Baiba Broka ir viena no vadošajām Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrisēm un spēlējusi daudzas nozīmīgas lomas JRT “zelta fonda“ izrādēs.

Dzimusi kinoscenārista, Rīgas kinostudijas redaktora Antona Broka ģimenē, B. Broka jau kopš bērnības bija tuva aktiera profesijai. Pusaudzes gados (1987–1992) mācījās Lidijas Stiebras aktieru studijā un jau 16 gadu vecumā debitēja kino – Dzidras Ritenbergas filmā “Valsis mūža garumā” (1990), kur atveidoja galveno varoni Veltu.

No 1990. līdz 1992. gadam B. Broka mācījās Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, bet 1992. gadā iestājas Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), lai studētu kino režiju, jo togad aktierus neuzņēma. 1993. gadā B. Broka paralēli sāka mācības arī LKA apvienotajā aktieru un režisoru kursā, kura vadītājs bija Pēteris Krilovs, bet pēc pusgada kino režijas studijas pameta un nodevās tikai aktiermākslas apguvei.

LKA B. Brokas kursabiedri ir tādi zināmi aktieri kā Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ēcis, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Māris Liniņš, topošie režisori Regnārs Vaivars, Viesturs Kairišs, Gatis Šmits, Dž. Dž. Džilindžers un citi. B. Broka regulāri piedalījās topošo režisoru mācību darbos. Kopā ar kursabiedriem spēlēja arī P. Krilova iestudētajā diplomdarba izrādē “Brāļi Karamazovi” (Братья Карамазовы, 1997) pēc Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romāna, radot spilgtu temperamentīgās pavedinātājas Grušeņkas lomu.

Karjeras sākumposmā B. Broka spēlēja vairākos postmodernā teātra iestudējumos: karalieni Elizabeti G. Šmita izrādē “Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema” (“Nepanesamā teātra artelis”, 1996) un galveno varoni G. Šmita iestudētajā Airas M. Levina (Ira Marvin Levin) “Rozmarijas bērnā” (Rosemary's Baby, 1997, JRT), kā arī režisora V. Kairiša ironiskajās interpretācijās: Elīnu Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (JRT, 1998) un Adelaidu F. Dostojevska “Idiotā” (Идиот, JRT, 1999).

Atzinību un atpazīstamību B. Broka ieguva jau ar savu pirmo lomu JRT, kas arī bija sākums sadarbībai ar Alvi Hermani: Ļikas atveidojumu Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugas “Mans nabaga Marats” (Мой бедный Марат, 1997) iestudējumā. Tajā B. Broka kopā ar A. Keišu un V. Daudziņu labākajās reālpsiholoģiskā teātra tradīcijās atveidoja trīs pusaudžus, kuru draudzība pārauga mīlas trijstūrī uz Ļeņingradas blokādes fona. Par šo lomu B. Broka saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā jaunā skatuves māksliniece, savukārt pati izrāde tika spēlēta 14 gadus.

Pēc šiem panākumiem aktrise spēlēja vēl vairākās A. Hermaņa agrīnajās izrādēs: vienu no Modelēm Stendāla (Marie-Henri Beyle, Stendhal) “Traktātā par mīlestību” (De l'amour, 1999) un vienu no sešām māsām – Kazju – Jaroslava Ivaškeviča (Jaroslaw Iwaszkiewicz) “Vilkumuižas jaunkundzēs” (Panny z Wilka, 2000). Par pagrieziena punktu gan B. Brokas karjerā, gan A. Hermanim un pārējai JRT trupai kļuva Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) lugas “Revidents” (Ревизор, 2000) iestudējums, kas atnesa JRT starptautiskus panākumus. B. Broka izrādē spēlēja Pilsētas priekšnieka (Gundars Āboliņš) meitu Marju Antonovnu. Šajā izrādē B. Broka kopā ar A. Hermani un pārējo JRT trupu atrada un nostiprināja traģikomisko, grotesko spēles formu, kas turpmāk raksturoja dažus no labākajiem JRT iestudējumiem.

B. Broka ir piedalījusies gandrīz visās A. Hermaņa un JRT trupas “zelta fonda” izrādēs: etīdēs balstītajā iestudējumā “Garā dzīve” (2003) kā aktrise, kurai pašai tolaik ir ap trīsdesmit un kas pārtop astoņdesmitgadīgajā Večiņā, bez valodas palīdzības hiperreālistiski parādot vecuma aizkustinošo traģikomismu, “Latviešu stāstos” (2004) B. Broka atklāj sievišķīgi efektīgās putnkopes Santas atmiņas par savu jaunību un attiecībām ar vīriešiem, “Latviešu mīlestībā” (2006) viņa kopā ar V. Daudziņu atveido divu vientuļu, intelektuālu pensionāru iepazīšanos un aizkustinoši neveiklo mēģinājumu tuvināties.

