Parasti zemnieku brīvlaišanas akts iekļāva plašāku agrāro attiecību reformu, tādēļ ar šo jēdzienu saprot tās noteikto juridisko, ekonomisko, sociālo pārmaiņu kopumu.

Krievijas Impērijā dzimtbūšanas atcelšana notika pakāpeniski: zemnieku nolikumi, kas paredzēja brīvlaišanu Baltijas guberņās pieņemti 1816.–1819. gadā. Pēc aptverto Krievijas Impērijas teritoriju un zemnieku skaita plašākā bija 1861. gada 19. februāra reforma; 1864. gadā dzimtbūšana tika atcelta Polijas Karalistē (Kongresa Polija; Krievijas Pievislas guberņas). 1861. gada 19. februāra reforma Latvijas teritorijā attiecās tikai uz Latgali, kas piederēja Vitebskas guberņai; Kurzemes un Vidzemes guberņas reforma tieši neskāra.

Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā bija vērienīgākā reforma impērijas modernizācijas jeb t. s. Lielo reformu ietvaros cara Aleksandra II (Александр II Николаевич) valdīšanas laikā.

Plašākā nozīmē dzimtbūšanas atcelšana Krievijā ir daļa no agrārās sistēmas modernizācijas Centrālajā un Austrumeiropā 18.–19. gadsimtā. Tā rezultātā darbaspēka nodrošināšana muižu saimniecībās kļuva par nosacīti brīvas vienošanās objektu starp zemnieku un muižnieku, kamēr daļa muižas zemes nonāca zemnieku lietošanā vai privātīpašumā.

Dzimtbūšanas atcelšana kā teorētiska iespēja Krievijas Impērijā apsvērta kopš Katrīnas II Lielās (Екатерина II Алексеевна Великая) valdīšanas laika 18. gs. 2. pusē; kā politiska alternatīva reforma aktualizēta Aleksandra I (Александр I Павлович) valdīšanas laikā 19. gs. sākumā. Konkrētāku projektu formā dzimtbūšanas atcelšanas dažādi varianti apsvērti 40.–50. gados vairākos t. s. Slepeno komiteju sasaukumos. Izšķirošais darbs pie dzimtbūšanas atcelšanas projektiem tika uzsākts pēc Krievijas sakāves Krimas karā (1853–1856). Reformas politisko virzību uzņēmās cars Aleksandrs II, kurš 1856.–1857. gadā vairākkārt pauda atbalstu dzimtbūšanas atcelšanai vistuvākajā laikā.

Svarīgākie dzimtbūšanas atcelšanas cēloņi bija: nepieciešamība modernizēt saimniecisko sistēmu, lai palielinātu lauksaimniecības efektivitāti; uzlabot zemnieku stāvokli un ierobežot iespējamos sociālos nemierus; dzimtbūšanas atcelšana un pilsoņa tiesību piešķiršana zemniekiem bija nepieciešama tālākai Krievijas pārvaldes sistēmas un sabiedrības modernizācijai. Dzimtbūšanas atcelšana 1861. gada 19. februāra reformas formā – saglabājot zemi muižas īpašumā, bet nododot to lietojumā zemnieku kopienām pret atlīdzību – nodrošināja muižniecību pret radikālāku un finansiāli neizdevīgāku reformu. Būtisks pamudinājums bija līdzīgi modernizācijas procesi Krievijas Impērijas kaimiņu teritorijās (Austroungārija, Prūsija), ar to saistītais intelektuālais spiediens Krievijā un starptautiski.

Agrārās reformas sagatavošanas vadība no 1858. gada bija deleģēta Zemnieku lietu galvenajai komitejai; reformas virzieni tika apspriesti muižniecības veidotajās vietējās guberņu Zemnieku lietu komitejās. Savukārt tiesību aktu izstrādi no 1859. līdz 1861. gadam veica Redakcijas komisijas. Izšķirošie jautājumi reformas sagatavošanā bija – zemes piešķiršanas kārtība kādreizējiem dzimtzemniekiem (īstenot brīvlaišanu bez zemnieku nodrošināšanas ar zemi; zemi nodot lietojumā ar konkrētiem nosacījumiem, paredzot zemes izpirkšanu nākotnē; zemi nodot tūlītējā izpirkumā), zemniekiem lietošanā nododamās zemes apjoms un paredzamā atlīdzība muižniekiem.

