“Pūt, vējiņi!” ir viena no tām Raiņa lugām, kas tapusi dzejnieka dienvidu trimdā Kastaņolā, Šveicē. Tās pirmā iecere datējama ar 1910. gadu, sākotnējais lugas nosaukums bija “Laivenieks”. Pēc “Uguns un nakts” iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā, kas izpelnījās lielu sabiedrības ievērību, Rainis aktīvi pievērsās dramaturģijas darbu sacerēšanai. “Pūt, vējiņi!” ierosmes dzejnieks saistījis ar trimdinieka ilgām pēc dzimtenes, tās atklāj arī smeldzīgais tautasdziesmas motīvs. Svešuma apstākļos Rainim īpaši svarīgi bija izcelt tās ētiskās vērtības, kuras viņš uzskatīja par nozīmīgām latviešu tautas raksturā. Lugas teksts tapis koncentrētā darbā 1913. gada pavasara un vasaras mēnešos, no marta līdz septembra sākumam.

Lugas žanru autors definējis kā “tautas dziesmu” piecos cēlienos, tas labi atbilst gan literārā darba saturam, gan formai. Sižetiski luga “Pūt, vējiņi!” balstīta senajās latviešu precību ieražās. Lugas norises ir koncentrētas, darbības ilgums ir viena diena. Pirmais cēliens norisinās agrā rīta stundā, kad meitas maļ maltuvē, gaidīdamas preciniekus, un līdz ar spējām vētras brāzmām pār Daugavu ceļas mātesmeitas Zanes saderētais Uldis. Iebrāzies maltuvē un Zani šeit nerazdams, Uldis izrāda interesi par bārenīti Barbu (Baibu). Pēc brīža maltuvē ienākusī Zane ir pārsteigta par puiša vēsumu. Otrajā cēlienā atspoguļots tradicionālais bildināšanas rituāls. Uldis un viņa pavadonis Didzis vēršas pie meitu Mātes un lūdz izrādīt iespējamās līgavas. Kaut gan drīz vien parādās jaunākā mātesmeita Anda un, pretēji paražām, nāk arī pati Zane, Uldim ar to nepietiek, un viņš turpina maltuvē sastaptās Baibas meklēšanu. Cēliena finālā parādās arī Baiba, protestēdama pret to, kā citi izturas pret trauslo un nevarīgo Gatiņu. Ulda degsme, vērojot meitenes apņēmīgo rīcību, tikai pieaug, kaut gan Baiba, bīdamās puiša straujuma un apzinādamās to, ka viņš ir Zanes sarunāts precinieks, joprojām izturas noraidoši. Tomēr dzejnieka interpretācijā kautrā Baiba un straujais, enerģiskais Uldis ir dialektiski pretstati, kuru savienībā meklējamas jaunas iespējas sabiedrības attīstībai, tādējādi darbā atklājas psiholoģiskā, sociālā un filozofiskā slāņa ciešā vienība. Trešajā cēlienā nozīmīgs ir skats ar izbirušajām ogām, kuras Uldis palīdz salasīt, un Baibai, klausoties viņa valodā, ir iespēja pārliecināties par puiša pieredzi un prātu. Tomēr viņai nav pieņemama Ulda agresivitāte, un cēliena finālā Baiba, sevi aizstāvēdama, norauj ap galvu apsieto lakatu, tā uzsvērdama viņai nodarīto morālo pārestību un izrādot aktīvu protestu. Baibas sirds skaidrība dziļi skar un ietekmē Uldi, kurš lugas noslēguma daļā pārvar sevi un pauž citādu attieksmi, kas balstās lēnprātībā un cieņā pret meiteni. Tomēr Baiba, pret kuru vērstas Mātes dusmas un kura redzējusi arī Zanes ciešanas, joprojām svārstās, līdz lugas finālā, nespēdama ne darīt pāri citiem, ne atteikties no iemīļotā, izvēlas upurēt savu dzīvību un metas Daugavas dzelmē.

