Skatu luga “Laupītāji” ir vācu rakstnieka F. Šillera agrīnās daiļrades darbs, kas izpelnījās plašu ievērību uzreiz pēc tā parādīšanās atklātībā; lugas panākumi sniedza svarīgu ierosmi arī autora tālākajai radošajai darbībai. Darbu pie “Laupītāju” sacerēšanas F. Šillers aizsāka laikā, kad bija Virtenbergas hercoga izveidotās militārās akadēmijas (Karlsschule) audzēknis. Mācību iestādē tika pieprasīta bezierunu pakļaušanās, raisot studējošo neapmierinātību un protestu un pa daļai rosinot arī lugā skartās tēmas. Agrāko audzēkņu uzraudzības process hercoga valstī tika turpināts arī pēc akadēmijas beigšanas, un šie apstākļi tāpat ietekmēja F. Šilleru, kurš bija uzsācis militārā ārsta karjeru. Luga “Laupītāji” 1781. gadā Štutgartē tika iespiesta anonīmi un par autora līdzekļiem. Par literāro darbu ieinteresējās 1779. gadā Manheimā dibinātā Nacionālā teātra (Mannheimer Nationaltheater) intendants Volfgangs Heriberts Dālbergs (Wolfgang Heribert Dalberg). Noskaidrojis autora identitāti, V. H. Dālbergs lūdza F. Šilleru pārstrādāt lugu, lai tā būtu piemērota izrādīšanai uz tālaika skatuves. “Laupītāju” pirmizrāde Manheimā notika 1782. gada 13. janvārī. Uz šo notikumu bija ieradies arī autors, kurš nebija saņēmis oficiālu atļauju izbraukt no Virtenbergas hercoga valsts, tāpēc izrādi viņš apmeklēja slepeni. Manheimā F. Šillers kļuva par liecinieku ārkārtējai sajūsmai, ar kādu tika uzņemts lugas iestudējums. Kad hercogs vēlāk tomēr uzzināja par šo patvarīgo rīcību, jaunais rakstnieks 1782. gada vasarā Virtenbergā tika aizturēts, un no aresta glābās vienīgi bēgot; viņš tika pasludināts par dezertieri, kas liedza turpināt darbu apgūtajā profesijā. Kopš šī brīža par F. Šillera pastāvīgu nodarbošanos un iztikas avotu kļuva rakstniecība, ko sekmēja viņa sacerējumu lielā popularitāte. Rakstnieka debijas luga “Laupītāji” kļuva arī par pirmo dramaturģijas darbu, kas izrādīts latviešu valodā, jo 1818. gadā Dikļu muižā Vidzemē tās uzvedumu sagatavoja muižas galdnieks Jānis Peitāns, kurš lugu pats bija arī tulkojis.

Sižeta risinājums F. Šillera lugā galvenokārt veidots ģimenes attiecību ietvaros, tomēr ar to starpniecību tiek raksturoti un vispārināti nozīmīgi morāli un sociāli konflikti, kas atklāj Apgaismības laikmeta krīzi. Viens no dominējošiem motīviem ir cīņa par varu, kas pamudina grāfa fon Mora jaunāko dēlu Franci tēva acīs nomelnot promesošo vecāko brāli Kārli. Ciešanas, ko tēvam sagādā nepatiesās ziņas, raisa viņa veselības strauju pasliktināšanos; savukārt Francis šo situāciju izmanto, kļūdams par noteicēju tēva īpašumos, kā arī apzināti veicinot grāfa fon Mora morālu un fizisku sabrukumu. Turpretī Kārlis Mors, saņēmis no mājām vēstuli ar tēva pārmetumiem, atsakās no saviem iepriekšējiem nodomiem, kas saistīti ar studiju pārtraukšanu un atgriešanos ģimenē, un tā vietā organizē laupītāju bandu. Par savu mērķi viņš pasludina taisnības aizstāvību, tādējādi netieši cenšoties atriebt arī sev nodarīto netaisnību. Uzzinājis par brāļa intrigām, kuru dēļ viņam bija radies aplams priekšstats par tēva viedokli, Kārlis lugas sižeta risinājumā atgriežas savā dzimtajā novadā, kur atklāj, ka viņa brālis tēvu tur ieslodzījumā, lai ātrāk sagaidītu viņa nāvi. Kā bandas vadonis Kārlis uzdod laupītājiem sagūstīt brāli un atvest to dzīvu, taču sirdsapziņas pārmetumu vajātais Francis pagūst izdarīt pašnāvību. Lugas finālā mirst arī grāfs fon Mors, bet satriektais Kārlis Mors nogalina savu līgavu Amāliju, kura uzticīgi gaidījusi viņa atgriešanos, un pieņem lēmumu padoties likuma varai, lai tiktu sodīts par saviem izdarītajiem noziegumiem.       

