Lugas centrālajā tēlā – Mirdzā – izteikta autores izjūtu un pārdzīvojumu dziļākā būtība. Tas ir sākotnēji šaubu un skumju neapēnots skats uz pasauli, kura veras kā brīnums, solot bezgalīgi daudz skaistuma, prieka un gaišas sajūsmas. Notikumu gaitā Mirdza ir spiesta pārliecināties, ka visas cerības ir bijušas tikai ilūzija, un viņas dzīvi iespaido daudzu citu cilvēku lēmumi, savtīga rīcība un pat apzinātas manipulācijas. Šī traģiskā vilšanās ir lugā risinātā konflikta pamatā. Par Mirdzas sāncensi kļūst vaidelote Asja, kuras likteņa dramatismu noteicis tas, ka par dievu kalponi un priesterieni viņa padarīta, nerēķinoties ar pašas gribu. Jau pirms nonākšanas svētnīcā Asja ir mīlējusi Laimonu, un šīs abpusējās jūtas joprojām tiecas pēc piepildījuma, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem un faktiskajai attiecību neiespējamībai. Laimons, kurš lugā tēlots situācijā starp divām sievietēm, kas viņu mīl, ir drošsirdīgs karavadonis, tomēr viņš nespēj skaidri nostāties pretim karaļa lēmumam, ar savu neizlēmību dziļi ievainojot Mirdzu, kura noticējusi viņa jūtām. Sižeta risinājumā Mirdza, Asja un Laimons tiek ierauti arī karaļa un krīva cīņā par varu. Karalis vēlas mainīt tautas reliģiskos ieradumus, atsakoties no tradicionālo dievību pielūgsmes. Savu ietekmi viņš cenšas nodrošināt, savienojot stingru valdnieka pozīciju ar ārēju demokrātismu un tautas vēlmju ievērošanu, taču faktiski karaļa lēmumi tiek uzspiesti visiem, ieskaitot paša meitu. Savukārt krīvs ir agrāko reliģisko paradumu aizstāvis, kurš nostājas opozīcijā karalim, vēloties saglabāt gan pagāniskās tradīcijas, gan savu ietekmi. Pēc Asjas ierosinājuma cenšoties padarīt Mirdzu par vaideloti, viņš izmanto meiteni par savu patieso interešu aizsegu.