Novele “Raudupiete” ir R. Blaumaņa daiļrades sākuma posma darbs, kurā autors apliecinājis izcilu tēlu raksturojuma un literārā teksta mākslinieciskās izveides prasmi.   

Noveles sižets cieši saistīts ar 19. gs. nogales sociālo vidi un cilvēku attiecībām. Viena no svarīgākajām sabiedriskās dzīves iezīmēm ir sociāla noslāņošanās etnisko latviešu starpā, kas saistīta arī ar lauku saimniecību nostiprināšanos un to darba racionālas organizēšanas jautājumiem. Noveles notikumi aizsākas brīdī, kad kapā tiek guldīts bagāto Raudupu māju saimnieks, un drīz vien izvirzās jautājums, kā īpašumu vislabāk pārvaldīt turpmāk. Saimnieka atraitnei viņas aizbildņi iesaka vēlreiz precēties un ņemt iegātni, un saimnieciskā aspektā tas ir loģiski pamatots ierosinājums, kuram tālākie notikumi un tēlu ārējie un iekšējie konflikti piešķir emocionāli sakāpinātu un traģisku ievirzi. Raudupietei iepaticies kaimiņu Gaiļu māju puisis Kārlis, kurš ir Raudupa krustdēls un ļoti sirsnīgi izturas arī pret Raudupietes mazo un fiziski vārgo dēlu Matīsiņu. Viņa nolemj pati uzrunāt puisi, tomēr Kārlis atsaka jaunās sievietes izteiktajam piedāvājumam kļūt par Raudupu saimnieku, jo ir jau slepeni saderinājies. Raudupietei gan kā iemeslu viņš min to, ka māju īstais mantinieks ir Matīsiņš. Pēc šī atteikuma un ar to saistītās vilšanās jauno sievieti pārņem un viņas tālāko rīcību diktē brāzmaina un liktenīga kaislība. Tās ietekmē Raudupiete ļauj Matīsiņam daudz lielāku brīvību nekā agrāk, un visai drīz notiek nelaimes gadījums, kad puisēns, mātei iztālēm noraugoties, iekrīt akā un noslīkst. Neilgi pēc dēla nāves Raudupiete vēlreiz mēģina uzrunāt Kārli, taču sastapt puisi viņai izdodas tikai cilvēku pilnā tirgus dienā. Šoreiz Kārlis atraitnei atsaka pavisam nepārprotami, minot arī savas gaidāmās laulības. Pārdzīvojuma iespaidā jaunā sieviete zaudē savaldīšanos un turpat tirgus burzmā iet bojā, vai nu tīši, vai neuzmanības dēļ pakļūstot zem strauji braucoša pajūga. Raudupietes bērēs ap viņas zārku stāv pulks smīnošu mantinieku. Savukārt epilogā aprakstīta Kārļa un Kārklēnu Marijas laulība un pieminēts arī viņu pirmdzimtais dēls.     