Lugas notikumu risinājumā ir iesaistīts plašs personu loks, taču tās centrālie un nozīmīgākie tēli, kas visciešāk saistīti ar konflikta būtību, ir Francis Mors un Kārlis Mors. Plašā ievērība, ko F. Šillers veltījis viņu raksturojumam, noteikusi arī lugas divas galvenās sižeta līnijas, kas lielākoties risinātas paralēli viena otrai. Šādā paralēlismā balstīta struktūra ir pieteikta jau lugas sākotnējās ainās. Pirmās ainas centrā ir Francis Mors nozīmīgā un izšķirošā pavērsiena brīdī, kad viņam izdodas pārliecināt tēvu par brāļa netikumīgo dzīvi un tādējādi gūt pamatojumu savai tālākajai, pret Kārli vērstajai rīcībai. Grāfa fon Mora un Franča dialoga patiesais saturs atklājas, kad Francis ir palicis viens, un plašā monologā pauž savas īstās vēlmes. Tēla psiholoģija ir detalizēti izstrādāta, un F. Šillers sniedz ārēji dēmoniskās rīcības konkrētu pamatojumu, ļaujot Francim sevi izvērsti raksturot kā jaunāko dēlu, kurš ģimenē vienmēr ticis nobīdīts otrajā plānā, savukārt visa uzmanība bijusi veltīta vecākajam brālim. Francis gan šajā monologā, gan lugas tālākajā darbībā atklāj sevi kā intelektuāli spēcīgu cilvēku, kurš Apgaismības laikmeta racionālo audzināšanu paradoksālā kārtā izmanto, lai sagrautu šī laikmeta dzīves ārējo harmoniju un atklātu dziļo neapmierinātību ar sabiedrību un savu vietu tajā. Gluži atšķirīgu virzību iegūst Kārļa dzīve. Atšķirībā no sava brāļa, viņš ir izskatīgs un jau kopš bērnības vienmēr tēva lolots; savukārt grāfa fon Mora pēkšņā un neizskaidrojamā novēršanās no dēla izraisa Kārļa personībā eksistenciālu konfliktu, kam viņš neatrod līdzsvarotu risinājumu. Utopiskā doma par cēlsirdīgas laupītāju kopienas radīšanu, kas rīkojas taisnīguma vadīta, ātri parāda savu iluzoru raksturu, jo bandas vairākumu interesē tikai laupīšana, un tās rīcība nekādi nesaskan ar Kārļa iecerētajiem mērķiem. Sižeta risinājumā Kārlis tāpēc arvien skaudrāk apzinās sava lēmuma patiesās sekas. Tādējādi lugas fināla daļā abi brāļi izjūt smagus iekšējus pārmetumus, kas netieši dara viņus vienu otram līdzīgus un kļūst arī par nāves cēloni. Francis savu raksturu nemaina un vēl pēdējos acumirkļos risina provocējošu dialogu ar mācītāju Mozeru, kurš atnācis uzklausīt viņa grēksūdzi. Tomēr sirdsapziņas balsi Francim apklusināt neizdodas, jo uz viņu gulstas Apgaismības laikmeta izpratnē smagākais grēks par sacelšanos pret tēvu. Savukārt Kārli sagrauž atskārsme par to, ka viņa izdarītā izvēle, uzsākot laupītāja gaitas, ir neatgriezeniski izpostījusi dzīvi gan tēvam, gan iemīļotajai Amālijai, kura ticējusi viņa dvēseles skaidrībai. Lugas finālā, vairs nespējot sadzīvot ar to skaudro patiesību, kas tuvākajiem cilvēkiem atklājusies par viņa patiesajām gaitām, Kārlis tiešā veidā kļūst par noziedznieku un Amālijas slepkavu, būdams gatavs uzņemties atbildību un vainu par saviem darbiem. Gan Francis Mors, gan Kārlis Mors tādējādi atklājas kā savu un sava laikmeta pretrunu sagrauti cilvēki. Abu aplūkoto raksturu tēlojumā uzsvērtas aiz Apgaismības laikmeta ārējās, racionālās fasādes slēptās cilvēka dabas tumšās dziņas; tajā pašā laikā autors akcentējis, ka cilvēkam arī vissarežģītākajās situācijās jāspēj kontrolēt savu rīcību un jāsaglabā morāles pamats.

