Latvijas teritorijā brīvlaišana notika 19. gs. sākumā (Kurzemē un Vidzemē) un vidū (Latgalē). Par tās cēloņiem kļuva objektīvie apstākļi, kādi bija izveidojušies Baltijā, jo sevišķi Kurzemes un Vidzemes guberņās – arvien biežāk un asāk norisinājās saimnieciskas krīzes, kuru iemesls bija klaušu darbs ar ļoti zemu produktivitāti un tā veicēju – dzimtcilvēku – vienaldzība gan pret savu darbu muižas laukos, gan pret savu darbu savā laukā. Tā rezultātā kritās muižnieku ienākumi un viņi nonāca parādos. Līdz ar to bija jāmeklē jauni ceļi lauksaimniecības produktivitātes kāpināšanai. Otrs cēlonis bija arvien pieaugošie zemnieku nemieri, kas parādīja, ka zemnieki nav apmierināti ar savu tiesisko stāvokli, līdz ar to ir jāmeklē jauni ceļi šīs problēmas risināšanā, un 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā (1804; 1809) ieviestās reformas nebija devušas gaidītās izmaiņas. Treškārt, to sekmēja 18. gs. un apgaismības idejas, kas sludināja tiesiskumu un vienlīdzību, kā arī nosodīja cilvēku paverdzināšanu. Apgaismotāju veiktā dzimtbūšanas kritika ne tikai arvien vairāk noskaņoja cilvēkus vērsties pret to, bet arī radīja Eiropā negatīvu priekšstatu par Baltijas muižniecību kā par atpalikušu un nehumānu.