Luga (dramatiska dzeja) “Dons Karloss” tapusi Frīdriha Šillera literārās darbības sākotnējā desmitgadē, neilgi pēc tam, kad publicēti un iestudēti citi viņa darbi, proti, “Laupītāji” (Die Räuber, 1781), “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesko zu Genua, 1783) un “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe, 1784). Rakstnieka pirmās lugas tika uzvestas Manheimas Nacionālajā teātrī (Mannheimer Nationaltheater), kuram F. Šillers uz laiku bija piesaistīts arī kā pastāvīgi apmaksāts autors. Manheimas teātra intendants Volfgangs Heriberts Dālbergs (Wolfgang Heribert Dalberg) 1782. gada vasarā sniedza rakstniekam ierosmi pievērsties sižetam, kas saistīts ar norisēm Spānijas galmā 16. gs. un prinča Karlosa (Carlos I) dzīvesstāstu. Nodoms no šī materiāla izveidot lugu nostiprinājās 1783. gada pavasarī, un savas ieceres pamatojumam F. Šillers minējis, ka vācu literatūrā trūkst darbu, kuros tiktu tēlotas nozīmīgas vēsturiskas personas. Sākotnēji tika izveidota lugas ideju skice, t. s. Bauerbahas plāns (Bauerbacher Plan). Šī iecere tapa laikā, kad rakstnieks, lai izvairītos no iespējamām Virtenbergas hercoga represijām pēc tam, kad bija dezertējis no viņa dienesta, uzturējās pie savas labvēles Henrietes fon Volcogenas (Henriette von Wolzogen). Dramaturģiskā darba pamatā ir gan notikumi, kas saistīti ar attiecībām galmā, gan politiskās norises un neatkarības cīņas Nīderlandē, kas veido attēloto norišu fonu. Lugas notikumi attiecināmi uz 16. gs. 60. gadiem. Personisko attiecību līmenī centrālais konflikts risināts starp Spānijas karali Filipu II (Felipe II), viņa trešo sievu Izabellu de Valuā (Isabel de Valois) un kroņprinci Karlosu, Filipa dēlu no pirmās laulības. Ar Izabellu saderināts sākotnēji bija Karloss, tomēr, politisku motīvu vadīts, laulības noslēdza viņa tēvs. F. Šillers šo situāciju analizējis, veidojot psiholoģiski komplicētu lugas sižetu. Savukārt politiskie notikumi un nepieciešamība apspiest nepakļāvīgo Nīderlandi pastiprina aizdomu un bažu pilno atmosfēru Filipa galmā. Lugas tapšanā F. Šillers izmantoja vairākus avotus, no kuriem īpaši nozīmīga ir franču autora abata de Senrāla (Abbé de Saint-Réal) novele, kuras pamatā ir Dona Karlosa dzīvesstāsts (Histoire de Dom Carlos, 1672), kā arī skotu vēsturnieka Roberta Vatsona (Robert Watson) apcere par karaļa Filipa II valdīšanas laiku (History of Philip II of Spain, 1777). Šo darbu F. Šillers izmantoja arī sava traktāta “Apvienotās Nīderlandes atdalīšanās vēsture” (Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande, 1788) uzrakstīšanai. Lugā “Dons Karloss” attēlotie notikumi tomēr nav uzskatāmi par vēsturiski precīziem, jo F. Šillers galveno uzmanību pievērsis tēlu attiecību risinājumam un viņa darbos aizvien nozīmīgo brīvības un neatkarības ideju izcēlumam. Pēc publicēšanas 1787. gadā luga atkārtoti pārstrādāta, tostarp saistībā ar jauniem tās iestudējumiem.

Lugas veidojumā autors izcēlis divas galvenās sižeta līnijas, kuras savstarpēji papildina viena otru, turklāt darbības gaitā tās arvien vairāk saistītas ar politiskām aktualitātēm. Pirmajā cēlienā atklājas, ka Karloss mīl savu pamāti, tomēr nevar atklāti runāt par savām jūtām, jo gan viņš, gan karaliene galmā pastāvīgi tiek uzmanīti. Arī Izabellai ir simpātijas pret Karlosu, taču viņa apzinās savu situāciju un uzskata, ka jāsaglabā uzticība karalim. Prinča draugs marķīzs Poza pēc ierašanās galmā pauž viedokli, ka princim būtu jārīkojas aktīvāk, taču Karlosa rīcību teju neiespējamu padara karaļa Filipa visur liktie šķēršļi. Notikumu gaitā atklājas, ka Pozas patiesais mērķis ir atdzīvināt kopīgajā studiju laikā ievēroto Karlosa garīgo degsmi, ko mazinājušas nelaimīgas mīlestības izraisītās ciešanas, lai varētu iesaistīt viņu cīņā par cilvēka cieņai atbilstošu apstākļu radīšanu Nīderlandē. Marķīza ietekmēts, Karloss lūdz tēvam, lai ļauj viņam vadīt Spānijas karaspēku pārvaldītajās teritorijās, panākot, lai tā rīcība būtu samērīga ar situāciju un respektētu pakļauto teritoriju iedzīvotāju intereses. Tomēr karalis, kurš dēlam neuzticas un līdz ar to arī baidās nodot viņa rokās ievērojamu daļu karaspēka, Karlosam atsaka, uz Nīderlandi norīkojot nežēlīgo hercogu Albu. Sižeta risinājumā Poza, kuram uz brīdi izdevies iemantot karaļa labvēlību, visiem spēkiem cenšas panākt savu mērķi un palīdzēt Karlosam, tomēr viņa plāni cieš neveiksmi. Lugas finālā Poza tiek nonāvēts, savukārt Karlosu, kurš ir ticis pārsteigts karalienes telpās brīdī, kad notiek viņu abu atvadīšanās, karalis apcietina un nodod inkvizīcijas rokās.      

