Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis uzskatīja, ka kustība un ritms ir visas teātra mākslas pamatā un izrādē ir jāvalda skaidrai līnijai. Viņš mīlēja dinamiku un žesta izteiksmīgumu. Pēc Jāņa Munča ieteikuma 1920. gada nogalē E. Smiļģis aicināja F. Ertneri kļūt par jaunā Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātra līdzveidotāju un plastikas konsultanti. Viņas pienākumos ietilpa aktiera ārējo izteiksmes līdzekļu – kustību, žesta, ritma un plastikas – izkopšana. F. Ertnere kļuva par E. Smiļģa tuvāko domubiedri un palīdzi viņa māksliniecisko nodomu īstenošanā. F. Ertnere spēja izrādēm piešķirt ritmiskumu un dinamisku formu, praksē realizējot E. Smiļģa teorijas un atrisinot kustībā viņa fantāzijas. Viņa nostrādāja Dailes teātrī visu mūžu, kopš pirmās sezonas līdz pat savai nāvei. F. Ertnere apglabāta līdzās E. Smiļģim.
E. Smiļģis un viņa vērienīgie inscenējumi vienmēr bija priekšplānā, un F. Ertnere – ārēji klusa un nemanāma – mācīja jaunos aktierus, atraisot viņu ķermeni, lai kustība palīdzētu atklāt domu, ideju. Vēlāk E. Smiļģis sāka viņai uzticēt atsevišķu epizožu un skatu izstrādāšanu. F. Ertnere strādāja pie tēlu attiecībām, slīpēja dialogus, veidoja izteiksmīgas mizanscēnas, kopa aktieru stāju, ritma izjūtu, mērķtiecīgu kustību un žestu, atrodot precīzu izteiksmi iekšējās darbības procesiem.
Kad ilgus gadus F. Ertnere bija palīdzējusi E. Smiļģim veidot lielos inscenējumus, viņa pievērsās patstāvīgam režijas darbam Dailes teātra Mazajā ansamblī, iestudējot Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (1939), Ādolfa Alunāna darbu “Seši mazi bundzinieki” (1939) un Annas Brigaderes “Raudupieti” (1940).
Padomju okupācijas laikā – 1940. gadā – F. Ertnere tika nozīmēta darbā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPRS) Valsts Operas un baleta teātrī, kur nostrādāja vienu sezonu. Tad viņa atgriezās Dailes teātrī gan kā aktiermeistarības pedagoģe, gan režisore. Kopš 40. gadu vidus F. Ertnere bija līdzrežisore gandrīz visiem vērienīgajiem E. Smiļģa inscenējumiem, izstrādājot tēlu attiecības un psiholoģiskās nianses: Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1943; 1953), “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1946) un “Hamlets” (Hamlet, 1959), Andreja Upīša “Spartaks” (1945), Raiņa “Uguns un nakts” (1947), “Indulis un Ārija” (1950), “Pūt, vējiņi!” (1955), “Spēlēju, dancoju” (1956) un “Ilja Muromietis” (1962), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1949) un “Karš un miers” (Война и мир, 1960), Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 1956), Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1958), Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964) un citiem. Kā režisore kopā ar E. Smiļģi F. Ertnere ir veidojusi ap 40 iestudējumu. Laba sadarbība viņai izveidojās arī ar Arnoldu Liniņu: V. Šekspīra “Ričards III” (Richard III, 1972), R. Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), Miervalda Birzes (īstajā vārdā Augusts Miervaldis Bērziņš) “Tā nebija pēdējā diena” (1975).
Savās patstāvīgi iestudētajās izrādēs F. Ertnere akcentēja aktieru tēlojumu, psiholoģisko padziļinājumu, viņas iestudējumiem bija raksturīgs smalks tēlu attiecību izstrādājums un cilvēka iekšējo procesu atklāsme. Parasti režisore iestudēja nelielas formas izrādes, kas izteikti atšķīrās no galvenā režisora lielajiem inscenējumiem. Raksturīga F. Ertneres darba iezīme bija tā, ka viņa vienmēr noskatījās katru savu iestudēto izrādi. Viņas pirmā režijas izrāde bija Juzefa Bliziņska (Józef Bliziński) “Pans Damāzijs” (Pan Damazy, 1938). F. Ertnere īpaši pievērsās krievu klasikas darbiem. Viņa iestudējusi Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) darbus “Bez vainas vainīgie” (Без вины виноватые, 1950), “Pēdējais upuris” (Последняя жертва, 1950) un “Sniegbaltīte” (Снегурочка, 1948). Divas reizes viņa iestudēja Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) darbu “Trīs māsas” (Три сестры, 1951; 1959), radot smeldzīgu stāstu par cilvēka sapņu bojāeju. Īpaši nozīmīga dramaturģe F. Ertnerei bija Venta Vīgante, viņa iestudēja četras autores lugas: “Palmas zaļo vienmēr” (1959), “Diena sākās kā parasti” (1962), “Pēter, kur tavi dēli?” (1965), “Parastais 1 x 1” (1972). Nozīmīgi iestudējumi bija arī Raiņa “Pūt, vējiņi” (1945, kopā ar Margu Teteri un Emīlu Maču; 1953), Eižena Skriba (Augustin-Eugène Skribe) “Glāze ūdens” (Le Verre d’eau, 1950), R. Blaumaņa “Ugunī” (1963, kopā ar Veltu Krūzi), Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966), V. Šekspīra “Liela brēka, maza vilna” (1968) un Raiņa “Indulis un Ārija” (1971, kopā ar Edgaru Zīli). Kopumā F. Ertnere patstāvīgi iestudējusi vairāk nekā 30 izrādes.
F. Ertnere bija ritmoplastikas pasniedzēja Zeltmata Latvju dramatiskajos kursos (1921–1938). Viņa strādāja par skatuves kustību pasniedzēju (1923–1943) un aktiermeistarības pasniedzēju (1946–1950) Latvijas Valsts konservatorijā, kā arī LPSR Valsts Teātra institūtā (1947–1950). Dailes teātra studijās viņa mācīja aktiermeistarību un ritmiku, kā arī bija Trešās studijas vadītāja.
