Romantiskā traģēdija “Orleānas jaunava” tapusi 18. un 19. gs. mijā. Tas ir viens no tiem darbiem, ar kuriem Frīdrihs Šillers pēc ilgāka pārtraukuma atgriezās pie dramaturģijas. Rakstnieka pirmās lugas – “Laupītāji” (Die Räuber, 1781), “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe, 1784), “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesko zu Genua, 1783), “Dons Karloss” (Don Karlos, 1787) – bija izvirzījušas viņu par vienu redzamākajiem vācu autoriem. Nākamajā desmitgadē F. Šillers, kurš 1789. gadā pieņēma vēstures profesora vietu Jēnas Universitātē (Die Universität Jena, mūsdienās Frīdriha Šillera Jēnas Universitāte, Friedrich-Schiller-Universität Jena), īpaši pievērsās vēstures un estētikas jautājumiem. Nozīmīgām vēstures apcerēm pieder “Apvienotās Nīderlandes atdalīšanās vēsture” (Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande, 1788) un “Trīsdesmit gadu kara vēsture” (Geschichte des Dreißigjährigen Krieges, 1791–1793), kurā analizēts vērienīgs varas, teritoriālu un komerciālu interešu radīts militārs konflikts Eiropā, kas 1648. gadā noslēdzās ar t. s. Vestfāles miera (Westfälischer Frieden) noslēgšanu. Savukārt estētikas jomā F. Šillers publicēja apceres “Par traģisko mākslu” (Über die tragische Kunst, 1792), “Par cilvēku estētisko audzināšanu” (Über die ästhetische Erziehung der Menschen, 1795) un “Par naivo un sentimentālo dzeju” (Über naive und sentimentalische Dichtung, 1795–1796), kurās pievērsās mākslas nozīmei un ietekmei. Šie pētījumi veidoja pamatu viņa vēlīnajai dramaturģijai, kas tapa rakstnieka mūža pēdējā desmitgadē. Lielu vērību F. Šillers pievērsa vēstures notikumiem, kā arī klasiskās dramaturģijas principu aktualizācijai. Šo posmu aizsāka triloģija “Vallenšteins” (Wallenstein, 1798–1799), kurā autors atspoguļoja Trīsdesmit gadu kara notikumus. Tūlīt pēc tam tapa luga “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 1800), pēc kuras pabeigšanas rakstnieks pievērsās Francijas viduslaiku vēstures tēmai, kas atspoguļota lugā “Orleānas jaunava” (1801). Tās sižeta pamatā ir vēstījums par 1412. gadā Domremī (Domrémy) ciemā dzimušo zemnieku meiteni Žannu d’Arku (Jeanne d’Arc), kura kļuva par franču nacionālo varoni, jo viņas pārliecība par savu izredzētību 1429. gadā iedvesmoja stratēģiski nozīmīgo uzvaru pār angļu karaspēku pie Orleānas pilsētas t. s. Simtgadu kara gaitā. 1431. gadā Žanna d’Arka tika sagūstīta, pasludināta par ķeceri un nonāvēta. Sešus gadsimtus vēlāk, 1920. gadā, katoļu baznīca viņu kanonizēja kā svēto. F. Šillers rūpīgi iepazinās ar viņam pieejamiem vēstures materiāliem; svarīgākie šīs lugas tapšanā izmantotie avoti ir franču vēsturnieka Paula de Rapina (Paul de Rapin-Thoyras) sarakstītā “Anglijas vēsture” (Histoire d’Angleterre, 1724–1727), kā arī Katerīnas Bedasjēras (Catherine Bedacier) “Francijas karaļa Kārļa VII galma slepenie memuāri” (Les Memoires secrets de la cour de Charles VII, roi de France, 1700). Rakstnieks iepazinās arī ar 1790. gadā iespiestajiem Žannas d’Arkas tiesas prāvas protokoliem. Tāpat viņam bija zināma franču filozofa un rakstnieka Voltēra (Voltaire) 1762. gadā tapusī satīra “Orleānas jaunava” (La Pucelle d'Orléans). F. Šillera luga ietver netiešu polemiku ar šo savulaik plaši pazīstamo franču rakstnieka darbu. Vācu autors pamatos sekojis vēsturisko notikumu hronoloģijai un loģikai, tomēr svarīgās detaļās piedāvājis savu interpretāciju, kas ietver atkāpes no vēstures liecībām. It īpaši tas attiecas uz lugas finālu, kurā Žanna d’Arka izkļūst no angļu gūsta, vēlreiz iesaistās franču cīņā un iet bojā no kaujas laukā gūta ievainojuma. Darbu pie lugas F. Šillers uzsāka 1800. gada jūlijā. Tā pabeigta 1801. gada aprīlī, publicēta tā paša gada rudenī.