Guna Zariņa ir viena no vadošajām Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrisēm un ir spēlējusi daudzās JRT “zelta fonda” izrādēs.

G. Zariņa ir dzimusi matemātiķu ģimenē, viņas tēvs ir programmētājs. Vidusskolas laikā piedalījās literārajā nometnē “Aicinājums” un mācījās Jauno kinoaktieru studijā pie Leo Rages, vienīgā diplomētā kinokomēdiju režisora Latvijā. Novērtējis G. Zariņas spējas, viņš iepazīstināja nākamo aktrisi ar Rīgas Kinostudijas pedagogiem Ainu Matīsu un Arnoldu Liniņu, taču 1991. gadā aktieru kurss Latvijā netika uzņemts, tāpēc G. Zariņa iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Silvijas Radzobes vadītajā teātra kritikas kursā. Pēc gadu ilgām studijām G. Zariņa devās uz Krieviju, lai pieredzējušā aktiera Vladimira Petrova (Владимир Викторович Петров) vadībā apgūtu aktiermeistarību Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā (Санкт-Петербургская государственная академия театрального искусства).

Pēc studiju beigšanas, 1996. gadā, G. Zariņa viesojās Latvijā un neplānoti te arī palika uz dzīvi. Viņas pirmā loma pēc atgriešanās bija jauno režisoru apvienības “Nepanesamā teātra artelis” dalībnieka Viestura Kairiša izrādē “Tunelis” (El Tunel, 1997) pēc Ernesto Sabato (Ernesto Sabato) romāna.

1997. gadā rudenī, kad par JRT māksliniecisko vadītāju kļuva Alvis Hermanis, G. Zariņa tika pieņemta JRT aktieru trupā, kurā līdz ar viņu ienāca arī citi turpmākā JRT kodola aktieri: Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka un Andris Keišs.

JRT sastāvā ar nozīmīgām lomām turpinājās G. Zariņas un V. Kairiša sadarbība – aktrise atveidoja Simīnu Mirčas Eliades (Mircea Eliade) “Jaunavā Kristīnā" (Domnișoara Christina, 1997), Antoniju novatoriskajā Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” iestudējumā (1998), Nastasju Fiļipovnu Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1999) un Lizu Mirča Eliades stāsta (Mircea Eliade) “Čūska” (Șarpele) iestudējumā (2000).

Vienu no karjeras sākumposma nozīmīgākajām lomām aktrise radīja A. Hermaņa iestudētajā Toma Stoparda (Tom Stoppard) lugā “Arkādija” (Arcadia, 1998), kur, demonstrējot nu jau par aktrises firmas zīmi kļuvušo spēju pilnīgi pazust savā tēlā, atveidoja septiņpadsmitgadīgo Tomasīnu – neveiklu, bet ģeniālu matemātikas brīnumbērnu, kuras skaidro un skaitļos celto pasauli otrādi apgriež pirmā mīlestība.

A. Hermaņa iestudētajā Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) “Revidentā” (Ревизор, 2002), kas JRT atnesa starptautisku atpazīstamību, G. Zariņa atveidoja pilsētas priekšnieka sievu un vietējās ēdnīcas saimnieci Annu Andrejevnu, šajā lomā noslīpējot groteskas un pārtapšanas prasmes. G. Zariņa radīja spilgtus “mazā cilvēka” portretus arī A. Hermaņa t. s. “latviešu cikla” izrādēs “Latviešu stāsti” (2004) un “Latviešu mīlestība” (2006), kā arī režisora starptautisku atzinību guvušajā diptihā par cilvēku un laiku: izrādē “Garā dzīve” (2003), kur JRT aktieri hiperreālisma tehnikā portretē vecumu, un “Klusuma skaņas” (2007), poētiskā, nostaļģiskā kompozīcijā par jaunību.

Aktrise vairākkārt spēlējusi arī pie režisoriem Baņutas Rubesas, Gata Šmita, Māras Ķimeles, Ineses Mičules.

