Luga “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe; latviešu teātrī izrādīta ar nosaukumu “Mīla un viltus”, “Viltus un mīlestība”, “Luīze Millere”, arī “Ferdinands un Luīze”) ir viens no vācu rakstnieka F. Šillera jaunības gadu darbiem, kas piederīgs t. s. “vētras un dziņu” (Sturm und Drang) periodam 18. gadsimta otrās puses kultūrā. Šīs kustības svarīga iezīme ir emocionāls protests pret autoritāru valsts pārvaldi, kuras iespaids īpaši bija izjūtams politiski sadrumstalotajās vācu zemēs, kā arī pret patriarhālu dominanti paaudžu attiecībās; literārajos darbos akcentēta nepieciešamība vērsties pret sociālu nevienlīdzību, tieksme pēc garīgas brīvības apliecinājuma un indivīda tiesībām. “Vētras un dziņu” tematika ir būtiska visos literatūras veidos. Viens no pazīstamākajiem šīs ievirzes darbiem ir Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) romāns “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774). Nozīmīga vieta “vētras un dziņu” laika noskaņu atklāsmē ir dramaturģijai un teātrim. Šajā posmā tapusī Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing) traģēdija “Emīlija Galoti” (Emilia Galotti, 1772), kā arī citu autoru darbi snieguši ierosmi arī F. Šillera debijai dramaturģijā. Plašu ievērību rakstnieks izpelnījās jau ar savu pirmo lugu “Laupītāji" (Die Räuber), kas 1782. gadā uzvesta Manheimas Nacionālajā teātrī (Mannheimer Nationaltheater). Luga “Viltus un mīla” sarakstīta 1782. gada rudenī un 1783. gada pirmajā pusē. 1783. gada augustā autors īpašā lasījumā ar to iepazīstināja Manheimas teātra aprindas, kam sekoja direktora Volfganga Heriberta von Dālberga (Wolfgang Heribert von Dalberg) lēmums par lugas iestudēšanu un līgums ar F. Šilleru par teātra dramaturga pienākumu veikšanu, kas gan bija spēkā tikai vienu gadu. Lugas uzvedumi 1784. gadā Manheimā un Frankfurtē piedzīvoja vien dažas izrādes, jo, lai gan tie izpelnījās ievērību, autoram tika pārmests sociālo pretrunu sakāpinājums un atsevišķu tēlu mākslinieciski nepārliecinošs veidojums. Tomēr lugā aplūkotā problemātika un tās dramaturģiskais risinājums ir ar ilglaicīgu aktualitāti un rezonansi sabiedrībā.   

F. Šillera lugā risinātas 18. gadsimta vācu sabiedrībā un ģimenē raksturīgas problēmas, kas sakņotas saasinātajās attiecībās starp aristokrātiju un pilsonisko slāni. Darbības norises vieta ir kāda vācu firsta galms; divas savstarpēji saistītas sižeta līnijas atspoguļo lugas virsrakstā minētās tēmas. Lai nostiprinātu savu stāvokli galmā, kanclers fon Valters vēlas izprecināt savu dēlu, majoru Ferdinandu firsta agrākajai favorītei lēdijai Milfordai. Savukārt Ferdinands, kā noskaidrojas sižeta risinājumā, ir iemīlējies pilsētas mūziķa Millera meitā Luīzē. Šāda savienība kancleram nav pieņemama gan tādēļ, ka tā izjauktu viņa plānus, gan mīlētāju kardināli atšķirīgā sociālā statusa dēļ. Pret Ferdinandu un Luīzi tiek vērsta intriga, kuras rosinātājs ir kanclera sekretārs Vurms; draudot pazudināt viņas tēvu, Luīze tiek piespiesta uzrakstīt viltus mīlestības vēstuli galma maršalam fon Kalbam, lai Ferdinands tās ietekmē atmestu domu par laulībām. Iededzies greizsirdībā, Ferdinands lugas finālā noindē gan sevi, gan iemīļoto.       

