“Maestro” ir pirmais A. Eglīša prozas apkopojums, kurā ietverti 20. gs. 20. gadu otrajā pusē un 30. gados sarakstīti darbi. Grāmatas titullapā tie raksturoti kā stāsti, tomēr vismaz daži no krājumā ievietotajiem tekstiem var tikt uzlūkoti arī par novelēm. Septiņi apkopotie darbi tapuši ilgākā laika posmā un vispirms publicēti periodikā. Jau 1929. gada aprīlī, maijā un jūnijā laikrakstā “Latvijas Kareivis” bija lasāms stāsts “Laimes kārtis”. 1931. gadā žurnāla “Piesaule” 9. numurā iespiests stāsts “Stulbenis”. Pārējie pieci krājuma darbi 30. gados publicēti žurnālā “Daugava” – “Maestro” (1932. gada 5. numurā), “Vāravs” (1934. gada 5. numurā), “Fortinbrass” (1935. gada 1. numurā), “Profesora Eipura orķestris” (1936. gada 2. numurā) un “Jaunā Fiūme” (1936. gada 11. un 12. numurā). Prozas krājums “Maestro” atklātībā parādījās 1936. gada decembrī un tā izdošana tika izcelta kā spilgts notikums latviešu rakstniecībā.    

Īsprozas krājumā publicētie A. Eglīša stāsti atklāj raksturīgas 20. gs. 20. un 30. gadu neatkarīgās Latvijas sabiedrības iezīmes. Rakstnieks galvenokārt tēlojis šī laikmeta inteliģenci un ekonomiski aktīvo sociālo virsslāni. Literārajos darbos atspoguļotajās norisēs atklājas autoram pazīstamo aprindu rūpīgs vērojums. Centrālās personas visbiežāk ir rakstnieka vienaudži, kuri atrodas savas patstāvības meklējumu un apliecinājuma procesā. Raksturīgs sižeta motīvs ir jaunu cilvēku romantisko attiecību veidošanās un ar tām saistītie pārdzīvojumi, ko izraisa gan dažkārt pārspīlēta izsmalcinātība manierēs, gan nedrošība un biklums. Saturs daļēji balstīts personiskā pieredzē, piemēram, attiecību krīzes var būt saistītas ar veselības likstām, un viena no neparastām tēmām latviešu literatūrā ir Šveices ārstniecības kūrortu tēlojums. Vistiešāk tas attiecināms uz stāstu “Jaunā Fiūme”, kura sākotnējais variants ar nosaukumu “Veselības kalnos” tapis jau 20. gadu otrajā pusē un 1930. gada sākumā bija lasāms laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Māksliniecisku briedumu A. Eglīša proza iegūst līdz ar 30. gadu vidū publicētajiem stāstiem un novelēm, kuru centrā ir mākslinieku vide. Autors veiksmīgi sintezējis gan sava tēva, rakstnieka Viktora Eglīša, literārajās aprindās mantotos iespaidus, gan pieredzi, kas gūta kontaktos ar jauno intelektuāļu aprindām, tostarp 20. gadu pirmajā pusē uzsāktajās studijās gleznotāja Valdemāra Tones darbnīcā, bet vēlāk, no 1929. gadam līdz 1935. gadam, mācībās Latvijas Mākslas akadēmijā. A. Eglīša 20. un 30. gadu īsprozā atspoguļotas daudzveidīgas radošās darbības jomas – glezniecības, literatūras, teātra un mūzikas vide, turklāt vērojama tendence pakāpeniski paplašināt aplūkoto parādību spektru. Viens no autora pirmajiem stāstiem, kas izpelnījās plašu ievērību, ir “Maestro”, kura sižeta centrā ekstravagantais gleznotājs Samuēlis Sams un iespaidi, ko saskarsmē ar viņu gūst mākslinieks amatieris Vilibalds Vērdiņš. Kādu laiku Vērdiņš īrē istabu Sama dzīvoklī, kopj viņa darbnīcu, piedalās dažādās aktivitātēs, tajā skaitā spilgti aprakstītajā makšķerēšanas gājienā, tomēr drīz saprot, ka amata prasmes šeit neapgūs, jo gleznotājs vērību pievērš tikai pats sev. Samuēlis Sams ir viens no priekštečiem vēlāk A. Eglīša romānā “Homo Novus” izvērsti raksturotajam Salutauram. Interesi par stāstu “Maestro” pa daļai veicināja arī tas, ka autors centrālo tēlu nepārprotami balstīja dažās mākslinieka Romana Sutas personības īpatnībās, un to viņam pārmeta arī pats gleznotājs. Savos turpmākos literārajos darbos no tik tieša konkrētu personu tēlojuma A. Eglītis vairījies, sintezēdams atšķirīgu prototipu iezīmes un tēlu veidojumā vispārinot raksturīgas tendences. Stāstā “Vāravs” atklāta jauna dzejnieka vēlme pēc personības apliecinājuma, un to Jūlijs Pīpkalējs cenšas nodrošināt, pievēršot uzmanību īpaši izsmalcinātam ārējam veidolam un sevi nodēvējot par Žilu Pīpkallu. Šis literārais darbs piederīgs 30. gadu rakstniecības tendencei akcentēt personu apzināti meklēto un uzsvērto publisko tēlu, kam ar savu neparasto iedabu jāizceļas apkārtējā sabiedrībā. A. Eglītim ir svarīgi iezīmēt arī šo procesu sociālo saturu, ko viņš saista ar Jūlija Pīpkalēja paaudzes pārdzīvojumiem Pirmā pasaules karā, kuri zēnu domas no rotaļām un draiskas pārgalvības pavērš pārticības un sabiedriskas ievērības virzienā. Novelē tēlotie notikumi Žilu Pīpkallu tomēr noved pie traģiskas pašizīcināšanās, jo publicitātes nolūkos inscenētais pašnāvības mēģinājums nelaimīga pārpratuma rezultātā kļūst par realitāti. Stāstā “Fortinbrass” tēlota teātra pasaule, izceļot īsto un neīsto vērtību pretstatījumu mākslā un arī aktiera personībā. Plašākais darbs krājumā ir “Profesora Eipura orķestris”, kurā ievītas intertekstuālas atsauces uz citiem A. Eglīša īsprozas darbiem, grāmatā tādējādi veidojot vienotu māksliniecisko telpu. Šajā stāstā izvērsts atšķirīgu paaudžu attiecību tēlojums, cīņa par dominanti mākslas pasaulē, kā arī konflikts starp kompromisu ar sabiedrību un iekšēju radošu patstāvību.

