Principiāls ir lugas plašais personu izvērsums. “Skroderdienās Silmačos” detalizēti raksturotas sešpadsmit personas, un ar katru no tām autors spējis radīt spilgtu, atmiņā paliekošu tēlu, turklāt raksturi savstarpēji cieši savīti. Centrālās personas ir Silmaču saimniece Antonija, viņas iecerētais puisis Aleksis, skroderis Dūdars un Aleksim agrāk tuvā Elīna. Antonija pēc vīra nāves uzrunājusi Aleksi, tomēr viņas personisko attiecību priekšvēsture saistīta arī ar Dūdaru, no kura jaunā sieviete novērsusies, kad Dūdars savainojis kāju, un Antonija, sekojot mātes spiedienam, apprecējusies ar bagāto Silmaču saimnieku. Lugas gaitā kļūst nepārprotami skaidrs, ka Dūdars joprojām ir Antonijas valdzinājuma varā, un pēc tam, kad Aleksis pēc ilgas vilcināšanās kāzu priekšvakarā atzīstas, ka Antoniju tomēr nemīl, var tikt labota gan kādreizējā, gan jaunā alošanās, precoties Antonijai ar Dūdaru un Aleksim ar Elīnu. Tādējādi lugas finālā prāta diktētie lēmumi un materiālie apsvērumi tiek nobīdīti malā, un notikumi cilvēkus aizveduši turp, kur tiecas viņu sirdis. Paralēles ar Antonijas, Dūdara, Alekša un Elīnas pārdzīvojumiem saskatāmas arī citu tēlu raksturos. Atšķirībā no cilvēkiem, kas iemantojuši jau lielāku dzīves pieredzi, lugā savus pirmos attiecību lokus iziet Dūdara māceklis Rūdis, viņa draugs, Alekša brālis Kārlēns, un ganu meitene, jautrā un asprātīgā Ieviņa. Šajos tēlos spilgti atklāts, kā agrās vasaras, ziedēšanas un vainagu pīšanas laiks atraisa emocijas un mudina uz ārējās izpausmēs vēl stūrainu, toties dzīvespriecīgu savstarpēju tuvināšanos. Par meitas gaitām sajūsmā nav viņas tēvs Pindaks, kurš šķiet aizmirsis pats savu jaunības laiku un dzīvo it kā pastāvīgi uzsvērtos konfliktos ar sievu Pindacīšu. Ņemot vērā Ieviņas pusaudzes vecumu, ir skaidrs, gan Pindaks, gan Pindacīša vēl ir spēka gados, un abu saskaņa atkarīga tikai no viņiem pašiem. Savukārt komiski deformētas kaislību izpausmes, ja tās salīdzina ar jauniešu draiskulībām, R. Blaumanis atklājis dziednieces Tomuļu mātes tēlā, un viņai līdzās ar nelieliem grēciņiem izceļas arī vaļiniece Bebene.

Latvijas Nacionālais teātris. Rūdolfs Blaumanis, "Skroderdienas Silmačos", 2010. gads.
Fotogrāfs Gunārs Janaitis. Avots: Latvijas Nacionālais teātris.
Personu grupu, kura netieši atbalso sarežģījumus citu tēlu dzīvēs, veido ceļojošie ebreju tirgotāji, Ābrams un viņa dēls Joske, kā arī šuvēja Zāra. Attiecību pretrunu pamats ir manta, jo Ābrams negrib ļaut dēlam precēties, tāpēc ka iemīļotajai jaunkundzei nav bagāta pūra, tomēr Silmačos gūtie iespaidi pārliecina tēvu piekāpties, un Joske ar Zāru lugas finālā var priecīgi pievienoties citiem brūtes pāriem. Savukārt nemainīgi harmoniski lugā tēlotās dienas pavada laimīgie jaunie vecāki, Pičuks un Auce. Autors lugā pasmaida arī par viņu neviltoto sajūsmu vienam par otru un par jaundzimušo bērnu, tomēr vissvarīgākais ir tas, ka Pičuks un Auce ikvienam kļūst par konkrētu piemēru un atskaites punktu tam, ko cilvēka dzīvē nozīmē laime un mīlestība.