Lugas notikumi lokalizēti zemnieku sētā, centrālās personas ir precinieks Uldis un bārene Baiba. Rainis šajos tēlos ietvēris gan reālas, gan simboliskas nozīmes. Tās dzejnieks skaidrojis lugas prologā, kas sacerēts pirmiestudējumam Pēterpilī. Uldis te raksturots kā jaunās zemes spēks, savukārt Baiba kā smalkais skaistums un kautrība. Rainis šo īpašību apvienojumā redz nākotnes sabiedrības vērtību pamatu, tomēr reālajos apstākļos pretstati izrādās pārāk krasi, lai viņu saplūsme būtu iespējama. Tā notiek vienīgi metaforiskā līmenī, jo finālā, kad Baiba ir beigusi savu dzīvi, Uldis viņu no upes izceļ, lai abi kopā dotos jūras baltajā augstumā. Tā kā bārenītes tēlā latviešu folklorā nav akcentēts upurēšanās motīvs, Rainis pievērsis daudz uzmanības tam, lai Baibas rīcību pamatotu ar viņas smalkjūtību un nespēju darīt pāri cilvēkiem. Citos lugas tēlos vairāk uzsvērtas sadzīviskas īpašības, tomēr arī Mātes un viņas divu meitu – Zanes un Andas – tēlos, kā arī attieksmē pret Baibu izmantots folklorā sakņots attiecību modelis. It īpaši tas jūtams valdonīgajā Mātes veidolā un skarbumā, kas vērsts gan pret Baibu, gan Baibai labvēlīgo kalponi Ortu. Mātes vecākā meita Zane ir pašapzinīga un enerģiska, viņa nebaidās atklāti izteikt savas jūtas Uldim. Skarbāka un savtīgāka ir Zanes māsa Anda, kura visiem līdzekļiem cenšas piepildīt mērķi rast precinieku, kas viņai arī izdodas, saistot pie sevis Didzi. Dzejnieks pārliecinoši atklājis intrigantes Ciepas, sirsnīgās Ortas, kā arī Gatiņa raksturu. Liela daļa Raiņa lugas centrālo tēlu ir pavisam jauni, Zanei ir divdesmit, Andai astoņpadsmit un Baibai septiņpadsmit gadu, tas palīdz raksturot meiteņu ilgas un cerības un padara saprotamu Baibas nedrošību un biklumu, negaidīti sastopot par sevi vecāko, dzīvē daudz vairāk pieredzējušo Uldi.  

Lugas kompozīcija izkārtota piecos cēlienos. Tās veidojumā Rainis uzsvēris kontrastu starp tiekšanos tālumā, kas saistīts ar abu puišu, tirgotāju un laivinieku, tēliem, un statisko dzīvi Mātes pārvaldītajā lauku sētā, kurā valdošais ritms ir ciklisks un nemainīgs. Šis pretstats akcentēts lugas darbības vietu izmaiņās, kas sākotnēji ir maltuve, otrajā cēlienā – pagalms, savukārt trešajā – saimnieku istaba, tuvinoties Mātes pārvaldītajai noslēgtajai telpai. Ceturtā cēliena norises dārzā ar skatu uz upi un piektais cēliens Daugavas malā rāda telpas paplašinājumu, kurā līdzās sadzīviskajiem motīviem akcentēta arī Raiņa lugām būtiskā tiecība uz vispārinājumu un nākotni. Visā lugas gaitā metaforiskais laivinieku ceļojums, kas aptver Latvijas teritoriju no Krāslavas, kas minēta kā galējā vieta Ulda un Didža braucienos, līdz Rīgai, atklāj tieksmi pēc sastinguma pārvarēšanas, attīstības un dinamikas. Kad Uldis izceļ mirušo Baibu no Daugavas un solās kopā ar viņu doties līdz pat upes grīvai un tālāk jūras baltā augstumā, horizontālā kustība simboliski tiek sapludināta ar lugai būtisko garīgo vertikāli, kura tika apdraudēta pirmajā cēlienā līdz ar vētras nolauzto, Baibai mīļo egli.

