Ilzes Vazdikas aktrises biogrāfijas sākumu iezīmēja liriskās varones, taču pilnskanīgi viņas talants atklājās un atplauka sulīgās, košās raksturlomās, kurās izpaudās aktrises formas, stila un humora izjūta. Artistiskums, konkrētība, dabas dotā organika un nopietnā attieksme pret savu darbu I. Vazdiku padarīja par īstu komēdijas meistari un oriģinālu raksturkomiķi, radot pārliecinošas un spilgtas lomas. Līdzās komiskajiem tēliem aktrises plašais talanta diapazons ļāva radīt arī dramatiskas un traģiskas lomas.

I. Vazdikas vecāki bija Dailes teātra aktieri Hermanis Vazdiks un Vilma Lasmane. I. Vazdika mācījās Rīgas 3. vidusskolā un pievienojās Celtniecības darbinieku kultūras nama dramatiskajam ansamblim, ko bija noorganizējis aktieris un režisors Roberts Ligers un kurā jau darbojās viņas brālis Uldis Vazdiks. Vidusskolas laikā I. Vazdika 1959. gadā iestājās Dailes teātra Trešajā studijā, kur bija nolēmis mācīties arī brālis. Trešo studiju vadīja režisore Felicita Ertnere, aktiermeistarību pasniedza Pēteris Pētersons, Venta Vecumniece, Velta Krūze, runas meistarībā skoloja Dailes teātra aktieri. I. Vazdika apvienoja mācības vidusskolā ar mācībām aktiermeistarībā, beidzot studiju 1962. gadā. Režisores F. Ertneres veidotajās diplomdarba izrādēs 1962. gadā viņa spēlēja Zani Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” un grāfieni Rozīnu Almavivu Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) lugā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro). Studiju I. Vazdika beidza ar izcilību un 1962. gadā kļuva par Latvijas PSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātra aktrisi.

Ar gaišiem matiem, slaida un latviska, sākumā Dailes teātrī I. Vazdika spēlēja jaunas sievietes. Debija teātrī bija nelielā kalpones Finas lomiņa Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) lugā “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1962, rež. P. Pētersons), kurā spēlēja arī viņas tēvs H. Vazdiks. Jau otrajā teātra sezonā aktrise bija maigi uzticīgā, mūžīgi mīlošā Solveiga Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pēra Ginta” (Peer Gynt, 1964, insc. Eduards Smiļģis, rež. F. Ertnere) iestudējumā, dublējoties ar Viju Artmani. Maiga un liega bija I. Vazdikas Laimdota Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1965, rež., insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere), šajā lomā dublējoties ar V. Artmani un Rasmu Rogu. Aktrise bija arī Līgava Imanta Ziedoņa un P. Pētersona dzejas izrādē “Motocikls” (1967, rež. P. Pētersons). 

Pamazām sāka iezīmēties I. Vazdikas raksturotājas un komiķes talants. Viņa bija Roze Rūdolfa Blaumaņa darbā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, insc. Arnolds Liniņš), Tatjana Ivanovna Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) darbā “Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” (1978, insc. A. Liniņš), kurā spēlēja visi četri Vazdiku ģimenes aktieri, kolorītā Eisbeina kundze Ādolfa Alunāna lugā “Džons Neilands” (1982, rež. Kārlis Auškāps). Loma, kas spilgti izcēla I. Vazdikas komēdijas aktrises ampluā, bija Edīte Potere Klēras Būzas (Ann Clare Boothe) komēdijā “Sievietes, sievietes...” (The Women, 1986, insc. Aina Matīsa). Aktrise dabiski iejutās skatuves tēlos, kuros bija manāma kāda smieklīga savdabība vai rakstura iezīme. Viens no šādiem spilgtiem raksturiem un aktrises pašas mīļākajām lomām bija paslinkā, taču naivā un mīlēt kārā Trīne R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1989, rež. A. Liniņš), dublējoties ar V. Artmani. Viena no šī perioda retajām dramatiskajām lomām bija Māte Alehandro Kasonas (Alejandro Rodríguez Álvarez) lugā “Rītausmas dāma” (La dama del alba, 1988, rež. K. Auškāps). Nozīmīgas lomas bija cēlā, valdonīgā Johanna Elizabete Mārtiņa Zīverta lugā “Minhauzena precībās” (1988, rež. Ērika Ferda, Miervaldis Ozoliņš, A. Liniņš), Ogistīna Robēra Tomā (Robert Thomas) lugā “Astoņas mīlošas sievietes” (8 femmes, 1993, rež. Juris Kalniņš), Vīzere Budro Roberta Hārlinga (Robert Harling) lugā “Dzelzs magnolijas” (Steel Magnolias, 1994, rež. Pēteris Gaudiņš), Trusene Keneta Greiema (Kenneth Grahame) darbā “Vējš vītolos” (The Wind in the Willows, 1996, rež. Ģirts Nagainis).

