Kalsns augums un seja, asi veidoti vaibsti, dzeļošas acis, īpatnēja, tembrāli bagāta balss – Luijs Šmits bija ļoti savdabīgs, intelektuāls aktieris ar apbrīnojamu spēju ārēji un iekšēji mainīties uz skatuves. Viņš bija spilgts raksturlomu tēlotājs ar spēcīgu iekšējo temperamentu un izteiktu individualitāti. L. Šmits strādāja elastīgi, aizrautīgi, plašā diapazonā, labprāt improvizēja un brīvi iekļāvās jebkurā žanrā. Aktierim bija raksturīga iztēle, formas izjūta un patiesīgums, suģestējot ar sava pārdzīvojuma spēku un pievēršot lielu uzmanību runas ritmam.
Satura rādītājs
Izcelšanās un izglītība
L. Šmita tēvs Jānis Šmits strādāja Rīgas Vagonu rūpnīcā, māte Adelīna Elizabete Hanzena mazgāja veļu. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Strenčiem, kur tēvs strādāja par linu šķirotāju pie vietējā uzņēmēja; tur aktieris pavadīja bērnību. Viņš mācījās Strenču pilsētas pamatskolā (1915–1921), bet 1922. gadā devās uz Rīgu, kur mācījās Rīgas 4. vidusskolā (1922–1924), kuru nepabeidza. Paralēli skolai L. Šmits sāka apmeklēt Zeltmata vadītos Latvju dramatiskos kursus (1923–1926), kā arī strādāja gadījuma darbus. Pēc tam aktieris iestājās Tautas augstskolas dramatiskajā studijā (1926–1927).
L. Šmits bija precējies ar Rīgas Strādnieku teātra un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Jaunatnes teātra aktrisi Lūciju Baumani (meita mākslas zinātniece Edvarda Šmite, dēls Jānis Šmits, mazdēls režisors Gatis Šmits) un Latvijas Nacionālā un Dailes teātra aktrisi Eiženiju Kaldovsku (dēls Indriķis Šmits).
Profesionālā darbība teātrī, nozīmīgākās lomas
Kā aktieris L. Šmits sāka savu darbību Rīgas Strādnieku teātra izrādēs. Šajā laikā aktieris arī izvēlējās nomainīt savu vārdu uz Luiju. Teātrī kā režisori strādāja Jānis Zariņš un Krievu drāmas teātra aktieris un režisors Jurijs Jurovskis (Юрий Ильич Юровский). Strādnieku teātra izrādēm bija raksturīgs īpašs skatuviskās izteiksmes veids, teātris bija sociāli politisks un sabiedriski aktīvs, tā repertuārā bija galvenokārt sava laika latviešu un ārzemju dramaturģija, veidojot ekspresionisma virzienā tendētus uzvedumus un iestudējot progresīvas lugas. Pirmā L. Šmita loma bija 2. Melnais kungs Georga Kaizera (Friedrich Carl Georg Kaiser) lugā “Gāze” (Gas, 1926, rež. J. Zariņš). Nozīmīgas aktiera lomas bija Kebiss Ernsta Tollera (Ernst Toller) lugā “Katlu ugunis” (Feuer aus den Kesseln, 1931, rež. J. Jurovskis), Prosniks Frīdriha Volfa (Friedrich Wolf) “Ciankālijā” (Cyankali, 1932, rež. J. Zariņš), rūpnīcas strādnieks Vasilijs Novikovs Vladimira Kiršona (Владимир Михайлович Киршон) lugā “Sliedes dun” (Рельсы гудят, 1929, J. Jurovskis). Aktierim netipiska loma bija sirsnīgais, skaidrais Antiņš Raiņa “Zelta zirgā” (1927, rež. J. Zariņš). Tomēr visspilgtākais aktiera šajā laikā radītais tēls bija Katlakalna vecītis Dunduriņš Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) operetes “Perikola” (La Périchole) Valda Grēviņa latviskotajā variantā “Ju-ju” (1932, rež. J. Jurovskis). Katlakalna vecītis sajūsmināja skatītājus, apspēlējot izrādes tekstu ar saviem dzēlīgajiem komentāriem, komentējot gan uz skatuves notiekošo, gan attiecīgās dienas avīzē izlasītās aktualitātes dialogā ar Edgara Zīles konferansjē. Kad teātra darbībā iejaucās policija, aizliedzot Katlakalna vecītim izteikties, L. Šmits parādījās uz skatuves būrī ar mutei priekšā pieliktu priekškaramo atslēgu. Vairākas nozīmīgas aktiera lomas tika nospēlētas Andreja Upīša lugās: Jānis Robežnieks drāmā “1905” (1929, rež. J. Zariņš), Artūrs Klēbergs “Peldētājā Zuzannā” (1931, rež. Olga Bormane), Teodors “Zirneklī” (1931, rež. J. Jurovskis), Uga Jakstiņš “Ziņģu Ješkas uzvarā” (1933, rež. O. Bormane). Aktiera izteiksmes līdzekļos bija visas komiskā nianses: komēdija, satīra, šaržs, groteska, hiperbola, taču L. Šmita tēlu veidojums vienmēr izrietēja no iekšējās darbības. Strādnieku teātrī L. Šmits bija viens no vadošajiem aktieriem līdzās E. Zīlem un Hermanim Vazdikam, nostrādājot šajā teātrī astoņas sezonas un trenējot izrunu, kā arī tēla darbības mērķtiecību.
