Irmas Laivas talants veidojās režisoru Eduarda Smiļģa un Felicitas Ertneres mākslas principu garā, pārliecinoši īstenojot Dailes teātra mākslinieciskās tradīcijas – dziļu un patiesu iekšējo pārdzīvojumu kopā ar teatrāli izteiksmīgu un ķermeniski brīvu, atraisītu spēles veidu. Aktrise nospēlēja ētiski skaidras un traģiski lepnas sievietes monumentālajos Dailes teātra uzvedumos. Stalta stāja, slaids augums, graciozas un harmoniskas kustības, labskanīgs balss tembrs – I. Laivas skatuviskajai pievilcībai un formas izjūtai bija raksturīgs dramatiski spēcīgs, taču ieturēts pārdzīvojums un koncentrēta emocionalitāte.

I. Laivas tēvs bija amatnieks daiļkrāsotājs Jāzeps Laiva. Pirmā pasaules kara laikā aktrises tēvs tika iesaukts armijā, bet māte Anna ar meitām dzīvoja Alūksnē. 1920. gadā ģimene atgriezās Rīgā. I. Laiva mācījās Rīgas 1. pamatskolā, pēc tam pabeidza Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju, mācību laikā viņa piedalījās skolas dramatiskā pulciņa iestudētajās izrādēs. Trīs gadus viņa mācījās Ernesta Feldmaņa dramatiskajos kursos Alfreda Amtmaņa-Briedīša, Jāņa Zariņa un citu pedagogu vadībā. Kursa diplomdarbu izrādēs viņu pamanīja režisors E. Smiļģis un izteica aktrisei piedāvājumu pēc mācību beigšanas strādāt viņa vadītajā Dailes teātrī. I. Laiva pabeidza E. Feldmaņa kursus 1930. gadā un kļuva par Dailes teātra aktrisi.

I. Laivas pirmās lomas teātrī bija epizodiskas. Taču jau otrajā sezonā viņa sevi apliecināja pirmajā lielākā lomā, nospēlējot kalponi Aiju Elīnas Zālītes lugā “Pirktā laime” (1932, insc. E. Smiļģis), izpaužot tēlā cilvēcisku pašlepnumu un savu tiesību apziņu. Sekoja nozīmīgas lomas E. Smiļģa inscenējumos: lēdija Mērija Marka Tvena (Samuel Langhorne Clemens) darbā “Princis un ubaga zēns” (The Prince and the Pauper, 1933), Gaida Ivandes Kaijas romāna “Iedzimtais grēks” dramatizējumā (1934), Porcija Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Jūlijs Cēzars” (The Tragedy of Julius Caesar, 1934), Baiba Jēkaba Janševska darbā “Mežvidus ļaudis” (1936). I. Laivas talantu augstu vērtēja režisore F. Ertnere un savā pirmajā patstāvīgās režijas darbā – Juzefa Bļiziņska (Józef Bliziński) komēdijā “Pans Damāzijs” (Pan Damazy, 1938) – uzticēja viņai bārenes Maņkas lomu. Tā bija ārēji nomākta, bet iekšēji lepna un jūtīga dvēsele Dailes teātra stilam neierastā kamerstila iestudējumā, kurā režisores rokraksts prasīja psiholoģisku tiešumu un patiesīgumu.

I. Laivas iekšējo pārdzīvojumu dramatiskā kaisle atbilda Dailes teātra lolotajam romantiskajam stilam, kas prasīja cildenu heroiku un apskaidrotu traģiku. Gara spēks un dvēseles skaidrība izpaudās viņas Dinā Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1933, insc. E. Smiļģis) partnerībā ar E. Smiļģa Jāzepu. E. Smiļģis bija I.  Laivas partneris arī Raiņa lugā “Krauklītis” (1937, insc. E. Smiļģis) un Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī” (1938, insc. E. Smiļģis). I. Laivas Magone “Krauklītī” bija maiga, cēla un cildena, pārliecinot ar dzidru sirsnīgumu un lirisku siltumu izrādes sākumā un pakāpeniski pieaugošu traģiski dramatisku spriegumu varonīgā protestā pret varmācību. Tas bija latvisks un spilgts varones tēls. Stipras, ētiski skaidras sievietes tēma skanēja I. Laivas Kristīnē, uzsverot R. Blaumaņa varones nosvērto, nopietno dzīves uztveri, nesot atbildību ne tikai par sevi, bet arī par Edgaru. Šajās lomās iezīmējās visai I. Laivas daiļradei nozīmīga tēma – cilvēka lepnuma, pašcieņas un garīgā stipruma apliecinājums.

Viena no aktrises spožākajām lomām bija Kendels Mārtiņa Zīverta “Ākstā” (1938, insc. Kārlis Veics) – romantiski cildens tēls, vīriešu drēbēs tērpusies sieviete, kura klusībā pašaizliedzīgi mīlēja Šekspīru, izteiksmīgi un artistiski emocionāli apliecinot savu jūtu dziļumu. Aktrises liriski romantiskā talanta šķautne izpaudās Rūtiņas lomā Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1938, insc. K. Veics) – tā bija ēteriski liega būtne, kas izstaroja jaunības degsmi, trauksmi un nemieru. Nozīmīgas lomas bija Emīlija V. Šekspīra “Otello” (The Tragedy of Othello, the Moor of Venice, 1937, insc. E. Smiļģis), Līze Antona Hanzena Tamsāres (Anton Hansen) darbā “Zeme un mīlestība” (Tõde ja õigus, 1938, insc. E. Smiļģis), drosmīgā Bice M. Zīverta lugā “Trakais Juris” (1939, rež. K. Veics), Agnese Sorela Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Orleānas jaunava” (Die Jungfrau von Orleans, 1939, insc. Jānis Muncis), Helēna Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1940, insc. E. Smiļģis).

