Alvis Hermanis ir ievērojamākais teātra režisors gadsimtu mijas un 21. gs. sākuma latviešu teātrī, starptautiski pazīstamākais un godalgotākais Latvijas režisors, Jaunā Rīgas teātra  (JRT) mākslinieciskais vadītājs (no 1997. gada). 

A. Hermanis piedzima žurnālista, politikas komentētāja Voldemāra Hermaņa ģimenē. 1987. gadā beidza Rīgas 72. vidusskolu un tajā pašā gadā arī Tautas kinoaktieru studiju, kur mācījās pie režisoriem Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Vēl vidusskolas laikā darbojās Roberta Ligera vadītajā Rīgas pantomīmā.

No 1982. līdz 1988. gadam A. Hermanis studēja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē Valmieras Drāmas teātra aktieru kursā, kura vadītāji bija režisori Edmunds Freibergs, Māra Ķimele un Valdis Lūriņš. Jau studiju laikā debitēja kino ar galveno lomu Arvīda Krieva savam laikam drosmīgi atklātajā trillerī “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”, par ko saņēma balvu "Lielais Kristaps" kā labākais aktieris; mācības beidza ar spilgtām diplomdarba lomām – Žanu Augusta Strindberga  (August Strindberg) “Jūlijas jaunkundzē” (Fröken Julie, rež. M. Ķimele, 1988) un Sarafanovu Aleksandra Vampilova (Александр Валентинович Вампилов) komēdijā “Vecākais dēls” (Старший сын, 1988, rež. E. Freibergs, 1988). Konservatorijas laikā tapa arī A. Hermaņa pirmais darbs režijā – Franča Kafkas (Franz Kafka) romāna “Process” (Der Process, 1987) iestudējums (1987) ar kursabiedru Ģirtu Ķesteri galvenajā lomā.

A. Hermaņa dzīvesbiedrene ir aktrise Kristīne Krūze-Hermane.

Sākoties perestroikai un atveroties robežām, A. Hermanis nepalika Valmieras Drāmas teātrī, bet 1989. gadā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur uzkrāja iespaidus Ņujorkas kosmopolītiskajā vidē un veltīja laiku sevis meklējumiem. 

Latvijā A. Hermanis atgriezās 1992. gadā, kad tika paziņots par Jaunatnes teātra likvidēšanu un bija izsludināts konkurss uz mākslinieciskā vadītāja vietu jaunā teātrī. Konkursam pieteicās arī A. Hermanis, konkursā uzvarēja režisors Juris Rijnieks. Jaunais mākslinieciskais vadītājs uzaicināja A. Hermani strādāt teātrī, un 1992. gadā JRT atklāja darbību tieši ar A. Hermaņa izrādi “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” – psiholoģiski smalku grēksūdzes tipa teātri, kas piedāvāja savam laikam neparasti atklātu skatījumu uz seksualitāti (izrādes pamatā ir Stīvena Soderberga, Steven Soderberg, oriģinālscenārijs filmai "Sekss, meli un video", Sex, Lies, and Videotape, 1989).

Pirmie gadi JRT A. Hermanim bija eksperimentu laiks, un katrs jaunais iestudējums atšķīrās: tapa gan psiholoģiskā teātra iestudējumi, gan postmodernismam tuvi darbi, piemēram, Jukio Mišimas (三島 由紀, Mishima Yukio) lugas “Marķīze de Sada” (サド侯爵夫人, Madame de Sade, 1993) iestudējums pieskaitāms otrajam virzienam.