Noveles centrā ir Raudupu saimnieka atraitne, kurai ir nepilni trīsdesmit pieci gadi, viņas dēls Matīsiņš, un kaimiņu māju puisis Kārlis. Notikumu risinājumā šie tēli ir cieši savstarpēji saistīti. Kārlis Raudupu mājās ir regulārs ciemiņš, un viņa biežā klātbūtne kalpo par ārējo cēloni, kas mudina Raudupieti iztēloties savas un Kārļa iespējamās attiecības, kā arī atbilstoši rīkoties. Kārlis novelē galvenokārt tēlots Raudupietes skatījumā, akcentējot gan viņa pievilcīgo ārējo veidolu, gan labvēlību pret Matīsiņu, gan iznesību, kad sava vīra bērēs jaunā sieviete redz Kārļa veiklību dejotāju pulkā. Arī Matīsiņa simpātijas pret Kārli apliecina puiša personības pievilcību. Savukārt Kārļa izturēšanās pēc tam, kad viņš sapratis, ka Raudupiete nolēmusi vērsties pie viņa ar precību piedāvājumu, ir mazāk simpātiska. Bīdamies atklāt, ka ir jau saderinājies, viņš atteikumam izmanto nepatiesu motivāciju, tādējādi novirzīdams Raudupietes domas uz fiziski vārgo dēlu kā iespējamo šķērsli tālākā viņas dzīves veidošanā. Patieso nolūku slēpšana, kā arī visai skarbā, neiecietīgā un pat ciniskā izturēšanās pret Raudupieti viņu abu vēlākajā sarunā Kārļa raksturam piešķir nepievilcīgus vaibstus. Noveles sarežģītākais un spilgtākais tēls ir Raudupiete. Viņas portretējumā racionāla apņēmība tikt galā ar bagāto māju saimnieces pienākumiem, atbildības izjūta pret apkārtējiem cieši savīta ar emocionāli sakāpinātu vēlēšanos dzīvot pilnvērtīgu sievietes dzīvi, mīlēt un būt mīlētai. Kārli Raudupiete izvēlas kā vīra un saimnieka lomai vispiemērotāko puisi, cilvēku, kam piemīt enerģija, dzīvesprieks un rīcības spēja. Labvēlīgos apstākļos viņas jūtas varētu pāraugt patiesā, noturīgā mīlestībā, taču pēc Kārļa atteikuma dominējoša kļūst nesavaldāma kaislība, kas Raudupietes rīcību padara neaprēķināmu un nežēlīgu. Pirmais tās upuris ir Matīsiņš, un pēc tam arī viņa pati. R. Blaumaņa novelē smalki atklāta personu psiholoģija un pievērsta uzmanība arī tiem ierobežojumiem, kādus sieviete izjūt sava laika sabiedrībā, uzsverot personības realizēšanās grūtības vai pat tās neiespējamību.

Noveles norises cieši sakņotas dzīves realitātē, savukārt lai tās paspilgtinātu un padarītu vēl iedarbīgākas autors literārā darba veidojumā mērķtiecīgi izcēlis astoņas epizodes, kas katra raksturo noteiktu sižeta posmu. Notikumi aizsākas kapsētā, kad notiek atvadīšanās no bagātā Raudupu saimnieka, un gan šeit, gan bēru mielasta laikā Raudupu mājās uzskatāmi vērojams, ka ilgstošas sēras par aizgājēju nav sagaidāmas, jo cilvēku domas ir piesaistītas gluži pasaulīgām interesēm. Otrajā epizodē pēc neilga laika, kad saimniekošana nesekmējas tik labi, kā iepriekš, sarunā ar Raudupieti viņas aizbildņi rosina padomāt par jaunām laulībām, netieši norādot uz Kārli, kurš šajā svētdienā arī ieradies ciemos. Nākamajā ainā autors pievērsies Raudupietes apņēmīgajam solim, pašai dodoties uz Gaiļu mājām uzrunāt Kārli. Niansēti atklāta viņas rūpīgā sagatavošanās, kad Raudupiete piemēro vairākus lakatus, vērīgi lūkodamās spogulī un arī no Matīsiņa saņemdama atzinīgu novērtējumu savam izskatam. Apzinoties, ka viņa joprojām ir jauna un izskatīga, divkārt sāpīga Raudupietei ir gan Kārļa lietotā uzruna, Raudupu māte, gan arī puiša atraidījums. Atsevišķi rakstnieks izcēlis Raudupietes atgriešanos mājās un drudžaino sapni, kurā viņa Matīsiņu redz mirušu. Nākamais, piektais tēlojuma posms saistīts ar pārmaiņām Raudupietes attieksmē pret dēlu, kas faktiski kļūst par viņa nāves cēloni. Spraiga un koncentrēta ir sestā epizode, kad Matīsiņš noslīkst akā. Noveles priekšpēdējā, septītā, aina risinās, kad pēc Matīsiņa apbedīšanas pagājuši divi mēneši. Tajā sasprindzinātā ritmā it kā atkārtoti iepriekšējie notikumi. Raudupiete vēlreiz brauc uz Gaiļiem, kur Kārli nesastop, tāpēc viņu abu pēdējā, izšķirošā saruna risinās tirgū, tā beidzas ar Raudupietes dziļu iekšēju satricinājumu un viņas nāvi. Seko pavisam lakoniska, tikai dažos teikumos atklāta Raudupietes bēru aina, un sižeta risinājumu noslēdz epilogs ar Kārļa un Marijas kāzām, viņu kopdzīves sākumu un jaundzimušo dēlu, kuru vecāki pēc savstarpējas izskaidrošanās nosauc par Matīsiņu.

