Nozīmīgākie darbi Ievērojamākais darbs, kas daļēji autobiogrāfiski attēlo M. Birzes pieredzi, ir stāsts “Smilšu pulkstenis” (1964). Tā darbība notiek kādā sanatorijā “Arona” 30 kilometrus no Rīgas, un iestāde šķietami apliecina padomju medicīnas sasniegumus. Galvenais ārsts Eduards Egle, kurš tēlots kā pašaizliedzīgs varonis, uzzina, ka ir neglābjami slims ar staru slimību, tomēr šo ziņu cenšas slēpt gan no ģimenes, gan no kolēģiem. Darba beigās Egle nomirst – par spīti tam, ka iepriekš sapulcē tika postulējis, ka “komunisms un tuberkuloze nav savienojami jēdzieni”. “Smilšu pulkstenis” attāli un galvenokārt shematiski līdzinās vācu rakstnieka Tomasa Manna (Thomas Mann) romānam “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924), tomēr M. Birzes tēlojumā galvenais akcents ir uz sociālistisko pienākumu pret sabiedrību. Vēl pirms literārās versijas šis sižets ir iemūžināts spēlfilmā “Diena bez vakara” (režisors Māris Rudzītis, Rīgas Kinostudija, 1962).
M. Birze ir atstājis plašu īsprozas mantojumu. Viņš rakstīja daļēji izklaidējošus un daļēji izglītojošus rakstus medicīnas žurnāliem, piemēram, par nervozitāti, kašķi, medikamentu deficītu un citām tēmām, sacerēja humoreskas un feļetonus, kas regulāri parādījās presē. Humoristiskie stāstu krājumi, piemēram, “Sajaukta diagnoze” (1963), “Nejauši noklausītas sarunas” (1965), “Jauneklis ar skaņuplati” (1977) un citi, ietver žurnālista kā toreizējās ideoloģiskās mašinērijas darbinieka gaitu aplūkojumu (īpaši nosūtījumos uz laukiem vai kultūras namiem, lai sacerētu publikācijas) un ārsta kā ķermeņa un gara dziedētāja prakses tēlojumu. Krietna daļa no M. Birzes īsprozas darbiem veltīti dažādiem tematiem, piemēram, dzīvei sanatorijās, zobārstniecības līmenim, blata (neoficiālas priekšrocības padomju režīmā) izpausmēm medicīnas sistēmā un padomju medicīnas centieniem ierobežot pieaugošo alkoholismu un ar to saistīto vardarbību ģimenē.
Atsevišķa vieta M. Birzes darbos ir satīriskajam stāstam “Rozā zilonis” (1976). Laikraksta “Cīņa” ievadā, piesakot gaidāmo darbu, kas apjoma un izvērsuma ziņā vairāk līdzinās romānam, autors rakstīja: “Tajā ar nenopietnu aci esmu aplūkojis dažus šķietama modernisma pārspīlējumus mūsu dzīvē.” Stāsts risinās Birzgalē, kur ierodas kolorīts kultūras nama mākslinieciskais vadītājs Bērtulis Suneps un ierobežotas rocības apstākļos gādā par tā kultūras programmu. Vienlīdz spraigu sižeta līniju uztur divi hipiji – Broņislavs un Baiba jeb Binniji. Viņi tiek tēloti kā ārišķīgi, izskata ziņā gandrīz neatšķirami tipi, kuri ir slinki, nevīžīgi un dzenas pakaļ visam rietumnieciskajam. Jau sākumā ir skaidrs, ka Binnijiem neizdosies nedz sevi uzturēt nestrādājot, nedz bez kaimiņu ziņkāres nodoties “brīvajai mīlai”, nedz izvairīties no valsts aparāta darbinieku intereses par sevi. Autora aizbildniecisko attieksmi pret hipijiem var uzskatīt par nodevu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) nepieciešamībai reaģēt uz nevēlamām kontrkultūrām brīdī, kad tās vairs nebija iespējams ignorēt. 1977. gadā “Rozā zilonis” tika iestudēts Jaunatnes teātrī (režisors Uldis Pūcītis).
Populāri bija arī M. Birzes ceļojumu iespaidi, kas publicēti dažādos laikrakstos. Tie vēlāk apkopoti grāmatā “Lai atgrieztos” (1984). Ceļojumu piezīmes iekļauj rakstnieka ekskursijas gan uz tā sauktajām sociālistiskajām, gan kapitālistiskajām valstīm. Šīs piezīmes bieži ir sacerētas kā korespondenta reportāža, salīdzinot citas valstis ar Latvijas PSR.
M. Birze ir paudis neapmierinātību par oriģināllugu nepietiekamo iestudējumu teātros un to, ka lugas politiskās konjunktūras dēļ bieži palika neiestudētas. Arī viņa paša lugas ietvēra padomju režīma apstākļiem riskantu tēmu lokus. Piemēram, 1965. gadā Dailes teātrī iestudētā drāma “Pie “Melnā medņa”” (režisore Venta Vecumniece) uzrāda Latvijas vēstures notikumus brīdī – 1941. gada 3. un 4. jūlijā –, kad viss kādā Ziemeļvidzemes pilsētiņā risinās tik strauji, ka vairs nav saprotams, vai un kāda varasvīra portretu pienaglot pie traktiera sienas, un tas, kāda rīt būs naudas vērtība. “Bišentropa balzams” (1970) aptver laiku no 20. gs. paša sākuma līdz 60. gadu beigām. Lugā šarlatānisks aptiekārs cenšas izdabāt klientu visuntumainākajām prasībām un dažādos veidos apiet varas ierobežojumus.
Pēc neatkarības atjaunošanas ievērojamākie un gandrīz vienīgie darbi ir publicētās dienasgrāmatas, kurās izpaužas gan M. Birzes introspekcija, ciešā saskarsme ar dabu un kultūras iespaidi, gan politisko juku laiks ar brīvības apziņu, bet arī ar zemajām algām, inflāciju, politisko nevarību sadarboties Baltijas valstu līmenī, latviešu valodas kā valsts valodas faktiskā statusa atgūšanas grūtībām un citām iezīmēm. M. Birze šajā laikā arī uzsvēra rakstniecības jaunās problēmas. No vienas puses, viņš pozitīvi vērtēja, ka vairs nav valsts noteikto favorītu un ka rakstniekam savam lasītāju lokam ir jāiepatīkas pa īstam. No otras puses, joprojām pastāvēja liels papīra trūkums, radās ārzemju grāmatu tirgus konkurence un latviešu rakstnieki bieži nespēja vai nevēlējās strauji mainīt ikdienas darbu tematus, it īpaši, ja agrāk bija ieturēts ļoti konformistisks padomju okupācijas varas kurss. Viņi zaudēja auditoriju arī tāpēc, ka Dzejas dienas, tikšanās reizes ar rakstniekiem un līdzīgi pasākumi pamazām kļuva arvien elitārāki, jo cilvēki vairs netika mudināti uz tiem doties centralizēti.