F. Šillera literārajā darbā svarīgākās attiecības veidojas starp karali Filipu II, viņa sievu Izabellu, kroņprinci Karlosu, kā arī galminiekiem: garīdznieku Domingo, hercogu Albu un grāfu Lermu. Viena no centrālajām lugas tēmām ir vara, un būtiska nozīme tajā ir arī nozīmīgāko tēlu savstarpējai hierarhijai. Politiski dominējošā figūra lugā ir karalis Filips, kurš tēlots gan kā bargs valdnieks, gan greizsirdīgs vīrs. Sākotnēji viņa centieni uzskatāmi atklājas, kontrolējot Izabellu un it īpaši Karlosu, savukārt sižeta tālākajā risinājumā par karaļa šķietamu sabiedroto kļūst marķīzs Poza, kurš vienlaikus ir arī viņa galvenais oponents. Filipa un Karlosa saskarsmē akcentēts 18. gs. nogales vācu rakstniecībā daudzkārt risinātais tēvu un dēlu konflikts, kurā uzsvērtas atšķirības starp paaudzēm un to domstarpības, kas neļauj realizēties jaunu cilvēku potenciālam. Atšķirībā no skarbā un nelokāmā tēva Karloss ir jūtīgs cilvēks, kurš attiecībās galveno nozīmi piešķir emocijām, tāpēc viņam ir būtiska draudzība ar marķīzu Pozu. Lugas sižeta risinājumā paradoksāli tiek atklāts, ka pēc morāla atbalsta tiecas arī karalis, kurš tāpat vēlas padarīt marķīzu par savu uzticības personu. Izmantojot karaļa uzticēšanos, Poza cenšas pārliecināt Filipu par nepieciešamību racionāli pārveidot valsts pārvaldi. Šie centieni izrādās nesekmīgi, jo karali vairāk interesē iespēja Pozam uzticēt Karlosa un Izabellas izsekošanu. Tomēr lugas finālā karalis atkal pārņem iniciatīvu un neļauj īstenoties ne marķīza slepenajiem plāniem, ne Karlosa vēlmēm. Šo trīs tēlu attiecības veido dinamiski mainīgo lugas sižeta asi, no kuras atzarojas Karlosa un Izabellas jūtu līnija, kā arī attiecības ar galminiekiem. Garīdznieks Domingo un karaspēka vadonis grāfs Alba pieder pie cilvēkiem, kuri ar intrigu palīdzību cenšas virzīt karaļa domas un rīcību atbilstoši savām interesēm, savukārt grāfs Lerma ir augstdzimuša un godprātīga galminieka piemērs. Greizsirdības vadīta, lugā tēlotajiem intrigantiem pievienojas princese Eboli, kura tiecas iegūt Karlosa simpātijas un vēršas pret karalieni Izabellu, redzot viņā nevēlamu sāncensi.        

Attēlojot plaša mēroga konfliktus un to atbalsis, F. Šillers piešķīris lugai “Dons Karloss” episka mēroga vērienu, kas vietumis pat aizēno tās dramaturģisko struktūru. Luga uzrakstīta piecos cēlienos, kas sadalīti daudzās ainās, turklāt ar katru nākamo cēlienu pieaug gan notikumu dinamika, gan ainu skaits. Pirmā cēliena darbība risināta galma vasaras mītnē Aranhuesā, savukārt turpmākie notikumi lokalizēti karaļa pilī Madridē. Tieši šeit Filips noraida Karlosa lūgumu iecelt viņu par karaspēka vadoni un norisinās arī Filipa un marķīza Pozas izvērstais dialogs, kas ir lugas filozofiskais centrs. Lugā “Dons Karloss” svarīga loma ir pagātnes notikumiem, kas tiek aktualizēti darbības gaitā, un tas piešķir šim darbam arī t. s. analītiskās drāmas iezīmes. Atšķirībā no F. Šillera pirmajām lugām, kas ir rakstītas patosa pilnā prozā, “Dons Karloss” ir sacerēts saistītā valodā, izceļot gan izteiksmes ekspresiju, gan atziņu vispārinājumu. Rakstnieks veidojis arī paralēlu teksta versiju prozā, kas izmantota atsevišķos lugas iestudējumos.

