Eduards Smiļģis ir aktieris, režisors, teātra reformators, viena no nozīmīgākajām personībām Latvijas teātra vēsturē, kurš ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. E. Smiļģa režijas rokraksts balstās modernisma mākslas principos – stilizācijā un teatralizācijā, radot Latvijas teātrī unikālu spēles stilu un izaudzinot vairākas aktieru paaudzes. Būdams teātra autodidakts un režijas profesiju apguvis pašmācības ceļā, E. Smiļģis 1920. gadā kopā ar domubiedriem nodibināja Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātri (Dailes teātris), kas ir viens no lielākajiem joprojām aktīvajiem Latvijas teātriem. Atšķirībā no Latvijas Nacionālā teātra, kas darbojas psiholoģiskā teātra estētikā, E. Smiļģa Dailes teātris sekoja modernisma mākslas principiem, radot savu unikālu teātra stilu, kas balstījās stilizācijā un teatralizācijā. E. Smiļģa režijas rokrakstā šie principi daļēji saglabājās arī pēc 1945. gada, kad pēc otrreizējās padomju okupācijas par vienīgo atļauto metodi mākslā kļuva sociālistiskais reālisms. E. Smiļģis Dailes teātri vadīja no 1920. līdz 1964. gadam, nospēlējot vairāk nekā 60 lomu, iestudējot vairāk nekā 320 izrāžu un izaudzinot vairākas aktieru paaudzes.

E. Smiļģis ir dzimis ierēdņa Jāņa Smiļģa un Hedvigas Smiļģes ģimenē kā vecākais no trim bērniem; vēlāk piedzima dēls Jānis un meita Anna Marija. Jau kopš mazotnes uz E. Smiļģi iespaidu atstāja katoļu baznīcas rituāli, kas vēlāk kļuva par iedvesmas avotu teātra radīšanai. Pēc Rīgas Pētera un Pāvila pilsētas skolas pabeigšanas (1906) E. Smiļģi pieņēma darbā šveicieša Rūdolfa Heinriha Mantela (Rudolph Heinrich Mantel) fabrikā (1902–1906). E. Smiļģis izgāja praksi visās fabrikas nodaļās, par savu specialitāti izvēloties tvaika un papīra mašīnas. Paralēli darbam fabrikā E. Smiļģis mācījās Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā, 1906. gadā iegūstot inženiera-konstruktora diplomu. Līdz mūža beigām šī ir vienīgā E. Smiļģa iegūtā profesionālā izglītība. Inženiera profesija E. Smiļģi saistīja arī turpmākajā dzīvē – gan turpinot darbu mašīnu fabrikas “Motors” aviācijas motoru nodaļā, gan vēlāk, izmantojot zināšanas Dailes teātra skatuves tehniskajos uzlabojumos un izrāžu dekorācijās. E. Smiļģis bija precējies divas reizes – ar suflieri Bertu Āboliņu (dēli – Eduards un Zigurds) un rakstvedi Zigrīdu Kalniņu (dēls Jānis, meita Aija).

E. Smiļģa teātra pieredze aizsākās 17 gadu vecumā (1903), kad viņš aizvietoja draugu Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolas absolventu izrādē, nospēlējot lomu Viktora Biļibina (Виктор Билибин) darba “Greizsirdība” (Ревность) iestudējumā. 1906. gadā E. Smiļģis sāka piedalīties dažādu kultūras biedrību, piemēram, Jonatāna, un teātru, piemēram, “Apollo”, organizētajās izrādēs; zināšanas par teātra mākslu apguva privātstundās, studējot aktiermeistarību pie vācu aktiera un režisora Leo Konāra, dikciju – pie Vācu teātra aktiera Oskara Šlismaņa-Branta, dziedāšanu – pie pedagoga Miķeļa Zandera. 

Profesionālo skatuves darbību E. Smiļģis 1910. gadā turpināja Rīgas Latviešu biedrības teātrī, atveidodams tādas lomas kā Kārli Moru Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) “Laupītājos” (Die Räuber), Kentu Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Karalī Līrā” (King Lear) un citas. E. Smiļģa profesionālā karjera attīstījās Jaunajā Rīgas teātrī (1912–1915), kur viņš atveidoja daudzas vadošās lomas iestudējumos – Lāčplēsi Raiņa lugā “Uguns un nakts”, Induli lugā “Indulis un Ārija”, Uldi lugā “Pūt, vējiņi!”, Brandu Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Brands” (Brand, 1866) un citus.

Pirmā pasaules kara laikā E. Smiļģis devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur darbojās Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī (1915–1916). Krievijā viņš izpētīja Pēterpils un Maskavas teātru darbību un tolaik jau radīja vīziju savam nākamajam Dailes teātrim. Viņš arī vēlējās izveidot vienotu teātru tīklu, kas aptvertu visu Latviju.