I. Vazdikas aktiermeistarību apliecināja arī labā gaume un humora izjūta farsos. Spilgtas komiskās lomas bija Egrevila kundze Žorža Feido (Georges-Léon-Jules-Marie Feydeau) lugā “Dāmu šuvējs” (1996, insc. Andris Blekte), Operas ģildes priekšsēdētāja Džūlija Kena Ludviga (Ken Ludwig) komēdijā “Aizdodiet man tenoru!” (Lend Me a Tenor, 1996, rež. Gunārs Vērenieks), Frozīne Žana Batista Moljēra (Jean-Baptiste Poquelin) lugā “Skopulis” (L’Avare ou L’École du Mensonge, 1997, rež. G. Vērenieks), lēdija Breknela Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Fflahertie Wills Wilde) lugā “Cik svarīgi būt nopietnam” (The Importance of Being Earnest, 2002, rež. Mihails Mamedovs, Михаил Гашимович Мамедов).

Arvien vairāk I. Vazdikas izpildījumā parādījās arī dramatiski tēli. Kolorīta loma bija Zenta Māras Zālītes lugā “Zemes nodoklis” (2003, rež. Juris Strenga) – ar šo lomu aktrise atzīmēja 60. dzimšanas dienu. Iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 100 izrādes. Viņa bija Kalnene, Raudupietes māte, Annas Brigaderes lugā “Raudupiete” (2003, rež. Mihails Gruzdovs) un Sesilija Robsone Ronalda Hārvuda (Ronald Harwood) lugā “Kvartets” (Quartet, 2005, rež. K. Auškāps; stāstā par operdziedātājiem mūža nogalē spēlēja arī U. Vazdiks, tā bija bija viņa pēdējā loma), Petrovičas kundze Biļanas Srbļanovičas (Biljana Srbljanović) lugā “Siseņi” (Skakavci, 2008). Groteski traģikomiska savā vecas sievietes drāmā bija I. Vazdikas Mega Mārtina Makdonas (Martin Faranan McDonagh) lugā “Līnenas skaistumkaraliene” (The Beauty Queen of Leenane, 2007, rež. M. Gruzdovs) – tirāniska māte, kura neļauj meitai dzīvot savu dzīvi. Spilgta un pamanāma I. Vazdika vienmēr bija arī nelielās un pat epizodiskās lomās kā sulīgā veča Lizete M. Zālītes, Ulda Marhileviča darbā “Priekules Ikars” (2009, rež. M. Gruzdovs), Sausene Egīla Zirņa, Jāņa Lūsēna mūziklā “Ceplis” (2010, rež. Rolands Atkočūns, Rolandas Atkočiūnas), bagātā kundze Florense Snaidere Kena Ludviga komēdijā “Primadonnas” (Leading Ladies, 2011, rež. Dž. Dž. Džilindžers), omulīgā Berta Ēriha Kestnera (Emil Erich Kästner) darbā “Punktiņa un Antons” (Pünktchen und Anton, 2009), krustmāte Pitipata Hamiltone un Fonteinu vecmāmiņa Mārgaretas Mičelas (Margaret Munnerlyn Mitchell) darbā “Vējiem līdzi” (Gone with the Wind, 2013, rež. Jans Villems van den Boss, Jan Willem van den Bosch).

Trešās studijas aktieri atkal satikās Ērika Hānberga darbā “Pirmā grēka līcis” (2012, rež. K. Auškāps), kur I. Vazdikai bija Šarlotes loma. Autora un režisora kopdarbā tapa arī stāsta turpinājumi “Plikie un pusplikie” (2014) un “Ērtas dzīvošanas mirklīši” (2015). Starp I. Vazdikas pēdējām lomām Dailes teātrī jāmin krustmāte Pollija Marka Tvena (Samuel Langhorne Clemens) darbā “Toma Sojera piedzīvojumi” (The Adventures of Tom Sawyer, 2016, rež. Dmitrijs Petrenko) un Darla Šona Grenana (Sean Grennan) lugā “Alvas sieviete” (The Tin Woman, 2019, rež. Rēzija Kalniņa).

I. Vazdika vienmēr ir bijusi izteikta teātra aktrise, viņas kino lomu saraksts nav garš, un lielākoties tās ir epizodiskas lomas: Pārdevēja (“Pie bagātās kundzes”, 1969, režisors Leonīds Leimanis), Cietusī (“Kad bremzes netur”, 1984, rež. Gunārs Cilinskis). Lielākas lomas bija Ausma (“Trīs minūšu lidojums”, 1979, rež. Dzidra Ritenberga) un Ivara mamma (“Pa baltā furgona pēdām”, 1992, rež. Oļegs Rozenbergs). Plašāku popularitāti aktrisei atnesa lomas seriālos: Aisma (“Dzīvoklis”, LTV1, 1997–2001, rež. Zigurds Neimanis, Voldemārs Šoriņš) un jo īpaši pavāre Milda Upīte (“Neprāta cena”, LTV1, 2006–2009; “UgunsGrēks”, TV3, 2009–2017; “UgunsGrēks. Atgriešanās”, TV3, 2022–2023, rež. Inta Gorodecka).

I. Vazdika saņēmusi Latvijas Profesionālo aktieru apvienības balvu “Āksta cepure”, ko piešķīra kolēģi (2006), IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (2010) un “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada aktrise otrā plāna lomā” (2007) par Megas lomu lugā “Līnenas skaistumkaraliene”.

I. Vazdikas portretu ir gleznojis klasesbiedrs Juris Ģērmanis.