Krājumā “Maestro” radīti spilgti un individualizēti tēli, kuru gaitas aizved arī uz Šveices ārstniecības kūrortiem, tomēr visbiežāk attēloto notikumu svarīgākā norises vieta ir Rīga. Nereti tās ir dažādas pulcēšanās vietas – labi pazīstamas kafejnīcas, konkrētas ielas pilsētas centrā, augstāko aprindu un arī pagrabstāva dzīvokļi. Jau kopš savām pirmajām publikācijām A. Eglītis uzskatīts par pilsētas rakstnieku, un viņa darbos autoram kopš bērnības un jaunības pazīstamā Rīga kļūst par vietu, kas tēlotajiem cilvēkiem piedāvā plašas iespējas sevis apliecinājumam. Tieši Rīgā savu karjeru tiecas veidot dzejnieks Žils Pīpkalls stāstā “Vāravs”, sevi kā pilsētai piesaistītu mākslinieku redz arī gleznotājs Samuēlis Sams “Maestro”, tāpat kā aktieris Jūlijs Vecozols stāstā “Fortinbrass”, kura personības uztvērums cieši saistīts ar viņa atveidotajām lomām Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, Prince of Denmark, 1601). Izvērsta tēlu sistēma raksturo stāstu “Profesora Eipura orķestris”, kurā autors vispārinājis svarīgākās krājuma “Maestro” tēmas, tostarp attieksmju veidošanos starp mākslu un mākslinieku, starp mākslinieku un publiku, bet īpaši izcelts pretstatījums starp mākslas korifejiem un jaunajiem māksliniekiem. Stāsta centrā ir talantīgais diriģents Ģirts Stvikšs, kurš kopā ar savas paaudzes mūziķiem izveido jaunu orķestri, lai iekarotu atzīšanu. Viņu pa daļai ideālistiskajiem centieniem pretstatīts kārtības noteicējs mūzikas pasaulē profesors Eipurs, kurš ieguvis vairākus nozīmīgus amatus, tādējādi kontrolējot mākslas procesu un koncertdzīves norisi. Šajā konfrontācijā Ģirts sākotnēji izvēlas kompromisa ceļu, bet stāsta beigās, kad no viņa novēršas arī orķestra biedri, aptver savu maldīšanos un radošo strupceļu. Stāstā tēlots arī ekstravagantais komponists, ambiciozo simfoniju autors Bricis Ķēvietis, konservatorijas rektors Pāvils Krūmīzers, vairāku laikrakstu mūzikas recenzenti, dendijs Ralfs Dekšenieks. Stāstā “Profesora Eipura orķestris” pārliecinoši iezīmējas A. Eglīša spēja savienot ikdienas epizožu atklāsmi ar plašāk izvērstu svētku ainu tēlojumu. Rakstnieka 30. gadu prozā tēloto tipu spilgtums jau pirmajās atsauksmēs salīdzināts ar Matīsa Kaudzīša un Reiņa Kaudzīša romānu “Mērnieku laiki” (1879). Mazāk niansēti A. Eglīša agrīnajā prozā ir sieviešu tēli. Tās ir noslēpumainas un valdzinošas, bet dažkārt labākajām aprindām piederīgas pašapzinīgas un valdonīgas būtnes, kas tiecas iespaidot centrālo tēlu gaitas. Spilgti izteikts šāds pretstats stāstā “Profesora Eipura orķestris”, kurā diriģenta Ģirta Stvikša simpātijas svārstās starp orķestra arfisti Moniku Silgali un ietekmīgo profesora brāļa meitu Glītu Eipuri.