Pēc Pirmā pasaules kara atgriezies Latvijā no bēgļu gaitām Krievijā, E. Smiļģis nodibināja Dailes teātri. Jaunizveidotā teātra pamatā bija sintētiskā teātra princips, kas tika realizēts ar māksliniecisko konsultantu sistēmas palīdzību. Katrs konsultants bija atbildīgs par savu izrādes līmeni (dekorācijām, mūziku, kustībām, gaismām u. tml.), izrādes kopējo veidolu pakļaujot E. Smiļģa kā režisora-inscenētāja vadībai. Sadarbībā ar scenogrāfu un teātra teorētiķi Jāni Munci (pēc J. Munča aiziešanas no Dailes teātra (1926) – ar mākslinieku Oto Skulmi), kustību konsultanti Felicitu Ertneri, gaismu mākslinieku Frici Lepni E. Smiļģis jau 20. gs. 20. gadu pirmajā pusē savā režijas praksē īstenoja Dailes teātra teorētiskajos postulātos formulētās idejas. Teātra mākslinieciskajās deklarācijās par galveno elementu tika pasludināts aktieris, izrāžu izteiksmes līdzekļi tika stilizēti līdz minimumam, no Rietumeiropas tika iegādātas modernas skatuves iekārtas, tostarp gaismu tehnika. E. Smiļģa izstrādātajā aktierspēles stilā par iedvesmas avotu kalpoja Eiropas modernās dejas teorētiķu idejas, kā Emīla Žaka-Dalkroza (Émile Jaques-Dalcroze) eiritmija un Fransuā Delsarta (François Alexandre Nicolas Chéri Delsarte) žestu teorijas.

E. Smiļģa iestudēto repertuāru pamatā veido latviešu un pasaules klasikas darbi – Raiņa, Aspazijas, V. Šekspīra, Žana Baptista Moljēra (Molière, īstajā vārdā Žans Batists Poklēns, Jean-Baptiste Poquelin), H. J. Ibsena u. c. autoru lugas, tostarp romantisma, reālisma, simbolisma, ekspresionisma u. c. literatūras virzienus pārstāvoši darbi. E. Smiļģis savos iestudējumos pārliecinoši stilizēja dažādu laikmetu teātra formas, eksperimentējot ar antīkās Grieķijas, viduslaiku, spāņu zelta laikmeta teātra, itāļu delartiskās komēdijas, Austrumu teātra formām un izteiksmes līdzekļiem. 20. gs. 30. gadu vidū spilgtus formas meklējumus E. Smiļģa režijā nomainīja interese par psiholoģiskā teātra estētiku, psiholoģisku pārdzīvojumu aktierspēlē savienojot ar mākslinieciski izteiksmīgu izrādes ārējo veidolu. Šie meklējumi kulminēja E. Smiļģa veidotajos Rūdolfa Blaumaņa lugu “Pazudušais dēls” (1936) un “Ugunī” (1938) iestudējumos, kur bija vērojama psiholoģiskā teātra un agrīnā eksistenciālisma filozofijas simbioize. Reaģējot uz 20. gs. 20. gadu beigu – 30. gadu sākuma ekonomisko krīzi, E. Smiļģa vadītā Dailes teātra repertuārā ienāca salonkomēdijas, muzikālas dziesmu spēles un skatītājiem labi zināmu latviešu un pasaules romānu dramatizējumi. Dziesmu spēlēs spilgti izpaudās E. Smiļģa režijai raksturīgais stilizācijas princips – ar lakonisku, simboliski ietilpīgu dekorāciju, modernu gaismu partitūru, kvalitatīvu muzikālo pavadījumu, precīzi inscenētu kustību partitūru un aktierspēles enerģiju, radot mākslinieciski vienotu izrādes kompozīciju.

Būdams teātra vadītājs un režisors-inscenētājs, E. Smiļģis Dailes teātrī turpināja arī aktiera karjeru, līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam nospēlēdams vairāk nekā 40 titullomu savos iestudējumos. Kā nozīmīgākās no tām minamas: Hamlets V. Šekspīra “Hamletā” (Hamlet, 1922), Otello V. Šekspīra “Otello” (Othello, 1922. un 1937.), Tots Raiņa “Spēlēju, dancoju” (1926), Jāzeps Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” (1933), Gesta Berlings Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlöf) “Gesta Berlingā” (Gösta Berling, 1933), Jūlijs Cēzars V. Šekspīra “Jūlijā Cēzarā” (Julius Caesar, 1934), Krustiņš R. Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” 1936), Edgars R. Blaumaņa “Ugunī” (1938), Pērs Gints H. Ibsena “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1939), Fausts Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Faustā” (Faust, 1940).

20. gs. 20. gadu vidū E. Smiļģis nodibināja Dailes teātra aktieru studiju, kurā dažādu pedagogu vadībā tika apmācītas jaunās aktieru paaudzes. E. Smiļģa aktieriem bija raksturīga izkopta žestu un skatuves runas kultūra, spilgta formas un ritma izjūta, spēja dziļu psiholoģisku pārdzīvojumu savienot ar plastisku lomas ārējo zīmējumu. E. Smiļģis savā teātrī radīja veiksmīgu aktierzvaigžņu sistēmu, vadošās dramatiskās un traģiskās lomas uzticēdams spēcīgākajiem trupas aktieriem. Par E. Smiļģa izrāžu vadošajiem aktieriem dažādos laika posmos kļuva Lilita Bērziņa, Artūrs Filipsons, Harijs Liepiņš, Vija Artmane un citi.