Postmodernisma iezīmes un formas meklējumi bija saskatāmi arī vairākos citos agrīnajos iestudējumos: Armanda Reinfelda monoizrādē “Slepenās bildes” (1994) režisors eksperimentēja ar tehnoloģijām, apvienojot video, audio un dzīvo aktierspēli, “Doriana Greja ģīmetnē” (The Picture of Dorian Gray, 1994) vērojama pamatplūsmas un elitārās mākslas sintēze un spēles ar dzimti (Greju atveidoja JRT aktrise Elita Kļaviņa), audioizrāde “Tranzīts 2000”, eksperimentējot ar teātra telpu, notika JRT pagalmā novietotā vecā autobusā, Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugu “Kaija” (Чайка, 1996) A. Hermanis izspēlēja leļļu teātra estētikā. Tehnoloģiju, tostarp virtuālās realitātes, attiecību ar skatuves mākslas klasiku A. Hermanis turpināja pētīt Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudējumā, ar ko 1995. gadā tika atklāts atjaunotais Latvijas Nacionālās operas nams. Vienlaikus tapa arī psiholoģiskā reālisma koordinātās veidoti iestudējumi; viens no nozīmīgākajiem – Antonio Buero Valjeho (Antonio Buero Vallejo) lugas “Liesmojošā tumsa” (Ne la ardiente oscuridad, 1995) iestudējums, kur aktieri fizioloģiski precīzi un psiholoģiski jutīgi atveidoja aklus jauniešus.

1997. gadā J. Rijnieks iesniedza atlūgumu, un A. Hermanis kļuva par JRT māksliniecisko vadītāju, uzņemoties arī direktora funkcijas. Viņš nokomplektēja nelielu, bet stabilu, aktieru trupu un sāka veidot teātra jauno programmu, kur līdzās eksperimentāliem iestudējumiem par vienu no prioritātēm izvirzīja arī plašākai auditorijai pieejamas izrādes. 1997. gadā tapa padomju dramaturga Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugas “Mans nabaga Marats” (Мой бедный Марат) iestudējums par jauniešu mīlas trīsstūri Ļeņingradas blokādes laikā. Izrāde ar jaunajiem aktieriem – Baibu Broku, Vili Daudziņu un Andri Keišu – kļuva par hitu un repertuārā bija 14 gadus. Nozīmīga šā laika izrāde bija arī “Arkādija” (Arcadia) pēc Toma Stoparda (Tom Stoppard) lugas – intelektuāli piesātināts, tekstā balstīts iestudējums-diskusija ar Gunu Zariņu un Ģirtu Ēci galvenajās lomās. Tūkstošgades mijā tapa veltījums aizejošajam gadsimtam – izrāde “XX gadsimts. Vision Express” un Jaroslava Ivaškeviča (Jarosław Iwaszkiewicz) stāsta “Vilkumuižas jaunkundzes” (Panny z Wilka, 2000) inscenējums, kur A. Hermanis atgriezās pie “Marķīzē de Sadā” radītās jutekliskās un vizuāli izsmalcinātās sieviešu aristokrātijas pasaules. 2001. gadā, eksperimentējot ar vietas teātri, A. Hermanis kādā Rīgas dzīvokli iestudēja krievu “jaunās drāmas” autora Jevgeņija Griškoveca (Евгений Валерьевич Гришковец) lugu “Pilsēta” (Город). Pateicoties A. Hermaņa novatoriskajiem iestudējumiem, šajā laikā JRT kļuva par intelektuāļu un jaunatnes iecienītu teātri.

Par A. Hermaņa mākslinieciskā brieduma apliecinājumu un pavērsiena punktu gan režisora, gan JRT biogrāfijā kļuva divi nozīmīgi iestudējumi 2002. gadā. Par vienu no A. Hermaņa smalkākajām un jutīgākajām izrādēm uzskatāma Karolas Dīras (Carola Dürr) luga “Stāsts par Kasparu Hauzeru” (Die Geschichte von Kaspar Hauser) 33 ainās ar aktieri Māri Liniņu titullomā. Par iestudējuma atslēgu un oriģinālu atradumu kļuva lēmums pieaugušo lomas iedalīt bērniem, ko savukārt vadīja no mugurpuses melnā tērpti JRT aktieri.

Nedaudz vēlāk tapa izrāde, ar kuru gan A. Hermanis, gan JRT ieguva starptautisku atpazīstamību. Tā bija Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) lugas “Revidenta” (Ревизор, 2002) iestudējums, kas piedzīvoja 286 izrādes visā pasaulē, atnesot A. Hermanim arī prestižā Zalcburgas Teātra festivāla (Salzburger Festspiele) balvu.

