Drāma “Atriebēja” tika uzrakstīta 1887. gadā un iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam lugu konkursam, kurā izpelnījās ievērību un ieguva pirmo vietu. Lai padarītu lugu piemērotāku iestudēšanai, teātra komisija rosināja pārstrādāt vairākus skatus, ko autore arī paveica. Tomēr asā sociālā satura dēļ cenzūra 1889. gadā liedza drāmu izrādīt. Aspazijas dramaturģija Rīgas Latviešu teātrī pirmo reizi parādījās tikai 1894. gadā, kad uzveda viņas lugu “Vaidelote”.

Aspazijas drāmā ietvertas daudzas paralēlas sižeta līnijas, tēlotie raksturi un konflikti atveidoti emocionāli sakāpināti. Lugas darbības laiks attiecināts uz dzimtbūšanas periodu, tajā akcentēts 19. gadsimta rakstniecībā izplatītais motīvs par muižnieku patvaļu un zemnieku beztiesīgumu. Notikumi pārmaiņus risinās Daiņulejas pilī, kuru pārvalda nežēlīgais grāfs Stefans fon Rīders, kā arī zemnieku vidē. Kā Rīdera pretstats tēlots jauns, humāns muižnieks, viņa māsas dēls Arnolds Heidrihs, kurš aizstāv zemniekus. Ļoti nozīmīgs drāmā “Atriebēja” ir sievietes pārdzīvojumu tēlojums. Rīdera meita Sidonija kaislīgi iemīlējusies Arnoldā, kuru romantiskas jūtas saista ar zemnieci Ernu. Savukārt viņas māte Agate, kura kādreiz bijusi grāfa Rīdera iemīļotā, rīkojas atriebības jūtu vadīta. Lugas sižetā cieši savīti mīlestības, kaislības un atriebes motīvi. Aspazijas drāma beidzas ar Rīdera un Agates nāvi, liesmās grāfa pilī sadeg arī Erna, bet cerībās uz humānāku nākotnes sabiedrību rokās sadodas Arnolds un zemnieks Strautiņš, kura sieva Margrieta arī kritusi par upuri grāfa Rīdera nežēlībai.

Lugas konflikti galvenokārt risināti ideju līmenī, tomēr tajā spilgti atveidoti arī centrālo tēlu raksturi. Īpaši daudzpusīgi autore atklājusi Sidonijas pārdzīvojumus, pirmo reizi latviešu dramaturģijā radot tik intriģējošu sievietes tēlu, kurā dominē griba un kaislība. Kritiķis Antons Krauja viņu nosaucis par pirmo moderno sievieti latviešu rakstniecībā un arī vispārcilvēciska ideālisma mērauklu, jo sižeta risinājumā Sidonija spēj atteikties no egoisma un ir gatava ziedoties mīļotā cilvēka laimei. Skarbs un noteikts uzskatos, kā arī nelokāms rīcībā ir grāfs Rīders. Galēji sakāpināta savā naidā, ko raisījuši agrāk izjustie pāridarījumi, ir Agate, viņas tēls lugā veidots kā vispārinātas atriebes simbols. Arnolda un Ernas attiecību atklāsmē izmantota sentimentālisma estētika.

Lugā izmantota piecu cēlienu struktūra. Katra cēliena noslēgums ir melodramatiski sakāpināts, iezīmējot konfliktu tālāko virzību. Viens no svarīgākajiem vadmotīviem, kas konkretizē lugā izcelto apspiestības problemātiku, ir Aspazijas daiļradei nozīmīgie sievietes tiesību jautājumi. Ar sieviešu tēlu (Agates, Margrietas, Ernas) dramatisko likteni cieši savīts arī vēstījums par tautas pazemojumu un beztiesību.

Aspazijas drāmā izmantoti raksturīgi 19. gadsimta skatuves mākslas elementi. Tā ir gan izvērsta deklamācija, gan spilgti kontrasti notikumu un raksturu veidojumā, kā arī tēlu pārdzīvojumu sakāpinātas ārējās izpausmes. Visai uzskatāmi ir literārie paraugi, piemēram, vācu rakstnieka Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugas “Laupītāji” (Die Räuber, 1781) un “Vilhelms Tells” (Wilhelm Tell, 1804), vācbaltiešu publicista Garlība Merķeļa (Garlieb Merkel) pret dzimtbūšanu vērstie darbi, kā arī jaunlatviešu sacerējumi. 

Drāmas “Atriebēja” fragmenti iespiesti “Mājas Viesa Mēnešraksta” 1903. gada 9., 10., 11. un 12. numurā. 1904. gadā luga publicēta izdevēja Anša Gulbja sagatavotajos Aspazijas “Rakstos“ Pēterburgā (2. izdevums 1910. gadā). Atsevišķā grāmatā tā vēlreiz iespiesta 1921. gadā. “Atriebēja” iekļauta arī Aspazijas “Rakstu” izdevumā 1931. gadā Rīgā (A. Gulbja apgādā) un 1963. gadā Aijovas Veiverlijā, kā arī “Kopotu rakstu” 3. sējumā 1986. gadā Rīgā (Saulcerītes Vieses sastādījums) un Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda veidotā izdevuma “Aspazija. Kopoti raksti“ 1. sējumā 2017. gadā (Ausmas Cimdiņas sastādījums). 

Aspazijas drāma ir autores spilgts pieteikums rakstniecībā. Literārais darbs pieder agrīnam latviešu dramaturģijas attīstības posmam, tajā izmantoti pazīstami populārās literatūras motīvi, piemēram, samainītie bērni (Sidonija un Erna); raksturīgs ir centrālo tēlu krass pretstatījums un autores vēlme drāmas finālā idejiski izlīdzināt konfliktus. Lugā iezīmējas svarīgi Aspazijas vēlākās daiļrades motīvi (sievietes patstāvība un humānisms). Literārais darbs, kas kļuva pazīstams 20. gadsimta sākumā, iespējams, netieši rosināja arī Raiņa dramaturģijas konfliktu un raksturu izveidi (Spīdolas tēls lugā “Uguns un nakts” (1905), Kunga tēls lugā “Spēlēju, dancoju” (1915)).

“Atriebēja” pirmo reizi izrādīta Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā 1921. gadā. Režisore Baņuta Rubesa Aspazijas drāmu 1991. gadā iestudēja teātrī “Kabata”.