Otrā pasaules kara beigās, kad daudzi mākslinieki devās bēgļu gaitās, E. Smiļģis turpināja vadīt Dailes teātri, iestudējot klasikas autoru darbus. Pēc 1945. gada Dailes teātra organizatorisko un māksliniecisko darbību kontrolēja padomju varas ideoloģiskais diktāts, taču E. Smiļģis savā režijas valodā turpināja izmantot modernisma teātrim raksturīgus izteiksmes līdzekļus.

Par vienu no režisora nozīmīgākajiem iestudējumiem kļuva Raiņa lugas “Uguns un nakts” iestudējums 1947. gadā. Lai arī izrāde formāli atbilda tābrīža sociālistiskā reālisma postulātiem, tajā koncentrējās E. Smiļģa pirmskara režijai raksturīgie estētiskie principi: visu izrādes elementu sintēze, spilgta aktierspēles forma, kurā izkopta individuālo kustību partitūra bija savienota ar eiritmijas principos balstītām masu ainām, stilizēts vizuālais noformējums un spēcīgs simboliskais vēstījums.

Par nozīmīgām pēckara darbības virsotnēm kļuva režisora veidotās klasikas darbu skatuves versijas, kuru centrā bija spēcīgs aktieriskais pārdzīvojums. Par kanonu kļuvuši tādi aktierdarbi kā Artūra Filipsona Lāčplēsis un Lilitas Bērziņas Spīdola Raiņa “Uguns un nakts” uzvedumā (1947), L. Bērziņas Anna Kareņina Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Anna Kareņina” (Анна Каренина) skatuves versijā (1949), V. Artmanes Džuljeta un Eduarda Pāvula Romeo V. Šekspīra lugas “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1953) iestudējumā, H. Liepiņa Tots Raiņa “Spēlēju, dancoju” uzvedumā (1956) un citi. Arī pēckara izrāžu iestudēšanā nozīmīga bija režisora sadarbība ar mākslinieciskajiem konsultantiem – scenogrāfu Ģirtu Vilku, komponistu Marģeru Zariņu, kustību konsultanti Ēriku Ferdu un citiem.

E. Smiļģis bija Latvijas teātra reformators, un viņa vadībā Dailes teātris kļuva par pirmo konsekventi modernisma estētikā strādājošo Latvijas teātri. Novatoriski bija E. Smiļģa iestudējumos izmantotie izteiksmes līdzekļi un mākslinieciskie eksperimenti. Savam laikam moderns un iepriekš nepieredzēts eksperiments bija kopā ar J. Munci īstenotie mēģinājumi delartizēt latviešu komēdiju pēc itāļu delartiskās jeb masku komēdijas principiem, uzvedot tādas latviešu autoru lugas kā R. Blaumaņa “Trīnes grēkus” (1925), “Skroderdienas Silmačos” (1923), Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laikus” (1924) un citas. Vienlīdz radoši ir mēģinājumi lokalizēt klasiķu darbus, pārceļot to darbību uz sava laika realitāti, kā, piemēram, H. Ibsena “Pēra Ginta” (1939), Raiņa “Spēlēju, dancoju” (1926) interpretācijās un citus. E. Smiļģa režijas novatorisms ievērojami bagātinājis Latvijas teātra procesu, ienesot tajā dažādas Rietumeiropas un Krievijas modernisma teātrī aktuālas tendences.

E. Smiļģa radošais darbs viņa mūža laikā novērtēts ar dažādiem valsts un starptautiskiem apbalvojumiem un atzinību. Piedaloties Starptautiskajā Parīzes mākslas ekspozīcijā ar J. Munča veidotajiem izrāžu prospektiem, E. Smiļģa Dailes teātris ieguva Grand Prix balvu (1926) un saņēma atzinīgu starptautisko novērtējumu. E. Smiļģis ir divreiz saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni – IV šķiras (1926) un III šķiras (1937). Arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laikā E. Smiļģis saņēma augstākos valsts apbalvojumus: Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu (1947) un kā viens no pirmajiem Latvijas teātra pārstāvjiem – PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1948).

Par E. Smiļģa personību un radošo darbību ir sarakstīti daudzi pētījumi, atmiņu krājumi; viņa mūža devums joprojām ir teātra vēsturnieku un žurnālistu pētījumu lokā. 27.08.2021. Dailes teātrī kā Latvijas valsts simtgades programmas notikums pirmizrādi piedzīvoja Māras Zālītes ideju drāma “Smiļģis”.

E. Smiļģa mājās Rīgā, Āgenskalnā, ir izveidots un darbojas Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa teātra muzejs (1976). Kā “Smiļģa māja” Rīgā ir pazīstama ēka Lāčplēša ielā 25, kurā tika dibināts Dailes teātris, vēsturiski darbojās Jaunatnes teātris un mūsdienās darbojas Jaunais Rīgas teātris.