Ar jēdzienu plašākā nozīmē saprot arī tiesību akta noteikto juridisko, ekonomisko, sociālo pārmaiņu kopumu.

Latgales novadā (Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos) aptuveni 210 000 zemnieku kārtai piederīgo iedzīvotāju brīvlaišana notika saskaņā ar 1861. gada 19. februāra manifestu par dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā un to pavadošajiem tiesību aktiem. Tā noslēdza zemnieku brīvlaišanu Latvijas teritorijā, kas bija aizsākusies ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemes (1817) un Vidzemes (1819) guberņās.

Dzimtbūšanas atcelšana Latgalē bija daļa no dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā 1861. gada 19. februāra reformas ietvaros. Tā bija daļa no agrārās sistēmas modernizācijas 18.–19. gs. Latvijas teritorijā, Krievijas Impērijā un plašākā Centrālās un Austrumeiropas reģionā, kas ietvēra privātīpašuma un naudas attiecību nostiprināšanu lauksaimniecībā dažādu personiskas vai kārtu savstarpējas atkarības formu vietā. Reforma bija vērienīga, atstāja ietekmi dažādās dzīves jomās – tā pārveidoja ne tikai agrāro attiecību sistēmu un saimniecību, bet arī veicināja emancipāciju, ietekmēja dzīvesveida iezīmes un sociālās attiecības.

Dzimtbūšanas atcelšanu Latgalē noteica reformas procesa virzība Krievijas Impērijā. Tā kļuva mērķtiecīgāka pēc Krievijas sakāves Krimas karā (1853–1856), kad drīzu reformas īstenošanu atbalstīja cars Aleksandrs II (Александр II Николаевич).

Dzimtbūšanas atcelšanas svarīgākie cēloņi bija nepieciešamība palielināt lauksaimniecības efektivitāti, modernizēt sabiedrību un pārvaldi, uzlabot zemnieku ekonomisko stāvokli un novērst iespējamos sociālos nemierus; to veicināja arī muižniecības ieinteresētība audzēt ienākumus un nodrošināties pret neizdevīgākiem reformas variantiem. Latgalē zemnieku kopējo stāvokli pirms brīvlaišanas raksturoja gan agrotehniskā atpalicība un zemnieku nabadzība, kas kavēja izaugsmi, gan arī muižu īpašnieku un nomnieku patvaļas gadījumi pret dzimtcilvēkiem, kas pastiprināja sociālo un ekonomisko spriedzi.

Atsevišķi dzimtbūšanas ierobežojumi Latgalē tika ieviesti jau kopš 18. gs. beigām. To galvenokārt noteica Krievijas Impērijas valdības izdotie tiesību akti (1797. gada Manifests par triju dienu klaušām, valsts (kroņa) zemnieku stāvokli uzlabojoši rīkojumi, mājas pārmācības tiesību ierobežojumi), kā arī Latgales muižniecības rosinātās reformu iniciatīvas (t. sk. zemnieku reformu projekti 1819.–1824.; 1846. un 1859. gadā u. c.). Muižniecības piedāvātie dzimtbūšanas atcelšanas projekti netika ieviesti, jo izteikti favorizēja muižniecības intereses, tie neguva pilnīgu atbalstu muižniecības vidū, turklāt kādreizējās Žečpospoļitas teritorijas poļu (katoļu) izcelsmes muižniecības politiskās pozīcijas Krievijas Impērijā bija samērā vājas. Tā rezultātā dzimtbūšanas atcelšana Latgalē notika vispārējās Krievijas Impērijas zemnieku brīvlaišanas ietvaros.

Agrārās reformas sagatavošana Krievijas Impērijā kopš 1858. gada bija deleģēta Zemnieku lietu galvenajai komitejai, tās virzieni tika apspriesti muižniecības veidotajās vietējās guberņu Zemnieku lietu komitejās (Guberņas komiteja privātmuižu zemnieku stāvokļa uzlabošanai, Губернский комитет по улучшению быта помещичьих крестьян).