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Strādnieku teātris tika slēgts. 1934./35. gada sezonu L. Šmits pavadīja jaundibinātajā Rīgas Mazajā teātrī, kur aktiera nozīmīgākā loma bija Krustiņš Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1935, rež. Alfrēds Zommers). Spilgtas lomas bija Bumbieris Edvarta Vulfa komēdijā “Svētki Skangalē” (1934, rež. A. Zommers), Mantrausis R. Blaumaņa “Ļaunajā garā” (1934, rež. A. Zommers), Rubenis E. Vulfa lugā “Tapiņa atgriešanās” (1935, rež. A. Zommers). 1935. gada rudenī L. Šmits sāka spēlēt Latvijas Nacionālajā teātrī. Šajā laikā nospēlētajās lomās spilgti izpaudās aktiera improvizācijas azarts, radot dažādus groteskus tipus. L. Šmits bija Joske R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1935, rež. Alfreds Amtmanis-Briedītis), Kapteinis Viļa Lāča “Senču aicinājumā” (1935, rež. Alfrēds Alksnis), Greifenšteins Jēkaba Zeibolta darbā “Dullais barons Bunduls” (1935, rež. A. Amtmanis-Briedītis), Dzērvene Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Daudz trokšņa par neko” (“Liela brēka, maza vilna”, Much Ado About Nothing, 1937, rež. Jānis Lejiņš), Parbus Raiņa “Indulī un Ārijā” (1938, rež. J. Zariņš), Lapsa R. Blaumaņa lugā “Ļaunais gars” (1939, rež. A. Amtmanis-Briedītis), Žaks Mārtiņa Zīverta lugā “Cilvēks grib dzīvot” (1939, rež. J. Zariņš).
Latvijas Nacionālajā teātrī aktieris strādāja piecus gadus – līdz 1940. gadam, kad pēc bijušā Strādnieku teātra kolēģa un LPSR Dailes teātra direktora Leonīda Leimaņa aicinājuma pārgāja uz Dailes teātri. Savus nozīmīgākos tēlus aktieris radīja režisora Eduarda Smiļģa vērienīgajos iestudējumos un ar savu spilgto formas izjūtu un sulīgo humoru bija īstens E. Smiļģa aktieris. L. Šmita aktierspēlē traģiskais sadzīvoja ar komisko vecā dārznieka Bumbiera lomā E. Vulfa komēdijā “Svētki Skangalē” (1943, insc. E. Smiļģis) – šo lomu aktieris spēlēja jau Rīgas Mazajā teātrī. Skaista loma L. Šmitam bija Spartaka tuvākais draugs un līdzgaitnieks Metrobijs A. Upīša “Spartakā” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Emīls Mačs).