R. Blaumaņa novelei raksturīga autora rūpīga pievēršanās personu psiholoģijas tēlojumam, īpaši niansēti atklājot Raudupietes dziļos un dramatiskos pārdzīvojumus. Raksturīgs motīvs vairākās ainās ir notikumu intensitātes pieaugums, ko pavada skaņas efekti. Piemēram, bēru svinību laikā dejošana aizsākas bez mūzikas, tālāk minēts kāds vecis, kurš kliedz, ka Raudupu saimnieks vēlējies, lai viņa bērēs dejotu, un tad sākas īsta balle mūzikas pavadījumā, kurā aktīvi iesaistās Kārlis un vēlāk pēc viņa uzaicinājuma arī Raudupiete. Atšķirīgās noveles teksta redakcijas liecina par rakstnieka pakāpenisko atteikšanos no melodramatiskiem efektiem, virzību uz stila lakonismu, kas R. Blaumaņa daiļrades attīstībā kļuva par vienu no svarīgākajām autora stila pazīmēm. Teksta pirmpublicējumā latviešu valodā 1889. gadā Kārlim un Marijai noveles epilogā piedzimst bērns ar kroplām kājiņām, šī detaļa ir kā Raudupietes lāsta piepildījums, sods par Kārļa agrāko gļēvumu un meliem. 1890. gadā paša autora veidotajā vācu valodas versijā viņš noveles epilogu pārveidojis, šeit bērna dzimšana apliecina jauno vecāku nākotnes izredzes un rūgtās pagātnes pārvarēšanu. R. Blaumanis vācu tekstā ieviesis arī citu būtisku detaļu. Pēc Matīsiņa nāves viņa zārks ir guldīts Raudupietes istabā, un šī aina ir tieši tāda, par kādu viņa sapņojusi pēc atgriešanās no neveiksmīgā precību brauciena uz Gaiļu mājām, tā gūstot neapzinātu ierosmi tālākajai rīcībai. Publikācijā latviešu valodā krājumā “Pie skala uguns” (1893) ņemti vērā vācu versijā veiktie pārveidojumi, un šajā, no pirmiespieduma atšķirīgajā redakcijā darbs pieejams arī R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” izdevumā 1993. gadā. Rakstnieka vēlreiz labotajā variantā, kas ir pamatā citām vēlākajām noveles publikācijām, sākot no Luda Neimaņa izdotajiem R. Blaumaņa “Kopotajiem rakstiem” 20. gs. sākumā (1909), atmesta epizode, kurā māte redz noslīkušo Matīsiņu akas dibenā un par situācijas liecinieku nejauši kļūst ceļojošs ebrejs, kam Raudupiete dod naudu, lai viņš nevienam nepastāstītu par notikušo. Autora pārstrādātajā redakcijā darbs iespiests arī Kārļa Egles rediģētajā R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” izdevumā 1958. gadā.    