1858. gadā, tāpat kā citviet Krievijas Impērijā, Vitebskas guberņas muižniekiem tika dots uzdevums sastādīt vietējo komiteju brīvlaišanas nosacījumu apspriešanai. Vitebskas guberņas Zemnieku lietu komitejas 26 locekļu vidū bija arī pārstāvji no Latgales apriņķiem, tostarp no Daugavpils apriņķa komitejas locekļu statusā Staņislavs Plāters-Zībergs (poļu Stanisław Kostka Kazimierz Jan Jozef Michal Plater-Zyberk, krievu Станислав Михайлович Плятерь-Зиберг) un Ludviks Plāters (Ludwik Plater, Людвик Казимирович Плятерь), locekļa kandidāts Juzefs Mlodzianovskis (Józef Młodzianowski, Иосиф Иванович Млодзяновский), atsevišķos avotos kā kandidāts norādīts Erasms Korsaks (Korsak, Эразм Ипполитович Корсак). No Rēzeknes apriņķa – komisijas loceklis Justiniāns Zagorskis (Justynian Zagórski, Юстиан Бонифатьевич Загорский), Ignacijs Bogomoļecs (Ignacy Bohomolec, Игнатий Ромуальдович Богомолец); atsevišķos avotos minēts kā locekļa kandidāts, viņa vietā minēts Kazimežs Vodiņskis (Kazimierz Wodyński, Казимир Венекдиктович Водынский); kandidāts Vladislavs Soltans (Władislaw Soltan, Владислав Станиславович Солтан). No Ludzas apriņķa – komisijas loceklis Juzefs Rodzevičs (Józef Rodziewicz, Иосиф Антонович Родзевич), Jans de-Lippe-Lipskis (Jan de Lippe-Lipski, Иван Игнатьевич Липский); kandidāts Aleksandrs Zaremba (Aleksander Zaręba, Александр Иванович Зарембо), atsevišķos avotos kā locekļa kandidāts norādīts arī Kirils Šantirs (Szantyr, Кирилл Францевич Шантыр).

Ņemot vērā pastāvošās agrārās kārtības atšķirības, Latgales apriņķu, kā arī Drisas apriņķa muižniecība 1858.–1859. gadā izstrādāja no citiem Vitebskas guberņas apriņķiem atšķirīgu reformas variantu.

Latgales muižniecības rosinātais brīvlaišanas modelis bija salīdzinoši nelabvēlīgs zemniekiem. Tas paredzēja ilgu pārejas posmu (12 gadus), kura laikā pakāpeniski paplašinātu zemnieku tiesības, organizētu zemnieku saimniecību ēku un dārzu (piemājas zemes) pārdošanu zemniekiem, kā arī nodotu zemnieku lietoto zemi (tīrumus u. c.) administratīvi regulētā nomā. Bez tam muižniecībai bija rezervētas plašas tiesības zemnieku kārtas pašpārvaldes institūcijās. Kopumā Latgales muižniecības piedāvājums bija salīdzinoši tuvāks Baltijas guberņu dzimtbūšanas atcelšanas modelim nekā 1861. gadā ieviestais.

Galīgo dzimtbūšanas atcelšanu regulējošo tiesību aktu izstrādi 1859.–1861. gadā veica Redakcijas komisijas Pēterburgā. Tajās Latgales muižniecības viedokli pārstāvēja S. Plāters-Zībergs. Strīdīgākie reformas jautājumi bija zemes piešķiršanas kārtība kādreizējiem dzimtzemniekiem (kādā apjomā un ar kādiem nosacījumiem nodot zemniekiem to lietojumā esošo zemi) un atlīdzība muižniekiem.