Uz brāļu sarežģīto un daudzveidīgo raksturu fona citi lugas tēli ir mazāk apjomīgi. Tajos galvenokārt uzsvērtas tās rakstura īpašības, kas vienlaikus ir nozīmīgas arī kā Kārļa Mora un Franča Mora uzskatu papildinājums vai pretstats. Kaut gan viens no būtiskiem lugas aspektiem ir paaudžu konflikts, kura saknes meklējamas F. Šillera jaunības laikā valdošajās patriarhālajās attiecībās, grāfs fon Mors tomēr tēlots kā vājas gribas cilvēks, kurš pakļaujas apkārtējo rīcībai, neraugoties uz ciešanām, kas viņam sagādātas. Franča un Kārļa Mora māsīca Amālija, kurā iemīlējušies abi brāļi, ir noteikta savā pārliecībā, un viņas rīcību vada mīlestība pret Kārli, tāpat kā protests pret Franča intrigām. Rakstura iespaidam pilnā mērā atklāties tomēr neļauj ierobežotās iespējas un perifērā nozīme, kas Amālijas tēlam ir konfliktu dramaturģiskajā virzībā. Laupītāju grupa F. Šillera lugā veidota kā kolektīva protesta vispārinājums; tomēr viņu rīcība, kas lielākoties iepazīstama tikai pašu atstāstā, neraugoties uz Kārļa Mora sākotnējiem priekšstatiem, vērtējama kā tāda, kas ir ārpus sabiedrības morāles normām un izceļas ar nežēlību. Viņu daļēji neapzināto, bet citkārt arī visnotaļ apzināto cinismu uzskatāmi atklāj viens no laupītājiem, Špīgelbergs, kurš, kā to viņa vārdā iešifrējis jau autors, zināmā mērā parādīts kā Kārļa Mora spoguļattēls, apkopojot sabiedrības izaicinājuma patosam piemītošās negatīvās iezīmes, kuru vidū īpaši izcelts egoisms un varaskāre.           

Lugas darbība risināta piecos cēlienos un daudzās ainās; notikumu kopējais ilgums saskaņā ar autora norādi ir aptuveni divi gadi, tādējādi “Laupītāji” ir skatuves darbs ar atvērtu struktūru, kam atbilstoša ir arī daudzkārtējā darbības vietu maiņa. Ar grāfu fon Moru, Franci Moru un Amāliju saistītie notikumi lielākoties risinās grāfa pilī un tās istabās; savukārt laupītāju nemierīgo dzīvesveidu, kam saskaņā ar savu izvēli pakļauts arī Kārlis Mors, raksturo pastāvīgs nemiers un pārvietošanās telpā, kam atbilstoša ir viņu uzturēšanās mežos Saksijā, Bohēmijā un citur, bet vēlāk arī grāfa pils apkaimē.   