19.02.1861. cars Aleksandrs II parakstīja reformas galveno simbolisko dokumentu – manifestu par dzimtbūšanas atcelšanu – “Par brīvo lauku iedzīvotāju kārtas tiesību visžēlīgu piešķiršanu dzimtļaudīm un to sadzīves nokārtošanu” (О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей, и об устройстве их быта). Tas bija viens no dokumentiem tiesību aktu sistēmā, kas noteica agrārās reformas norisi.

Dzimtbūšanas atcelšana ietvēra personiskās brīvības piešķiršanu, turpmāko agrāro attiecību (zemnieku-muižnieku; zemnieku-valsts) noregulējumu, zemnieku kārtas pašpārvaldes izveidi. Taču 1861. gada 19. februāra reforma dažādi ietekmēja privāto, kroņa (valsts) un apanāžas (cara ģimenes īpašumu; удел) zemniekus. Reforma visplašāk attiecās uz privāto muižu zemniekiem, kuri veidoja aptuveni pusi no zemnieku kārtas iedzīvotājiem reformas aptvertajās guberņās.

Privāto muižu zemniekiem ar reformu, pirmkārt, piešķīra individuālo brīvību. Tika pārtraukta zemnieka personiskā atkarība un piesaiste muižai, nostiprinātas privātīpašuma tiesības uz zemnieka personisko mantu.

Otrkārt, visplašākās pārmaiņas skāra agrāro sistēmu. Privātajās muižās visa muižas īpašumā esošā zeme palika muižas īpašumā. Brīvlaistie zemnieki saņēma zemnieka sētu ar ēku un piemājas zemi, bet katras saimniecības lietojumā tika iedalīta daļa no konkrētajai ciema kopienai (arī lauku kopiena, ciema novads; сельское общество) iedalītās muižas zemes (надел), visbiežāk aptuveni iepriekš lietotajā apjomā. Atlīdzību par zemniekam nodoto zemi muižnieks varēja noteikt gan naudā (naudas noma; оброк), gan ar darbu (klaušu noma; барщина), ar likumu ierobežojot maksimālo atlīdzības apjomu.

Divus gadus pēc reformas zemnieks drīkstēja pieprasīt pāreju uz naudas nomu. Reforma paredzēja arī zemnieka zemes ilgtermiņa izpirkumu īpašumā (выкуп) ar valsts ilgtermiņa aizdevuma palīdzību (pēc vienošanās ar muižnieku). Pastāvot ciema kopienai ar t. s. obščinas sistēmu (kopīpašuma un kopējas atbildības sistēma; община) zeme ne tikai lietojuma (nomas), bet arī izpirkuma gadījumā pārgāja nevis zemnieka privātīpašumā, bet ciema kopienas īpašumā, un tās izdalīšanai no ciema arī pēc zemes izpirkšanas bija nepieciešama kopienas piekrišana. Atsevišķās guberņās (ieskaitot Vitebskas guberņu un tajā ietilpstošo Latgali), kur nepastāvēja obščinas sistēma, zemi iedalīja nevis zemnieku kopienai, bet gan mantojamā zemnieku ģimenes lietojumā (подворное землепользование).

Zemniekiem iedalāmo zemes apjomu noteica fiksēts normatīvs dažādiem impērijas reģioniem, un to sadalīja pēc 1858. gada dvēseļu revīzijā uzskaitīto vīriešu skaita. Uz privātmuižu zemes izvietotajos ciemos zemnieku saimniecībām iedalītās lauksaimniecības zemes apjoms bija no 1–12 desetīnām vienam ģimenes vīrietim.

Kroņa (valsts) muižās zemnieki jau pirms 1861. gada 19. februāra reformas skaitījās personiski brīvi un bija izveidotas to pašpārvaldes institūcijas. Taču 19. gs. 40.–60. gados ar vairākiem tiesību aktiem tika reformēts kroņa zemes lietojums. 1866. gadā kroņa zeme tika nodota zemnieku izpirkumā (ar atšķirīgu kārtību kā privātmuižu zemnieku gadījumā).

