Andris Keišs ir viens no vadošajiem Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieriem, kurš spēlējis daudzas nozīmīgas lomas JRT “zelta fonda” iestudējumos, īpaši režisoru Alvja Hermaņa un Māras Ķimeles izrādēs.

1993. gadā A. Keišs pabeidza Jelgavas 4. vidusskolu un iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) apvienotajā režisoru un aktieru kursā, ko vadīja Pēteris Krilovs. A. Keiša kursabiedri ir tādi zināmi aktieri kā Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ēcis, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš un Māris Liniņš, kā arī režisori Regnārs Vaivars, Viesturs Kairišs, Gatis Šmits un Dž. Dž. Džilindžers, kuri 20. gs. 90. gadu otrajā pusē skaļi pieteica “Nepanesamā teātra arteli”, piedāvājot Latvijas teātra telpai jauno postmodernisma estētiku. Vairākās apvienības izrādēs vēl studiju laikā spēlēja arī A. Keišs: V. Kairiša versijās par Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) lugu “Akmens viesis” (Каменный гость, 1996) un Ernesto Sabato (Ernesto Sabato) romānu “Tunelis” (El Tunel, 1997), kā arī Dž. Dž. Džilindžera izrādē pēc Semjuela Beketa (Samuel Beckett) darbu motīviem “Mollojs jeb Dzīve bez istabenes” (1996). 1997. gadā A. Keišs studijas beidza ar Smjerdakova lomu P. Krilova iestudētajā diplomdarba izrādē “Brāļi Karamazovi” (Братья Карамазовы) un tajā pašā gadā kļuva par JRT aktieri.

JRT A. Keišs debitēja ar titullomu Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugā “Mans nabaga Marats” (Мой бедный Марат, rež. A. Hermanis, 1997). Tajā A. Keiša varoņa – jaunā sapņotāja un tiltu inženiera Marata – draudzība ar nejauši sastaptajiem Ļiku (B. Broka) un Ļeoņidiku (Vilis Daudziņš) pamazām pārtop visiem iesaistītajiem sāpīgā mīlas trīsstūrī uz Ļeņingradas blokādes fona. Izrāde tika spēlēta 14 gadus.

Pēc tam sekoja izcila komiskā loma A. Hermaņa izrādē “Revidents” (Ревизор, 2000), kur A. Keiša atveidotā kalpa Osipa līdz groteskai sakāpinātā maskulinitāte un seksuālais jaudīgums radīja īpaši komisku kontrastu ar V. Daudziņa vārgulīgo Hļestakovu. Izrāde iezīmēja jaunu kvalitātes pakāpienu JRT un atnesa starptautisku atpazīstamību A. Hermanim.

A. Keišs ir piedalījies daudzās no A. Hermaņa labākajām izrādēm: “Latviešu stāstos” (2004), kur aktieris spēlēja jaunu latviešu karavīru, “Tālāk” (2004) pēc Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) lugas “Dibenā” (На дне) motīviem, Vladimira Sorokina (Владимир Геoргиевич Сорoкин) romāna “Ledus” (Лёд, 2005) iestudējumā, izrādēs “Latviešu mīlestība” (2006), “Klusuma skaņas” (2007), “Kapusvētki” (2010), eksperimentālajā uzvedumā “Drednauti. Uz visām jūrām” (2006).

Par vienu no spilgtākajām A. Keiša un A. Hermaņa sadarbībā radītajām lomām kļuvis leģendārais blēdis Ostaps Benders izrādē “Divpadsmit krēsli” (Двенадцать стульев, 2014), kura tēlam piemītošo suģestējošo harismu un enerģiju aktieris atklāja, izmantojot groteskas un horeogrāfijas paņēmienus.

A. Keišs divkārt saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada aktieris”, abas reizes par lomām M. Ķimeles režisētajās izrādēs. Ivana Turgeņeva (Иван Сергеевич Тургенев) lugas “Mēnesis uz laukiem” (Месяц в деревне, 2005) iestudējumā A. Keišs spilgtā partnerībā ar Sandras Zvīgules Natāliju Petrovnu atveidoja gadiem ilgi neatbildētas, bet joprojām dzīvas mīlestības izvārdzinātā Rakitina lomu, savukārt Viljama Šekspīra (William Shakespeare) Otello lomā (2010) atklāja Latvijas teātrim jaunus sava varoņa psiholoģiskā portreta dziļumus.

2013. gadā A. Keišs atveidoja Stenliju Kovaļski Tenesija Viljamsa (Thomas Lanier Williams III) “Ilgu tramvajā” (A Streetcar Named Desire, rež. Inese Mičule), kur, pretojoties tradicionālajam tēla traktējumam – primitīvam, instinktu vadītam mačo tipa vīrietim –, savā varonī uzrādīja cilvēcisku siltumu un racionālu rīcības motivāciju.

