē uz intelektuālu pārākumu. T. Manna tēlojumā Kastorps atklājas kā jūtīga personība, kurā it kā saplūst, zināmā mērā pat sintezējas dažādi, arī savstarpēji pretrunīgi uzskati, kas veido Vācijas un Eiropas sabiedrisko vidi 20. gs. sākumā. Sākotnēji ciešākie kontakti sanatorijā Hansam Kastorpam veidojas ar viņa brālēnu Joahimu Cīmzenu, kurš sapņo par militāro karjeru. Ar šādu apņemšanos Cīmzens arī pārtrauc ārstēšanos sanatorijā, tomēr pēc neilga laika veselības problēmu dēļ dienestu atkal atstāj. Drīz pēc atgriešanās Davosā Joahima veselības stāvoklis strauji pasliktinās un viņš mirst. Būtiska nozīme sanatorijas pasaulē ir gan tajā valdošajai norišu regularitātei, gan medicīniskajam personālam, kas ir atbildīgs par slimniekiem. Sanatorijas vadītājs hofrāts Bērenss ir ietekmīga persona ar tiešu un fascinējošu izteiksmes veidu, kura vaļasprieks ir glezniecība. Savukārt viņa palīgs doktors Krakovskis līdztekus saviem tiešajiem pienākumiem uzstājas ar regulāriem priekšlasījumiem, kuru tematika saistīta ar romānam būtiskiem tematiem, kā arī individuāli ar pacientiem praktizē pašanalīzi. Sanatorijas dzīvi tomēr ietekmē arī tas, ka tā tiek uzturēta peļņas nolūkos, un pārvalde, ar kuras viedokli spiests rēķināties medicīniskais personāls, cenšas panākt, lai slimnieki ārstniecības iestādē pavadītu iespējami ilgu laiku. Šī nostāja ietekmē labvēlīgo, bet reizē arī pragmatiski domājošo mediķu attieksmi pret pacientiem. T. Manns ar dažām precīzām iezīmēm raksturo vairāku sanatorijas viesu izturēšanos, tomēr romāna vēstījumā īpaši svarīgs ir pacientu kopums, kas veido savdabīgu, hermētiski noslēgtu personu loku. Viņi stingri seko mediķu norādījumiem, tomēr iezīmējas arī atkāpes no ierastajām morāles normām, tādu attiecību veidošanās starp pansijas iemītniekiem, ko var skaidrot ar apziņu par savu slimību un iespējamo nāves tuvošanos, kas saasina dzīves alkas. Sanatorijā veidojas miniatūrs sabiedrības modelis, un pārdzīvotais te iegūst īpašu intensitāti. Ārstniecības iestādes iemītnieku un viesu lokā izceļas atsevišķi cilvēki, ar kuriem Hanss Kastorps nonāk ciešā saskarsmē. Svarīgākie viņu vidū ir Lodoviko Setembrīni, Nafta, Pēperkorns un Klaudija Šošo, kuriem ir būtiska nozīme romāna tēmu risinājumā.