Jaunu krāsu I. Laivas daiļradē iekrāsoja titulloma Annas Brigaderes “Raudupietē” Dailes teātra Mazajā ansamblī (1940, rež. F. Ertnere) – aktrises Raudupiete bija veidota ar skaudrām, ekspresīvām līnijām, uzsverot kaislas dzīves alkas, kas noveda pie dziļa dvēseles moku bezdibeņa un traģiska izmisuma izrādes finālā. I. Laiva bija arī traģisma pilnā, lepnā Lietuvas karaliene Marte M. Zīverta varoņdrāmā “Vara” (1944, insc. E. Smiļģis).

I. Laivas aktrises talants un sirsnīgā cilvēciskā būtība tika izmantoti arī padomju dramaturģijas tēlu atveidē, spēlējot dažādas padomju sabiedrības pārstāves. Viņa bija Oļa Vasilija Škvarkina (Василий Васильевич Шкваркин) komēdijā “Vienkāršā meitene” (Простая девушка, 1940, rež. K. Veics), revolucionāra Pekļevanova sieva Vsevoloda Ivanova (Всеволод Вячеславович Иванов) lugā “Bruņu vilciens 14-69” (Бронепоезд 14-69, 1941, insc. E. Smiļģis), fabrikas direktore Severova Anatolija Safronova (Анатолий Владимирович Софронов) lugā “Maskaviešu raksturs” (Московский характер, 1949, insc. E. Smiļģis), kolhoza sakņkope Katrīna E. Zālītes lugā “Spēka avots” (1950, galv. rež. E. Smiļģis, rež. Marga Tetere), darba sieviete Anna Sēle Viļa Lāča darbā “Poēma par vētru” (1960, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). I. Laiva bija arī verdzības nomocītā, pazemotā Spartaka māsa Mirca Andreja Upīša traģēdijā “Spartaks” (1945, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Emīls Mačs), paskarbā Buličovu mājas kalpone un saimnieka mīļākā Glafira Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, E. Mačs) un temperamentīgi impulsīvā, jūtās bangojošā Aspazija Friča Rokpeļņa lugā “Raiņa jaunība” (1948, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

Nozīmīgas lomas I. Laiva nospēlēja Dailes teātrī uzvestajās Raiņa lugās, no tām īpaši nozīmīga bija Laimdota Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1947, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), kas līdzās maigumam un sievišķībai pret Lāčplēsi iemiesoja spriegu dramatismu un tautas brīvības alkas. Raiņa darbos I. Laiva bija arī Maija lugā “Mīla stiprāka par nāvi” (1942, insc. K. Veics), Māte lugā “Pūt, vējiņi!” (1953, rež. F. Ertnere), Zemes vēzītis lugā “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Teika lugā “Ilja Muromietis” (1962, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), Tuše lugā “Indulis un Ārija” (1971, insc. Edgars Zīle, rež. F. Ertnere),

Ar laiku I. Laivas repertuārā parādījās māšu un vecāku kundžu lomas. Viņa bija smagās darba dzīves izmocītā, skarbā un cilvēciski lepnā Vešeriene R. Blaumaņa “Ugunī” (1963, rež. F. Ertnere, V. Krūze), Irbe Miervalža Birzes darbā “Pie “Melnā Medņa”” (1965, rež. Venta Vecumniece), Aukle Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966, rež. F. Ertnere), Skrastiņa kundze Jāņa Lūša lugā “Medus garša” (1967, rež. Zigrīda Stungure), Raudupietes māte Kalnene A. Brigaderes “Raudupietē” (1968, rež. Kārlis Pabriks), vecāmāte Bebe latviešu teātra simtgadei veltītajā uzvedumā “Lai top!” (1968, insc. Pēteris Pētersons, rež. V. Vecumniece, Z. Stungure, Miervaldis Ozoliņš), kņaze Belokonska Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romāna “Idiots” dramatizējumā (Идиот, 1969, rež. P. Pētersons), Dvorņiciene Edvarta Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere), Māte Ventas Vīgantes lugā “Parastais 1 x 1” (1972, rež. F. Ertnere), Margarita V. Šekspīra traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere), Minna Krauze Gunāra Priedes lugā “Tava labā slava” (1978, rež. A. Liniņš). I. Laivas pēdējās lomas bija Līgava Aleksandra Čaka dzejas izrādē “Mūžības skartie” (1987, rež. Kārlis Auškāps) un Anna Anšlava Eglīša lugā “Kazanovas mētelis” (1989, rež. K. Auškāps). Kopumā Dailes teātrī I. Laiva nospēlēja vairāk nekā 200 lomu.

Novērtējot I. Laivas ieguldījumu teātra mākslā, viņai ir piešķirta Bertas Rūmnieces balva, ko pasniedz par izcilu mātes lomas atveidojumu (1988), kā arī V šķiras Triju zvaigžņu ordenis (1996).