Romantiskā traģēdija “Orleānas jaunava” tapusi 18. un 19. gs. mijā. Tas ir viens no tiem darbiem, ar kuriem Frīdrihs Šillers pēc ilgāka pārtraukuma atgriezās pie dramaturģijas. Rakstnieka pirmās lugas – “Laupītāji” (Die Räuber, 1781), “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe, 1784), “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesko zu Genua, 1783), “Dons Karloss” (Don Karlos, 1787) – bija izvirzījušas viņu par vienu redzamākajiem vācu autoriem. Nākamajā desmitgadē F. Šillers, kurš 1789. gadā pieņēma vēstures profesora vietu Jēnas Universitātē (Die Universität Jena, mūsdienās Frīdriha Šillera Jēnas Universitāte, Friedrich-Schiller-Universität Jena), īpaši pievērsās vēstures un estētikas jautājumiem. Nozīmīgām vēstures apcerēm pieder “Apvienotās Nīderlandes atdalīšanās vēsture” (Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande, 1788) un “Trīsdesmit gadu kara vēsture” (Geschichte des Dreißigjährigen Krieges, 1791–1793), kurā analizēts vērienīgs varas, teritoriālu un komerciālu interešu radīts militārs konflikts Eiropā, kas 1648. gadā noslēdzās ar t. s. Vestfāles miera (Westfälischer Frieden) noslēgšanu. Savukārt estētikas jomā F. Šillers publicēja apceres “Par traģisko mākslu” (Über die tragische Kunst, 1792), “Par cilvēku estētisko audzināšanu” (Über die ästhetische Erziehung der Menschen, 1795) un “Par naivo un sentimentālo dzeju” (Über naive und sentimentalische Dichtung, 1795–1796), kurās pievērsās mākslas nozīmei un ietekmei. Šie pētījumi veidoja pamatu viņa vēlīnajai dramaturģijai, kas tapa rakstnieka mūža pēdējā desmitgadē. Lielu vērību F. Šillers pievērsa vēstures notikumiem, kā arī klasiskās dramaturģijas principu aktualizācijai. Šo posmu aizsāka triloģija “Vallenšteins” (Wallenstein, 1798–1799), kurā autors atspoguļoja Trīsdesmit gadu kara notikumus. Tūlīt pēc tam tapa luga “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 1800), pēc kuras pabeigšanas rakstnieks pievērsās Francijas viduslaiku vēstures tēmai, kas atspoguļota lugā “Orleānas jaunava” (1801). Tās sižeta pamatā ir vēstījums par 1412. gadā Domremī (Domrémy) ciemā dzimušo zemnieku meiteni Žannu d’Arku (Jeanne d’Arc), kura kļuva par franču nacionālo varoni, jo viņas pārliecība par savu izredzētību 1429. gadā iedvesmoja stratēģiski nozīmīgo uzvaru pār angļu karaspēku pie Orleānas pilsētas t. s. Simtgadu kara gaitā. 1431. gadā Žanna d’Arka tika sagūstīta, pasludināta par ķeceri un nonāvēta. Sešus gadsimtus vēlāk, 1920. gadā, katoļu baznīca viņu kanonizēja kā svēto. F. Šillers rūpīgi iepazinās ar viņam pieejamiem vēstures materiāliem; svarīgākie šīs lugas tapšanā izmantotie avoti ir franču vēsturnieka Paula de Rapina (Paul de Rapin-Thoyras) sarakstītā “Anglijas vēsture” (Histoire d’Angleterre, 1724–1727), kā arī Katerīnas Bedasjēras (Catherine Bedacier) “Francijas karaļa Kārļa VII galma slepenie memuāri” (Les Memoires secrets de la cour de Charles VII, roi de France, 1700). Rakstnieks iepazinās arī ar 1790. gadā iespiestajiem Žannas d’Arkas tiesas prāvas protokoliem. Tāpat viņam bija zināma franču filozofa un rakstnieka Voltēra (Voltaire) 1762. gadā tapusī satīra “Orleānas jaunava” (La Pucelle d'Orléans). F. Šillera luga ietver netiešu polemiku ar šo savulaik plaši pazīstamo franču rakstnieka darbu. Vācu autors pamatos sekojis vēsturisko notikumu hronoloģijai un loģikai, tomēr svarīgās detaļās piedāvājis savu interpretāciju, kas ietver atkāpes no vēstures liecībām. It īpaši tas attiecas uz lugas finālu, kurā Žanna d’Arka izkļūst no angļu gūsta, vēlreiz iesaistās franču cīņā un iet bojā no kaujas laukā gūta ievainojuma. Darbu pie lugas F. Šillers uzsāka 1800. gada jūlijā. Tā pabeigta 1801. gada aprīlī, publicēta tā paša gada rudenī.