T. Manna romāna notikumi izkārtoti septiņās nodaļās. Tās veido hronoloģiski secīgu vēstījumu, ko tomēr pastāvīgi caurauž vēstītāja pārdomas par laika nosacītību, tā linearitāti un cikliskumu, kā arī sarežģītajām attiecībām starp vēstītāja un vēstījuma laiku romānā. Sākotnējās nodaļās detalizēti iztirzāta Hansa Kastorpa ierašanās sanatorijā, pirmās tur pavadītās dienas un nedēļas, savukārt tālākajā vēstījumā hronoloģiskās robežas kļūst daudz nenoteiktākas. Pirmās nodaļas centrā ir Kastorpa atbraukšana, iepazīšanās ar neierastajiem apstākļiem, ko viņam raksturo brālēns. Otrā nodaļa veidota kā biogrāfisks atskats Hansa Kastorpa dzimtas vēsturē, pievēršoties viņa vecāku agrajai nāvei. Zēns, kurš uzaug pie radiniekiem, ir materiāli nodrošināts, tomēr jau saskāries ar tuvu cilvēku zaudējumu, kas ietekmē viņa pasaules uztveri. Turpmākajās nodaļās vēstītājs pievēršas sanatorijas dzīves aprakstam. Trešajā nodaļā aprakstīti Kastorpa iespaidi sanatorijā, tuvāka iepazīšanās ar tās kārtību un pansijas iemītniekiem. Ceturtajā nodaļā pēc veiktajiem izmeklējumiem tiek pieņemts lēmums sanatorijā uzkavēties ilgāk. Šajā un nākamajā nodaļā ievērojami paplašinās arī Kastorpa intelektuālās un emocionālās pieredzes spektrs. Izvērstas plašas diskusijas ar Setembrīni, kurš uzlūko sevi par Hansa Kastorpa audzinātāju un cenšas viņu pārliecināt par cilvēces saprātīgas un racionālas attīstības nepieciešamību. Šo sakāpināti pausto progresa ideju aizstāvību T. Manns sākotnēji bija iecerējis veidot izteikti ironisku, un romānā tas daļēji arī īstenots, tomēr līdz ar Pirmā pasaules kara iespaidiem Setembrīni izceltais humānisms, neraugoties uz tēla pārspīlēto izteiksmes veidu, rakstniekam kļuva arvien nozīmīgāks. Savukārt Kastorpa emocionālās pieredzes augstākais punkts ir piektās nodaļas noslēgumā tēlotais sanatorijas karnevāls, kad piepildījumu gūst arī viņa ilgi lolotās attiecības ar Klaudiju Šošo, kuru risinājumā īpaši izcelts paša Kastorpa saviļņojums. Šī piektās nodaļas apakšnodaļa nosaukta par “Valpurģu nakti”, veidojot atsauci uz vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) traģēdiju “Fausts” (Faust, 1808/1832). Pēc karnevāla Klaudija no sanatorijas aizbrauc, un romāna sestajā nodaļā atklāts, ka Kastorps, kurš joprojām uzturas ārstniecības iestādē, turpina viņu gaidīt. Ievērojamu vietu šajā nodaļā ieņem arī Kastorpa diskusijas ar Setembrīni, kurām pievienojas jauns sarunas partneris Nafta. Šis no Galīcijas un Volīnijas pierobežas nākušais ebrejs, kurš vēlāk kļuvis par jezuītu, kaismīgi aizstāv radikāli atšķirīgus priekšstatus par sabiedrības attīstību, uzskatot, ka tā iespējama vienīgi revolūcijas un terora ceļā. Naftas uzskatu radikālismā savienotas sociālisma idejas ar atsevišķiem reliģijas priekšstatiem, kas atklāj viņa iracionālismu pretstatā Setembrīni paustajai ticībai cilvēka rīcības saprātīgumam. Neraugoties uz principiālajām atšķirībām, uzskatu kategoriskums un pat dažu viedokļu radniecība atklāj arī abu šo tēlu līdzīgās īpašības. T. Manna tēlojumā tādējādi iezīmējas dialektiska pretstatu vienība, un arī Hanss Kastorps cenšas ieklausīties gan Setembrīni, gan Naftas teiktajā. Viņa vēlme sintezēt dažādās pasaules izpratnes, arī šādas sintēzes iluzorais raksturs, spilgti atklājas sestās nodaļas noslēdzošajā apakšnodaļā “Sniegs”, kas veidota kā Kastorpa vīzija sniega vētras laikā. Te viņš simboliski skata divējas dzīves ainas, pirmatnēji harmonisku un tai pretstatā nežēlīgi brutālu, kas ir galēji atšķirīgas, bet netieši arī saistītas viena ar otru. Romāna septītajā nodaļā tēlota Klaudijas atgriešanās. Viņa sanatorijā neparedzēti ierodas kopā ar Pēperkornu, kurš kļūst par Hansa Kastorpa greizsirdības, bet arī apbrīnas avotu, jo viņš novērtē šī neparastā cilvēka personības iespaidu un valdzinājumu, kam pat trūkst racionāla izskaidrojuma. Pēperkorna ierašanās savdabīgi noslēdz četru Kastorpa liktenī ietekmīgāko cilvēku loku, kuri katrs netieši atklāj arī kādu viņa personības šķautni. Neraugoties uz šo tēlu pievilcību un daļēji arī savstarpējām simpātijām, viņu likteņu noslēgums ir traģisks. Pēperkorns izdara pašnāvību, savukārt Klaudija no sanatorijas atkal aizbrauc. Šiem notikumiem seko Naftas un Setembrīni strīdu saasinājums, kas no intelektuālām diskusijām pāraug personiskos pārmetumos. Viņu konflikts noslēdzas ar divkauju, kas beidzas ar Naftas lēmumu nogalināt pašam sevi pēc tam, kad Setembrīni atsakās pieņemt notiekošā neprātu un savu šāvienu demonstratīvi raida gaisā. Vēl daudz primitīvākā formā, bet tikpat saasināti izpaužas arī konflikti citu pansijas viesu starpā. Līdz ar to romāna fināls, agrākā dzīves ritma izjaukšana, to tieši saistot ar kara sākumu, ir gan negaidīts, tomēr lielā mērā arī iepriekšējo notikumu sagatavots.