Reformas izstrādes posms beidzās 19.02.1861., kad cars Aleksandrs II parakstīja manifestu par dzimtbūšanas atcelšanu – “Par brīvo lauku iedzīvotāju kārtas tiesību visžēlīgu piešķiršanu dzimtļaudīm un to sadzīves nokārtošanu” (О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей, и об устройстве их быта) –, to papildināja virkne citu likumdošanas aktu. Agrāro kārtību Latgalē sīkāk regulēja “Vietējais nolikums par privātmuižu zemnieku zemes ierīcības kārtību Viļņas, Grodņas, Kauņas, Minskas guberņās un daļā Vitebskas guberņas” (Местное положение о поземельном устройстве крестьян, водворенных на помещичьих землях в губерниях: Виленской, Гродненской, Ковенской, Минской и части Витебской).

Dzimtbūšanas atcelšanas pamats bija personiskās brīvības piešķiršana zemniekiem, kārtas pašpārvaldes izveide, kā arī jauns agrāro attiecību noregulējums. 1861. gada 19. februāra reforma atšķirīgi ietekmēja privāto, kroņa (valsts) un apanāžas (cara ģimenes īpašumu, удел) zemniekus. Visplašāk un visbūtiskāk tā skāra privāto muižu zemniekus (Latgalē tie bija ap 77 % zemnieku kārtai piederīgo). Valsts (kroņa) un kādreizējo baznīcas īpašumu zemnieki (Latgalē ap 22 %) jau 19. gs. 30. gados bija pasludināti par brīvajiem lauku iedzīvotājiem.

Privātmuižu zemniekiem reformas rezultātā tika piešķirtas brīvu lauku iedzīvotāju tiesības; tika noteiktas būtiskas personiskās brīvības, tostarp brīva nodarbošanās un dzīves vietas izvēle, kustamās un nekustamās mantas privātīpašuma tiesības. Reforma mainīja zemnieku kārtas iesaisti pārvaldes sistēmā – atceļot dzimtbūšanu, zemnieku kārta tika integrēta valststiesiskā, uz pilsoniskiem pamatiem balstītā pienākumu un tiesību sistēmā. Vienlaikus Krievijas Impērijā formāli saglabājās kārtu sabiedrība ar atšķirīgu tiesību regulējumu katrai kārtai.

Reformas rezultātā privātmuižu zemniekiem tika piešķirtas samērā plašas vietējās pašpārvaldes tiesības un tās nostiprinātas arī kroņa (valsts) zemniekiem. Nepilna gada laikā pēc reformas izsludināšanas tika izveidota divu līmeņu vietējā pašpārvalde: vēlēta pārvalde ciema novadam (arī ciema kopiena, сельское общество), kā arī pagastu pārvaldes (волостное управление) un pagastu tiesas (волостной суд). Lēmēja tiesības ciemu novadu un pagastu pārvaldē piekrita teritorijā pierakstīto zemnieku vai to delegātu sapulcēm, kas izvēlēja izpildvaru ar ciema un pagasta vecākajiem priekšgalā. Šīm institūcijām deleģēja plašas lemšanas tiesības vietējos jautājumos. Pašpārvaldi pārraudzīja mierstarpnieki (мировой посредник) un guberņas zemnieku lietu komisija.

Reformas ietvaros kardināli tika izmainīta agrārā sistēma – zemes sadalījums, tās lietojuma vai īpašuma tiesības.

Privātajās muižās muižnieki paturēja īpašuma tiesības uz zemi, taču tai tika noteikti lietošanas ierobežojumi, nosakot zemniekiem nododamo platību, tās nomas un pārdošanas kārtību. Darbaspēka nodrošināšana muižu saimniecībās kļuva par nosacīti brīvas vienošanās objektu starp zemnieku un muižnieku.

Brīvlaistie zemnieki saņēma zemnieka sētu ar ēkām un piemājas zemi, bet katras saimniecības lietojumā tika iedalīta daļa no konkrētajam ciema novadam (сельское общество) iedalītās muižas zemes (надел), visbiežāk aptuveni iepriekš lietotajā platībā. Atlīdzību par zemniekam nodoto zemi muižnieks varēja noteikt gan naudā (naudas noma, оброк), gan ar darbu (klaušu noma, барщина), ar likumu ierobežojot maksimālo atlīdzības apjomu. Reformai bija noteikts divu gadu ilgs pārejas posms (līdz 19.02.1863.), kura laikā zemnieks drīkstēja pieprasīt pāreju uz naudas nomu. Reforma paredzēja arī zemnieka zemes ilgtermiņa izpirkumu īpašumā (выкуп) ar valsts ilgtermiņa aizdevuma palīdzību (pēc vienošanās ar muižnieku) par administratīvi noteiktu cenu.