Krājuma uzbūvē izmantots hronoloģiskais princips un vienlaikus uzskatāmi iezīmējas arī literāro darbu kārtojums notikumu pieaugošas daudzpusības aspektā, atsevišķas parādības tēlojumā atklājot arī laikmeta kopsakarības. Spilgti tas vērojams novelē “Profesora Eipura orķestris”, ko raksturo cīņa par ietekmes sfērām mākslas pasaulē. Stāstā sižeta veidojumā izmantota autora pieredze mākslinieku vidē, bet notikumi pārcelti uz mūzikas aprindām. Lai tās attēlotu, A. Eglītis speciāli iepazinies ar Latvijas Nacionālās operas orķestra mūziķiem; tā pati vide vēlāk aprakstīta arī A. Eglīša novelēs “Ģīmetne” (1943) un “Kazanovas mētelis” (1946). Savukārt stāstā “Fortinbrass”, kas ietverts krājumā “Maestro”, atklājas niansēts 20. un 30. gadu Latvijas teātru kopainas raksturojums, tostarp repertuāra svārstības, kas ietekmē aktieru radošās biogrāfijas.

Prozas krājumā atspoguļojas rakstnieka uzmanīgie vērojumi saistībā ar apkārtējo cilvēku ārieni, izturēšanos un valodu, kā arī spēja gūtos iespaidus iekausēt literārajos tēlos. Viena no A. Eglīša prozas stila raksturīgām iezīmēm ir detalizēti portreti, kuru veidojumā izmantota arī latviešu klasiskā modernisma glezniecības pieredze, piemēram, ekspresionismam un kubismam raksturīgā formu deformācija, atsevišķu detaļu izcēlums un to pārspīlējums. Par stila vienības meklējumiem liecina arī paša autora veidotais krājuma vāks. A. Eglīša pirmajos darbos spilgtie tēlu portretējumi dažkārt vēl uztverami kā pašvērtība, ka var arī aizkavēt sižeta plūdumu. Īpatnējs stila akcents ir fantastiskie sapņi, kas tēlu domās atklāj dažādas iespējamības. Tomēr stāsti uzskatāmi atklāj rakstnieka izcilo rūpību un apzināto vēlmi izkopt savu māksliniecisko izteiksmi, veidot savdabīgu prozas ritmu. Atsauksmēs uzsvērts, ka tieši prozā A. Eglīša debija ir vispārliecinošākā. Daudz pieminēti arī konkrēti literārie avoti, ko viņš studējis, to vidū ir antīkie autori Marciāls (Martial) un Apulejs (Lucius Apuleius), itāliešu renesanses novelists Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio), spāņu prozaiķis Migels de Servantess (Miguel de Cervantes Saavedra), franču reālists Onorē de Balzaks (Honoré de Balzac), ukraiņu rakstnieks Nikolajs Gogolis (Микола Васильович Гоголь). Raksturīga A. Eglīša darbu iezīme ir intelektuāla ironija, rakstnieka vēstījums ir pārpilns ar jēdzieniem, kas daudz lietoti ikvienas parādības detalizētā aprakstā, vai tā būtu biljarda spēle vai glezniecība, makšķerēšana vai medicīnisku izmeklējumu ierīces.