Nozīmīgākie lugas tēli ir fon Valters, kanclers kāda vācu firsta galmā, viņa dēls Ferdinands, galma maršals fon Kalbs, lēdija Milforda, kanclera privātsekretārs Vurms un tāpat arī atšķirīgu aprindu ļaudis, pilsētas mūziķis Millers, viņa sieva, kā arī abu meita Luīze. Personu grupējumu lugā nosaka tajā risinātā problemātika, ko rosina būtiskās atšķirības galma aristokrātijas, kā arī pilsoniskā slāņa starpā. Tomēr psiholoģiski starp abām sociālajām kārtām iezīmējas arī samērā daudz līdzības, it īpaši izceļot paaudžu konfliktu, kas veidojas gan starp tēvu un dēlu, gan tēvu un meitu. Millers, cenšoties aizkavēt savas meitas un majora Ferdinanda attiecību veidošanos, ne tikai norāda uz to neiespējamību, bet arī visai asi uzspiež Luīzei savu viedokli, kas, neraugoties uz tēva un meitas emocionālo saikni, atklāj Millera valdonīgo nostāju ģimenē. Tikpat despotisks attieksmē pret Ferdinandu ir viņa tēvs, kurš gatavs lietot visus līdzekļus, lai dēla karjeras veidošanu saskaņā ar galma paradumiem vienlaikus izmantotu arī sava stāvokļa nostiprināšanai. Lugā ir norādes, ka savu pozīciju kanclers ieguvis negodīgā ceļā, tādēļ baidās no atmaskošanas; asākā kritika lugā veltīta tieši aristokrātu aprindām. Viltus intrigu, kam tiek pakļauta Luīze, kancleram ierosina un palīdz izplānot viņa privātsekretārs Vurms, kurš arī ir iemīlējies pilsētas mūziķa meitā un cer iegūt viņu sev. Vurms, kurš aristokrātu vidē ir nokļuvis, neraugoties uz savu pilsonisko izcelsmi, veiksmīgi manipulē ar cilvēkiem gan vienā, gan otrā sabiedrības lokā. Savdabīgs lugas tēls ir hercoga favorīte lēdija Milforda, kurai vienīgajai ir plašāk iezīmēta biogrāfija; cēlusies no angļu aristokrātu dzimtas, kas zaudējusi bagātību un stāvokli, viņa savu ietekmi uz hercogu cenšas izmantot arī, lai mazinātu viņa valdīšanas bardzību, un lugas beigās, izrādot savu protestu, galmu atstāj. Lēdijas Milfordas jūtas pret Ferdinandu, kuram viņa atklāj savu dzīvesstāstu, ir patiesas, taču viņa labi apzinās arī savu stāvokli galmā un to, ka viņas iespējās ir noteikt cilvēku, tostarp Ferdinanda un Luīzes, likteņus. Savukārt Ferdinanda aizrautīgā mīlestība, kas lugas noslēgumā pārtop varmācībā pret Luīzi, izlemjot gan savu, gan viņas likteni, akcentē vīriešu dominanti sabiedrībā, kam ir pakļauta Luīze un viņas māte, un tāpat arī lēdija Milforda.

Luga veidota piecos cēlienos ar stingru laika un telpas organizāciju. Galvenās darbības vietas ir istaba pilsētas mūziķa mājās, kā arī salons kanclera namā un grezni lēdijas Milfordas apartamenti. Pilsoniskās un aristokrātiskās telpas ir savstarpēji krasi nošķirtas, tomēr personu pārvietošanās starp tām ir dinamiska, un cēliena robežās atsevišķas ainas var risināties gan vienās, gan otrās aprindās, tādējādi izceļot arī to savstarpējo ietekmi. Lugas darbība sākas rīta stundā Millera istabā un beidzas turpat vēlā vakara stundā, līdz ar to mērķtiecīgi organizējot notikumu attīstību laikā un telpā.   