Apanāžas muižu zemniekiem personiskā brīvība un pilsoņu tiesības bija piešķirtas jau 1859. gadā,  bet agrārās attiecības regulēja atsevišķa reforma 1863. gadā, kas noteica ilgtermiņa obligāto zemes izpirkumu.

Treškārt, reformas rezultātā tika izveidotas zemnieku kārtas pašpārvaldes insititūcijas (izņemot kroņa zemniekiem). Tās tika veidotas divos līmeņos – ciems (ciema kopiena; сельское общество) ar t. s. ciema sapulci un pagasts ar t. s. pagasta sapulci, kas apvienoja vairākus ciemus.

Salīdzinot ar ilgstošo un sarežģīto zemnieku brīvlaišanas norisi Baltijas guberņās 1816.–1832. gadā, 1861. gada 19. februāra reformas ieviešana notika īsā laika periodā. Personiskā privātmuižu zemnieku brīvība tika pasludināta līdz ar manifesta izsludināšanu 1861. gada martā. Reformas ieviešana galvenajos tās punktos noslēdzās līdz 1863. gadam, kad pabeidza zemniekiem piešķirtās zemes un izpildāmo nodevu uzskaiti.

Pirmās plašākās korekcijas 1861. gada agrārās reformas nosacījumos tika ieviestas 1863. gada sacelšanās (Poļu sacelšanās) laikā Ziemeļrietumu guberņās gan ekonomisku, gan politisku iemeslu dēļ ierobežojot privāto muižu īpašnieku tiesības, bet atvieglojot zemnieku stāvokli (t. sk., ieviešot obligāto izpirkumu).

1860.–1870. gadā notika arī reformas izvērtēšana un diskusijas par tās koriģēšanu citās Krievijas teritorijās. Galvenais ierosinājums bija vispārēja pāreja no zemes lietojuma (nomas) uz obligāto zemes izpirkumu, kā arī maksājumu samazināšana zemniekiem. Šāda reforma tika pieņemta un īstenota 1881.–1883. gadā.

Nākamais agrārās reformas solis Krievijas Impērijā bija t. s. Stolipina reforma, sākta 1906. gadā ar mērķi nostiprināt viensētu saimniecību un zemes privātīpašumu.

Reforma bija svarīgs Krievijas attīstības solis gan politiski (sabiedriski), gan arī saimnieciski. Pēc reformas norisinājās iniciatīvas bagātāko zemnieku nostiprināšanās, pieauga sējumu platības, zemnieki ieguva pašpārvaldes tiesības. Tomēr modernizācija norisa samērā lēni, reforma nenovērsa nabadzību un bada draudus.

Būtisks šķērslis straujākai lauku modernizācijai bija obščinas saglabāšana, kas paredzēja zemes kopīpašumu, kolektīvo atbildību un vienlīdzīgas resursu sadales ideju, tostarp periodisku zemes pārdali starp ciema zemniekiem. Tā ierobežoja individuālo iniciatīvu, uzspieda neefektīvu saimniekošanu sīki sadalītos laukos (“sņoru lauki”, чрезполосица) vai vairākos attālu novietotos zemes gabalos.

Reforma nevarēja atrisināt arī demogrāfiskā pieauguma problēmu: brīvlaišanas laikā piešķirtās zemes lielums netika palielināts, auglīgākajos rajonos tas bija neliels, bet pieaugot iedzīvotāju skaitam, zemes pārdale kļuva sarežģītāka. Tādēļ attīstījās dažādas zemnieku migrācijas formas (sezonālā migrācija ražas novākšanai lauksaimnieciski attīstītajos reģionos vai darbam fabrikās, Krievijas iekšējā lauksaimnieciskā kolonizācijā, urbānā migrācija u. c.).

Dzimtbūšanas atcelšana ietekmēja arī muižu saimniecību. Pēc pārejas uz naudas nomu vai izpērkot zemi īpašumā, bija jārisina veidi, kā muižās aizvietot kādreizējo klaušu darbaspēku. To risināja gan ar individuālu kalpu algošanu, gan arī slēdzot kolektīvus līgumus ar dažāda lieluma zemnieku arteļiem. Līdz 1881. gada reformai drīkstēja turpināt izmantot arī mazefektīvo klaušu darbu.