T. Manna romānam “Burvju kalns” piemīt gan reālistiskās, gan filozofiskās un simboliskās prozas iezīmes. Vēstījumā uzsvērts dažādu viedokļu dialektisks pretstatījums, īpaši Setembrīni un Naftas tēlos. Svarīga nozīme Kastorpa liktenī ir arī viņa romantiskajai un jutekliskajai aizrautībai ar Klaudiju, kas galvenokārt tiek izdzīvota sapņos un atklāj mīlestību kā iznīcības pretstatu, bet reizē saglabā šo pretpolu saistību, jo Kastorps apzinās gan savu, gan Klaudijas slimību. Attiecībās ar Setembrīni, Naftu, Klaudiju un Pēperkornu veidojas tās dažādās ietekmes, kas iezīmē Hansa Kastorpa intelektuālās un emocionālās pieredzes paplašinājumu. T. Manna romānā izmantots t. s. audzināšanas romāna (Bildungsroman) modelis. Viens no pirmajiem spilgtākajiem šī žanra paraugiem bija J. V. fon Gētes romāns “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796). Tomēr T. Manna sacerējums veidots arī kā audzināšanas romāna ironisks apvērsums, spēle ar daudzām iespējamībām, starp kurām grūti atrast saskaņu un panākt savstarpēju ieklausīšanos. Literārajā darbā būtiski ir eksistenciālie aspekti, kas saistīti ar dzīvības un nāves tēmu. Autors šo motīvu atklājis, veidojot paralēles ar mūziku un tās radīto iespaidu, īpaši romāna noslēguma daļā, kad Kastorpam ir iespēja izcilus skaņdarbus klausīties sanatorijas jauniegūtajā gramofonā, reizē izjūtot mūzikas emocionālo iedarbību, bet liedzot dzīvas līdzdalības iespēju. Ar romāna motīviem saistīta vācu komponista Riharda Vāgnera (Richard Wagner) operas “Tanheizers” (Tannhäuser, 1845), “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde, 1865), kā arī franču komponistu darbi, Šarla Guno (Charles Gounod) opera “Fausts” (Faust, 1859) un Žorža Bizē (Georges Bizet) opera “Karmena” (Carmen, 1875).

T. Manna romāns “Burvju kalns” publicēts 1924. gadā. Latviešu valodā romānu iespieda izdevniecība “Liesma” 1976. gadā, to tulkoja Ērika Lūse. Atkārtots izdevums 2011. gadā publicēts “Zvaigzne ABC” apgādā.

T. Manna “Burvju kalns” ir viens no spilgtākajiem 20. gs. 20. gadu romāniem Eiropas rakstniecībā, kurā atklājas gan vēstījuma formu meklējumi, gan nozīmīgu laikmetīgu jautājumu aplūkojums reālās un vispārinātās situācijās, kas iegūst konceptuālu nozīmi. Laika relativitātes tēma, kā arī daudzās mitoloģiskās un alegoriskās atsauces T. Manna sacerējumu saista ar īru rakstnieka Džeimsa Džoisa (James Joyce) romānu “Uliss” (Ulysses, 1922) un franču rakstnieka Marsela Prusta romānu ciklu “Zudušo laiku meklējot” (À la recherche du temps perdu, 1913–1927). T. Manna romānā tēlotā vide, spilgti atveidotie raksturi un ironiskā izteiksme rosināja citu autoru darbu tapšanu, tā atbalsojas Anšlava Eglīša agrīnajā daiļradē, īpaši stāstu krājumā “Maestro” (1936).

Pēc T. Manna romāna “Burvju kalns” motīviem 1982. gadā veidota Austrijas, Itālijas, Francijas un Vācijas Federatīvās Republikas kinematogrāfistu filma ar nosaukumu “Burvju kalns” (Der Zauberberg), tās režisors bija Hanss Geisenderfers (Hans W. Geißendörfer).