Viena no izcilākajām latviešu aktrisēm 19. gs. beigās, 20. gs. pirmajā pusē. Dramatisku varoņlomu atveidotāja, Aspazijas romantisko lugu varone, kaislīga rakstnieces ideju paudēja, lomās pauda neapmierinātību ar sava laika garīgo nebrīvi un apspiestību. O. Muceniece bija pirmā latviešu režisore sieviete. Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra galvenā režisore (1922–1925), aktrise un režisore vairākos Latvijas teātros. Temperamentīga, sabiedriski nozīmīga skatuves māksliniece.

O. Muceniece dzimusi namdara ģimenē. Mācījusies Gustava Gižicka mūzikas skolas dramatiskajos kursos (Драматические курсы при Музыкальной школы Густава Гижицкого), privāti mācījusies Rīgas Pirmajā (vācu) pilsētas teātrī pie mākslinieka Konrāda Buterveka (Conrad Butterweck).

1888./1889. gada sezonā bija Rīgas Latviešu biedrības teātra koriste, tēlojusi arī pirmās nelielās lomas. No 1895. gada spēlēja Arkādijas teātrī Mārtiņa Stīnusa trupā, Aleksandra ielas teātrī Rīgā. Spēlējusi titullomā Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) drāmā “Nora” (Et dukkehjem) Ādolfa Alunāna trupā Jelgavā 1897. gadā. Strādāja vairākos teātros: Rīgas Latviešu teātrī (1899–1904), Jaunajā latviešu teātrī (1905), Apollo teātrī (1906–1908), Jaunajā Rīgas teātrī (1908–1915). Piedalījusies Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes Izpildu komitejas (Iskolastrela; Исполнительный комитет объединенного совета латышских стрелковых полков, Исколастрел) ansambļa darbībā (1917). O. Muceniece bija Liepājas Jaunā teātra aktrise un režisore (1918–1922), Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra mākslinieciskā vadītāja (1922–1925), Ceļojoša teātra aktrise un režisore (1925–1932).

O. Muceniece lomas spēlēja aizrautīgi, temperamentīgi, bija apveltīta ar spēcīgu, izteiksmīgu balsi. Ar izciliem panākumiem tēloja Gunu Aspazijas drāmas “Sidraba šķidrauts” pirmiestudējumā Jaunajā latviešu teātrī 1905. gadā. O. Muceniece izpelnījās skatītāju mīlestību par lomām Raiņa lugās: Spīdola lugā ”Uguns un nakts”, Ciepa lugā ”Pūt, vējiņi” (abas 1912) Jaunajā Rīgas teātrī. Īpašu uzmanību piesaistīja aktrises atveidotā Spīdola, kura partnerībā ar Eduarda Smiļģa tēloto Lāčplēsi akcentēja ne tikai Spīdolas trauksmi un cīņas sparu, bet arī sievietes mīlestību pret vīrieti. Salīdzinot ar  citām Spīdolas lomas atveidotājām Liliju Ēriku un Tiju Bangu, O. Mucenieces tēlojumā Spīdola bija kaislīga sieviete, kurai galvenais bija mīlestība pret Lāčplēsi.

O. Muceniece bija Liepājas Jaunā teātra aktrise un mākslinieciskā vadītāja (1918–1922). Pirmā pasaules kara laikā vācu teātrim celtais nams Hāgedorna ielā palika nepabeigts, un 1918. gadā to atdeva latviešu teātrim. O. Mucenieces vadībā latviešu teātris pārcēlās uz jauniegūtajām telpām (tagadējās Liepājas teātra telpas), pārvarēja materiālās grūtības, ko bija radījis karš. O. Muceniece izveidoja mākslinieciski spēcīgu aktieru ansambli, kas ļāva iestudēt sabiedriski nozīmīgu, domām bagātu, emocionāli iedarbīgu repertuāru, latviešu dramaturgu (Aspazijas, Andreja Upīša, Kārļa Freinberga), Rietumeiropas un krievu klasikas darbus. Pateicoties nopietnajam repertuāram un O. Mucenieces režisores un pedagoģes talantam, Liepājas Jaunais teātris kļuva par sabiedriskās domas veidotāju un progresīvu ideju paudēju.

Nozīmīgs periods O. Mucenieces daiļradē bija viņas darbošanās Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. No 1922. gada līdz 1925. gadam viņa aktīvi iesaistījās jaundibinātā teātra aktieru profesionālās apmācības darbā. O. Mucenieces režijā tapuši vairāki iestudējumi, piemēram, K. Freinberga “Tumsā un salā”, Ādolfa Alunāna “Mūsu senči”, Jāņa Akuratera “Viesturs”. Tie piesaistīja skatītāju uzmanību ar mākslinieciski iespaidīgi un pārliecinoši paustu domu par latviešu tautas vienotību, par tautas varoņgaru cīņā pret apspiestību.

O. Muceniece ar panākumiem iestudējusi Rūdolfa Blaumaņa lugas, spēlējusi tajās galvenās lomas: Ievu lugā “Indrāni” (1923), Roplainieti lugā “Pazudušais dēls” (1923), Horsta madāmu lugā “Ugunī” (1924). O. Muceniece gan atveidotajās lomās, gan lugu iestudējumos īpašu vērību pievērsusi R. Blaumaņa lugās tēloto lauku cilvēku raksturojumam un latviskās lauku vides pārliecinošam atspoguļojumam uz skatuves. Skatītāju atsaucību un kritiķu labvēlību izpelnījās arī O. Mucenieces režijā tapušie Raiņa lugu uzvedumi: “Zelta zirgs” (1923), “Indulis un Ārija” un “Pūt, vējiņi!” (abas 1924).

No 1925. gada līdz 1932. gadam O. Muceniece septiņas sezonas strādāja par aktrisi un režisori Ceļojošajā teātrī, iestudējusi dažas lugas un tēlojusi galvenokārt vecu sieviešu lomas, no kurām ievērojamākā bija Klēmaņa kundze A. Upīša lugas “Atraitnes vīrs” pirmuzvedumā 1925. gadā.

O. Mucenieces nozīmi latviešu teātra vēsturē noteicis viņas spilgtais un spēcīgais dramatiskās aktrises talants, īpaši akcentējot viņas radīto Gunas tēlu Aspazijas lugas “Sidraba šķidrauts” iestudējumā, kas savā cīņas kaismē kļuva par 1905. gada revolūcijas notikumu propagandētāju un līdzveidotāju, kā arī viņas daudzās atveidotās lomas un režisores darbs Liepājas Jaunajā teātrī, Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī un Ceļojošajā teātrī.

1928. gadā O. Muceniecei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.