Lugas notikumu risinājumā ir iesaistīts plašs personu loks, taču tās centrālie un nozīmīgākie tēli, kas visciešāk saistīti ar konflikta būtību, ir Francis Mors un Kārlis Mors. Plašā ievērība, ko F. Šillers veltījis viņu raksturojumam, noteikusi arī lugas divas galvenās sižeta līnijas, kas lielākoties risinātas paralēli viena otrai. Šādā paralēlismā balstīta struktūra ir pieteikta jau lugas sākotnējās ainās. Pirmās ainas centrā ir Francis Mors nozīmīgā un izšķirošā pavērsiena brīdī, kad viņam izdodas pārliecināt tēvu par brāļa netikumīgo dzīvi un tādējādi gūt pamatojumu savai tālākajai, pret Kārli vērstajai rīcībai. Grāfa fon Mora un Franča dialoga patiesais saturs atklājas, kad Francis ir palicis viens, un plašā monologā pauž savas īstās vēlmes. Tēla psiholoģija ir detalizēti izstrādāta, un F. Šillers sniedz ārēji dēmoniskās rīcības konkrētu pamatojumu, ļaujot Francim sevi izvērsti raksturot kā jaunāko dēlu, kurš ģimenē vienmēr ticis nobīdīts otrajā plānā, savukārt visa uzmanība bijusi veltīta vecākajam brālim. Francis gan šajā monologā, gan lugas tālākajā darbībā atklāj sevi kā intelektuāli spēcīgu cilvēku, kurš Apgaismības laikmeta racionālo audzināšanu paradoksālā kārtā izmanto, lai sagrautu šī laikmeta dzīves ārējo harmoniju un atklātu dziļo neapmierinātību ar sabiedrību un savu vietu tajā. Gluži atšķirīgu virzību iegūst Kārļa dzīve. Atšķirībā no sava brāļa, viņš ir izskatīgs un jau kopš bērnības vienmēr tēva lolots; savukārt grāfa fon Mora pēkšņā un neizskaidrojamā novēršanās no dēla izraisa Kārļa personībā eksistenciālu konfliktu, kam viņš neatrod līdzsvarotu risinājumu. Utopiskā doma par cēlsirdīgas laupītāju kopienas radīšanu, kas rīkojas taisnīguma vadīta, ātri parāda savu iluzoru raksturu, jo bandas vairākumu interesē tikai laupīšana, un tās rīcība nekādi nesaskan ar Kārļa iecerētajiem mērķiem. Sižeta risinājumā Kārlis tāpēc arvien skaudrāk apzinās sava lēmuma patiesās sekas. Tādējādi lugas fināla daļā abi brāļi izjūt smagus iekšējus pārmetumus, kas netieši dara viņus vienu otram līdzīgus un kļūst arī par nāves cēloni. Francis savu raksturu nemaina un vēl pēdējos acumirkļos risina provocējošu dialogu ar mācītāju Mozeru, kurš atnācis uzklausīt viņa grēksūdzi. Tomēr sirdsapziņas balsi Francim apklusināt neizdodas, jo uz viņu gulstas Apgaismības laikmeta izpratnē smagākais grēks par sacelšanos pret tēvu. Savukārt Kārli sagrauž atskārsme par to, ka viņa izdarītā izvēle, uzsākot laupītāja gaitas, ir neatgriezeniski izpostījusi dzīvi gan tēvam, gan iemīļotajai Amālijai, kura ticējusi viņa dvēseles skaidrībai. Lugas finālā, vairs nespējot sadzīvot ar to skaudro patiesību, kas tuvākajiem cilvēkiem atklājusies par viņa patiesajām gaitām, Kārlis tiešā veidā kļūst par noziedznieku un Amālijas slepkavu, būdams gatavs uzņemties atbildību un vainu par saviem darbiem. Gan Francis Mors, gan Kārlis Mors tādējādi atklājas kā savu un sava laikmeta pretrunu sagrauti cilvēki. Abu aplūkoto raksturu tēlojumā uzsvērtas aiz Apgaismības laikmeta ārējās, racionālās fasādes slēptās cilvēka dabas tumšās dziņas; tajā pašā laikā autors akcentējis, ka cilvēkam arī vissarežģītākajās situācijās jāspēj kontrolēt savu rīcību un jāsaglabā morāles pamats.
Uz brāļu sarežģīto un daudzveidīgo raksturu fona citi lugas tēli ir mazāk apjomīgi. Tajos galvenokārt uzsvērtas tās rakstura īpašības, kas vienlaikus ir nozīmīgas arī kā Kārļa Mora un Franča Mora uzskatu papildinājums vai pretstats. Kaut gan viens no būtiskiem lugas aspektiem ir paaudžu konflikts, kura saknes meklējamas F. Šillera jaunības laikā valdošajās patriarhālajās attiecībās, grāfs fon Mors tomēr tēlots kā vājas gribas cilvēks, kurš pakļaujas apkārtējo rīcībai, neraugoties uz ciešanām, kas viņam sagādātas. Franča un Kārļa Mora māsīca Amālija, kurā iemīlējušies abi brāļi, ir noteikta savā pārliecībā, un viņas rīcību vada mīlestība pret Kārli, tāpat kā protests pret Franča intrigām. Rakstura iespaidam pilnā mērā atklāties tomēr neļauj ierobežotās iespējas un perifērā nozīme, kas Amālijas tēlam ir konfliktu dramaturģiskajā virzībā. Laupītāju grupa F. Šillera lugā veidota kā kolektīva protesta vispārinājums; tomēr viņu rīcība, kas lielākoties iepazīstama tikai pašu atstāstā, neraugoties uz Kārļa Mora sākotnējiem priekšstatiem, vērtējama kā tāda, kas ir ārpus sabiedrības morāles normām un izceļas ar nežēlību. Viņu daļēji neapzināto, bet citkārt arī visnotaļ apzināto cinismu uzskatāmi atklāj viens no laupītājiem, Špīgelbergs, kurš, kā to viņa vārdā iešifrējis jau autors, zināmā mērā parādīts kā Kārļa Mora spoguļattēls, apkopojot sabiedrības izaicinājuma patosam piemītošās negatīvās iezīmes, kuru vidū īpaši izcelts egoisms un varaskāre.

Frīdriha Šillera lugas "Laupītāji" galvenās darbojošās personas. Litogrāfija, 19. gs.
Avots: Europeana/Rijksmuseum/F.G. Waller ziedojums.