“Revidentam” sekoja izrāde “Garā dzīve” (2003) – hiperreālistisks, aizkustinoši komisks vecuma portrets, kas iezīmēja gan noturīgu teātra interesi par dokumentālu, novērojumos balstītu materiālu un “mazā cilvēka” dzīvi, gan apliecināja aktieru kā izrādes materiāla līdzautoru nozīmi (kolektīvā darba metode pamatā vairākām no JRT “zelta fonda” izrādēm). Izrāde aizsāka otru starptautiskās intereses vilni par JRT, bet jau vēlāk – 2007. gadā – tapa diptiha otrā daļa, “Klusuma skaņas” – poētiska, nostalģiska jaunībai veltīta bezvārdu kompozīcija, kuras darbība risinās tajā pašā komunālajā dzīvoklī, tikai 40 gadus iepriekš. Par režisora un aktieru kopdarbu kļuva arī izrāde “Tālāk” (2004) – realitātes šova situācijā izspēlēta refleksija par cilvēka vietu mūsdienu pasaulē; izrādes pamatā – fragmenti no Maksima Gorkija (Максим Горький, Алексей Максимович Пешков) lugas “Dibenā” (На дне) un pašu izrādes autoru radīts teksts. 

A. Hermaņa interese par krievu literatūru turpinājās vairākos nozīmīgos iestudējumos: tehniski un filozofiski sarežģītajā izrādē “Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā” (2004) pēc krievu mūsdienu rakstnieka Vladimira Sorokina (Владимир Георгиевич Сорокин) romāna, Tatjanas Tolstajas (Татьяна Никитична Толстая) stāsta “Soņa” (Соня, 2006) interpretācijā ar izcilu Gundaru Āboliņu darbu titullomā, Ivana Gončarova (Иван Александрович Гончаров) romāna “Oblomovs” (Обломов, 2011) inscenējuma, kurā A. Hermanis turpināja slīpēt savu poētiski traģikomisko intonāciju un ļāva atklāties aktieru V. Daudziņa un G. Āboliņa spēju amplitūdai, kā arī izrādē “Oņegins. Komentāri” (2012) pēc Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) romāna dzejā “Jevgēņijs Oņegins” (Евгений Онегин) motīviem.

Paralēli attīstījās tā dēvētais “latviešu cikls”, kurā A. Hermanis kopā ar aktieriem vēroja, pētīja un skatuves valodā tiecās atšifrēt dažādas latviskās identitātes šķautnes. Sekojot programmatiskam A. Hermaņa uzstādījumam – “jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas, kopā ņemtas” –, tapa sešu izrāžu cikls “Latviešu stāsti” (2004), kam pamatā aktieru savākti un iestudēti reālu cilvēku dzīvesstāsti. Līdzīgi veidojās aktieru novērojumos un etīdēs balstītā izrāde “Latviešu mīlestība” (2006), bet kopā ar V. Daudziņu tika iestudēta monoizrāde “Vectēvs” (2009). Savukārt izrādēs “Zilākalna Marta” (2009), “Melnais piens” (2010) un “Kapusvētki” (2010) A. Hermanis pievērsās latviešu kolektīvās apziņas, identitātes, rituālu un tradīciju izpētei un šo izzūdošo kultūras parādību atdzīvināšanai uz skatuves. Meklējot latviski poētisko kodu Imanta Ziedoņa dzejā un personībā, tapa Kaspara Znotiņa monoizrāde “Ziedonis un Visums” (2010). Pie latviskās kultūras tēmas A. Hermanis atkal atgriezās tikai 2018. gadā ar G. Zariņas monoizrādi “Dieviņš pillā”, kur aktrise iejutās dzejnieka Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa lomā, bet gadu vēlāk, reaģējot uz “čekas maisu atvēršanu”, tapa izrāde “Vēstures izpētes komisija” (2019), kas atkal balstījās aktieru izpētes darbā un dokumentālu stāstu vākšanā.  