A. Keišs vairākkārt ir strādājis arī ar režisoru Vladislavu Nastavševu. Mihaila Kuzmina (Михаил Алексеевич Кузмин) romāna “Peldošo-ceļojošo” (Плавающие-путешествующие, 2014) iestudējumā A. Keiša varonis Levrentjevs aizkustinošā un komiskā pielūgsmē neatlaidīgi aplidoja Sandras Kļaviņas Ļoļečku, bet V. Nastavševa autorkompozīcijā “Cerību ezers” (2015) A. Keišs radīja nelielu, bet spilgtu aktierdarbu, atveidojot galvenā varoņa Vlada (Intars Rešetins) mīļāko Viktoru. Tāpat aktieris ir spēlējis noslēpumaino lielinieku Sergeju V. Nastavševa izrādē “Ciniķi” (Циники, 2017) pēc Anatolija Marienhofa romāna (Анатолий Борисович Мариенгоф) un Jāsonu Eiripīda (Εὐριπίδης) traģēdijas “Mēdeja” (Μήδεια, 2016) interpretācijā ar Gunu Zariņu titullomā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

2018. gadā A. Keišs atveidoja galveno lomu – pusmūža krīzes un neizdevušās dzīves mākto piecdesmitgadnieku Vīleru – Treisija Letsa (Tracy Letts) lugā “Linda Vista” (Linda Vista, režisors A. Hermanis). Par šo lomu A. Keišs tika nominēts 2018./2019. gada teātra sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada aktieris”, kā arī saņēma “Spēlmaņu nakts” skatītāju balvu.

Starp aktiera nozīmīgākajām lomām minams arī Eduards Smiļģis dramaturģes Justīnes Kļavas un režisora G. Šmita izrādē “Meklējot spēlmani” (2018). Dailes teātra patriarhu A. Keišs atveidoja gan kā komiski ekstravagantu īpatni vētrainās teātra aizkulišu ikdienas centrā, gan kā plaša vēriena un talanta vizionāru. Arī par šo lomu A. Keišs saņēma gan “Spēlmaņu nakts” nomināciju kā “Gada aktieris”, gan skatītāju balvu.

A. Keišs ir arī viens no pieprasītākajiem Latvijas kino aktieriem un četrkārtējs nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” ieguvējs. Divas balvas A. Keišs saņēma par lomām savu kādreizējo kursabiedru filmās: V. Kairiša filmā “Kāzas” (2000) aktieris atveido kāzu muzikantu Juri, kuru moka nelaimīga mīlestība pret cita līgavu, savukārt G. Šmita filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (2010) A. Keišs spēlē titullomu – seržantu un nenogurdināmo optimistu Kristu Lapiņu, kurš cenšas atrast savu vietu dzīvē pēc atgriešanās no misijas ārvalstīs. Tāpat A. Keišs ir godalgots par lomu LKA studenta Valērija Oļehno īsfilmā “Pa Pa” (2015), kur atveido tēvu, kurš pēc atgriešanās no cietuma cenšas atjaunot attiecības ar dēlu, kā arī par otrā plāna lomu Lailas Pakalniņas filmā “Ausma” (2016).

Starp nozīmīgākajiem A. Keiša kino darbiem minama arī titulloma filmā “Inspektors Grauds” (režisors Aigars Grauba, 2002), Gvido filmā “Kolka Cool” (režisors Juris Poškus, 2011), titulvaronis filmā “Gūtenmorgens un Vienciems” (režisore Linda Olte, 2016), ekstravagantais mākslinieks Salutaurs filmā “Homo Novus” (režisore Anna Viduleja, 2018), veiksmīgais, bet privātajā dzīvē apjukušais mūzikas producents Ralfs filmā “Nekas mūs neapturēs” (režisors Andris Gauja, 2019), tekstu rakstītājs (copywriter) un dzejnieks Jānis (Muris) daudzsēriju mākslas filmā “Aģentūra” (režisors A. Hermanis, 2020), dažādas lomas filmā “Kino un mēs” (režisors Matīss Kaža, 2020).

A. Keišs spēlējis arī nelielu lomu starptautiski pazīstamā krievu režisora Andreja Zvjaginceva (Андрей Петрович Звягинцев) filmā “Nemīlestība” (Нелюбовь, 2017).

2005. gadā A. Keišs saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada aktieris” par Rakitina lomu izrādē “Mēnesis uz laukiem” (režisore M. Ķimele), Stefana lomu izrādē “Līze Luīze” (režisore M. Ķimele) un lomu izrādē “Latviešu stāsti” (režisors A. Hermanis), bet 2011. gadā par Otello lomu izrādē “Otello” (režisore M. Ķimele).

Tāpat A. Keišs saņēmis vairākas kinobalvas “Lielais Kristaps”: 2000. gadā par Jura lomu filmā “Kāzas” (režisors V. Kairišs), 2012. gadā par Krista Lapiņa lomu filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās” (režisors G. Šmits), 2015. gadā par tēva lomu īsfilmā “Pa Pa” (režisors V. Oļehno) un 2016. gadā kā labākais aktieris otrā plāna lomā par Jēkaba lomu filmā “Ausma” (režisores L. Pakalniņa).

A. Keišs ir IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2015) un Harija Liepiņa balvas laureāts (2017). Iekļauts Silvijas Radzobes veidotajā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.