Lugas māksliniecisko iespaidu lielā mērā noteikusi tās autora degsme sabiedrisku un psiholoģisku problēmu izvirzījumā un risinājumā. Dramaturģiskā darba dialogiem piemīt 18. gadsimta teātrim raksturīgā sakāpinātā patētika, jūtu un emociju pārmērs, krasas tēlu noskaņojuma maiņas, kā arī pretrunu saasinājums gan dažādu darbības personu grupu, gan atsevišķu indivīdu starpā, atklājot galma intrigas un to ietekmi. Ferdinanda un Luīzes bojāejas cēloņi tomēr meklējami ne tikai citu tēlu pretdarbībā, bet arī viņu raksturos, Luīzes naivajā paļāvībā notikumiem un Ferdinanda neiecietībā, subjektīvo izjūtu sakāpinājumā nespējot pieņemt racionāli līdzsvarotus lēmumus.  

F. Šillera luga “Mīla un viltus” pirmo reizi publicēta 1784. gada martā Manheimā. Vēlāk sekoja daudzi citi iespiedumi, tostarp arī komentēti izdevumi; to vidū ir 1963. gadā publicētais Manheimas teātra sākotnējā iestudējuma saīsinātais variants, t. s. sufliera grāmata (Das Mannheimer Soufflierbuch). Luga pirmo reizi uzvesta 1784. gadā; 13. aprīlī notika pirmizrāde Frankfurtē pie Mainas, savukārt Manheimas teātra iestudējums, kura sagatavošanā piedalījās arī autors, pirmo reizi tika parādīts 15. aprīlī.

Lugai “Viltus un mīla” ir svarīga nozīme arī kā F. Šillera pirmajam dramaturģijas darbam, kas izrādīts profesionālā latviešu teātra uzvedumā; iestudējuma pirmizrāde Rīgas Latviešu teātrī notika 1889. gadā. Atkārtoti uz šī teātra skatuves literārais darbs izrādīts 1902. gadā, kā arī 1909. gadā, kad tas uzvests Liepājas Latviešu teātrī. 1938. gadā luga iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī, 1940. gadā Daugavpils teātrī, 1944. gadā vēlreiz Nacionālajā (tolaik Rīgas dramatiskajā) teātrī, 1948. gadā Jelgavas teātrī un 1967. gadā Valmieras teātrī. 2021. gada 16. septembrī lugas jaunuzveduma pirmizrāde bija Latvijas Nacionālajā teātrī (ar nosaukumu “Ferdinands un Luīze”), izrādes režisore Dita Lūriņa. Lugu latviešu valodā šim iestudējumam tulkoja Silvija Brice.

Luga “Viltus un mīla” ir viens no tiem F. Šillera darbiem, ar kuru autors izvirzījis sabiedrības attīstībai nozīmīgas prasības pēc indivīda brīvības un patstāvības. Vienu no lugas sižeta līnijām veido stāsts par traģisku mīlestību, kam nav lemts īstenoties savstarpēji atšķirīgu un naidīgi noskaņotu ģimeņu pretdarbības dēļ; izvērsti risinātais varas motīvs un tās ietekme cilvēku likteņos problēmai piešķir sociālu aktualitāti. Būtisks ir lugas kultūrvēsturiskais sakņojums, kas atspoguļo noskaņas un pretrunas 18. gadsimta otrās puses sabiedrībā, atklājot sociālo procesu attīstības dinamiku.  

“Viltus un mīla” ir viena no visvairāk izrādītajām F. Šillera lugām, tās motīvi raduši atspoguļojumu arī citos mākslas veidos. Īpaši atzīmējama 19. gadsimta itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) opera “Luīze Millere” (Luisa Miller, 1849). Pirmā filma pēc lugas sižeta uzņemta 1913. gadā, režisors Frīdrihs Fēers (Friedrich Feher); arī 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā tapušas vairākas vācu un austriešu kinematogrāfistu versijas.