No 2005. līdz 2017. gadam A. Hermanis aktīvi kā režisors iestudēja teātros un festivālos Vācijā, Šveicē, Austrijā, Beļģijā, Itālijā, Francijā un Krievijā. 2008. gadā Maskavas Nāciju teātrī (Государственный театр наций) A. Hermanis iestudēja izrādi “Šukšina stāsti” (Рассказы Шукшина) pēc Vasīlija Šukšina (Василий Макарович Шукшин) darbu motīviem. Izrāde, kur režisors sadarbojās aktieriem Čulpanu Hamatovu (Чулпан Наилевна Хаматова) un Jevgēņiju Mironovu (Евгений Витальевич Миронов), saņēma Krievijas galveno teātra balvu “Zelta maska” (Золотая маска) kā gada labākais iestudējums (2020. gadā Hermanis atkal strādāja ar Č. Hamatovu un J. Mironovu, iestudējot izrādi “Gorbačovs” (Горбачёв) par pēdējo Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vadītāju Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв) un viņa sievu Raisu). 

Vācvalodīgajās teātra zemēs A. Hermanis galveno uzsvaru lika uz krievu dramaturģijas un literatūras klasiku, iestudējot Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romānā balstīto izrādi “Idiots. Grāmatas sākums” (Der Idiot. Anfang des Romans, 2010, Schauspielhaus Zürich, Šveicē), “Oņeginu” (Onegin, 2011, Schaubühne Berlin, Vācijā), A. Čehova “Platonovu” (Platonov, 2011) un N. Gogoļa “Revidentu” Vīnes Burgteātrī (2015, Burgtheater Vienna), M. Gorkija “Vasu” (Wassa, 2012) Minhenes Kammerspiele, A. Čehova “Kaiju” Minhenes Residenztheater (2019). Vienlaikus tapa arī citu tautu dramaturģijas un literatūras iestudējumi: A. Hermanis vairākkārt ar panākumiem atgriezās pie Īzaka Baševisa Zingera (יצחק באַשעװיס זינגער) darbiem, bet par Vīnes Burgteātrī iestudēto izrādi “Ģimene” (Eine Familie, 2010) pēc amerikāņu dramaturga Treisija Letsa (Tracy S. Letts) lugas A. Hermanis saņēma Nestroja balvu (Nestroy-Theaterpreis) par labāko režiju Austrijā. 

A. Hermaņa darbība ārpus Latvijas īpaši ražīga bija gadsimta otrajā desmitgadē, kad sezonā uz Eiropas skatuvēm tapa pat četri operas un teātra iestudējumi. No 2012. līdz 2017. gadam A. Hermanis īpaši pievērsās operas režijai, radot darbus ievērojamākajos Eiropas opernamos (piemēram, 2016. gadā ar A. Hermaņa režisēto Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operu Madama Butterfly savu sezonu atklāja Milānas La Scala opernams).

Tikmēr JRT šajā laikā pirmizrādes piedzīvoja vien daži A. Hermaņa darbi, no kuriem nozīmīgākais ir kopā ar ASV dzīvojošo un Latvijā dzimušo krievu izcelsmes baletdejotāju Mihailu Barišņkovu (Михаил Николаевич Барышников) radītā liriski horeogrāfiskā kompozīcija “Brodskis/Barišņikovs” (2015) ar M. Barišņikova drauga Josifa Brodska (Иосиф Александрович Бродский) dzeju. 

Šajā laikā iezīmējās arī jauns pagrieziens režisora interesēs. 2013. gadā viņš iestudēja Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā balstītu izrādi “Tautas ienaidnieks” (En folkefiende), kas veltīta demokrātijas pārvērtēšanai mūsdienās un ko pats A. Hermanis nodēvēja par JRT “pirmo politisko izrādi”. 2015. gadā A. Hermanis, protestējot pret Vācijas imigrācijas politiku, pameta darbu Thalia teātrī Hamburgā, bet 2016. gadā iestudēja Mišela Velbeka (Michel Houellebecq) romānu “Pakļaušanās” (Soumission), kurā reflektēja par Rietumu civilizācijas un kultūras stagnāciju un attiecībām ar Austrumu kultūru. Trešās desmitgades sākumā izrādes kā sociāli un politiski komentāri par Rietumu cilvēka identitātes un ticības krīzi mūsdienās kļuvuši par pastāvīgu repertuāra vienību.

