Luga “Vilhelms Tells” ir vācu rakstnieka F. Šillera radošā brieduma posma darbs. Tajā tēloti notikumi viduslaiku Šveices kantonos 14. gadsimta sākumā, bet konfliktu risinājums atspoguļo arī autora skeptisko attieksmi pret politisko sadrumstalotību viņa laikmeta vācu zemēs un atbalso 1789. gada Franču revolūcijas demokrātiskos ideālus. Pievērsties tematam, kas balstītos Šveices vēstures notikumos un kura centrā būtu leģendām apvītā Vilhelma Tella personība, bija iecerējis arī Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang Goethe), ar kuru F. Šillers 18. un 19. gadsimta mijā regulāri tikās Veimārā. J. V. Gētes stāsti par Šveici, kuru viņš vairākkārt bija apmeklējis, rosināja arī F. Šillera iztēli; rakstnieka poētiskais temperaments bija lieliski atbilstošs brīvības cīņu attēlojumam. F. Šillera lugā risināto notikumu pirmsākumi meklējami Šveices vēsturei veltītos apcerējumos, ko autors rūpīgi studējis. Īpaši atzīmējama 16. gadsimta vēsturnieka Gilga Čudi (Gilg Tschudi, arī Aegidius) “Šveices hronika” (Chronicon Helveticum, publicēta 1734.–1736. gadā), kurā aprakstīti Tella leģendas centrālie notikumi, kas saistīti ar strēlnieka trāpījumu ābolā, uz kuru vietvaldis piespiež viņu šaut, lai gan ābols ir novietots uz Tella mazā dēlēna galvas. Šīs norises hronikā datētas ar 1307. gadu; vēsturiskā Vilhelma Tella eksistencei gan trūkst konkrētu pierādījumu, tomēr šis tēls ir bijis ļoti populārs un ieguvis Šveices brīvības cīņu simbola statusu. F. Šillera risinātais sižets jau iepriekš vairākkārt bija skarts vācu rakstniecībā, piemēram, Johana Jākoba Bodmera (Johann Jacob Bodmer) lugā “Vilhelms Tells vai bīstamais šāviens” (Wilhelm Tell oder der gefährliche Schuß, 1755). F. Šillera lugas pamatteksts tapa 1803. gadā. Darbu pie manuskripta rakstnieks pabeidza 1804. gada 18. februārī, tomēr līdz lugas pirmizrādei Veimāras galma teātrī (Weimarer Hoftheater), kas notika 1804. gada 17. martā un kuras sagatavošanā piedalījās arī J. V. Gēte un F. Šillers, kā arī līdz tās pirmiespiedumam šī paša gada oktobrī vēl tika veikti redakcionāli labojumi.