Tēlu un to attiecību veidojumā būtiska nozīme ir gan jaunā autora emocionālajai kaismei, gan literārajām ietekmēm, kas atklāj lugas “Laupītāji” ciešo saistību ar t. s. “vētras un dziņu” (Sturm und Drang) laikmeta noskaņām. Par vistiešāko impulsu F. Šillera sacerējuma tapšanā tiek uzskatīts vācu rakstnieka Kristiāna Frīdriha Daniela Šūbarta (Christian Friedrich Daniel Schubart) stāsts “Cilvēka sirds vēsture” (Zur Geschichte des menschlichen Herzens, 1775). Konceptuāli svarīga ir F. Šillera balstīšanās Viljama Šekspīra (William Shakespeare) dramaturģijai tuvos uzbūves principos, izmantojot dinamisku darbības vietu maiņu un tēlu psiholoģiju atklājot gan to rīcībā, gan niansēti izstrādātos monologos. Franča Mora rakstura veidojumā un atsevišķās lugas situācijās saskatāma radniecība ar tādiem V. Šekspīra dramaturģijā arhetipiskiem ļaundaru tēliem kā Ričards III vēsturiskajā hronikā “Ričards III” (Richard the Third, 1592) un Edmunds traģēdijā “Karalis Līrs” (King Lear, 1605). F. Šillera lugas “Laupītāji” raksturīga iezīme ir arī tēlu izteiksmes spilgtā retorika, tāpat kā brīžam līdz galējai robežai sakāpinātā emocionalitāte, kas autoram nozīmīga arī kā protests pret Apgaismības laikmetā valdošajām, racionāli apvaldītajām un ceremoniālajām izturēšanās normām.

F. Šillera luga “Laupītāji” pirmo reizi anonīmi publicēta 1781. gadā Štutgartē, titullapā konspiratīvi norādot citu izdošanas vietu; 1782. gadā “Laupītāji” publicēti atkārtotā un rediģētā izdevumā, minot arī autora vārdu. Lugas pirmiestudējums tika sagatavots Manheimas Nacionālajā teātrī; šim uzvedumam tika radīts ievērojami koriģēts teksta variants, kas vēlāk arī iespiests. Svarīga loma F. Šillera lugas izcilajos panākumos bija aktieru darbam, pirmuzvedumā īpaši izcelts Augusta Vilhelma Iflanda (August Wilhelm Iffland) tēlojums Franča Mora lomā. Rēķinoties ar F. Šillera lugas principiāli saasinātajiem konfliktiem un cenzūras iespējamo ietekmi, vēlākajā laikā luga nereti izrādīta, mīkstinot atsevišķu ainu, tostarp lugas fināla, patosu. F. Šillera darbu latviskojuši arī Aspazija un Rainis (abu dzejnieku tulkojums 1910. gadā iespiests “Dzirciemnieku” apgādā), Ērika Lūse un citi. Profesionālā latviešu teātra uzvedumā “Laupītāji” pirmo reizi bija skatāmi 1894. gadā Rīgas Latviešu teātra iestudējumā, ko sagatavoja Pēteris Ozoliņš. No citiem uzvedumiem atzīmējama Jaunā Rīgas teātra izrāde 1908. gadā, kā arī Eduarda Smiļģa 1925. gadā Dailes teātrī veidotais “Laupītāju” inscenējums.

Lugas “Laupītāji” sižeta motīvi, kas saistāmi ar sociāla protesta elementiem, kā arī patētiskā izteiksme ievērojami ietekmējusi gan vācu, gan citu tautu rakstniecību. Latviešu literatūrā spilgta liecība par F. Šillera dramaturģijas sociālā un vietumis arī melodramatiskā patosa radīto iespaidu gan sižeta risinājumā, gan raksturu veidojumā ir Aspazijas agrīnā dramaturģija, it īpaši autores pirmā drāma “Atriebēja”, kas sarakstīta 1887. gadā, un luga “Zaudētas tiesības” (1894). 

Pēc F. Šillera lugas “Laupītāji” sižeta tapusi komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) opera I Masnadieri (1847). Uzņemtas arī vairākas filmas, kuru vidū pirmā ir 1913. gadā veidotā Die Räuber, tās režisors Frīdrihs Fēers (Friedrich Feher).