Dzimtbūšanas atcelšana ietvēra personiskās brīvības piešķiršanu, turpmāko agrāro attiecību (zemnieku un muižnieku, zemnieku un valsts) noregulējumu, zemnieku kārtas pašpārvaldes izveidi. Taču 1861. gada 19. februāra reforma dažādi ietekmēja privāto, kroņa (valsts) un apanāžas (cara ģimenes īpašumu, удел) zemniekus. Reforma visplašāk attiecās uz privāto muižu zemniekiem, kuri veidoja aptuveni pusi no zemnieku kārtas iedzīvotājiem reformas aptvertajās guberņās.
Privāto muižu zemniekiem ar reformu, pirmkārt, piešķīra individuālo brīvību. Tika pārtraukta zemnieka personiskā atkarība un piesaiste muižai, nostiprinātas privātīpašuma tiesības uz zemnieka personisko mantu.
Otrkārt, visplašākās pārmaiņas skāra agrāro sistēmu. Privātajās muižās visa muižas īpašumā esošā zeme palika muižas īpašumā. Brīvlaistie zemnieki saņēma zemnieka sētu ar ēku un piemājas zemi, bet katras saimniecības lietojumā tika iedalīta daļa no konkrētajai ciema kopienai (arī lauku kopiena, ciema novads, сельское общество) iedalītās muižas zemes (надел), visbiežāk aptuveni iepriekš lietotajā apjomā. Atlīdzību par zemniekam nodoto zemi muižnieks varēja noteikt gan naudā (naudas noma, оброк), gan ar darbu (klaušu noma, барщина), ar likumu ierobežojot maksimālo atlīdzības apjomu.
Divus gadus pēc reformas zemnieks drīkstēja pieprasīt pāreju uz naudas nomu. Reforma paredzēja arī zemnieka zemes ilgtermiņa izpirkumu īpašumā (выкуп) ar valsts ilgtermiņa aizdevuma palīdzību (pēc vienošanās ar muižnieku). Pastāvot ciema kopienai ar t. s. obščinas sistēmu (kopīpašuma un kopējas atbildības sistēma; община) zeme ne tikai lietojuma (nomas), bet arī izpirkuma gadījumā pārgāja nevis zemnieka privātīpašumā, bet ciema kopienas īpašumā, un tās izdalīšanai no ciema arī pēc zemes izpirkšanas bija nepieciešama kopienas piekrišana. Atsevišķās guberņās (ieskaitot Vitebskas guberņu un tajā ietilpstošo Latgali), kur nepastāvēja obščinas sistēma, zemi iedalīja nevis zemnieku kopienai, bet gan mantojamā zemnieku ģimenes lietojumā (подворное землепользование).
Zemniekiem iedalāmo zemes apjomu noteica fiksēts normatīvs dažādiem impērijas reģioniem, un to sadalīja pēc 1858. gada dvēseļu revīzijā uzskaitīto vīriešu skaita. Uz privātmuižu zemes izvietotajos ciemos zemnieku saimniecībām iedalītās lauksaimniecības zemes apjoms bija no 1–12 desetīnām vienam ģimenes vīrietim.
Kroņa (valsts) muižās zemnieki jau pirms 1861. gada 19. februāra reformas skaitījās personiski brīvi un bija izveidotas to pašpārvaldes institūcijas. Taču 19. gs. 40.–60. gados ar vairākiem tiesību aktiem tika reformēts kroņa zemes lietojums. 1866. gadā kroņa zeme tika nodota zemnieku izpirkumā (ar atšķirīgu kārtību kā privātmuižu zemnieku gadījumā).
Apanāžas muižu zemniekiem personiskā brīvība un pilsoņu tiesības bija piešķirtas jau 1859. gadā, bet agrārās attiecības regulēja atsevišķa reforma 1863. gadā, kas noteica ilgtermiņa obligāto zemes izpirkumu.
Treškārt, reformas rezultātā tika izveidotas zemnieku kārtas pašpārvaldes insititūcijas (izņemot kroņa zemniekiem). Tās tika veidotas divos līmeņos – ciems (ciema kopiena, сельское общество) ar t. s. ciema sapulci un pagasts ar t. s. pagasta sapulci, kas apvienoja vairākus ciemus.
Salīdzinot ar ilgstošo un sarežģīto zemnieku brīvlaišanas norisi Baltijas guberņās 1816.–1832. gadā, 1861. gada 19. februāra reformas ieviešana notika īsā laika periodā. Personiskā privātmuižu zemnieku brīvība tika pasludināta līdz ar manifesta izsludināšanu 1861. gada martā. Reformas ieviešana galvenajos tās punktos noslēdzās līdz 1863. gadam, kad pabeidza zemniekiem piešķirtās zemes un izpildāmo nodevu uzskaiti.