F. Šillera lugā risinātais konflikts 18. un 19. gadsimta mijas kontekstā cieši saistīts ar brīvības, vienlīdzības un valstiskās apvienošanās tematiku. Jau literārā darba tapšanā izmantotajos avotos iezīmējas divas notikumu un raksturu līnijas, kas arī F. Šillera darba pirmajos cēlienos risinātas paralēli viena otrai, bet lugas sižeta tālākajā risinājumā mērķtiecīgi apvienotas. Viena no tām ir saistīta ar drošā kareivja tēlu; savukārt otra vēsta par Šveices kantonu iedzīvotāju brīvās gribas izpausmēm un pretestību iekarotāju varai, ko konkrētajā vēsturiskajā situācijā pārstāv Habsburgu dinastija. Tieši pretošanās apspiedēju nežēlībai ir faktors, kas vieno gan atšķirīgu Šveices novadu, Švices (Schwyz), Ūrijas (Uri) un Untervaldes (Unterwalden) kantonu, iedzīvotājus, gan dažādus sociālos slāņus, zemniekus un aristokrātus. Notikumu izkārtojumā sākotnēji epizodiskās protesta izpausmes pamazām apvienojas kopīgā veselumā, līdz beidzot tiek mērķtiecīgi pavērstas pret apspiedējiem, kuru negatīvās īpašības metaforiski vispārinātas vietvalža jeb valstssoģa Hermaņa Geslera tēlā, kurš ir apspiedēju varas īstenotājs Švicē un Ūrijā. Līdzās trīs kantonu zemnieku savienībai, kas tiek apliecināta ar leģendāro zvērestu Rītlijas (Rütli) pļavā, un viņu tālākajai koordinētajai darbībai, lugas sižetā būtisks ir Tella sākotnēji individuālais protests, kas noved pie atriebības vietvaldim par tā izrādīto nežēlību, kā arī aristokrāta Ulriha fon Rudenca uzskatu maiņa, kam pamatā ir viņa un Bertas fon Brunekas mīlestība un Bertai draudošās briesmas. Lai gan sākotnēji Rudencs cer iegūt Bertas simpātijas, izrādot atbalstu Habsburgu pārvaldei, sižeta risinājumā viņš saprot, ka patiesībā arī Berta ir vietējo iedzīvotāju aizstāve. Ņemot vērā vērienīgo ieceri, lugas “Vilhelms Tells” sižetisko risinājumu autors apzināti veidojis kā notikumu panorāmu, un lugas darbība risinās trīspadsmit dažādās vietās.  

Lugas centrālās personas veido vairākas tēlu grupas. Vilhelma Tella raksturs ir vissarežģītākais, jo viņš darbojas daudzās nozīmīgās epizodēs, turklāt autors izcēlis viņa individuālo lēmumu nozīmi. Jau lugas sākumā, pārceļot pāri sabangotam līcim bēgli no kaimiņu novada, kuru vajā varas pārstāvji, Tells apliecina savu drosmi un vīrišķību, kā arī gatavību aizstāvēt tos, kuri nonākuši briesmu varā. Tomēr Tella rīcību lugas sākotnējā daļā nosaka personiski motīvi, viņš nepiedalās trīs kantonu pārstāvju sapulcē un nesteidzas pievienoties vispārējā protesta vilnim. Pavērsienu Tella liktenī rada konkrēta situācija, kurā soģis Geslers viņu apsūdz, jo Tells nav rīkojies saskaņā ar viņa pavēli. Lai gan Tella raidītā bulta ir precīza un trāpa ābolam uz viņa dēla galvas, pēc šīs nežēlīgās soģa rīcības strēlnieks ir apņēmies soģi nogalināt; un drīz vien, atbrīvojies no apcietinājuma, savu lēmumu spēj īstenot, tā veicinot arī vispārējā protesta tālāko vilni. Soģis Geslers ir atveidots kā vietējo iedzīvotāju ienaidnieks, kurš izmanto ikvienu iespēju apliecināt savu pārākumu un varas apziņu; tēlu sistēmā viņš kļūst par Tella tiešo pretinieku. Savukārt citu darbības personu grupu veido Švices un Ūrijas kantonu apņēmīgie un apdomīgie zemnieki, par kuru vadītājiem kļūst Verners Štaufahers un Tella sievastēvs Valters Firsts, kuriem pievienojas Untervaldes nemierniekus pārstāvošais Arnolds Melhtāls. Lugas “Vilhelms Tells” būtiska iezīme ir arī tā, ka Šveices zemnieku protesta atbalstītāji ir arī vietējo novadu aristokrāti, kuru vidū spilgtākā personība ir brīvkungs Verners fon Atinghauzens; sižeta risinājumā par zemnieku atbalstītāju kļūst arī viņa brāļadēls Ulrihs fon Rudencs, un luga pēc atbrīvošanās no svešzemju apspiedējiem beidzas ar zemnieku brīvlaišanu. Svarīga loma sociālo procesu norisē ir arī lugā tēlotajām sievietēm, Štaufahera apņēmīgajai sievai Ģertrūdei, kā arī aristokrātei Bertai fon Brunekai. Savukārt Vilhelma Tella sievas Hedvigas tēlā izceltas viņas rūpes par dēliem, kā arī ciešā pieķeršanās Tellam, kas īpaši uzsvērta atkalsatikšanās ainā lugas finālā, ko pavada brīvību ieguvušās tautas gaviles.