2017./2018. gada sezonā ar jaunu “Marķīzes de Sadas” iestudējumu A. Hermaņa vadītais teātris sāka darbu bijušajā Tabakas fabrikā Miera ielā 58a, uz remonta laiku atstājot vēsturisko ēku Lāčplēša ielā. 2018. gada sezonas sākumā A. Hermanis kļuva par jauna aktieru kursa vadītāju, un drīz sekoja jauno aktieru debija uz JRT skatuves izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” pēc Jāņa Akuratera darba motīviem. 2022. gadā daļa kursa pievienojās JRT štata aktieru trupai.

Covid-19 pandēmijas laikā A. Hermanis debitēja kino režijā, kopā ar rakstnieku Jāni Joņevu un JRT aktieriem uzņemot daudzsēriju filmu “Aģentūra”. Pēc Krievijas kara uzsākšanas Ukrainā 2022. gadā A. Hermanis trupā uzņēma aktrisi Č. Hamatovu, ar kuru kopā tapa izrāde “Post. Scriptum” (2022), kuras pamatā ir cenzūras aizliegts fragments no F. Dostojevska romāna “Velni” (Бесы) un krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas (Анна Степановна Политковская) pierakstītas “Nord–Ost” ķīlnieku krīzes izdzīvotājas atmiņas. Par šo lomu Č. Hamatova saņēma gadskārtējās teātra balvu pasniegšanas ceremonijas "Spēlmaņu nakts" balvu kā "Gada labākā aktrise" (2021/2022).

A. Hermanis ir pieckārtējs “Spēlmaņu nakts” balvas “Gada režisors” ieguvējs: 2000. gadā par izrādēm “Vilkumuižas jaunkundzes”, “Pilsēta” un “Brīvais kritiens”, 2002. gadā “Stāsts par Kasparu Hauzeru”, 2003. gadā kopā ar JRT “Tālāk”, “Garā dzīve”, 2009. gadā “Zilākalna Marta”, “Vectēvs” un 2012. gadā – “Oņegins. Komentāri”, “Oblomovs”.

Septiņi A. Hermaņa iestudējumi godalgoti ar “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Gada dramatiskā izrāde”: “Marķīze de Sada” (1993), “Vilkumuižas jaunkundzes” (2000), “Revidents” (2001), “Stāsts par Kasparu Hauzeru” (2002), “Klusuma skaņas” (2008), “Zilākalna Marta” (2009), “Oblomovs” (2012).

2004. gadā izrāde “Latviešu stāsti” godalgota ar “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada latviešu literatūras iestudējums”, bet par izrādēm “Vectēvs” (2009) un “Ziedonis un Visums” (2010) piešķirtas “Spēlmaņu nakts” balvas “Gada latviešu autora darba iestudējums”.

A. Hermanis ir saņēmis arī daudzas starptautiskas godalgas: “Jauno režisoru projekta” (Young Directors Project) balvu par izrādi “Revidents” Zalcburgas teātra festivālā (2002), Eiropas Jaunās teātra realitātes balvu (Premio Europa Realtà Teatrali, 2007), divas Krievijas nacionālās teātra prēmijas “Zelta Maska” balvas (par izrādēm “Garā dzīve” un “Šukšina stāsti”), Nestroja balvu par labāko režiju Austrijā (par izrādi “Ģimene”), Konrāda Volfa balvu (Konrad-Wolf-Preis) par režisora darbu vāciski runājošajās zemēs (2010), Baltijas Asamblejas balvu mākslā (2014) u. c.

2012. gadā A. Hermanis saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. A. Hermaņa JRT ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā.