Ērika Ferda bija savdabīga un izteiksmīga aktrise, kas iezīmējusi latviešu teātrī spilgtu krāsu ar izteikto vitalitāti, temperamentu un dzīvesprieku. Tieša, asa, reizēm kategoriska, asprātīga, ar drošu un asu mēli. Viņa nebija titullomu un mīlētāju tēlotāja – aktrises azartiskā, dzirkstošā enerģija un humora izjūta lielākoties izpaudusies komiskās un raksturlomās. Ē. Ferdas otrā skatuves profesija bija kustību konsultantes darbs. Viņa mācīja skatuves kustības pamatus vairākās paaudzēs Dailes teātra studijās un Latvijas Konservatorijā topošajiem aktieriem un dziedātājiem. Viņa kļuva par leģendu saviem audzēkņiem, prasot no viņiem runājošu, atsaucīgu aktiera ķermeni, staltu stāju, taisnu muguru un dziļu pašcieņu.

Ē. Ferdas tēvs bija Jūlijs Ferda – mērnieka palīgs, kā arī Liepājas Latviešu teātra aktieris un režisors, savukārt māte – šuvēja Jūlija Ferda (dzimusi Liepa). Tēvs agri pameta ģimeni, palikdams Krievijā; meitu audzināja māte, kura 1922. gadā atgriezās Latvijā. Ē. Ferda mācījās Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā (1929–1933) un pēc tās beigšanas strādāja notāra kantorī par vekseļu pārrakstītāju, vēlāk par mašīnrakstītāju (1933–1937). Līdztekus darbam viņa apmeklēja Ernesta Feldmaņa dramatiskos kursus, vēlāk Zeltmata Latvju dramatiskos kursus (1933–1936). Ē. Ferdai tuva bija deja, un viņa to apguva Latvijas Nacionālās operas baletskolā (1930–1935). Viņa ir mācījusies arī pie baletdejotāja un pedagoga Harija Plūča, kā arī primabalerīnām Aleksandras Fjodorovas (Александра Александровна Фёдорова) un Helēnas Tangijevas-Birznieces. Ē. Ferda bija precējusies ar Dailes teātra aktieri un trupas vadītāju Jāni Jurovu.

Dailes teātris bija Ē. Ferdas vienīgais teātris, un viņa tajā ienāca 1937. gadā. Ar savām izkoptajām kustībām un dejotprasmi viņa labi iekļāvās Eduarda Smiļģa vadītajā Dailes teātra ansamblī, sākumā spēlējot mazas, epizodiskas lomas bez teksta. Lielāka loma bija Emīlija Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēkos” (1941, rež. Kārlis Veics). Pirmā lielā loma Ē. Ferdai bija Dortka Gerharda Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) “Elgā” (Elga, 1942, insc. K. Veics). Visus šos gadus E. Smiļģis turpināja iedalīt Ē. Ferdai mazas lomas, dejotājas, apsviedīgas skuķes. Taču viņš novērtēja aktrises dotības skatuves kustībā un dejā. Pirmais patstāvīgais darbs skatuves kustību jomā Ē. Ferdai bija Andreja Upīša traģēdijas “Spartaks” iestudējums (1945, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, Emīls Mačs), kurā viņa bija kustību konsultante, veidojot kaujas skatus.

Par savas dzīves lielāko notikumu un augstāko punktu, par vismīļāko lomu, kas sniegusi visvairāk prieka, Ē. Ferda uzskatīja Šuras Azarovas lomu Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis) – muižnieka meitu, kas vēlas pasargāt savu zemi no Napoleona iebrukuma un pārģērbjas par vīrieti, lai varētu doties karā. Lomu bija paredzēts spēlēt Mildai Klētniecei, taču Ē. Ferda sagatavoja lomu patstāvīgi un izcīnīja tiesības dublēt iemīļoto tēlu. Tā Ē. Ferda darīja arī turpmāk – ja kāda loma viņai ļoti patika, viņa pieteicās to dublēt. Viņa vēlējās pārbaudīt savus spēkus. Ne vienmēr aktrisei izdevās nospēlēt kāroto lomu – piemēram, Mārtiņa Zīverta “Ākstā” (1938, insc. K. Veics) viņa patstāvīgi sagatavoja Kendela lomu, dublējoties ar Irmu Laivu, taču nospēlēja to tikai vienu reizi.

Ē. Ferdas repertuārā dominēja komiskās lomas, taču aktrise bija trāpīga raksturotāja, spilgta un pamanāma katrā lomā: Ļipočka Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Pašu ļaudis, gan izlīgsim” (Свои люди — сочтёмся, 1951, rež. E. Mačs), Ģertrūde Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) “Pamātē” (La marȃtre, 1952, rež. E. Mačs un Osvalds Krēsliņš), Marja Ļvovna Maksima Gorkija (Максим Горький; dz. Алексей Максимович Пешков) “Vasarniekos” (Дачники, 1953, rež. Pēteris Pētersons), liekulīgi paštaisnā pane Duļska Gabrielas Zapoļskas (Gabriela Zapolska; dz. Maria Gabriela Stefania Korwin-Piotrowska) darbā “Panes Duļskas morāle” (Moralność pani Dulskiej, 1956, rež. F. Ertnere), Asja Aspazijas “Vaidelotē” (1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Ieva R. Blaumaņa “Indrānos” (1970, rež. Juris Strenga), kņaziene Betsija Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Savā 60 gadu jubilejā Ē. Ferda saņēma dāvanā lielu un skaistu lomu – viņa bija neglītā, mīlēt alkstošā aukle Doroteja Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин, Maskava). Izrāde ar Raimonda Paula mūziku bija repertuārā desmit sezonas un tika nospēlēta vairāk nekā 300 reižu, un šajā izrādē Ē. Ferda bija arī skatuves kustību režisore. Aktrises karjeras noslēgumā skaistas lomas Ē. Ferdai iestudēja viņas bijušais audzēknis režisors Arnis Ozols: Kukuškina A. Ostrovska lugā “Ienesīgā vieta” (Доходное место, 1987) un Mollija M. Zīverta “Čūskā” (1989). Kopumā Ē. Ferda teātrī nospēlējusi vairāk nekā 130 lomu.

Dailes teātris vienmēr ir bijis spēcīgs skatuves kustību jomā. F. Ertnere tajā rūpējās par plastiku un ritmiku, Ē. Ferda – par dejām. Viņa bija dinamiskas skatuves formas meistare un 20 gadus nostrādāja līdztekus E. Smiļģim. Viņa lielajos inscenējumos Ē. Ferdai parasti bija kāda neliela loma un kustību konsultantes vai režisora asistentes darbs, iestudējot masu skatus un dejas, mācot aktieriem laikmetam atbilstošo izturēšanos, kā arī kustības nozīmi tēla veidošanā un skatuviskajā esībā.  Ē. Ferdai bija svarīga aktiera ķermeņa plastiskā izteiksmība. Starp viņas skatuves kustību režijas darbiem ir tādi E. Smiļģa inscenējumi kā Raiņa “Uguns un nakts” (1947) un “Spēlēju, dancoju” (1956), Ļ. Tolstoja “Anna Kareņina” un “Karš un miers” (Война и мир, 1960), Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1953), A. Upīša “Ziedošais tuksnesis” (1954), Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958), Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964) un citi. E. Smiļģa iestudējumos Ē. Ferda strikti ievēroja režisora principu, ka deja izriet no lugas darbības, tā nav patstāvīgs priekšnesums. Viņa uzticējās E. Smiļģim un viņa redzējumam par izrādes vēstījumu. Arī turpmāk Ē. Ferda strādāja kā izrāžu kustību režisore, sadarbojoties ar Arnoldu Liniņu: V. Šekspīra “Ričards III” (Richad III, 1972), R. Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner; dz. Theodor Tagger) “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England, 1980), Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” un citas. Ē. Ferda bijusi kustību konsultante arī desmit Operas un baleta teātra iestudējumiem. Kopumā viņa veidojusi kustību režijas ap 70 izrādēm.

Ē. Ferdas vienīgais darbs kā režisorei bija tautasdziesmu kompozīcijas uzvedums “Avotā guni kūru...” (1985).

1946. gadā Ē. Ferda tika uzaicināta par skatuves kustības un dejas pedagoģi Dailes teātra Otrajā studijā un turpmāk pasniedza kustību mākslu visiem Dailes teātra studiju aktieriem līdz pat Septītajai studijai. 1948. gadā viņa kļuva par skatuves kustību pasniedzēju Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Teātra institūtā (vēlāk LPSR Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē), kur strādāja ilgus gadus. 

Savus skatuves kustības apmācības principus Ē. Ferda iemūžinājusi grāmatā “Topoša aktiera ķermeņa kultūra” (1968). Viņas atmiņas par teātra gaitām apkopotas autobiogrāfiskā stāstījumā “Kā sendienās...” (1995). 

Savas ļoti izteiksmīgās, kustīgās sejas un dzīvā temperamenta dēļ Ē. Ferda nebija izteikta kino aktrise, viņa nospēlējusi ap 20 epizodisku lomu: frizieri (“Svešiniece ciemā”, 1958, rež. Ada Neretniece), Akmentiņa māsu Ilzi (“Purva bridējs”, 1966, rež. Leonīds Leimanis), zēna māti (“Kapteiņa Enriko pulkstenis”, 1967, rež. Jānis Streičs, Ēriks Lācis), kafejnīcas saimnieci (“Vārnu ielas republika”, 1970, rež. A. Neretniece), Ziemeni (“Nakts bez putniem”, 1979, rež. Gunārs Cilinskis), Cimbara kundzi (“Agrā rūsa”, 1979, rež. G. Cilinskis) un citas. Nozīmīgākā Ē. Ferdas kino loma bija Oskara māsa Olga filmā “Zvejnieka dēls” (1957, rež. Varis Krūmiņš). Spilgta bija arī viņas Annes māte filmā “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982, rež. Imants Krenbergs).

Padomju okupācijas laikā Ē. Ferda saņēma LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1969) un LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1988).

Pēc neatkarības atgūšanas par savu ieguldījumu Latvijas teātra mākslā Ē. Ferda saņēma V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1996).

Ē. Ferdu ir gleznojusi Felicita Pauļuka.