2003. gadā B. Broka atveido titullomu izrādē “Nora” pēc Henrika Juhana Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugas “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), aizsākot auglīgu sadarbību ar režisori Māru Ķimeli, kas kulminē 2015. gadā ar titullomu Ingas Ābeles lugas “Aspazija. Personīgi” iestudējumā, kur B. Broka spēlē Aspaziju no agras jaunības līdz sirmam vecumam.

B. Broka radījusi spilgtas lomas arī režisora Vladislava Nastavševa izrādēs: Ivana Buņina (Иван Алексеевич Бyнин) stāstu dramatizējuma iestudējumā “Tumšās alejas” (2012) B. Broka partnerībā ar V. Daudziņu izspēlē divus atšķirīgus stāstus par mīlestību, seksualitāti un varas attiecībām, Mihaila Kuzmina (Михаил Алексеевич Кузмин) romāna “Peldošo-ceļojošo” (Плавающие-путешествующие, 2014) dramatizējuma iestudējumā aktrise ir sievišķīgi infantilā tenku vācele un savedēja Poļina, savukārt Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) lugas “Jaunības putns ar saldo balsi” (Sweet Bird of Youth, 2018) uzvedumā iejūtas kādreiz slavenās, bet tagad jaunību un cerību zaudējušās aktrises Aleksandras Del Lago lomā.

Starp aktrises nozīmīgākajām lomām minama arī Vladimira Ļeņina sieva Nadežda Krupskaja Ulda Tīrona fantasmagoriskajā izrādē “Pēdējā Ļeņina eglīte” (2018), kur B. Broka saspēlē ar V. Daudziņa Ļeņinu meistarīgi demonstrē izrādes estētikas noteikto groteskas tehniku un spēju brīvi, filigrāni mainīt tēlus un noskaņas.

Studiju laikā B. Broka atveidoja epizodiskas lomas televīzijas filmā “Emīls Dārziņš” (1995) un Aivara Freimaņa spēlfilmā “Ligzda” (1996); tam sekoja loma Jāņa Streiča filmā “Likteņdzirnas” (1997). Karjeras laikā B. Broka spēlējusi gan vairākos televīzijas seriālos (“Tumsas puķe”, “Palīgā”, “Inspektors Grauds”, “Neprāta cena”), gan televīzijas filmā “Suņu vīrs un Tille” (2002). 1999. gadā aktrise nospēlēja pirmo galveno lomu – Brigitu – Unas Celmas filmā “Seko man” (1999). Tāpat B. Broka redzama otrā plāna lomās V. Kairiša filmā “Pa ceļam aizejot” (2000), Vara Braslas spēlfilmā “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004), G. Šmita filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010), Annas Vidulejas filmā “Homo Novus” (2018) un Madaras Dišleres filmā “Paradīze ‘89” (2018). B. Broka spēlē arī A. Hermaņa un JRT trupas seriālā “Aģentūra” (2020).

Savas aktrises karjeras laikā B. Broka saņēmusi daudzas nacionāla mēroga godalgas: kinobalvu “Lielais Kristaps” kategorijā “Gada aktrise” par Veltas lomu filmā “Valsis mūža garumā” (rež. Dz. Ritenberga, 1990), “Spēlmaņu nakts” balvu “Labākie jaunie skatuves mākslinieki” par Ļikas lomu izrādē “Mans nabaga Marats” (rež. A. Hermanis, JRT, 1997) un Rozmarijas lomu izrādē “Rozmarijas bērns” (rež. G. Šmits, JRT, 1997), Lilitas Bērziņas balvu (2007), “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada aktrise” par Aspazijas lomu izrādē “Aspazija. Personīgi” (rež. M. Ķimele, 2015), Matrjonas lomu izrādē “Tumsas vara” (rež. G. Šmits, 2015) un lomu izrādē “Divpadsmit krēsli” (rež. A. Hermanis, JRT, 2015).

2017. gadā aktrise kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras  virsnieci. B. Broka iekļauta arī Silvijas Radzobes sagatavotajā monogrāfijā “100 izcili Latvijas aktieri”.