Smalki sejas vaibsti, izteiksmīga balss un augums, šarms un vīrišķīga stāja, spēles vieglums un artistiska atraisītība, skaists balss tembrs H. Vazdiku padarīja piemērotu gan mīlētāju un varoņlomām, gan arī spilgtām raksturlomām. Viņš bija emocionāls, jūtīgs aktieris, kuru raksturoja stingrs pamatīgums, labestība un humors gan uz skatuves, gan dzīvē. H. Vazdiks prata veidot lomu patstāvīgi un tika ļoti cienīts kā partneris, kurš nekad saspēlē neizcēla sevi. Psiholoģiski niansēts tēla raksturojums un analīze, kā arī izkoptā meistarība ļāva aktierim organiski veidot tēla dzīvi, radot pārliecinošus, spilgtus tēlus.

H. Vazdika tēvs Jūlijs bija drāšu fabrikas strādnieks. Māte Lība gāja bojā 1918. gadā, un tēvs apprecējās otrreiz. H. Vazdiks nepabeidza vidusskolu, sāka mācīties atslēdznieka amatu, kā arī spēlēt teātri pašdarbnieku pulciņā. Sākot strādāt Liepājas Jaunajā teātrī par statistu, viņš pārveidoja savu vārdu Ermans par Hermani. 1923. gadā H. Vazdiks kļuva par Liepājas Tautas augstskolas dramatiskās studijas audzēkni. Par pedagogiem studijā strādāja Ēvalds Valters, Olga Bormane un Jānis Zariņš, kurš Maskavā Pirmā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados bija apguvis Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) metodi, ko izmantoja darbā ar studistiem, un kuram bija liela ietekme uz jauno aktieri.

Nepabeidzis studiju, H. Vazdiks devās uz Rīgu, kur strādāja dažādus amatnieku darbus. Viņš iestājās Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos, bet jau pēc pussemestra pārgāja uz Tautas augstskolas dramatisko studiju, kur bija pārnācis strādāt J. Zariņš. Mācību laikā H. Vazdiks piedalījās dzejas kompozīciju uzvedumos.

H. Vazdiks bija precējies ar aktrisi Vilmu Lasmani. Viņu bērni ir aktieri Uldis Vazdiks un Ilze Vazdika.

Jaunais aktieris tika iesaukts obligātajā dienestā Latvijas armijā. 1929. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Strādnieku teātrī. Tajā H. Vazdiks spēlēja dažādus strādniekus, matrožus, šoferus, mācoties atklāt tēla dzīvi un iekšējo pasauli. Nozīmīga loma bija matrozis Reihpīčs Ernsta Tollera (Ernst Toller) lugā “Katlu ugunis” (Feuer aus den Kesseln, 1931, rež. Jurijs Jurovskis, Юрий Ильич Юровский) – viens no kara flotes matrožu sacelšanās organizatoriem, kurš tiek notiesāts uz nāvi. Pēc šīs lomas aktierim tika uzticēti nopietnāki skatuves uzdevumi. Arī viņa matrozis Jerko Sisgovičs Frīdriha Volfa (Friedrich Wolf) lugā “Kataras matroži” (Die Matrosen von Cattaro, 1932, rež. J. Jurovskis) bija pārgalvīgs, jauneklīgas sirsnības pārpilns cīnītājs. Aktiera raksturotāja talants izpaudās ar sulīgu satīru atveidotajā svētulīgi liekulīgā dzīves baudītāja mācītāja Krauzes lomā Andreja Upīša darba “Stāsti par mācītājiem” inscenējumā (1932, rež. O. Bormane).

Pēc 1934. gada 15. maijā Kārļa Ulmaņa apvērsuma teātris tika likvidēts. H. Vazdiks devās uz Daugavpili un vairākus gadus strādāja Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. Intensīvā darbā H. Vazdiks kļuva par teātra premjeru, nospēlējot galvenās lomas latviešu klasikas darbos. Režisora Jāņa Kļavas iestudētajos Raiņa darbos viņš bija Viktors Heils lugā “Mīla stiprāka par nāvi” (1936) un Gatiņš lugā “Pūt, vējiņi!” (1936). H. Vazdika Krustiņš Rūdolfa Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1935, rež. Bernhards Priedītis) bija šaubu mākts jauns cilvēks, kurš meklēja izeju no paša radītā strupceļa, bet viņa Edgars R. Blaumaņa lugā “Ugunī” (1937, rež. Alfrēds Vāvere) – lepns, vienlaicīgi stiprs un vājš. Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī spēlēja arī jaunā aktrise Vilma Lasmane, kura kļuva par H. Vazdika sievu.

1938. gadā H. Vazdiks devās atpakaļ uz Rīgu un spēlēja Dailes teātra Mazajā ansamblī. Viņš bija Mārtiņš R. Blaumaņa lugā “No saldenās pudeles” (1938, rež. Nikolajs Krauklis), kā arī Dūdars R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1939, rež. Felicita Ertnere). Vislielākos panākumus aktierim atnesa omulīgā, nedaudz tūļīgā Didža loma Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1938, rež. Voldemārs Pūce). 1940. gadā H. Vazdiku uzaicināja pievienoties Dailes teātrim. Arī Vilma Lasmane 1939. gadā sāka spēlēt Dailes teātra Mazajā ansamblī, tad tika pieņemta Dailes teātrī, un abi Dailes teātrī daudz spēlēja izrādēs kopā. Vēlāk viņiem pievienojās arī abu bērni Ilze un Uldis Vazdiki.