L. Šmitam nācās pārņemt vairākas no lomām, kurās iepriekš bija darbojies Augusts Mitrēvics, kurš bija devies trimdā, taču L. Šmits arvien mēģināja atrast šajos tēlos savas interpretācijas nianses. Aktierim bija raksturīga precīza iekšējā darbība un laba intuīcija, kas palīdzēja ātri uztvert tēla būtību. Viņš varēja vienā vakarā spēlēt komisku, otrā – dziļi traģisku lomu, radot kontrastainus tēlus. L. Šmita lomās bija nianšu gradācija – gan smalku psiholoģisku norišu tēlojums, gan galēji saasināta satīra, farss un pat groteska. Spilgts tēls bija pašapzinīgais sardzes priekšnieks Dzērvene V. Šekspīra komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) duetā ar Arveda Mihelsona Ķīseli. Aktieris radīja sulīgus raksturus, cilvēkus ar sakāpinātām rakstura īpašībām: Hļestakovu Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь-Яновский) “Revidentā” (Ревизор, 1941, rež. Kārlis Veics), popu Pavļinu Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs), Spicinu Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) “Dubrovskī” (Дубровский, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Malvolio V. Šekspīra komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1951, rež. F. Ertnere, Marga Tetere, Osvalds Krēsliņš), skopuli Pļuškinu N. Gogoļa darbā “Mirušās dvēseles” (Мёртвые души, 1952, rež. E. Smiļģis, F. Ertnere), Šmagu Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Bez vainas vainīgie” (Без вины виноватые, 1950, rež. F. Ertnere), artistiski atraisīto Podhaļuzinu A. Ostrovska “Pašu ļaudis – gan izlīgsim” (Свои люди – сочтёмся, 1951, rež. E. Mačs), mefistofelisko kārdinātāju Ivanu Ivanoviču Nāzima Hikmeta (Nâzım Hikmet Ran) darbā “Bija vai nebija Ivans Ivanovičs?” (İvan İvanoviç Var mıydı, Yok muydu?, 1956, insc. E. Smiļģis, rež. Venta Vecumniece), baiso fanātiķi Krīvu Aspazijas “Vaidelotē” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).
Viena no spilgtākajām aktiera lomām bija tautas nodevējs Kangars Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). L. Šmita atveidojumā tas bija plašā izteiksmības diapazonā radīts tēls, kurā apvienojās visgalējākās un pretrunīgākās cilvēciskās jūtas – no kaislas mīlestības pret Spīdolu līdz smacējošam naidam un atriebei. L. Šmita Kangars bija viltīgs un gudrs, savā zemiskumā galējs, spēcīgs raksturs, līdz simbolam kāpināts tēls. Spoža veiksme bija Videkrana loma A. Upīša lugā “Ziedošais tuksnesis” (rež. E. Smiļģis, 1957), kur kontrastainās komēdijas krāsās iezīmējās traģikomiskā, naivā ticība ārēji spožajai dzīvei. L. Šmita komika vienmēr izauga no konkrēta cilvēka rīcības konkrētos apstākļos, veidojot tēlus ārēji striktā zīmējumā ar absolūtu iekšēju patiesīgumu.
Smalks dvēseles psihologs un gudrs, iejūtīgs dzīves filozofs bija L. Šmita mūks Lorenco V. Šekspīra “Romeo un Džuljetā” (Romeo and Juliet, 1953, rež. E. Smiļģis). Nesavtīga mīlestība pret māsām izpaudās Čebutikinā Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951, rež. F. Ertnere). Nozīmīgas lomas bija Kareņins Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), pulkvedis Pikerings Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Pigmalionā” (Pygmalion, 1951, rež. M. Tetere), Mikus tēvs R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1954, rež. E. Smiļģis), viltīgais augļotājs Oksenstjerns M. Zīverta “Minhauzena precībās” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece), Brūbijas mācītājs Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Polonijs V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1959, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Nikolajs Bolkonskis Ļ. Tolstoja romāna “Karš un miers” (Война и мир) dramatizējumā (1960, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, N. Vētra-Muižniece), Francis Jozefs I Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Šveikā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, L. Šmits), Klausnieks Raiņa “Iljā Muromietī” (1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Aktiera tēli atdzīvināja izrādi, un viņš vienmēr bija pamanāms arī epizodiskajās lomās.
Luijs Šmits Oksenstjerna lomā un Ēvalds Valters Jukuma lomā iestudējumā “Minhauzena precības”. 1958. gads.
Aizejot pensijā 57 gadu vecumā, L. Šmits pavisam pārtrauca spēlēt teātrī. Pēc tam viņš piedalījās radio ierakstos, televīzijas uzvedumos un filmu uzņemšanā. L. Šmits daudz darbojās kino dublāžās, ieskaņojot filmas latviešu valodā, ātri uztverot lomas tēlotāja domāšanas veidu un nepieciešamo runas ritmu.