Novele “Raudupiete” pirmoreiz publicēta 1889. gada septembrī (pēc jaunā stila oktobrī) laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”. Atšķirīgā redakcijā tā iespiesta R. Blaumaņa stāstu krājumā “Pie skala uguns”, kas autora dzīves laikā ir vienīgais plašākais viņa prozas darbu apkopojums. Arī vēlāk R. Blaumanis slīpējis noveles tekstu. Rakstnieks pats veidojis “Raudupietes” vācu versiju, tā ar nosaukumu “Raudupu saimniece. Skice no latviešu tautas dzīves” (Die Raudupwirtin. Skizze aus dem lettischen Volksleben) publicēta laikrakstā Zeitung fűr Stadt und Land 1890. gada jūnijā (pēc jaunā stila jūlijā). 1921. gadā darbs vācu valodā iespiests izdevēja Anša Gulbja izdotajā R. Blaumaņa izlasē “Noveles” (Novellen) Rīgā, 1941. gadā tas iznācis atsevišķā grāmatā. 2017. gadā novele publicēta R. Blaumaņa vācu valodā rakstīto un tulkoto darbu apkopojumā “Salna pavasarī” (Frost im Frűhling) Bīlefeldē, Vācijā. 1890. gadā, sagatavojot vācu versiju publicēšanai, rakstnieks veica vairākus rediģējumus, kas pēc tam iestrādāti arī latviešu tekstā. Igauņu valodā ar nosaukumu “Raudupu saimniece” (Raudupi perenaine) novele 1890. gadā iespiesta periodikā, pēc tam iekļauta krājumā “Zem salmu jumta” (Õlest katuse all, 1892), kas ir pirmā publicētā R. Blaumaņa prozas grāmata. Noveli no vācu valodas tulkoja igauņu rakstnieks un žurnālists Eduards Vilde (Eduard Vilde), kurš bija R. Blaumaņa kolēģis laikrakstā Zeitung für Stadt und Land. 1923. gadā darbs ar nosaukumu "Raudupu kundze" (Raudupin emäntä) publicēts somu valodā R. Blaumaņa darbu apkopojumā "Noveles" (Novelleja) Līli Jerviluomas (Lyyli Järviluoma) tulkojumā. Zviedru valodā noveli “Raudupiete” tulkojis Ernsts Lundkvists (Ernst Lundquist), tā ar nosaukumu Raudup-moran 1925. gadā publicēta R. Blaumaņa prozas krājumā “Nāves ēnā” (I dödens skugga). 1924. gadā novele publicēta angļu valodā Londonā un Toronto izdotā latviešu prozas kopkrājumā ar nosaukumu "Raudupu atraitne" (Raudup’s Widow) Leslijas Māršalas (Leslie A. Marschall) tulkojumā. 1957. gadā Maskavā krājumā “Laimes klēpī” (In the Lap of Happiness) novele publicēta Tamāras Zālītes tulkojumā. Krievu valodā darbs "Raudupiete" vairākos atšķirīgos variantos iespiests kopš 1928. gada, sākotnēji ar nosaukumu Раудупиха, vēlākajos tulkojumos Раудупиете. 1956. gadā Šanhajā publicēts R. Blaumaņa noveļu krājums ķīniešu valodā, kurā ietverts arī “Raudupietes” tulkojums. 1957. gadā R. Blaumaņa darbu izlasē lietuviešu valodā “Salna pavasarī” (Šalna pavasarį) novele “Raudupiete” publicēta Kosta Korsaka (Kostas Korsakas) tulkojumā ar nosaukumu Raudupienė. 

R. Blaumaņa novele ir viens no pazīstamākajiem rakstnieka darbiem. Pēc tās motīviem uzrakstīta Annas Brigaderes luga “Raudupiete” (1914), tajā būtiski atšķirīgs gan sižeta risinājums, gan darba fināls. A. Brigaderes versijā pēc Matīsiņa nāves un Raudupietes grēku nožēlas luga beidzas ar viņas un Kārļa izlīgumu. Šī darba pirmiestudējums bija 1916. gadā Maskavas Latviešu biedrības teātrī Jēkaba Dubura režijā. Gan A. Brigaderes versijā, gan, papildinot to ar citiem R. Blaumaņa darbu motīviem, luga piedzīvojusi daudzus atkārtotus uzvedumus. 2003. gadā A. Brigaderes “Raudupiete” izrādīta Dailes teātrī. R. Blaumaņa noveles motīvi izmantoti Rīgas kinostudijas aktierfilmas “Salna pavasarī” (1955) scenārijā. Noveles “Raudupiete” sižets ir pamatā Rasas Bugavičutes veidotam dramatizējumam, kas 2013. gadā iestudēts Valmieras teātrī. Izrādei dots žanra apzīmējums “kaisles stāsts”.