Drāmā “Indrāni”, tāpat kā bēdu lugā “Pazudušais dēls” (1893) un skatu lugā “Ugunī” (1905), R. Blaumanis izmantojis dramaturģijas teorijā un praksē izplatīto piecu cēlienu struktūru. Ar teorijas niansēm rakstnieks iepazinās, studējot vācu autora Gustava Freitāga (Gustav Freytag) pētījumu “Drāmas tehnika” (Die Technik des Dramas, 1863). Tieši “Indrāni” uzskatāmi par to R. Blaumaņa lugu, kur drāmas teorijas aspekti vismērķtiecīgāk iekausēti konflikta risinājumā un centrālo tēlu attiecību veidojumā. Lugas pirmajā cēlienā Indrānos ierodas Edvarts un Ieva, un tiek pieņemts lēmums mājas norakstīt viņiem. Attiecību saasinājums ir otrajā cēlienā, kad to izraisa Edžiņa rīcība, aizrautības karstumā tēmējot uz vecomāti ar pielādētu ieroci, un šīs dramatiskās situācijas radītais šoks izraisa savstarpēju pārmetumu virkni. Vecie Indrāni atsakās turpmāk piedalīties saimniecības darbos, norādot, ka viņi spiesti strādāt vēl vairāk nekā agrāk, savukārt Edvarts atsaka viņiem zirgu, ar kuru māti vajadzētu vest pie ārsta. Lugas dziļāko konfliktu trešajā cēlienā izraisa Edvarta lēmums pārdot uzpircējam ap Indrānu mājām augošos ošus, kas nesīs viņam būtisku peļņu un ļaus uzlabot saimniecības stāvokli. Savukārt Indrānu tēvs uzskata, ka ar šādu rīcību tiks iznīcināta Indrānu būtība un to ainaviskā īpatnība. Cēliena finālā Edvarts ne tikai gatavojas koku nociršanai, bet arī izdzen tēvu un māti no mājas uz pirtiņu. Ceturtajā cēlienā tiek meklēts izlīdzinājums, tomēr tas beidzas bez atrisinājuma, un vecajiem Indrāniem neatliek nekas cits, kā iesniegt prasību tiesā. Piektajā cēlienā redzams, ka šī prasība nav tikusi apmierināta, un māte atgriežas no tiesas ar bezcerīga izmisuma un rūgtuma pilnu sirdi, apzinoties gan sava, gan Indrānu tēva mūža drīzo noslēgumu.