Zemniekiem reformas laikā iedalāmo zemes apjomu noteica fiksēts normatīvs dažādiem impērijas reģioniem, ko proporcionāli sadalīja pēc 1858. gada dvēseļu revīzijā uzskaitīto vīriešu skaita. Līdz 19.02.1863. mierstarpnieki sastādīja regulatīvus (уставная грамота), kas noteica zemnieka lietošanā nodoto zemes gabalu un atlīdzībā par to izpildāmās saistības.

Latgalē zemnieki vairāk nekā 90 % gadījumu paturēja ģimenes lietošanā iepriekš izmantotās tīrumu zemes un ganības par atlīdzību, kas nepārsniedza līdz reformas ieviešanai pildīto. Zemnieku sētas lietojumā vai īpašumā nonāca dārzu (piemājas) un tīrumu zeme. Pļavas un ganības pamatā bija kopējā lietojumā un tika lozētas ciema novada ietvaros. Tīrumu zeme varēja atrasties dažādās vietās, tādēļ veidojās t. s. šņoru lauki (чрезполосица), ko veicināja arī tālāka mantojuma dalīšana vai zemes lietojuma tiesību pārdošana.

Brīvlaišanas un tai sekojošo reformas korekciju rezultātā Latgalē vidēji uz vienu zemnieku kārtas vīrieti tika iedalītas 4–4,5 desetīnas zemes privātmuižās un nedaudz vairāk (4,1–5,1 desetīnas) valsts (kroņa) muižās. Vienā saimniecībā vidēji bija pieci vīrieši, tādējādi pirmajai paaudzei pēc zemnieku brīvlaišanas saimniecībā vidēji piešķirts ap 20 desetīnu zemes.

Realitātē šāda lieluma saimniecību skaits sāka sarukt jau pirmajās desmitgadēs pēc reformas, un līdz 20. gs. sākumam vidējā saimniecībai iedalītās zemes platība bija samazinājusies uz pusi. To noteica saimniecību dalīšana. Latgalē pastāvēja tradīcija saimniecības zemi sadalīt mantojumā starp dēliem, daudz retāk to nodeva vecākā dēla īpašumā; notika arī zemes lietojuma tiesību tālākpārdošana. Plaši pārkāpjot aizliegumu dalīt par 10 desetīnām mazākus tīrumu zemes gabalus, jau pirmajās desmitgadēs pēc brīvlaišanas sētu skaits palielinājās 2–3 reizes, proporcionāli samazinoties arī zemes platībai saimniecībās. Iedalītais zemes gabals tika dalīts aizvien sīkākās t. s. šņorēs starp radiniekiem vai arī svešiem pārpircējiem, mazinot saimniecību efektivitāti.

Latgalē (arī citviet Vitebskas guberņā un Ziemeļrietumu guberņās), kur nebija izplatīta kolektīvā zemes lietojuma un atbildības jeb t. s. obščinas sistēma, atšķirībā no Iekškrievijas guberņām, zemnieku sētu un tās lietoto zemi nostiprināja mantojamā zemnieku ģimenes lietojumā (подворное землепользование). Zeme skaitījās kolektīvā mantojamā ģimenes īpašumā, bet saimniecības galva pēc ciema sapulces rīkojuma pārvaldīja konkrēto saimniecību. Par pilnīgu privātīpašumu iedalīto zemi bija iespējams pārveidot tikai Stolipina zemes reformas laikā 20. gs. sākumā.