Kārlis Pabriks Henrija Higinsa lomā un Luijs Šmits pulkveža Pikeringa lomā izrādē “Pigmalions”. 1951. gads.
Luijs Šmits Alekseja Kareņina lomā izrādē “Anna Kareņina”. 1949. gads.
Luijs Šmits Kangara lomā Raiņa lugā “Uguns un nakts”. 1947. gads.
Luijs Šmits Podhaļuzina lomā un Ērika Ferda Ļipočkas lomā iestudējumā “Pašu ļaudis – gan izlīgsim”. 1951. gads.
Luijs Šmits Šmaga lomā un Kārlis Pabriks Ņezmamova lomā iestudējumā “Bez vainas vainīgie”. 1950. gads.
Luijs Šmits Ivana Ivanoviča lomā iestudējumā “Bija vai nebija Ivans Ivanovičs?”. 1956. gads.
Milda Klētniece Džuljetas lomā un Luijs Šmits Lorenco lomā iestudējumā “Romeo un Džuljeta”. 1953. gads.
Luijs Šmits Raiņa lomā iestudējumā “Raiņa jaunība”. 1948. gads.
Luijs Šmits Pontes lomā iestudējumā “Poēma par vētru”. 1960. gads.
Kino lomas
L. Šmita īpatnējā aktieriskā savdabība ļāva viņam radīt spilgtus tēlus kino: skolotāju Vītolu (“Mājup ar uzvaru”, 1947, režisors Aleksandrs Ivanovs, Александр Гаврилович Иванов), Druķi (“Uz jauno krastu”, 1955, rež. Leonīds Lukovs, Леонид Давидович Луков), Kritiķi (“Cēloņi un sekas”, 1956, rež. Varis Krūmiņš), Cepurīti (““Tobago” maina kursu”, 1965, rež. Aleksandrs Leimanis). Savas nozīmīgākās kino lomas L. Šmits nospēlēja pie režisora L. Leimaņa, kurš aktieri filmēja visās savās filmās. Aktieris bija vecais Upmalis (“Nauris”, 1957), Miķelis Grēve (“Šķēps un roze”, 1959), Teteris (“Kapteinis Nulle”, 1964), Kalnkājas kungs (“Pie bagātās kundzes”, 1969). Filmā “Purva bridējs” (1966) režisors pat īpaši L. Šmitam izdomāja tēlu, kāda R. Blaumaņa darbā nav – aktieris bija Edgara tēvs.
Valsts un sabiedrības novērtējums, apbalvojumi
Padomju okupācijas laikā aktieris saņēma LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1947), LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1956), II Baltijas republiku un Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas kinofestivālā Rīgā balvu par labāko vīriešu lomas atveidojumu (Miķelis Grēve filmā “Šķēps un roze”, 1960).
Multivide
Luijs Šmits. Rīga, 20. gs. 60. gadi.
Kārlis Pabriks Henrija Higinsa lomā un Luijs Šmits pulkveža Pikeringa lomā izrādē “Pigmalions”. 1951. gads.
Luijs Šmits Alekseja Kareņina lomā izrādē “Anna Kareņina”. 1949. gads.
Luijs Šmits Kangara lomā Raiņa lugā “Uguns un nakts”. 1947. gads.
Luijs Šmits Oksenstjerna lomā un Ēvalds Valters Jukuma lomā iestudējumā “Minhauzena precības”. 1958. gads.
Luijs Šmits Podhaļuzina lomā un Ērika Ferda Ļipočkas lomā iestudējumā “Pašu ļaudis – gan izlīgsim”. 1951. gads.
Luijs Šmits Šmaga lomā un Kārlis Pabriks Ņezmamova lomā iestudējumā “Bez vainas vainīgie”. 1950. gads.
Luijs Šmits Ivana Ivanoviča lomā iestudējumā “Bija vai nebija Ivans Ivanovičs?”. 1956. gads.
Milda Klētniece Džuljetas lomā un Luijs Šmits Lorenco lomā iestudējumā “Romeo un Džuljeta”. 1953. gads.
Luijs Šmits Raiņa lomā iestudējumā “Raiņa jaunība”. 1948. gads.
Luijs Šmits Pontes lomā iestudējumā “Poēma par vētru”. 1960. gads.