O. Muceniece lomas spēlēja aizrautīgi, temperamentīgi, bija apveltīta ar spēcīgu, izteiksmīgu balsi. Ar izciliem panākumiem tēloja Gunu Aspazijas drāmas “Sidraba šķidrauts” pirmiestudējumā Jaunajā latviešu teātrī 1905. gadā. O. Muceniece izpelnījās skatītāju mīlestību par lomām Raiņa lugās: Spīdola lugā ”Uguns un nakts”, Ciepa lugā ”Pūt, vējiņi” (abas 1912) Jaunajā Rīgas teātrī. Īpašu uzmanību piesaistīja aktrises atveidotā Spīdola, kura partnerībā ar Eduarda Smiļģa tēloto Lāčplēsi akcentēja ne tikai Spīdolas trauksmi un cīņas sparu, bet arī sievietes mīlestību pret vīrieti. Salīdzinot ar citām Spīdolas lomas atveidotājām Liliju Ēriku un Tiju Bangu, O. Mucenieces tēlojumā Spīdola bija kaislīga sieviete, kurai galvenais bija mīlestība pret Lāčplēsi.
O. Muceniece bija Liepājas Jaunā teātra aktrise un mākslinieciskā vadītāja (1918–1922). Pirmā pasaules kara laikā vācu teātrim celtais nams Hāgedorna ielā palika nepabeigts, un 1918. gadā to atdeva latviešu teātrim. O. Mucenieces vadībā latviešu teātris pārcēlās uz jauniegūtajām telpām (tagadējās Liepājas teātra telpas), pārvarēja materiālās grūtības, ko bija radījis karš. O. Muceniece izveidoja mākslinieciski spēcīgu aktieru ansambli, kas ļāva iestudēt sabiedriski nozīmīgu, domām bagātu, emocionāli iedarbīgu repertuāru, latviešu dramaturgu (Aspazijas, Andreja Upīša, Kārļa Freinberga), Rietumeiropas un krievu klasikas darbus. Pateicoties nopietnajam repertuāram un O. Mucenieces režisores un pedagoģes talantam, Liepājas Jaunais teātris kļuva par sabiedriskās domas veidotāju un progresīvu ideju paudēju.
Nozīmīgs periods O. Mucenieces daiļradē bija viņas darbošanās Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī. No 1922. gada līdz 1925. gadam viņa aktīvi iesaistījās jaundibinātā teātra aktieru profesionālās apmācības darbā. O. Mucenieces režijā tapuši vairāki iestudējumi, piemēram, K. Freinberga “Tumsā un salā”, Ādolfa Alunāna “Mūsu senči”, Jāņa Akuratera “Viesturs”. Tie piesaistīja skatītāju uzmanību ar mākslinieciski iespaidīgi un pārliecinoši paustu domu par latviešu tautas vienotību, par tautas varoņgaru cīņā pret apspiestību.
O. Muceniece ar panākumiem iestudējusi Rūdolfa Blaumaņa lugas, spēlējusi tajās galvenās lomas: Ievu lugā “Indrāni” (1923), Roplainieti lugā “Pazudušais dēls” (1923), Horsta madāmu lugā “Ugunī” (1924). O. Muceniece gan atveidotajās lomās, gan lugu iestudējumos īpašu vērību pievērsusi R. Blaumaņa lugās tēloto lauku cilvēku raksturojumam un latviskās lauku vides pārliecinošam atspoguļojumam uz skatuves. Skatītāju atsaucību un kritiķu labvēlību izpelnījās arī O. Mucenieces režijā tapušie Raiņa lugu uzvedumi: “Zelta zirgs” (1923), “Indulis un Ārija” un “Pūt, vējiņi!” (abas 1924).
No 1925. gada līdz 1932. gadam O. Muceniece septiņas sezonas strādāja par aktrisi un režisori Ceļojošajā teātrī, iestudējusi dažas lugas un tēlojusi galvenokārt vecu sieviešu lomas, no kurām ievērojamākā bija Klēmaņa kundze A. Upīša lugas “Atraitnes vīrs” pirmuzvedumā 1925. gadā.