Lugas centrālā sižeta līnija ir saistīta ar Žannas pārliecību, ka viņa ir izvēlēta dievišķās gribas īstenošanai, kas palīdzēs francūžiem atgūt teritorijas, kas zaudētas Simtgadu kara laikā, kad par viņu pretiniekiem kļuva ne tikai angļi, bet arī ienaidnieku sabiedrotie burgundieši. F. Šillera lugas darbība aizsākas Žannas dzimtajā ciemā, no kura viņa nonāk Francijas troņmantnieka, vēlākā karaļa Kārļa VII (Charles VII) galmā. Te Žannai izdodas pārliecināt cerības zaudējušo troņmantnieku, ka pret angļu pārspēku ir iespējams sekmīgi cīnīties. Viņas iespaidā tiek mobilizēts franču karaspēks un karaļa pusē nostājas arī tie, kuri līdz tam šaubījušies. Sižeta gaitā pārmaiņus atklājot norises arī angļu nometnē un kaujas laukā, autors rāda, kā sekmīga uzbrukuma rezultātā francūžiem izdodas gūt virsroku. Šis panākums nodrošina iespēju likumīgi kronēt karali Kārli VII Reimsas katedrālē, kas vēsturiski datējama ar 1429. gada 17. jūliju. Tomēr Žannas līdz tam drošo rīcību un nelokāmo pārliecību iedragā tas, ka viņa iemīlas vienā no angļu virsniekiem un zaudē ticību savas misijas dievišķīgajam raksturam. Šo pārliecības zudumu ievēro arī galmā, turklāt kronēšanas ceremonijas laikā Žannas tēvs apsūdz savu meitu ķecerībā. Tā kā Žanna nerod iekšēju spēku attaisnoties, viņa tiek pasludināta par vainīgu un izraidīta no Reimsas, bet vēlāk nonāk angļu gūstā. Kad Žannas līgavainis Raimonds atklāj viņas pārvērtību cēloņus, karalis un augstmaņi aptver savus maldus un dodas uzbrukumā, lai meiteni atbrīvotu. Brīnumainā kārtā viņai izdodas izkļūt no gūsta, tomēr cīņas gaitā Žanna tiek nāvīgi ievainota un mirst.  

Lugas “Orleānas jaunava” norišu centrā ir Žanna d’Arka, viņas misijas apziņas noteiktā augšupeja, vēlākā krīze un mūža traģiskā izskaņa. Literārā darba sižetā tādējādi savijas patriotiski motīvi, izredzētība un nākotnes vīzija ar personisku drāmu. Žanna noiet ceļu no garīga aicinājuma vadītas nemaldības līdz personības sašķeltībai, kas ir viena no F. Šillera darbu raksturīgām tēmām. Notikumu atklāsme saistīta ar sabiedriski nozīmīgām norisēm, un lugas darbībā iesaistīts plašs personu loks. Sākotnēji tēlota Žannas dzīve Domremī ciemā un viņas divu māsu saderināšanās. Par nepatiku meitenes tēvam Tibo d’Arkam, Žanna atsakās saistīties ar Raimondu, kurš tiek uzlūkots par viņas līgavaini, bet seko savam aicinājumam un dodas ietekmēt vēstures notikumus. F. Šillers izvērsti tēlojis viņas ierašanos Kārļa VII galmā, kad meiteni jau pavada francūžu apbrīna. Cerības zaudējušais troņmantnieks pavada laiku kurtuāzās izpriecās, tomēr pēc meitenes ierašanās guvis pārliecību, ka Žannu, kura troņmantnieku nešaubīgi ir atpazinusi, lai gan viņš sākotnēji slēpjas galminieku vidū, vada dievišķa misija, Kārlis VII ir gatavs atsākt cīņu. Tās gaitā atklājas gan uzticami viņa atbalstītāji, gan tas, ka vienota mērķa dēļ izdodas izlīgt ar agrāko sāncensi Burgundijas hercogu, kuru dziļi iespaido Žannas nesatricināmā pārliecība un franču karavīru drosme. Būtiska nozīme lugas sižetā ir arī Kārļa VII iemīļotajai Agnesei Sorelai, kura ar izpratni izturas pret Žannu arī meitenes šaubu brīžos. Savukārt Kārļa VII pretinieku nometnē viena no redzamākajām figūrām ir viņa māte, karaliene Izabella, kura sabiedrojusies ar angļiem. Angļu karaspēka redzamākie pārstāvji ir tā komandieris Talbots, kā arī viens no vadoņiem Laionels, ar kuru Žanna satiekas divkaujā un spēji viņā iemīlas.

Lugas uzbūvē F. Šillers ņēmis vērā klasiskās traģēdijas veidojuma principus. “Orleānas jaunavas” struktūru veido prologs un pieci cēlieni. Īpaši izceļams traģēdijas prologs, kas ir viens no antīkajā dramaturģijā nostiprinātiem lugas elementiem. Autora interesi par agrāko laiku teātra formām nepārprotami apliecina arī kora izmantojums F. Šillera nākamajā lugā “Mesīnas līgava” (Die Braut von Messina, 1803), kurai rakstnieks sarakstīja priekšvārdu ar nosaukumu “Par kora izmantojumu traģēdijā” (Über den Gebrauch des Chors in der Tragödie). Lugā “Orleānas jaunava” prologam ir tradicionāli informatīva nozīme, un vienlaikus tas ļauj atklāt Žannas neparasto personību, kura ir pilnīgā pretstatā ikdienišķajai apkārtnei. Atšķirībā no tālākajiem notikumiem, kuru centrā pēc traģēdijas žanra tradīcijas galvenokārt ir augstdzimušas personas, prologs atklāj F. Šilleram būtisko vēstures demokratizāciju, jo tās veidošanā, kā tas raksturīgi arī lugas sarakstīšanas laikam, iesaistās vienkāršo aprindu cilvēki. Notikumu plašais izvērsums un atšķirīgās darbības vietas, ka arī notikumu sakņojums pagātnē atklāj vācu kultūrā augsti vērtētā angļu dramatiķa Viljama Šekspīra (William Shakespeare) darbu, it īpaši vēsturisko hroniku iespaidu. Tāpat kā V. Šekspīrs, arī F. Šillers izvērsto notikumu panorāmu cieši savijis ar indivīdu psiholoģijas atklāsmi.