“Pūt, vējiņi!” veidojumā svarīga nozīme ir tautas dziesmu formai. Lugā izmantots trohaja pantmērs, apmēram astoto daļu teksta aizņem tautas dziesmu citējumi vai pārfrāzējumi. Rainis izmantojis Krišjāņa Barona sastādīto “Latvju Dainu” otro sējumu (1903) ar puišu un meitu dziesmām un trešā sējuma pirmo grāmatu (1904) ar precību dziesmām, īpašu uzmanību pievēršot četrrindēm par tautu meitas daiļumu, darba tikumu, kā arī par sievas lūkošanu, līgavaini dzērāju un meitu, kura bailēs no nevēlama precinieka meklē glābiņu upē. Viņš uzmanīgi iepazinies arī ar precību un kāzu ieražu aprakstu trešā sējuma pirmās daļas ievadā. Tāpat dzejnieks izmantojis Āronu Matīsa sastādīto krājumu “Mūsu tautas dziesmas” (1888), īpaši pievēršot uzmanību dziesmām par bārenīti, laivinieku, kā arī mīlestības varu un tās grūtumu. “Pūt, vējiņi!” sākotnējos uzmetumos minēta konkrētu motīvu atbilstība noteiktām vietām sižeta risinājumā. Raiņa interešu lokā lugas tapšanas laikā bija arī cittautu folklora un literatūra, viņš aktīvi domāja par igauņu teikām, eposu “Kalevdēls” (Kalevipoeg), dzejnieku saistīja arī 5. gs. indiešu autors Kālidāsa (कालिदास, Kālidāsa). Atsevišķos Raiņa lugas posmos sadzīves situāciju raksturojumam dialogā izmantots arī prozas teksts.

Lugas manuskripts, varianti un uzmetumi glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Luga “Pūt, vējiņi!” vispirms publicēta 1913. gadā Anša Gulbja apgādā Pēterburgā. Otrais izdevums iespiests 1919. gadā A. Gulbja “Universālās bibliotēkas” sērijā Rīgā. 1925. gadā “Pūt, vējiņi!” iekļauta Raiņa kopotu rakstu “Dzīve un darbi” 7. sējumā, te pirmo reizi publicēts arī dzejnieka sacerētais prologs. Vācu valodā lugu atdzejojusi vācbaltiešu autore Elfrīda Ekarte-Skalberga (Elfriede Eckardt-Skalberg), tulkojums 1927. gadā ar nosaukumu "Daugavas vējš" (Dűnawind) publicēts Anša Gulbja apgādā Rīgā. 1938. gadā luga iespiesta lietuviešu valodā ar nosaukumu "Pūt, vējiņi!" (Pūsk,vėjeli!). To atdzejojis Kosts Korsaks (Kostas Korsakas). 1948. gadā Rīgā publicēts Nikolaja Asejeva (Николай Николаевич Асеев) tulkojums krievu valodā ar nosaukumu "Pūt, vējiņi!" (Вей, ветерок!). Ar nosaukumu "Pūt, vējiņi!" (Puhu, tuul!) luga atdzejota un, sākot no 1952. gada, izrādīta igauņu valodā, tulkotājs Marts Pukitss (Mart Pukits). Darbs tulkots arī vairākās citās valodās.  

Raiņa luga "Pūt, vējiņi!" ir viens no populārākajiem dzejnieka sacerējumiem. Tā interpretēta teātrī, kino, mūzikā, Uldis un Baiba pieder vislabāk pazīstamajiem latviešu literatūras tēliem.