Lugas uzbūve veidota piecos cēlienos. Tās darbība pārmaiņus norisinās dažādos kantonos un konkrētās vietās, kuras saistītas gan ar Štaufahera, gan Tella ģimenēm; tomēr īpaši raksturīgi, ka desmit no trīspadsmit atšķirīgajām darbības vietām ir ārpus telpām. Šī F. Šillera izvēle atspoguļo ļoti nozīmīgu lugas aspektu, konkrēti saistot Šveices iedzīvotāju brīvības mīlestību ar dzimtās zemes pievilcību un tās skaistumu. Lugas sižeta risinājums sākas ar zemnieku un zvejnieku dzīves idilli, kas pavisam drīz tiek pārtraukta; tālākajā notikumu gaitā saasinās konflikti un sociālas pretrunas, taču “Vilhelma Tella” fināls uzlūkojams par savdabīgu brīvības apoteozi.

F. Šillera luga “Vilhelms Tells” pirmo reizi iestudēta un publicēta 1804. gadā. 1901. gadā tā izdota latviešu valodā Raiņa tulkojumā Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu apgādā. Lugas izrādīšanu latviešu teātrī aizkavēja vairākkārtēji cenzūras aizliegumi. Pirmā “Vilhelma Tella” izrāde Rīgas Latviešu teātrī notika 1905. gada 7. decembrī Pētera Ozoliņa režijā. Nozīmīgs ir iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī, ko 1909. gadā veidoja režisors Aleksis Mierlauks. 20. gadsimta pirmajā pusē F. Šillera luga izrādīta arī uz profesionālām skatuvē Liepājā un Jelgavā. 1928. gadā Dailes teātrī to inscenēja Eduards Smiļģis, Vilhelma Tella lomā aktieris Teodors Lācis.

Lugā rodamas aktuālo politisko notikumu atbalsis un ietverta nākotnes valstiskuma vīzija. Spilgts piemērs šī literārā darba ietekmei un nozīmei ir Šveices rakstnieka Gotfrīda Kellera (Gottfried Keller) biogrāfiskais romāns “Zaļais Heinrihs” (Der grüne Heinrich, 1. redakcija 1854.–1855. gadā, 2. redakcija 1879.–1880. gadā), kurā detalizēti aprakstīti tautas svētki un F. Šillera lugas “Vilhelms Tells” uzvedums, saistot šī dramaturģijas darba sižeta motīvus ar G. Kellera romāna centrālo tēlu attiecībām. F. Šillera luga “Vilhelms Tells” sniegusi svarīgas ierosmes arī tās latviešu tulkotājam Rainim, kurš brīvības tematiku, indivīda un tautas attiecības vērienīgā izvērsumā risinājis traģēdijā “Indulis un Ārija” (1911), kā arī daudzos citos literārajos darbos.

F. Šillera dramaturģijas skatuviskajās interpretācijās būtiska loma ir ierādīta mūzikai. Luga “Vilhelms Tells” šajā ziņā ir viens no raksturīgākajiem piemēriem. Mūzikas izmantojumu daudzās tās epizodēs paredzējis pats autors, un šie norādījumi arī īstenoti jau pirmuzvedumā Veimārā; “Vilhelma Tella” iestudējumam Berlīnē 1804. gadā mūziku sacerēja Bernhards Anzelms Vēbers (Bernhard Anselm Weber). F. Šillera lugā risinātais sižets arī vēlākajā laikā izpelnījies komponistu ievērību. Nozīmīgu vietu operteātru repertuārā ieguvusi itāļu komponista Džoakīno Rosini (Gioachino Rossini) opera “Vilhelms Tells” (Guillaume Tell, 1829).