Krājums “Maestro” 1936. gadā publicēts apgādā “Valters un Rapa”. Tas tika recenzēts periodikā (nozīmīgāko recenziju autori ir Vilis Cedriņš, Jānis Kadilis un citi) un kļuva par diskusiju objektu inteliģences aprindās. Īpaši uzsvērta A. Eglīša teicamā literārā izglītība, šajā ziņā norādot arī uz ģimenē gūto pieredzi un pieminot rakstnieka tēvu V. Eglīti kā nozīmīgu 20. gs. sākuma modernās latviešu kultūras veidotāju. Kritikā uzsvērts, ka A. Eglīša prozai raksturīgs ironijas un groteskas izmantojums; rakstnieks tiecies iet vidusceļu starp savām iekšējām ētiskajām prasībām, kādas jāizvirza māksliniekam un cilvēkam, un laikmetīgās vides rīcību, kas bieži vien ir pretrunā ar šo ideālu. 2000. gadā A. Eglīša krājums “Maestro” atkārtoti izdots apgādā “Zinātne”.  

Stāsts “Maestro” ir viens no jaunās paaudzes autoru nozīmīgākajiem pieteikumiem 30. gadu latviešu rakstniecībā, un prozas attīstībā te līdzās A. Eglītim īpaši izceļams Eriks Ādamsons, ar kuru šajā laikā A. Eglītim veidojās cieši literārie kontakti. 30. gadu otrajā pusē publicētie abu autoru īsprozas krājumi, A. Eglīša “Maestro” un Erika Ādamsona “Smalkās kaites” (1937) latviešu literatūrā ievada t. s. "smalko kaišu" tematiku, kas cieši saistīta ar modernās pilsētas tēlojumu. 30. gadu prozā izstrādātie paņēmieni lielā mērā noteica A. Eglīša vēlākās daiļrades īpatnības. Trimdas periodā viņš bija viens no ražīgajiem autoriem, pievēršoties arī lielākas formas darbiem, galvenokārt romāniem. 

Stāstu “Profesora Eipura orķestris” A. Eglītis 1943. gadā pēc Latvijas Nacionālā (toreizējā Rīgas dramatiskā) teātra dramaturga Jūlija Rozes ierosinājuma pārveidoja lugā “Kosma konfirmācija”. Lugas iestudēšana un izrādīšana sākotnēji tika aizliegta, un teātra direkcija atdeva lugu autoram. A. Eglītis savu darbu iesniedza Dailes teātra vadītājam Eduardam Smiļģim, un pēc oficiālas atļaujas saņemšanas lugas pirmizrāde (ar pārveidotu nosaukumu “Kosma simfonija”) Dailes teātrī notika 1943. gada 16. decembrī. Uzveduma režiju veidoja Kārlis Veics, tajā piedalījās aktieri Ēvalds Valters, Artūrs Filipsons, Arveds Mihelsons, Luijs Šmits, Kārlis Veics, Kārlis Pabriks, Reinis Birzgalis, Arturs Dimiters, Hermanis Vazdiks un citi. 1944. gadā luga “Kosma konfirmācija” izdota grāmatā “Zelta Ābeles” apgādā ar Veronikas Janelsiņas ilustrācijām. Vēlāk tā izrādīta latviešu trimdas teātros Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā. Pēc A. Eglīša stāsta “Maestro” motīviem režisors Pēteris Krilovs 1990. gadā veidoja tāda paša nosaukuma spēlfilmu, titullomā aktieris Eduards Pāvuls.