1881. gadā ar reformas papildinājumu tika pārtrauktas nomas attiecības ar privāto muižu zemniekiem un noteikts obligātais zemes izpirkums, diferencēti pa reģioniem samazinot arī izpirkuma maksu. Mērķis bija uzlabot zemnieku stāvokli un veicināt tālāku lauksaimniecības modernizāciju. Taču reforma neatrisināja ar obščinas sistēmu saistītās problēmas. Privātīpašuma un individuālās iniciatīvas princips tika veicināts ar t. s. Stolipina reformu 20. gs. sākumā, kas paredzēja zemnieku saimniecību izdalīšanu no ciema kopienas.

1861. gada 19. februāra reforma tieši skāra tikai Latgales teritoriju (dzimtbūšanas atcelšana Latgalē). Latviešu sabiedrībā Baltijas guberņās, tostarp jaunlatviešu vidū, 1861. gada 19. februāra reforma tika uztverta kā pozitīvs paraugs un taisnīgs “cara atbrīvotāja” solis, to pretstatot Baltijā īstenotajai zemnieku brīvlaišanai. Pozitīvu novērtējumu izpelnījās nomas un izpirkuma maksas normēšana, arī zemes vienlīdzīgā sadale, atšķirībā no Baltijas agrārās sistēmas. Īslaicīgi pēc 1861. gada reformas izsludināšanas Baltijas guberņās, sevišķi Augškurzemes apriņķos, izplatījās baumas par iespējamo agrārās kārtības maiņu arī Baltijā.

Lai gan dzimtbūšanas atcelšana Baltijas guberņās bija mazāk egalitāra un izdevīga zemniekiem, Baltijas guberņās nostiprinātais privātīpašuma un individuālās atbildības princips veicināja salīdzinoši straujāku zemnieku-saimnieku individuālās turības pieaugumu un lauksaimniecības progresu ilgtermiņā.

Pārmaiņas Iekškrievijas guberņu agrārajā sistēmā veicināja arī Baltijas guberņu (igauņu un latviešu) zemnieku pārceļošanu uz Iekškrieviju un t. s. latviešu un igauņu zemnieku koloniju veidošanu. To noteica Iekškrievijas privātmuižās pastāvošais pieprasījums pēc zemes nomniekiem, pircējiem un algotā darbaspēka, apstākļos, kad privātmuižu zemju (piegriezumu) pirkšana Iekškrievijas zemniekiem vēl nebija aktuāla.

Zemnieku brīvlaišana jau kopš tās norises sākuma tika uztverta kā epohāls notikums, līdz ar to tai veltīti virkne mākslas darbu – gleznas, tēlniecības darbi, epizodiski atainota kino, kaltas piemiņas medaļas un monētas.

Viena no pirmajām reformas piemiņas zīmēm bija 1862. gadā pēc Fjodora Tolstoja (Фёдор Петрович Толстой) meta izkaltā medaļa dzimtbūšanas atcelšanas piemiņai, kurā attēlota zemnieku un muižnieku vienošanās cara Aleksandra II aizgādnībā. Vairākkārt kopš 19. gs. beigām kalti piemiņas žetoni; PSRS (1991. gadā) un Krievija (2011. gadā) izdeva piemiņas monētas par godu dzimtbūšanas atcelšanai.

Krievijas glezniecībā kopš 19. gs. beigām reālisma manierē vairākkārt tēlota zemnieku iepazīšanās ar 19. februāra manifestu – Grigorija Mjasojedova (Григорий Григорьевич Мясоедов) “1861. gada 19. februāra manifesta lasīšana” (Чтение Положения 19 февраля 1861 года, 1873); Borisa Kustodijeva (Борис Михайлович Кустодиев) “Manifesta lasīšana” (Чтение манифеста, 1909) u. c. autoru gleznas.

Izdotas arī vairākas reprezentatīvas grāmatas reformas piemiņai, tostarp par godu reformas 50 gadadienai 1911. gadā izdotais sešu sējumu izdevums “Lielā reforma. Krievu sabiedrība un zemnieku jautājums pagātnē un šodien” (Великая реформа. Русское общество и крестьянский вопрос в прошлом и настоящем).