Lugas konflikti risināti gan psiholoģiskā, gan ideju plāksnē, un to izteikšanai autore izmantojusi sešas centrālās personas. Nozīmīgākais tēls ir Guna. Sākotnēji viņas uzskati atklāti, pretstatot tos audžumātei Kargai; atšķirībā no Gunas, kura nesavtīgi sniedz savu padomu un palīdzību ikvienam, Kargu vada pārliecība, ka audžumeitas īpašās spējas ir jāizmanto, lai ar tām gūtu ienākumus un nodrošinātu iztiku. Savukārt ideāla Gunas labestības izpratēja ir jauna meitene Dzirkstīte. Viņas apbrīns izskan jau lugas pirmajā cēlienā; vēlāk tieši Dzirkstīte ir tā, kam Guna uztic daļiņu no sidraba šķidrauta, kuru viņai ir izdevies saglabāt neskartu. Lugas finālā tādējādi izskan atziņa, ka Gunas altruisms un cilvēkmīlestība nav zuduši, bet radīs savu turpinājumu Dzirkstītē. Lugas pirmajā cēlienā Gunas rīcību motivē rūpes par citiem, kuriem viņa ir gatava ziedoties, nepieļaujot savtīgas domas, kas mudinātu rūpēties pašai par sevi. Pavērsiens viņas dzīvē iezīmējas tad, kad Guna sastop princi Normundu un liktenīgi viņā iemīlas. Kaislība sižeta risinājumā kļūst par noteicošo iezīmi, kas sašķeļ līdz tam viengabalaino Gunas personību un diktē viņas tālāko rīcību. Pirmo reizi latviešu dramaturģijā sievietes pārdzīvojumu pasaule ir izteikta tik emocionāli uzlādētā, sakāpinātā un poētiskā formā. Tomēr princis Normunds, kurš ir pievilcīgs, taču arī vieglprātīgs un nepastāvīgs, izrādās Gunas jūtu necienīgs; piekrītot laulībām ar Dzelzs jaunavu, viņš nodod Gunas mīlestību, un tas noved pie sižeta traģiskā atrisinājuma. Karaļa Targala tēlā dominējošas ir politiskās intereses, kurām pakļauta tēla rīcība. Dzelzs jaunava ar savu skarbo izturēšanos veidota kā Gunas pretstats. Lugas norisēs iesaistīti arī vienkāršie cilvēki; sākotnēji viņi ir sajūsmināti par Gunu, tomēr, kad karalis norāda uz Gunu kā nelaimju šķietamo cēloni, ļaudis no viņas novēršas un ir gatavi sadedzināt sārtā.
