Īsprozas krājumā publicētie A. Eglīša stāsti atklāj raksturīgas 20. gs. 20. un 30. gadu neatkarīgās Latvijas sabiedrības iezīmes. Rakstnieks galvenokārt tēlojis šī laikmeta inteliģenci un ekonomiski aktīvo sociālo virsslāni. Literārajos darbos atspoguļotajās norisēs atklājas autoram pazīstamo aprindu rūpīgs vērojums. Centrālās personas visbiežāk ir rakstnieka vienaudži, kuri atrodas savas patstāvības meklējumu un apliecinājuma procesā. Raksturīgs sižeta motīvs ir jaunu cilvēku romantisko attiecību veidošanās un ar tām saistītie pārdzīvojumi, ko izraisa gan dažkārt pārspīlēta izsmalcinātība manierēs, gan nedrošība un biklums. Saturs daļēji balstīts personiskā pieredzē, piemēram, attiecību krīzes var būt saistītas ar veselības likstām, un viena no neparastām tēmām latviešu literatūrā ir Šveices ārstniecības kūrortu tēlojums. Vistiešāk tas attiecināms uz stāstu “Jaunā Fiūme”, kura sākotnējais variants ar nosaukumu “Veselības kalnos” tapis jau 20. gadu otrajā pusē un 1930. gada sākumā bija lasāms laikrakstā “Latvijas Kareivis”. Māksliniecisku briedumu A. Eglīša proza iegūst līdz ar 30. gadu vidū publicētajiem stāstiem un novelēm, kuru centrā ir mākslinieku vide. Autors veiksmīgi sintezējis gan sava tēva, rakstnieka Viktora Eglīša, literārajās aprindās mantotos iespaidus, gan pieredzi, kas gūta kontaktos ar jauno intelektuāļu aprindām, tostarp 20. gadu pirmajā pusē uzsāktajās studijās gleznotāja Valdemāra Tones darbnīcā, bet vēlāk, no 1929. gadam līdz 1935. gadam, mācībās Latvijas Mākslas akadēmijā. A. Eglīša 20. un 30. gadu īsprozā atspoguļotas daudzveidīgas radošās darbības jomas – glezniecības, literatūras, teātra un mūzikas vide, turklāt vērojama tendence pakāpeniski paplašināt aplūkoto parādību spektru. Viens no autora pirmajiem stāstiem, kas izpelnījās plašu ievērību, ir “Maestro”, kura sižeta centrā ekstravagantais gleznotājs Samuēlis Sams un iespaidi, ko saskarsmē ar viņu gūst mākslinieks amatieris Vilibalds Vērdiņš. Kādu laiku Vērdiņš īrē istabu Sama dzīvoklī, kopj viņa darbnīcu, piedalās dažādās aktivitātēs, tajā skaitā spilgti aprakstītajā makšķerēšanas gājienā, tomēr drīz saprot, ka amata prasmes šeit neapgūs, jo gleznotājs vērību pievērš tikai pats sev. Samuēlis Sams ir viens no priekštečiem vēlāk A. Eglīša romānā “Homo Novus” izvērsti raksturotajam Salutauram. Interesi par stāstu “Maestro” pa daļai veicināja arī tas, ka autors centrālo tēlu nepārprotami balstīja dažās mākslinieka Romana Sutas personības īpatnībās, un to viņam pārmeta arī pats gleznotājs. Savos turpmākos literārajos darbos no tik tieša konkrētu personu tēlojuma A. Eglītis vairījies, sintezēdams atšķirīgu prototipu iezīmes un tēlu veidojumā vispārinot raksturīgas tendences. Stāstā “Vāravs” atklāta jauna dzejnieka vēlme pēc personības apliecinājuma, un to Jūlijs Pīpkalējs cenšas nodrošināt, pievēršot uzmanību īpaši izsmalcinātam ārējam veidolam un sevi nodēvējot par Žilu Pīpkallu. Šis literārais darbs piederīgs 30. gadu rakstniecības tendencei akcentēt personu apzināti meklēto un uzsvērto publisko tēlu, kam ar savu neparasto iedabu jāizceļas apkārtējā sabiedrībā. A. Eglītim ir svarīgi iezīmēt arī šo procesu sociālo saturu, ko viņš saista ar Jūlija Pīpkalēja paaudzes pārdzīvojumiem Pirmā pasaules karā, kuri zēnu domas no rotaļām un draiskas pārgalvības pavērš pārticības un sabiedriskas ievērības virzienā. Novelē tēlotie notikumi Žilu Pīpkallu tomēr noved pie traģiskas pašizīcināšanās, jo publicitātes nolūkos inscenētais pašnāvības mēģinājums nelaimīga pārpratuma rezultātā kļūst par realitāti. Stāstā “Fortinbrass” tēlota teātra pasaule, izceļot īsto un neīsto vērtību pretstatījumu mākslā un arī aktiera personībā. Plašākais darbs krājumā ir “Profesora Eipura orķestris”, kurā ievītas intertekstuālas atsauces uz citiem A. Eglīša īsprozas darbiem, grāmatā tādējādi veidojot vienotu māksliniecisko telpu. Šajā stāstā izvērsts atšķirīgu paaudžu attiecību tēlojums, cīņa par dominanti mākslas pasaulē, kā arī konflikts starp kompromisu ar sabiedrību un iekšēju radošu patstāvību.