Latgalē un citviet Vitebskas guberņā 1861. gada 19. februāra nolikums zemniekiem tika izsludināts baznīcās 12.03., nosūtot uz draudzēm un muižām noteiktu skaitu manifesta eksemplāru.

Reformas izsludināšana vispārēju zemnieku pretestību neizraisīja, taču 1861. gada gaitā sekoja atsevišķas zemnieku nemieru epizodes, kas saistītas ar pārejas posmā (līdz 19.02.1863.) noteikto atlīdzības kārtību par zemes lietojumu. Tā kā pirmajos divos gados pēc brīvlaišanas muižniekiem bija tiesības saglabāt zemes nomas nosacījumus (tostarp klaušu nomu), zemnieki to mēdza izprast kā vecās kārtības paturēšanu, kas izraisīja atsevišķas nemieru epizodes.

Ekonomisku, sociālu un politisku apsvērumu dēļ brīvlaišanas rezultātā noteiktā agrārā kārtība Ziemeļrietumu guberņās (ieskaitot Vitebskas guberņu un Latgales apriņķus) tika būtiski mainīta jau dažu gadu laikā pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Galvenais Krievijas Impērijas pārvaldes politiskais mērķis bija mazināt poļu (katoļu) muižniecības tiesības bijušajās Žečpospoļitas teritorijās, paplašinot zemnieku tiesības. Plaši tas tika īstenots pēc 1863. gada sacelšanās (“Poļu sacelšanās”) Ziemeļrietumu guberņās, tostarp Latgalē, kad Krievijas Impērijas varas iestādes pastiprināja rusifikācijas politiku, tostarp arī ierobežojot poļu izcelsmes (katoļu) tiesības saimnieciskajā sfērā.

Atsevišķas reformas korekcijas Ziemeļrietumu guberņām pieņēma jau 1861.–1862. gadā, taču būtiskākās pārmaiņas ieviesa 1863. gada pavasarī, kad noslēdzās reformas pārejas posms (regulatīvu sastādīšana, pāreja uz saimniecības naudas nomu vai izpirkumu).

1863. gada 1. marta rīkojums (ukazs) noteica, ka privātmuižu zemnieki tiek pasludināti par zemniekiem-īpašniekiem, pārejot uz obligāto zemnieku zemes izpirkumu (выкуп) ilgtermiņa kredītā, samazinot arī noteikto izpirkuma maksājumu summu, kā arī laika gaitā paplašinot zemnieku tiesības servitūtu un citos jautājumos. Iepriekšējā kārtība bija labvēlīgāka muižniekiem, jo paredzēja, ka pāreja no klaušu vai naudas nomas uz zemes izpirkumu bija zemnieku-muižnieku savstarpējas vienošanās objekts. 1866.–1867. gadā līdzīgi noteiktumi tika attiecināti arī uz valsts (kroņa) zemniekiem.

Lai gan obligātā izpirkuma ieviešana veicināja atteikšanos no klaušu nomas un uzlaboja zemnieku saimnieciskās iespējas, tas neveicināja pietiekami strauju saimniecības modernizāciju, jo saglabājās zemes platību sadrumstalošanas tendences un dažādi privātīpašuma ierobežojumi.

Nākamais agrārās reformas solis Krievijas Impērijā bija t. s. Stolipina reforma, sākta 1906. gadā ar mērķi nostiprināt viensētu saimniecību un zemes privātīpašumu. Stolipina reformas galvenais virziens Vitebskas guberņā un Latgalē bija zemnieku zemes īpašuma juridiska nostiprināšana privātīpašumā (nevis mantojumā ģimenes īpašumā) un viensētu saimniecības veicināšana.

Kopš 19. gs. beigām Latgales pierobežā ar Vidzemes un Kurzemes guberņām notika viensētu veidošanās uz privātīpašumā pirktas muižu zemes, taču masveidīgāk tas norisinājās tikai 20. gs. sākumā, kad to veicināja valdības politika.

Turpmāku privātīpašuma nostiprināšanu un zemes īpašuma formu vienādošanu ar pārējo Latvijas teritoriju veicināja no 1920. gada īstenotā agrārā reforma.

