Lugas žanru autors definējis kā “tautas dziesmu” piecos cēlienos, tas labi atbilst gan literārā darba saturam, gan formai. Sižetiski luga “Pūt, vējiņi!” balstīta senajās latviešu precību ieražās. Lugas norises ir koncentrētas, darbības ilgums ir viena diena. Pirmais cēliens norisinās agrā rīta stundā, kad meitas maļ maltuvē, gaidīdamas preciniekus, un līdz ar spējām vētras brāzmām pār Daugavu ceļas mātesmeitas Zanes saderētais Uldis. Iebrāzies maltuvē un Zani šeit nerazdams, Uldis izrāda interesi par bārenīti Barbu (Baibu). Pēc brīža maltuvē ienākusī Zane ir pārsteigta par puiša vēsumu. Otrajā cēlienā atspoguļots tradicionālais bildināšanas rituāls. Uldis un viņa pavadonis Didzis vēršas pie meitu Mātes un lūdz izrādīt iespējamās līgavas. Kaut gan drīz vien parādās jaunākā mātesmeita Anda un, pretēji paražām, nāk arī pati Zane, Uldim ar to nepietiek, un viņš turpina maltuvē sastaptās Baibas meklēšanu. Cēliena finālā parādās arī Baiba, protestēdama pret to, kā citi izturas pret trauslo un nevarīgo Gatiņu. Ulda degsme, vērojot meitenes apņēmīgo rīcību, tikai pieaug, kaut gan Baiba, bīdamās puiša straujuma un apzinādamās to, ka viņš ir Zanes sarunāts precinieks, joprojām izturas noraidoši. Tomēr dzejnieka interpretācijā kautrā Baiba un straujais, enerģiskais Uldis ir dialektiski pretstati, kuru savienībā meklējamas jaunas iespējas sabiedrības attīstībai, tādējādi darbā atklājas psiholoģiskā, sociālā un filozofiskā slāņa ciešā vienība. Trešajā cēlienā nozīmīgs ir skats ar izbirušajām ogām, kuras Uldis palīdz salasīt, un Baibai, klausoties viņa valodā, ir iespēja pārliecināties par puiša pieredzi un prātu. Tomēr viņai nav pieņemama Ulda agresivitāte, un cēliena finālā Baiba, sevi aizstāvēdama, norauj ap galvu apsieto lakatu, tā uzsvērdama viņai nodarīto morālo pārestību un izrādot aktīvu protestu. Baibas sirds skaidrība dziļi skar un ietekmē Uldi, kurš lugas noslēguma daļā pārvar sevi un pauž citādu attieksmi, kas balstās lēnprātībā un cieņā pret meiteni. Tomēr Baiba, pret kuru vērstas Mātes dusmas un kura redzējusi arī Zanes ciešanas, joprojām svārstās, līdz lugas finālā, nespēdama ne darīt pāri citiem, ne atteikties no iemīļotā, izvēlas upurēt savu dzīvību un metas Daugavas dzelmē.