Luga pirmo reizi izrādīta Pēterpils Latviešu labdarības biedrības 35 gadu jubilejas svinībās 1913. gada 6. oktobrī. Baibas lomā bija aktrise Biruta Skujeniece. Pirmais uzvedums profesionālā teātrī Alekša Mierlauka režijā tika sagatavots 1914. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Uldi tēloja Eduards Smiļģis, vēlāk arī Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Baibu – Mirdza Šmithene. Iestudējuma pirmizrāde notika 31. janvārī. Vasarā teātris ar šo izrādi apbraukāja Latvijas novadus, Baibas lomā viesojās aktrise Dace Akmentiņa. 1914. gada pavasarī “Pūt, vējiņi!” izrādīja arī Liepājas Latviešu teātris, 1915. gadā – Rīgas Latviešu teātris, rudenī Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās arī Jaunais Pēterpils Latviešu teātris un Maskavas Latviešu teātris. Uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī, ko 1920. gadā veidoja A. Mierlauks, pēc atgriešanās no trimdas pirmizrādē 28. aprīlī noskatījās arī Rainis. Iestudējums atjaunots 1929. gadā. 1936. gadā jaunu “Pūt, vējiņi!” uzvedumu Nacionālajā teātrī veidoja Jānis Lejiņš. 1920., 1925., 1932. un 1937. gadā luga iestudēta Liepājas teātrī. 1929. gadā Raiņa “Pūt, vējiņi!” Dailes teātrī iestudēja Eduards Smiļģis. Luga uzvesta arī Jelgavas teātrī, Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā, Daugavpils teātrī.

Pēc Otrā pasaules kara luga izrādīta arī latviešu trimdā. Latvijā tā 1945., 1953., 1955. un 1967. gadā iestudēta Dailes, 1944. un 1948. gadā Valmieras teātrī, 1968. gadā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. 1985. gadā poētiski smalku “Pūt, vējiņi!” izrādi Valmieras Drāmas teātrī radīja režisore Māra Ķimele, scenogrāfiju veidoja Andris Freibergs. Baibas lomā bija Dace Eversa, Uldis – Aigars Vilims. 1998. gadā Dailes teātrī Raiņa darba uzvedumu veidoja režisors Oļģerts Kroders. 2001. gadā luga “Pūt, vējiņi!” izrādīta Daugavpils teātra krievu trupā, 2004. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī Gaļinas Poļiščukas režijā. Komponists Kārlis Lācis sadarbībā ar libreta autoriem Evitu Mamaju un Jāni Elsbergu radījis mūziklu “Pūt, vējiņi!” pēc Raiņa lugas un latviešu tautas dziesmu motīviem, tas 2011. gadā Dž. Dž. Džilindžera režijā iestudēts Liepājas teātrī.

Raiņa luga “Pūt, vējiņi!” daudz izrādīta arī ārpus Latvijas. 1949. gadā tā iestudēta Maskavas drāmas teātrī (Московский театр драмы), uzvedumi sagatavoti arī Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Moldāvijā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citur, kā arī Čehoslovākijā. Raiņa lugas sižets divas reizes izmantots operas libretam. Latvijas Nacionālajā Operas un baleta (tolaik Akadēmiskajā operas un baleta) teātrī 1960. gadā uzvesta komponistes Felicitas Tomsones sacerēta opera, 1977. gadā – Arvīda Žilinska opera “Pūt, vējiņi!”. 1973. gadā Rīgas kinostudijā režisors Gunārs Piesis veidoja spēlfilmu pēc Raiņa lugas motīviem. Tās scenārija autors bija G. Piesis sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Uldi atveidoja Ģirts Jakovļevs, Baibu – Esmeralda Ermale. Filmas mūzikas autors bija komponists Imants Kalniņš. Šī mūzika izmantota arī Raiņa lugas iestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā, kura pirmizrāde notika 2018. gada 13. septembrī. Uzvedumā sižets cieši saistīts ar Dziesmu svētku norisēm, kas labi atbilst stilam, kādā uzrakstīta luga. Iestudējuma tapšanā līdzās aktieriem piedalījās arī Tautas deju ansambļu “Līgo” un “Teiksma” dalībnieki, uzveduma horeogrāfi – Jānis Purviņš un Agate Bankava. Izrādes vizuālo koncepciju un scenogrāfiju veidoja Monika Pormale. Izrāde 2019. gadā ieguvusi “Spēlmaņu nakts” lielo balvu kā labākais Latvijas teātru sezonas iestudējums.