Latgalē zemes reformai bija salīdzinoši egalitārs raksturs – zeme tika piešķirta katrai zemnieku saimniecībai vienlīdzīgi pēc vīriešu dvēseļu skaita. Tikai 7 % zemnieku kārtas piederīgo pēc reformas bija bezzemnieki. Turpretī Vidzemes un Kurzemes guberņās tikai ap 30 % zemnieku kārtas piederīgo kļuva par zemes lietotājiem vai īpašniekiem (saimniekiem), bet 70 % bija bezzemnieki. Arī iedalītās zemes izpirkuma maksu vai renti Latgalē administratīvi regulēja, turpretī Vidzemes un Kurzemes guberņā tas bija zemnieku un muižnieku brīvas vienošanās objekts. Latgalē arī ātrāk nekā Vidzemes un Kurzemes guberņās tika atcelta klaušu noma zemnieku saimniecībām.

Neskatoties uz iepriekšminētajām reformas priekšrocībām, straujāka lauksaimniecības modernizācija un zemnieku turības pieaugums 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā noritēja Vidzemes un Kurzemes guberņās nevis Latgalē. Zemnieku saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanos Latgalē kavēja saimniecību sadrumstalošana mantojuma rezultātā, neefektīvas saimniecības formas (šņoru lauki) un dažādi kavēkļi privātajai iniciatīvai, straujāks iedzīvotāju skaita pieaugums un demogrāfiskais spiediens, pozitīvu saimniekošanas sasniegumu un paraugu trūkums.

Reforma bija svarīgs lūzuma punkts Latgales agrārajā vēsturē, zemnieku emancipācijā, sadzīvē. Laukos nostiprinājās privātās iniciatīvas un individuālo sasniegumu nozīme; zemes izpirkuma nosacījumi (iedalījuma mantojamā ģimenes īpašumā nevis ciema kopīpašumā) veicināja arī mazo ģimeņu nostiprināšanos un virzību uz individuālām zemnieku saimniecībām. Emancipācijas rezultātā pieauga arī sociālās mobilitātes iespējas, vienlaikus reformas ekonomisko problēmu un lauku iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā Latgalē 19. gs. otrajā pusē paplašinājās dažādas ekonomiskās migrācijas formas, zemnieku iesaistīšanās peļņas arodos. Līdzīgi kā citviet Ziemeļrietumu guberņās un Krievijas Impērijā, Latgalē lauku modernizācija norisa samērā lēni, reforma nenovērsa nabadzību un bada draudus.

Dzimtbūšanas atcelšana ietekmēja arī muižu saimniecību. Pēc pārejas uz naudas nomu vai izpērkot zemi īpašumā, bija jārisina veidi, kā muižās aizvietot kādreizējo klaušu darbaspēku; ņemot vērā dažādus poļu izcelsmes muižniekiem noteiktos ierobežojumus, notika arī muižu zemes pārdošana, tostarp arī zemniekiem – gan Latgales zemniekiem, gan ieceļotājiem pamatā no Vidzemes un Kurzemes guberņām.

Zemnieku brīvlaišana jau kopš tās norises laika tika uztverts kā epohāls notikums, tomēr Latgalei veltītajos mākslas darbos tam bijusi mazāk centrāla nozīme kā, piemēram, nacionālajai atmodai Latgalē. Kopš 20. gs. 30.–50. gadiem Latvijā un trimdā Rietumvalstīs tēmas atspoguļojumu galvenokārt radījuši rakstnieki, tostarp Aleksandrs Ancāns romānā “Magda” (1938–1944, nav izdots, zināmi tā pieminējumi presē), kas veltīts zemnieku brīvlaišanas tēmai, Augusts Smagars drāmā “Māras zeme” (1935.–1936. gads; par Latgales vēsturi no dzimtbūšanas atcelšanas), daļēji – Antons Rupainis triloģijas “Māra mostas” 1. daļā.