F. Šillera “Orleānas jaunava” tapa laikā, kad F. Šillers pārcēlās uz dzīvi Veimārā. Viņa darbi tapa pastāvīgā dialogā ar Johanu Volfgangu fon Gēti (Johann Wolfgang von Goethe), liekot pamatus vācu kultūras klasiskajam laikmetam. F. Šillera dramaturģiju raksturo cildenu varoņu un nozīmīgu mērķu izvirzīšana sižetu centrā, rakstnieks cieši saistījis sabiedriskus un personiskus motīvus. Būtiska ir šo darbu sasaukšanās ar t. s. Vētras un dziņu (Sturm un Drang) periodam raksturīgo, kā arī vācu romantismam tipisko personības izcēlumu līdz pat ģēnija kultam mākslā un politikā, ko laikabiedri tobrīd saistīja arī ar Napoleona (Napoléon I^er) karjeras straujo veidošanos. F. Šillera lugas konflikta izpratnē nozīmīgas ir arī Žannas d’Arkas šaubas par izvēlētajām cīņas metodēm, kas saskan gan ar Franču revolūcijas uzplaukuma laikmetu, gan tā vēlāko norietu un krīzi.

Luga pirmo reizi iespiesta 1801. gada oktobrī. 1805. gadā ar lugu “Orleānas jaunava” tika aizsākts F. Šillera kopoto dramaturģijas darbu izdevums.

Luga “Orleānas jaunava” ir viens tiem F. Šillera darbiem, kas apliecina viņa kā klasiskās vācu dramaturģijas veidotāju. Ar tiešu vai netiešu atsauci uz vācu autora veikumu viņa lugā skartās tēmas risinātas arī 20. gs. dramaturģijā. Angļu rakstnieks Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw) Žannas d’Arkas dzīvesstāstam pievērsies lugā “Svētā Žanna” (Saint Joan, 1923), ko veido sešas ainas ar sekojošu epilogu. 1953. gadā tapusi franču rakstnieka Žana Anuija (Jean Anouilh) luga “Cīrulītis” (L’Alouette). “Orleānas jaunava” ir arī viens no tiem F. Šillera darbiem, kas ideju un motīvu līmenī nepārprotami atklāj rakstnieka ietekmes latviešu literatūrā. Aicinājuma un personisko izjūtu neatbilsmes radīta dilemma, kas ir Žannas pārdzīvojumu pamatā, risināta arī Gunas tēlā Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” (1905). Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” (1911) sižetā līdzīgi kā F. Šillera “Orleānas jaunavā” tēlota divu naidīgu karaspēku pārstāvju mīlestība, turklāt arī Indulis un Ārija pirmo reizi sastopas kaujas laukā. Savukārt nākotnes vīzija, ko F. Šillera lugas prologā raksturo Žanna, ir radniecīga Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1919) attēlotajam Jāzepa sapnim. 1930. gadā publicēta Andreja Upīša vēsturiskā traģēdija “Žanna d’Ark”. Oskara Grosberga tulkojumā A. Upīša luga 1934. gadā ar nosaukumu Jeanne d’Arc publicēta arī vācu valodā.

F. Šillera luga “Orleānas jaunava” iestudēta jau drīz pēc literārā darba pabeigšanas. Tās pirmā izrāde bija 1801. gada 11. septembrī Leipcigā. Tajā pašā sezonā sekoja iestudējumi Berlīnē, Hamburgā, Drēzdenē, Breslavā (Vroclavā), Kaselē un citur. Veimāras Galma teātrī (Weimarer Hoftheater) F. Šillera luga pirmo reizi izrādīta 1803. gadā. Arī vēlāk tā pastāvīgi bija vācu teātru repertuārā. Latviešu valodā luga pirmo reizi izrādīta 1895. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā. F. Šillera lugas iestudējumus šajā teātrī P. Ozoliņš veidoja arī 1901. gadā un 1910. gadā, savukārt 1914. gadā jaunuzveduma režisors bija Reinholds Veics. 1939. gadā “Orleānas jaunava” iestudēta Dailes teātrī, izrādes režisors un scenogrāfs bija Jānis Muncis. F. Šillera lugas sižets izmantots itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) operas “Žanna d’Arka” (Giovanna d’Arco, 1845) veidojumā.