Padomju okupācijas laikā pirmā loma Dailes teātrī H. Vazdikam bija krievu muižnieks, soda ekspedīcijas dalībnieks Pāvels Sergejičs A. Upīša drāmā “1905.” (1940, rež. Nikolajs Mūrnieks). Savukārt nozīmīgākais darbs pirmajā sezonā bija Antiņa loma Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1940, rež. Eduards Smiļģis).

Otrā pasaules kara beigās Vazdiku ģimene devās uz Kurzemi, bet pēc kara beigām, atjaunojoties padomju okupācijai, atgriezās Rīgā. Pirmā nozīmīgākā loma pēckara gados H. Vazdikam bija sulīgās krāsās, ar plašiem žestiem un labdabīgu humoru atveidotais Didzis Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1945, insc. F. Ertnere, Marga Tetere, rež. Emīls Mačs) – apaļš, atjautīgs, pārgalvīgi dzīvespriecīgs, šis tēls mākslinieciskās iedarbības un spilgtuma ziņā nostājās līdzās galvenajiem tēliem. Didža lomu vēlāk aktieris spēlēja ilgus gadus vairākkārt atjaunotajā iestudējumā (1953, rež. F. Ertnere; 1955, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

20. gs. 40. gadu beigas un 50. gadi H. Vazdikam bija bagāti lomām. Viņš bija psiholoģiski komplicētais Tjatins Maksima Gorkija (Максим Горький, Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs), Kutuzovs Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis), Aizkrauklis Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Nozīmīgas lomas bija aizrautīgais Figaro Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) lugā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, M. Tetere), iekšēja nemiera pilnais barons Tuzenbahs Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugā “Trīs māsas” (Три сестры, 1951; 1959, atj., rež. F. Ertnere), dzīves apbružātais Marts Daugavietis Gunāra Priedes lugā “Jaunākā brāļa vasara” (1955, rež. Pēteris Pētersons), elegantais, vīrišķīgi pievilcīgais, cilvēciski siltais Vronskis Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere) inscenējumā.

H. Vazdikam nācās daudz spēlēt pozitīvos varoņus tā laika padomju dramaturģijā: partijas sekretārus, rūpnīcu direktorus, kolhozu priekšsēdētājus, padomju armijas virsniekus. Šajās lomās teātris izmantoja aktiera cilvēciskās īpašības – godprātību, labestīgo savaldību, patīkamo cilvēcisko būtību. H. Vazdikam tika uzticēta arī Ļeņina loma Vsevoloda Višņevska (Всеволод Витальевич Вишневский) lugā “Neaizmirstamais 1919.” (Незабываемый 1919-й, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Aktierim labi padevās arī raksturlomas un komiskās lomas, kurās viņš labprāt improvizēja un kurās izpaudās viņa tehniskā meistarība. Viņa Čičikovs Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь-Яновский) darbā “Mirušās dvēseles” (Мёртвые души, 1952, rež. E. Smiļģis, F. Ertnere) bija galants un veikls blēdīšanās meistars, enerģisks un darbīgs mirušo dvēseļu uzpircējs. Sulīgi tverts, veselīgā humorā kūsājošs bija H. Vazdika kolhoza priekšsēdētājs Aiše Ventas Vīgantes lugā “Pēter, kur tavi dēli?” (1965, rež. F. Ertnere). Improvizācijas spēju aktieris apliecināja Džozefa Helivela lomā Džona Prīstlija (John Boynton Priestley) komēdijā “Vai esam precēti?” (When We Are Married, 1957, rež. F. Ertnere).

Nozīmīgas lomas bija Kutuzovs Ļ. Tolstoja romāna “Karš un miers” (Война и мир, 1960, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Nora Vētra-Muižniece) dramatizējumā, Dovres vecis Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), ārēji elegantais, bet iekšēji gļēvais un bezatbildīgais Bīdermaņa kungs Maksa Friša (Max Rudolf Frisch) lugā “Godavīrs un dedzinātāji” (Biedermann und die Brandstifter, 1965, rež. P. Pētersons). Aiz raupjās čaulas traģiska būtība bija jaušama H. Vazdika Tarda kungā Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) lugā “Mežone” (La Sauvage, 1966, rež. P. Pētersons). Daudz pieredzējuša cilvēka garīgais spēks izpaudās vecā dārznieka Bumbiera lomā Edvarta Vulfa komēdijā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere).

Viena no nozīmīgākajām H. Vazdika lomām radošā mūža nogalē bija mierīgais, labsirdīgais Mikus tēvs R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1983, rež. Varis Vētra). Spilgta loma bija hameleoniskais Foma Fomičs Opiskins Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) darba “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” (Село Степанчиково и его обитатели, 1978, insc. Arnolds Liniņš) inscenējumā – loma tika veltīta aktiera 70. dzimšanas dienai. Tas bija sarežģīts tēls – vitāli temperamentīgs blēdis, kurš citu cilvēku godīgumu izmantoja savā labā, un aktieris lomas raksturojumam izmantoja bagātas krāsas. H. Vazdika pēdējā loma bija Sāgu teicējs Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1993, rež. Harijs Liepiņš).

Starp H. Vazdika kino lomām jāmin Roberts Kļava (“Zvejnieka dēls”, 1940, rež. Vilis Jānis Lapenieks), Ērmanis (“Mājup ar uzvaru”, 1947, rež. Aleksandrs Ivanovs, Александр Гаврилович Иванов), celtnieks (“Šķēps un roze”, 1959, rež. Leonīds Leimanis), Jāņa tēvs (“Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!”, 1966, rež. Rolands Kalniņš), Mikulānu Vilis (“Dunduriņš”, 1974, rež. Boļeslavs Ružs), Augusts Bīlenšteins (“Dzīvīte”, 1989, rež. Aivars Freimanis).

Padomju okupācijas laikā H. Vazdiks saņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1956), kā arī LPSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1976).