Lugas “Dons Karloss” konfliktos cieši savīti personiski un filozofiski jautājumi. Šī iemesla dēļ literārajam darbam dažkārt pārmests estētiskas vienības trūkums. Lai konceptuāli pamatotu savus mērķus, F. Šillers sacerēja divpadsmit “Vēstules par Donu Karlosu” (Briefe über ‘Don Karlos’, 1788), kas uzrakstītas kā autora paskaidrojums pēc pirmo atsauksmju parādīšanās. Darba sacerēšanas gaitā par autoram tuvāko raksturu izveidojās marķīzs Poza, kura pašcieņas pilnais dialogs ar karali, aicinot atvēlēt cilvēkiem iespēju domu brīvībai (Gedankenfreiheit), saistāms ar autora uzskatiem par indivīda pašizpausmes nepieciešamību. Filipa un Pozas dialogs atklāj divu atšķirīgu laikmetu uzskatus, un rakstnieka skatījums, pretstatot 16. gs. absolūtās monarhijas realitāti, no vienas, un Apgaismības laikmeta uzskatus, no otras puses, iezīmē tos ideālus, kas jau pavisam drīz pēc F. Šillera lugas publicēšanas un izrādīšanas bija izšķiroši svarīgi Franču revolūcijas sākotnējā posmā. Savukārt gatavība iesaistīties politiskās manipulācijās, kas lugā “Dons Karloss” ir viens no cēloņiem, kādēļ netiek īstenoti nodomātie mērķi, saistāma ar indivīda brieduma un pieredzes trūkumu. Tā ir viena no lugas centrālajām tēmām, pravietiski signalizējot par revolūcijas pārmērībām.

Luga “Dons Karloss” ir publicēta un izrādīta daudzās atšķirīgās teksta redakcijās. Saskaņā ar rakstnieka vēlmi, darba teksts daļēji tika iespiests jau lugas sacerēšanas procesā. Autors to pamatoja ar vēlmi gūt priekšstatu par lasītāju reakciju, kas palīdzētu viņam veiksmīgāk risināt literārajā darbā ietvertos konfliktus. Šāda pieeja tolaik bija novatoriska. Lugas pirmā cēliena sākotnējā redakcija 1785. gadā iespiesta izdevumā Rheinische Thalia, savukārt tālākais teksts daļēji publicēts šī izdevuma turpinājumā. Pilnā apjomā luga pirmo reizi iespiesta 1787. gadā. Turpmākās publikācijās teksts piedzīvojis pārveidojumus un īsinājumus. Rakstnieka dzīves laikā luga “Dons Karloss” pēdējo reizi iespiesta 1802. gadā, tomēr F. Šillers turpināja strādāt pie literārā darba teksta, gatavojot to rakstnieka kopoto lugu publikācijai, kas iznāca 1805. gadā.

Lugas pirmais iestudējums tika sagatavots Hamburgā, tā pirmizrāde notika 1787. gada 29. augustā. Viens no pirmajiem uzvedumiem vācu teātros jau tajā pašā gadā bija Rīgas Pilsētas teātrī (Rigaer Stadttheater). Izrādes pamatā bija F. Šillera autorizēts lugas teksts prozā, kas pazīstams kā t. s. Rīgas manuskripts (Rigaer Theatermanuskript). 19. gs. 60. gados “Dona Karlosa” uzvedumā Rīgas Pilsētas teātrī viesojās slavenais aktieris, vēlākais Meiningenas teātra (Meininger Theater) trupas dalībnieks Ludvigs Barnajs (Ludwig Barnay). F. Šillera lugas pirmais iestudējums latviešu valodā ir Annas Brigaderes tulkojumā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā 1900. gadā. Pats režisors šajā izrādē atveidoja titulvaroni, Filipa II lomā bija aktieris Aleksandrs Mihelsons, savukārt marķīza Pozas tēlotājs bija Aleksandrs Freimanis. Atkārtoti luga Rīgas Latviešu teātrī uzvesta 1910. gadā. Dailes teātrī 1928. gadā to iestudēja Eduards Smiļģis. Latvijas Nacionālajā teātrī luga “Dons Karloss” izrādīta 1940. gada pavasarī Jāņa Zariņa režijā (uzvedums atšķirīgā aktieru sastāvā atjaunots 1941. gadā). 1955. gadā šajā (tolaik Drāmas) teātrī F. Šillera lugu iestudēja Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Oļģerta Krodera režijā luga 1986. gadā izrādīta Liepājas teātrī. F. Šillera lugas sižets ir pamatā itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) operai “Dons Karloss” (Don Carlos, 1867, tās librets sacerēts franču valodā).