2012. gadā G. Zariņa pirmoreiz strādāja ar režisoru Vladislavu Nastavševu, radot vairākas spilgtas lomas Ivana Buņina (Иван Алексеевич Бyнин) stāstos balstītajā izrādē “Tumšās alejas”. Abu domubiedru sadarbība turpinājās ar vienu no nozīmīgākajiem G. Zariņas aktierdarbiem – titullomu laikmetīgā un emocionāli eksplozīvā Euripīda (Εὐριπίδης) “Mēdejas” (Μήδεια, 2013) iestudējumā Maskavas Gogoļa centrā (Гоголь-Центр), kurā G. Zariņa sevi pierādīja kā izcilu traģēdijas aktrisi. 2016. gadā V. Nastavševs šo izrādi iestudēja arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur G. Zariņas partneris uz skatuves bija A. Keišs, bet starp šiem abiem iestudējumiem G. Zariņa radīja spilgtu režisora mātes Nadeždas portretu V. Nastavševa personiskajā izrādē “Cerību ezers” (2015, JRT), kas “Spēlmaņu nakts” ceremonijā tiek atzīta par “Gada lielās formas izrādi” (2014/2015).

2015. gadā G. Zariņa pirmoreiz spēlēja Latvijas Nacionālajā teātrī, kur vēlreiz apliecināja savu traģēdijas aktrises meistarību Spīdolas lomā V. Kairiša laikmetīgajā un sociāli kritiskajā Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējumā.

Vēl viens spilgts aktrises radīts portrets ir Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa loma A. Hermaņa izrādē “Dieviņš pillā” (2018) – mītiska, pārlaicīga dzejnieka tēls.

2019. gadā G. Zariņa nospēlēja vairākas lomas JRT aktieru un A. Hermaņa kolektīvi veidotajā izrādē “Vēstures izpētes komisija”, kas tiecās atklāt cilvēkstāstus aiz tā saukto “čekas maisu” lietas, savukārt 2020. gadā festivāla “Homo Novus” ietvaros G. Zariņa radīja savu pirmo monoizrādi “Princeses nekakā”, kurā pētīja aktiera attiecības ar savu profesiju, personību un skatītājiem.

G. Zariņa ir arī viena no pieprasītākajām latviešu kino aktrisēm – viņas radošajā biogrāfijā pašlaik ir 29 kinolomas, visbiežāk otrā plāna varones. Aktrise redzama īsfilmu ciklā “Elementi” (rež. Laila Pakalniņa, 2009), filmās “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (rež. G. Šmits, 2010), “Kolka Cool” (rež. J. Poškus, 2010), “Melānijas hronika” (rež. V. Kairišs, 2016), “Homo Novus” (rež. Anna Viduleja, 2018), “Bille” (rež. I. Kolmane, 2018), “Oļegs” (rež. J. Kursietis, 2019), “Jelgava 94” (rež. J. Ābele, 2019) u. c., kā arī seriālos “Saldā indes garša” (2001) un “Aģentūra” (2020). Par lomu režisores Alises Zariņas īsfilmā “Normāli cilvēki” (2015) G. Zariņa saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā “Labākā aktrise” (2015).

G. Zariņa ir saņēmusi daudz nacionāla mēroga godalgu: “Spēlmaņu nakts” balvu “Spilgtākā debija skatuves mākslā” par lomām izrādē “Tunelis” (1997), trīs “Spēlmaņu nakts” balvas kategorijā “Gada aktrise” (par lomām izrādē “Latviešu mīlestība” un Alises Budļevskas lomu izrādē “Tas notika ar viņiem” (2007), Spīdolas lomu izrādē “Uguns un nakts” (2017) un Aivara Neibarta lomu izrādē “Dieviņš Pillā” (2018)), Krodera balvu un Žaņa Katlapa balvu par darbu izrādē “Uguns un nakts” (2017) un Lilitas Bērziņas balvu (2013).

2017. gadā aktrise saņēma Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. G. Zariņa iekļauta arī Silvijas Radzobes sagatavotajā monogrāfijā “100 izcili Latvijas aktieri”.